Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
«Saldajam sešpadsmit» laikam ne par velti ir tik cukurots nosaukums, jo tas sakrīt ar hormonu vētru plosīto jauniešu nobriešanu un ietver vairāk nekā tikai bižu raustīšanu meitenēm skolas gaiteņos.
Neveiklas erekcijas visnepiemērotākajos brīžos, meiteņu menstruāciju cikla pirmās publiskās parādes, balss lūšana un krūšu dīgšana – mēs savā, cerams, prātīgajā vecumā esam izgājuši cauri pazemojošai pubertātes ellei, lai būtu tie cilvēki, kas mēs esam tagad. Protams, neaizmirstot bagāžā paķert arī iegūtās fobijas, kompleksus un saldrūgto pieredzi, kas varen ātri iesakņojās mūsu apziņā pusaudžu gados.
Es vienmēr esmu augusi ar nedaudz citādu dzīves skatījumu nekā mani vienaudži. Pirmās simpātijas bija saistītas ar pilnīgu klasesbiedru ignoranci, bet, veroties uz savu datorzinību skolotāju, kas vēl nebija sasniedzis trīsdesmit gadu slieksni, acīs iegūla sapņi un cerības. Pat piedomājot neatceros pirmo reizi, kad mūsu vēlmes sakrita uz vienu sajūtu viļņa. Pirmā uztraukuma caurvītā atmiņa ir, kad ar skatieniem pārmijām mums tikai zināmu sajūtu gammu, kas caurlauza klases darba piesātināto gaisotni un jauniešu radīto stundas troksni. Piebilst to, ka man bija vienaldzīga uzdotā stundas viela un nenopietna pieeja darbam, laikam būtu lieki.
Jo ir viena lieta, kas pielīp tīņiem kā mušas pie mušpapīra, un tās ir rozā brilles, kas mēdz uzkrist, skatoties pat uz visneiedomajamākajiem eksemplāriem, par ko pat tavi tuvākie draugi neslēpj sašutumu.
Neizbēgami pakļāvos dabas instinktu vilinājumam, katru garo starpbrīdi skrienot pārmīt kādu vārdu un izbaudīt intriģējošu mirkli ar savu skolotāju. Erotisku bilžu tapšana tieši viņam man jau vairs nešķita nekas neierasts, kā arī turpmāka to kopīga aplūkošana. Mācību stundās sēdēju lepnā vientulībā pēdējā solu rindā, kur baudīju viņa tuvumu, kamēr viņš pieliecies skaidroja man jauno vielu. Nereti viņa roka vēsi uzgūla uz datorpeles virsmas, bet otra – starp manām mitrajām kājām. Visa mana skolas dzīve grozījās ap vienu cilvēku. Tvēru kopējos mirkļus kā izsalcis dzīvnieks, maldoties pa klusajiem skolas nostūriem, piemēram, izbaudot orālo seksu vecā mūzikas kabinetā, kas atradās tālu no ikdienas kņadas skolā.
Mani piedzīvojumi ar pasniedzēju sākās ap kādu astoto klasi un turpinājās vēl labu laiku pēc vidusskolas beigšanas. Pievēršot pastiprinātu uzmanību skolas slēptākajiem gaiteņiem un nostūriem, kur būtu iespējams nolīst no ziņkārīgiem acu pāriem, secināju, ka tādu vietu skolā ir ne mazums. Īpaši jau skolu reformu laikā, kad daudzas mācību iestādes tika apvienotas skolēnu redukcijas dēļ jeb, precīzāk sakot, viņu vecāku dēļ, kas pēc trekno gadu krīzes vēlējās aizmukt uz cerīgāku kaimiņvalsti. Skolas gaiteņos iegūla klusums, un arvien tumšāki un neapmeklētāki kakti uzradās par prieku tādiem mīlas apskurbinātiem jauniešiem, kāda biju es pati.
Tagad, daudzus gadus pēc sava skolas romāniņa, kad sajūtas ir rimušas, bet atmiņās vēl kūsā dzīvība, aizdomājos, cik daudz ir tādu slēpto attiecību Latvijas skolās!
Un gan jau es pārsteigšu, minot, ka, neskaitot manu gadījumu, kas palika skolēnu un skolotāju mēlēm nepārmīts, bija četras visiem zināmas epizodes un divas no tām beidzās ar skolotāju atlaišanu no darba. Tātad retums tas nav… vienīgi ir gadījumi, kad skolas vadība piever acis uz tādām lietām, jo labi attiecīgu nozaru skolotāji dažkārt jāmeklē kā adatas pilnos siena zārdos. Pat tas, ka attiecīgi skolotāji izmaksāja pusdienas savām jaunizceptajām «high school» sirsniņām, vadības līmenī netika apspriests, visi šim notikumam centās lielu vērību nepievērst, lai nebūtu jāpaliek ilgstoši bez kāda skolas darbinieka.
Jaunas meitenes, kas nepieredzējušas, jutekliski un reizē arī kautrīgi taustās sajūtu pasaulē, ir laba ēsma vīrietim, kurš savus jutekļus ir jau uzspējis apbružāt pa dzīves un sieviešu ķermeņu ceļiem.
Noplūkt svaigu ziedu agrā rīta agrumā, notraust pirmās rasas lāses no nevītuša ķermeņa… – kas var būt vēl vilinošāks!
Būt pirmajam, spēt uzkāpt kalnos, pat ja iespēja uzkāpt Everestā ir liegta.
Tad es vēl nesapratu, ap ko lietas grozās, savā jaunietes prātā biju sabūvējusi sapņu pilis un nākotnes žogus apviju arī ap savu skolotāju. Tikai tagad saprotu, cik svarīgi un īpaši ir rakstīt uz neaptraipītas lapas. Nevainību zaudēju kaut kur mūsu sakaru vidusposmā un pasniedzu šo informāciju skolotājam kā iegūtu, netveramu trofeju, kā kaklā uzkarinātu medaļu. Bet, redz, klau, lūk, mans noplūktais zieds viņa acīs bez jaunavības šķīstā plīvura bija acumirklī zaudējis pusi savas pievilcības.
Ja skatāmies uz tagadējo situāciju, dzīve mums katram ir piespēlējusi pa kādai atvasei. Bet galvā vēl joprojām atbalsojas viņa teiktie vārdi, kas bija kā pamats viņa paša pārliecībai un dzīves nepieciešamībām: «Es tevi lasu kā grāmatu. Tev acīs tādas pašas uguntiņas danco. Tu nevarēsi citādi. Tu esi tāda pati kā es.»
Vai tas bija lūzuma punkts manas personības veidošanā un šie vārdi noteica manu kustības virzienu, vai viņš tiešām spēja nolasīt manas rakstura iezīmes, kas vēl nebija izkristalizējušās? Tā vai citādi, bet manas uguntiņas acīs turpina savu riņķa danci, pat esot attiecībās. Kamēr esmu izgājusi dažādus attiecību modeļus, viņš ir nodibinājis stabilu ģimeni. Un man gribas viņu nedaudz vainot par savām dzīves vērtībām, kas ir paspējušas iepūt, dzenoties pēc neremdināmu instinktu realizēšanas par gandrīz jebkuru cenu. Jo katrs notikums mūsos atstāj sekas, īpaši jau trauslajā skolas vecumā, kad personība vēl tikai veidojas un jaunieši uzsūc to pieaugušo cilvēku dzīves uzskatus, kuros lūkojas ar apbrīnas pilnu skatienu.
