Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
(..) – Kā ar vīru nolēmāt, ka vēlaties ģimenes pieaugumu? Saprotu, ka ceļš līdz bērniņam nebija ātrs un viegls…
– Ar vīru esam kopā jau 14 gadu un 14. februārī nosvinējām sešu gadu kāzu jubileju. Sākumā ar bērniņu nesteidzāmies, bet pirms gadiem sešiem sapratām, ka ir pienācis laiks. Esam tam gatavi. Likās, ka viss izdosies ar pirmo reizi, jo ar mums taču viss ir kārtībā. Ar pirmo reizi nekas nesanāca. Arī pirmā gada laikā nepaliku stāvoklī. Ginekoloģe man skaidroja, ka viens gads, lai ieņemtu bērniņu, ir normāli. Vienkārši jāļaujas procesam. Bet pagāja otrs gads… Nomainīju ginekologu, kurš man atklāja ginekoloģiskas problēmas, kas traucēja iestāties grūtniecībai. Man veica divas ginekoloģiskas operācijas. Bet arī pēc tām es nepaliku stāvoklī…
Emocionāli bija ļoti smagi, jo bija jāsaskaras arī ar spiedienu no sabiedrības, ģimenes, vecāku un draugu puses. Kad tad jums beidzot būs ģimenes pieaugums? Būtu jau laiks! Vai tad bērniņu neplānojat? Tad atklāti sākām apkārtējiem teikt, ka mums diemžēl nesanāk. Ja pāris vēlas bērniņu un viņiem jāsastopas ar kādām grūtībām, katrs šāds jautājums ir pārdzīvojums. Reizēm cilvēkiem šķiet, ka es jau neko sliktu nepajautāju…
Arī es agrāk citiem pāriem bieži biju uzdevusi šādus jautājumus. Tagad tā vairs nedaru, jo tas var būt ļoti sāpīgs pārdzīvojums.
– Un ko tu darīji, lai justos labāk, lai emocionāli nesabruktu?
– Sāku arvien vairāk pievērsties sev un savai labsajūtai, domājot par to, kas ir tas, kas mani bremzē ieņemt bērniņu, kāpēc mums neizdodas…
Aizgāju pie citas ginekoloģes, arī mans vīrs gāja uz pārbaudēm, sāku lietot vitamīnus, sportot, pieņēmu izaicinājumu katru dienu noiet 10 000 soļu, praktizēju ziemas peldes… Protams, tas netika veikts vien ar mērķi palikt stāvoklī.
Katru mēnesi, kad ieraudzīju negatīvo grūtniecības testu, iekšēji sabruku. Man vajadzēja kaut kā sevi likt kopā, aizpildīt sevi, lai justos normāli, lai to pārdzīvotu. Mani nekad nepameta ticība, ka mums būs bērniņš. Sapratu, ka tas ir laika jautājums un man ir jāatrisina kādas savas iekšējās lietas…
Jā, sākumā domāju, ka man ir jānotievē, tad jutīšos labāk. Nekur es neesmu ar to tikusi… Jau cik gadu pagājis, bet esmu ar to pašu lieko svaru, tomēr tagad man ir pilnīgi cits iekšējais stāvoklis. Mani netraucē mani liekie kilogrami, tie ir sīkumi. Turpinu sportot un saukt sevi par veselīga un laimīga dzīvesveida entuziasti. Jo es tāda gribu būt, tādēļ katru dienu cenšos izdarīt labāko izvēli sev.
– Kad notika lielais brīnums, kad uzzināji, ka esi stāvoklī?
– Pagājušajā vasarā sāku apmeklēt psihoterapeitu, kura specialitāte ir psiholoģiskā neauglība. Ir dažādi aspekti, kādēļ smadzenēs kaut kas ir nobloķējies un vienkārši nevari ieņemt bērniņu…
Beidzot saņēmos aiziet no darba, kas pēdējā gada laikā mani bija izsmēlis. Domāju, ka jāpaciešas, jo es taču kaut kad drīz došos dekrētā. Bet grūtniecība tā arī neiestājās. Sāku strādāt citā vietā, bet pēc mēneša aizgāju arī no šī darba. Un vēl pēc mēneša uzzināju, ka esmu stāvoklī! Brīdī, kad uzzināju par grūtniecību, biju absolūti pārliecināta par sevi, jutos un izskatījos labi, biju apņēmības un spēka pilna, ka darīšu to, kas man patīk. Laikam tad bērniņš saprata, ka šī mammīte ir gatava, man te gribas būt. (Smejas.) Tas tiešām bija īstais brīdis bērniņam, es biju tam visvairāk gatava.
Par to, kā noritēja grūtniecība un kādi bijuši ģimenes lielākie prieka mirkļi, lasi žurnālā Mans Mazais un Santa+.
