Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Cietēji
Viena no tipiskākajām kļūdām attiecībās ir projicēt uz otru cilvēku savas jaunības traumas, priekšstatus, neveiksmes, šķiršanās un tā joprojām. Apmēram – es jau iepriekš zinu, ka būs slikti. No tā arī izriet apgalvojumi visi vīrieši ir cūkas vai arī visas sievietes ir maitas. Ja ar šādu attieksmi sākam veidot attiecības, diezgan skaidrs kļūst tas, ka nekas labs jau no tām nebūs gaidāms.
Gan jau katrs sastapies ar pāriem, kurā viens vai abi nespēj priecāties, ir nomākti, nepiepildīti. Kaut kā viss ir slikti. Viņi domā slikti gan par sevi, gan laulāto draugu. Kas tas ir par fenomenu? To var nosaukt arī par rakstura iezīmi, kas, cilvēkam pašam nemanot, izveidojusies un palīdz tikt galā ar dzīvi. Šiem cilvēkiem, visticamāk, vajag, lai viss būtu slikti, jo tādā veidā viņi sevi pasargā no vēl lielākām nepatikšanām un tiek galā ar savām bailēm un nedrošību. Ja jau es sevi pats gana esmu kritizējis, diez vai citi to vēl darīs. Bet vienlaikus šādi viņi manipulē ar citiem, piemēram, mēdz atrisināt situāciju, vai nu saslimstot, vai izraisot konfliktu, pat provocējot sevi atlaist no darba. Attiecībās mēdz būt tas pats.
Dzīvot kopā ar cilvēku, kam visu laiku vajadzīga negatīva gaisotne apkārt, ir ļoti grūti.
Lūk, piemērs. Kāds no pāra uzaicina aiziet uz kafejnīcu. Ko dara visu melnās krāsās redzošais partneris? Sāk lasīt lekciju par to, ka kafija ārpus mājas ir pārāk dārga, ārā lietus līst un vispār šim pasākumam nav nekādas jēgas. Pat ja jūs abi nokļūsiet līdz kafejnīcai, mirklī, kad tur kaut kas nebūs labi, negatīvistam būs, ko piebilst: «Es taču jau pirms tam teicu, ka būs slikti.» Ja šos cilvēkus aicina ieraudzīt skaisto, viņi kļūst ļoti dusmīgi, jo ciešot viņi savā ziņā var neuzņemties atbildību, kā arī dabūt rūpes par sevi. Ja pārī gadās tāds partneris, bez pamatīgas dzīves pārvērtēšanas, ļoti lielas krīzes vai pat speciālista palīdzības, visticamāk, nekas nemainīsies.
Emocionālais bads
Tikpat labi kopdzīvi lēnām var sagrauzt emocionālais un jutekliskais bads.
Ir pāri, kuru attiecībās neveidojas dziļākas intimitātes lauks. Viņi vairāk domā un rūpējas tikai par sevi, un sarunas lielākoties grozās ap sadzīvi. Uz kurieni mēs iesim pusdienās? Kurš šovakar iztīrīs māju? Kurš šodien izņem bērnus no bērnudārza?
Tā ir tāda ļoti virspusēja komunikācija. Daudzi tā arī dzīvo gadiem, bet problēmas var sākties mirklī, kad kādam pārī vairs ar to nepietiek un kopā būšana sāk šķist nepilnvērtīga. Jā, viens ar otru sarunājas, pat nepapūlas noskaidrot, kā otrs jūtas, kāpēc viņš šodien ir noskumis vai dusmīgs. Tāda vien šķiet, ka vienam gar otru nav nekādas daļas. Vienaldzīga kopdzīve, protams, ir katra paša izvēle. Bet, ja kādam tomēr rūp, lai tā kļūtu labāka, ir jāprot runāt un arīdzan klausīties, jo visbiežāk mēs tomēr nerunājam un arī neklausāmies. Tāpēc jau laulātajiem pāriem iesaka pēc iespējas biežāk iet uz randiņiem, kaut vai lai atjaunotu kādā mirklī pārtrūkušās sarunas. Tāpat kā pāra terapija darbojas arī kopīgi mērots liels ceļa gabals mašīnā. Tā laikā pat nav jāskatās otram acīs, bet ir liela iespēja pateikt daudz vairāk, nekā ikdienā paskrienot garām.
Pāri bieži vien psihoterapijā runā par seksuālās intereses zudumu. Taču cilvēki bieži vien kļūdīgi domā, ka stāsts ir par seksu, bet patiesībā ir ļoti liela iespējamība, ka tevi vairs neinteresē cilvēks, kas blakus. Kaut kas ir noticis attiecībās. Un, lai cik sāpīgi tas būtu, otram par to jāpasaka. Bet bieži vien jāiziet cauri attiecību krīzei, lai varētu satikties no jauna. Tomēr cilvēki paniski baidās no krīzēm, tāpēc bieži mēdz tēlot ideālo ģimeni, kurā tikai ārēji viss ir kārtībā.
Sievietes sāncensība ar vīrieti
Pilnīga līdzvērtība un ārkārtīgi vienāda līdzāspastāvēšana pārī vienkārši nevar būt. Jebkurās attiecībās nepieciešama saspēle, piemēram, tu vairāk pelni, bet man atkal padodas kas cits, es tajā jomā būšu eksperte. Pārī un savstarpējās attiecībās svarīgi saprast, ka tas nav ne labi, ne slikti, ja kāds kādā jomā ir veiksmīgāks un uzņemas rūpes par lietām, kas viņam tuvākas. Kopdzīvē vispār nav labu un sliktu darbu vai pienākumu – tikai līdzvērtīgi un atbilstīgi savām spējām jāsadala lauki, kuros jūties labāk. Ja sievietei, piemēram, labāk patīk krāsot sienas, bet vīrietim – makšķerēt un pēc tam pagatavot zivis vakariņās, tad lai tā būtu.
Rīvēšanās par konkurenci parasti sākas jautājumos, kuros kāds sevi uzskata par ekspertu un otrs to nenovērtē.
Tā nav konkurence tieši starp vīriešiem un sievietēm, bet cīņa par cieņu, uzmanību, atzinību. Turklāt mēs arī nevaram aizbēgt no savu vecāku ģimenes modeļa. Ja tētis ar mammu dzīvojuši kā suns ar kaķi, vīrietis ģimenē bijis ļoti autoritatīvs, bet sieviete – gudri manipulatīva, tad pašiem dzīvē kaut kādā ziņā gribas atkārtot šo modeli. Piemēram, vīrietim gribas, lai sieva it visā viņam piekrīt un tādi paaugstina viņa pašapziņu. Savukārt, ja sieva nākusi no ģimenes, kurā tēvs bijis gleznotājs ar neregulāriem ienākumiem un māte mūziķe, un neviens nav uztraucies par to, ko kurš darīs, viņai ir pilnīgi citas ekspektācijas. Ja šādi divi cilvēki satiekas, kopdzīvē var iestāties totāls apjukums par ģimenes modeļiem. Cīnīšanās vienam ar otru nogurdina un patiesībā neko arī nedod. Tāpēc gudrāk ir uzklausīt otra viedokli, nevis uzreiz to noraidīt kā nepareizu.
Jo biežāk otrs teiks, ka tas, ko tu dari vai domā, nav pareizi, jo vairāk tev gribēsies ar viņu cīnīties, lai pierādītu savu taisnību. Tas nenozīmē, ka otrs tev nevar aizrādīt par kafijas gatavošanas prasmēm. Jāsaprot tikai, kurā brīdī jūs abi cīnāties par kafiju vai tomēr par sajūtu, ka otrs tevi neciena.
Ilūzijas un nereālas gaidas
Lai cik bieži arī tiek runāts par nereālām gaidām kopdzīvē, tas netraucē mums atkal un atkal celt gaisa pilis. Jo, piemēram, absolūta ilūzija ir sieviešu fantāzija no sērijas «rītausmā atjās princis baltā zirgā bez neviena lāsumiņa ar tieši tādu vīnu vai kūku, kāda man garšo». Un tad kopdzīve izvērtīsies kā pasakā. Dzīvojot šādos priekšstatos, dzīvē lemts piedzīvot ļoti daudz vilšanos. Lai tā nebūtu, mums visiem vajadzētu kļūt drusku pielaidīgākiem. Nereālas gaidas, protams, ir drusku piezemētākas nekā ilūzijas, tomēr arī tās ir ar saviem noteikumiem – visādi citādi jau ir labi, bet gaidu no tevis vēl arī šo. Nu, piemēram, vīrietis jebkurā diennakts laikā vēlas, lai sieviete viņu sagaidītu ar vakariņām. Tās ir tik sakāpinātas gaidas, ka nereāli kaut ko tādu prasīt no otra cilvēka. Jā, to var reizēm, bet ne vienmēr. Kāpēc tomēr tik ļoti turamies pie ilūzijām un gaidām? Tāpēc, ka mums šķiet – šādā veidā kontrolējam dzīvi. Bet vistrakākais, ka mēdzam domāt: ja ar viņu man neizdevās kopdzīve, tad ar nākamo gan.
Un te jau sākas stāsts par otra pieņemšanu ar visiem viņa trūkumiem.
Lai cik vienkārši tas izklausītos, patiesībā otru pieņemt pilnībā ir ļoti sarežģīti, jo, piemēram, sievietei pieņemt vīru kā savu bērnu ir gandrīz vai neiespējami. Tad tev jābūt laimīgai par pilnīgi visu, ko viņš dara. Bet var iemācīties paskatīties uz kaut ko bez vērtējuma, nevis uzreiz teikt: fui, tas man nepatīk! Neviens nevar būt mūžīgi laimīgs un apmierināts, un jārēķinās, ka kopdzīvē mēs viens otru arī sāpināsim un izdarīsim kaut ko nepatīkamu. Bet tāpēc jau arī katrai darbībai pastāv sekas. Un apzināti nodarītu ļaunumu diez vai vajadzētu uzskatīt par pašsaprotamu un pieņemamu.
Attiecībās daudz tiek runāts arī par uzupurēšanos – to, ka laiku pa laikam kādam būtu no kaut kā jāatsakās, lai otrs iegūtu. Bet, ja pieņemam, ka uzupurēšanās nes sev līdzi pienākumu, automātiski otrs kļūst par upuri. Un, ja tā, tad uzupurēšanās ideja ir kaitīga. Daudz pozitīvāka ir sadarbība starp partneriem, nevis pilnīga savu vajadzību nolikšana malā otra labā.
Starp citu, viena no tipiskākajām cilvēku kļūdām ir atrast kompromisu, risinot konfliktu. Ko tas nozīmē? Es tagad upurēšos mīļā miera labad un gaidu arī, ka tu upurēsies pretī. Apmēram – es, mīļā, nopērku varas izjūtu pār tevi, un tu man par to pēc tam samaksāsi! Bet otrs to bieži vien nemaz negrib. Piemēram, mums nav naudas labam restorānam, mēs meklējam kompromisu. Atnākam uz kafejnīcu, pasūtām divas kafijas, divas samērā viduvējas siermaizītes, un abi esam vīlušies un dusmīgi. Sieva par to, ka vīrs nepelna pietiekami daudz, lai varētu atļauties aiziet uz restorānu, vīrs – par to, ka vispār vajadzēja kaut kur iet ārpus mājas. Kāda velna pēc vajadzīgs šāds kompromiss? Tad labāk neiet vispār. Bet, protams, otram pateikt – īstenībā gaidīju un gribēju ko citu – nav nemaz tik vienkārši. Tas jādara tad, kad esat mazliet nomierinājušies. Gudrība ir konfliktēt intelektuāli. Bet tam vajadzīgs laiks un pacietība.
Starp citu, poļu sociologs Zigmunts Baumans uz jautājumu, kas ir laime, atbildējis apmēram tā: ne jau drošība un miers.
Cilvēku laimīgu dara risks un grūtību pārvarēšana.
Arī savstarpējās attiecībās. Ja mēs tik ļoti nebaidītos izskatīties slikti un nepieklājīgi un no tā, ka mūs pametīs un sodīs, mēs daudz vairāk diskutētu un varētu pāriet citā emocionālās intimitātes saskarsmē.
Vīriešu bailes
Dēliem ar māti kopš agras bērnības veidojas ārkārtīgi spēcīga saite. Lai saprastu, ka sievietes tēls vīrietim ir kas vairāk, palasiet Prusta Zudušo laiku meklējot. Tajā maza puisīša izjūtās māte parādās kā kaut kas ļoti nepieciešams dzīvības centram. Un, ja vīrietim, piemēram, bijusi emocionāli auksta mamma, viņam var šķist, ka nekad mūžā viņš nedabūs mīlestību ne no vienas. Ka visas sievietes ir tādas.
Vīriešiem vienlaikus ir vēlme saplūst ar sievieti un saņemt viņas bezgalīgo mīlestību, bet, no otras puses, – šausmīgas bailes no atkarības. Tāpat viņos ir bailes no atraidījuma un tikt izmantotiem. Vīrieši ārkārtīgi pārdzīvo neuzticību, pamešanu, visu veidu šķiršanos un kritiku. Un ne velti saka – sievietei ir ļoti liela vara pār vīrieti. Jo kāpēc vīrieši tik ļoti pārdzīvo, ja viņus soda ar klusēšanu vai arī ar trikiem no sērijas – es tev neko neteikšu, tev pašam jāsaprot, ko esi izdarījis? Sievietes tādā ziņā ir neatkarīgākas, gatavākas un spējīgākas izdzīvot arī vienas.
Sieviešu vēlme visu kontrolēt
Kad sieviete sāk pārņemt mājas dzīvi, visu kontrolējot – kur tu biji, kur tu iesi, ko tu darīsi, ko tu ēdīsi, kāpēc tu šodien uzvilkti to –, tad ir vakars uz ezera.
Sievietes, kas pārņem vīrieša dzīves lauku ar kontroli, ļoti nopietni nodara pāri attiecībām.
Tā ir pirmā krīze, kas var parādīties, kad nokrīt rozā brilles. Tāpēc katram pārim vajadzētu gan radīt robežas, gan arī tās respektēt, jo kopdzīve jau nenozīmē, ka visur jāiet kopā kā salipušiem. Var būt gan atšķirīgi hobiji, gan atšķirīgas gaumes attiecībā uz to, kas ir skaists vai garšīgs. Tāpat nav jāatskaitās otram par katru savu soli. Sievietes, kas domā, ka pilnīgi visu spēj kontrolēt, ļoti maldās. Tieši no viņām vīrieši aiziet tā, ka švīkst vien. Un nelīdz nekādi: «Man māja vienmēr tīra, augums arī skaists, – kas viņam nepatīk?» Nevienam nepatīk, ka otrs absolūti ignorē viņa personisko telpu. Noskatieties jūtūbē humoristisko šovu Urālu pelmeņi! Viņiem ir ļoti labs skečs par sievu kā draugu. Un tur tiek nežēlīgi jokots par sievietes kontrolēšanas māniju. Ja sieva restorānā jau iepriekš zina, ko viņas vīrs ēdīs vai neēdīs, ka desertu viņam noteikti nevajadzēs, jo viņa tievē, tāpēc viņam tas jārespektē, tad vīrietim faktiski ir atņemta jebkāda vara un teikšana. Kad šis vīrietis paņem trulu nazīti un mēģina pārgriezt vēnas, sieva viņam to atņem, jo arī vīra pašnāvība neietilpst viņas plānā. Protams, var teikt, kas tāds tādu atrod, un jautāt: kāpēc vīrietis nešķiras? Bet, kā zināms, attiecības pacieš daudz ko. Ja vien paši to pieļaujam.
Raksts publicēts žurnālā Klubs 2016. gada 10. numurā.
