- Pie akmeņiem – sevišķi lieliem – nevajadzētu uzturēties pārāk ilgi, jo tie ir enerģētiski spēcīgi. Ieskaties – lielajiem akmeņiem ir tāds kā cementa laukums (kā mazam bērnam avotiņš uz galvas), un tieši caur to notiek visstiprākā enerģijas izstarošana. To var pat sajust, laižot akmenim pāri plaukstu.
- Akmeņus vislabāk novietot saulē, jo tad tie atdzīvojas, uzlādējas. Ēnā akmens dus.
- Vislabākie ir no laukiem nolasītie vai no jūras izskalotie akmeņi. Labs būs arī akmens, kas glabā patīkamas atmiņas – piemēram, no iepriekšējām mājām, kur tam labi klājies. Tādu akmeni kā talismanu var ņemt līdzi uz jauno mītnes vietu.
- Nekad nevajadzētu ņemt akmeņus no veciem māju pamatiem, pamestām mājvietām, ceļmalām, senām svētvietām. Tāpat nevajag censties nočiept kādu akmeni Pokaiņu mežā. Visiem lietotajiem akmeņiem jau ir sava – cilvēku apzināti vai neapzināti ierakstīta – programma.
- Meklējot akmeņus dārzam, atpūtas vietai vai pirtij, ieteicams izmantot galvenokārt sarkanīgos.
- Ik pa laikam akmeņus vajag nomazgāt, jo vislabāk akmens sevi parāda ar slapjiem sāniem – tas uzmirdz neskaitāmās krāsās.
- Akmens formai nav nozīmes, izmēram gan – jo lielāks, jo spēcīgāks.
- Akmeņi pagalmā jāliek tā, lai tie būtu it kā izlīdzināti pēc lieluma, atrašanās vietas, aptvertu dārzu pa perimetru. Tie nedrīkst būt sarindoti, piemēram, tikai vienā atpūtas vietas stūrī vai vienā dārza malā. Tad neveidosies harmoniska sajūta.
- Nevajag akmeņus stutēt tiem nedabīgās pozās. Vislabāk akmens jutīsies, ja izdosies to novietot tā, kā akmens pirms tam gulējis zemē.