Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Būt tētim ir piedzīvojums un dod pavisam citu skatījumu uz dzīvi. Kad ar sievu tikko bijām apprecējušies un dzīvojām mazā vienistabas dzīvoklī, daudz sapņojām par ceļojumiem, kopīgiem piedzīvojumiem un iespēju baudīt divvientulību, bet Dievam bija cits nodoms. Atceros rītu, kad devos uz darbu (tajā laikā strādāju IT uzņēmumā), un pēc nepilnas stundas saņēmu no sieviņas SMS ar tekstu: «Mīļais, esmu stāvoklī!» Visu darbadienu biju nelietojams. Ofisā skatījos ārā pa logu, un prātā šaudījās miljoniem jautājumu – kas tagad mainīsies? Vai tiešām gribam bērniņu tik ātri? Vai tiksim galā? Taču tas bija sākums pārmaiņām manī.
Atceros, kad man rokās iedeva mūsu pirmdzimto Amēliju, nezināju, ko lai viņai saku. Prieka un satraukuma pilns izdvesu: «Čau, meitiņ! Esmu tavs tētis.» Un ilgi skatījos uz šo brīnumu savās rokās. Vīrietis laikam kļūst par tēvu mirklī, kad savam bērnam nomazgā pirmo melno kaku un uzliek pirmo pamperu. Tad sāc saprast, ka tomēr soli pa solim spēj tikt galā un tev tas pat sanāk.
Līdz ar meitu piedzimšanu mums ar sievu parādījušās superspējas – pavisam nopietni! Paši brīnāmies, kā ar katra bērna ienākšanu spējam tikt galā ar visiem pienākumiem.
Ikdienas ritms, protams, mainās, jāmācās pielāgoties un visur paspēt. Meitas man savukārt ir iemācījušas atkal spēlēties un pacelties līdz viņu līmenim. Ne vienmēr tas izdodas, taču viņas ir neatlaidīgas. Meitas arī palīdz saprast, cik liela atbildība ir tētiem. Jo tieši tētis ir piemērs tam, kādam jābūt draugam, vīram, saimniekam un tētim. Ja vien stiprais dzimums apzinātos, cik liels uzdevums mums ir uzticēts…
Sievišķās enerģijas epicentrā
Mēs nebijām plānojuši, ka mums būs trīs meitas. Tāpēc esmu pārliecināts, ka manā dzīvē ir noticis liels brīnums. Pats esmu uzaudzis bez tēta, tāpēc arī klātesoša tēva piemēra man nav bijis. Bet, kad šajā pasaulē ienāca Amēlija, sapratu, ka noteikti gribu vairākus bērnus. Arī meitas dēļ – lai viņai nav garlaicīgi un mazajai iemācītu atbildību un mīlestību. Man nav bijis tāda liela sapņa par dēlu – katrā grūtniecībā lūdzāmies tikai par to, lai bērniņš piedzimst vesels. Nevienu brīdi neesmu izjutis nepatīkamu pārsteigumu, ka, lūk, atkal piedzimusi meita.
Ikdienā būt vienīgajam vīrietim starp visām sievietēm ir superīgi. Nepārprotami ir jātiek galā ar daudzām emocijām un jāmācās būt labam psihologam.
Katra dāmīte ir pavisam citāda, un katrai ir vajadzīga sava pieeja. Jāatzīst, ka ar šausmām iztēlojos, cik grūti man būs uzticēties puišiem, kas vēlēsies sākt tikties ar manām princesēm un iet uz randiņiem.
Laika menedžments – tas ir lielais jautājums, kas ir mainījies līdz ar katru bērnu. Vai esam atraduši labāko risinājumu – joprojām nezinu. Nav vienas pareizās formulas, bet viens gan ir uzlabojies – spēju vairāk pateikt nē daudzām vajadzībām. Ar sievu daudz reālāk esam iemācījušies apzināties, ko spējam un ko ne. Esam pateicīgi, ka vecāki, māsas un brāļi mums palīdz ar bērnu pieskatīšanu. Mūsu radi mīl mūsu meitas un otrādi, tādēļ mums ir viegli uzticēt viņiem pieskatīt savas princeses. Tas arī dod daudz vairāk laika pabūt divatā. Protams, kad bērniņš tikko ir ienācis ģimenē, tad gan abiem ir jāietērpjas pacietībā un jāsaprot, ka mazajam vajag mūs abus. Kaut gan jāatzīst, ka kļūdu audzināšanā bijis daudz, bet laikam jau citādi nevar iemācīties braukt ar riteni, ja nav kritienu un nobrāztu ceļgalu.
Šābrīža acīm raugoties, šķiet, ka kļūda ir bijusi nespējā būt patstāvīgākiem savos uzskatos.
Ir uzklausīti labi padomi, bet reizēm par daudz, kas tomēr mums pašiem nav palīdzējis. Sameklēt to, kas mums der labāk un pareizāk, – tas ir prasījis lielu uzdrīkstēšanos. Tāpēc ir svarīgi ieklausīties, bet lēmumi tomēr ir jāpieņem pašiem.
Iejusties fantāziju pasaulē
Ar savām meitenēm esmu gatavs uz visu – kleitas, vienradži, lakoti nagi. Mēs, piemēram, spēlējamies skolās, un tad es parasti iejūtos čīkstošā skolasbiedra, vīra vai tēta lomā. Šobrīd meitām aktuāla ir pūķu tēma – es esmu Hikaps no multfilmas Kā pieradināt pūķi. Un tā mēs lidojam un cīnāmies ar pūķu medniekiem… Spēlējoties es paļaujos uz viņu iztēli un cenšos to papildināt ar jauniem izaicinājumiem.
Vēl viņām patīk kopā ar mani vingrot. Pamazām stāstu par CrossFit, un vecākā meita pati jau var uztaisīt sev mazu programmiņu. Nevar neminēt arī Lego ēru, kad nemitīgi dzirdu: «Tēti, nāc spēlēties ar Lego!» Lego gultā, Lego mašīnā, Lego, ejot uz veikalu (lidojam no viena veikala plauktu uz citu) un man vienalga, kā tas izskatās no malas. Arī pasaku stāstīšana ir mans lauciņš, un esmu tās ļoti iemīļojis. Līdz ar pasakām esam pabijuši tik daudzās vietās, uzvarējuši neskaitāmus mošķus un sadarījuši dažādus brīnumus. Mums pat bijusi ideja kādas pasakas apvienot grāmatā – kas zina, varbūt kādreiz to arī izdarīsim. Un lielākais prieks ir brīžos, kad meitenes teic, ka manas pasakas viņām patīk vislabāk.
Esmu sapratis, ka meitām ļoti svarīgi ir justies droši. Ja tētis dzird un klausās, ja atrodas blakus, viņas jūtas drošībā.
Nekad neskopojos arī ar apskāvieniem un mīlestības vārdiem, kas viņām tik ļoti ir nepieciešami. Mācot meitas braukt ar riteni, viņas parasti saka: «Tēti, bet turi mani!» Vai: «Tēti, lai tava roka vienmēr ir pie manis!» Bet pienāk brīdis, kad tu to roku atlaid un skaties, kā viņa brauc pati… Un tad seko nākamais posms: «Tēti, skaties!» Tāpēc tētiem ir svarīgi nepārtraukt skatīties un apbrīnot savus bērnus. Arī priecāties un kopā raudāt. Un vēl – ja tētis mīl mammu, tā ir ārkārtīgi liela drošības izjūta mazajām princesēm.
Publiskais supertētis
Par ģimenes ikdienas ainiņu publicēšanu Instagram mans viedoklis laika gaitā ir mainījies. Sākotnēji biju īpaši piesardzīgs un nekādā gadījumā nevēlējos, lai tiek atklātas meiteņu sejas. Šobrīd ir konkrēti drošības pasākumi, noteikumi, kurus ar sievu esam izrunājuši, un pie tiem cenšamies turēties. Instagram ir laba platforma, kurā ne vien pašiem gūt iedvesmu un idejas, bet arī komunicēt, dalīties un palīdzēt citiem. Domāju, ka tas mums izdodas arvien labāk. Tikpat būtiski ir sevi nesalīdzināt ar citiem, un, ja Instagram šajā ziņā nepalīdz, tad labāk to izdzēst. Citādi tas var nozagt prieku par sevi, ģimeni un saviem bērniem.
Ikvienam tētim gribētu atgādināt, ka bērnu acīs jūs katrs esat supervaronis. Bērnības laiks ir jāizmanto un jābūt kopā ar saviem bērniem, jo tas tiešām ātri paiet.
Vai spējam aptvert, kāda dāvana ir būt tētim? Tajā pašā laikā katrs spēcīgs Supermens saskaras ar kriptonītiem, kas mūs var ievainot. Ja tie mūs padara vājus vai pat salauž, tas padara vājus arī bērnus. Supertētiem jāapzinās savas vājās vietas un jācīnās ar to, jo mēs esam vajadzīgi saviem bērniem.
