Rīga +8°C 
Novērtē rakstu
-
61
-
3
-
2
-
62
-
3
-
5
-
0
-
Airita: – Jaunībā biju uzrakstījusi scenāriju savai dzīvei – par daudz salasījusies pasaku grāmatas: šķita, ka visam vienmēr jābeidzas labi, un biju vīlusies, ka tā neizdevās. Pirmoreiz apprecējos ļoti jauna, piedzima divas meitas. Esmu augusi bez tēta blakus, tāpēc gribēju, lai meitām ir abi vecāki, bet nošāvu greizi. Attiecības visbiežāk sākas un beidzas ar sievieti, jo vīrietim parasti ir ērti tā, kā ir. Tāpēc pēc 13 laulībā nodzīvotiem gadiem šķiršanās iniciatore biju es. No tā brīža, lai cik bija grūti, mana dzīve gāja tikai uz augšu. Sākumā strādāju Tukumā par pārdevēju, bet tad atradu darbu Rīgā.
Ints: – Arī es apprecējos jauns, pat nepadzīvojām kopā, jo aizgāju armijā. Kad pārnācu, mazais Mairis jau skraidīja pa gultiņu. Tikai tad abi ar sievu sākām saprast, ko nozīmē dzīvošana kopā un ģimene. Piedzima meita Santa. Laulībā gāja kā pa kalniem un lejām, pēc astoņiem gadiem izšķīrāmies: paķēru ģitāru pār plecu un aizgāju.
Airita: – Pēc šķiršanās meitas mani mudināja meklēt citu vīrieti. Teica: mammīt, bet tu taču viena visu mūžu nedzīvosi! Internetā satiku 11 gadu jaunāku vīrieti. Īsti ar sirdi šajā laulībā negāju, tomēr bijām kopā gandrīz 10 gadu un tad draudzīgi izšķīrāmies. Nesāpēja tas, ka šķiros, bet tas, ka tagad būšu viena – meitas bija lielas, man jau bija pāri četrdesmit. Tomēr zemapziņā skanēja: katram podiņam jābūt savam vāciņam; ja manas laulības neizdevās, varbūt vēl kādam neizdevās, un viņš beidzot saprot, ko no savas dzīves grib un ko negrib.
Citi lasa
Ints: – Pēc šķiršanās kādu laiku dzīvoju viens, bet tad satiku 15 gadu jaunāku sievieti: man bija 32 gadi, viņai – 17. Skaista, gudra meitene, gariem matiem… Es viņā iemīlējos. Lielo gadu starpību nejutu – drīzāk pats kļuvu jaunāks un spridzināju līdzi. Bijām pašķīrušies, atkal salabām, piedzima dēls Artis. Kopā nodzīvojām 11 gadu, taču es nespēju pārkāpt pāri aizvainojumam – laikā, kad dzīvojām atsevišķi, tiku redzējis viņu kopā ar citu vīrieti. Lai kā šķita, ka visu var piedot un aizmirst, tas man tomēr neizdevās. Tad iepazinos ar kādu dakterīti. Bijām ar dēlu Mairi aizgājuši un klubiņu, un viņš teica: ņem ciet, šī būs īstā! Viņa bija ļoti pašpietiekama – kopādzīvošana mums nesanāca, trīs gadus brīvdienās braukāju ciemos.
Airita: – Mamma bija Intam jautājusi, cik ilgi viņš tēlos labāku, nekā ir patiesībā, – iedzert nedrīkstēja, uzsmēķēt nedrīkstēja…
Ints: – Ļoti pārdzīvoju, kad viņa pateica, ka viss ir beidzies. Jutos pamests un ilgi domāju, kur bija mana kļūda. Mamma tolaik slimības dēļ dzīvoja pie manis un gan bēdājās līdzi, gan mierināja. Kad mamma nomira, pie manis atnāca dzīvot meita Santa, arī dēls Artis pa daļai dzīvoja te. Tomēr man gribējās līdzās sievieti… Meklēju internetā: aizgāju uz vienu randiņu, uz otru, gadījās, ka tikai nobraucu garām un pat neizkāpu no mašīnas, jo sapratu – nē, te man nav, ko darīt. Atceros kādu sievieti Cēsīs: bildē smuka, viss kārtībā. Kad viņa kāpa mašīnā, ievēroju šķībos un nodilušos zābaku papēžus. Jautāju, kur brauksim, un viņa teica: o, es zinu labu restorānu! Uzreiz bija skaidrs: šī sieviete iepazīstas tikai tāpēc, lai uzdzīvotu restorānos, jo pati to nevarētu atļauties. Ļoti ātri var atšifrēt, vai cilvēks ir tas, par ko uzdodas.
Airita: – Kad mēs iepazināmies, es ar tevi arī braucu uz restorānu!
Ints: – Bet tev nebija nodiluši zābaku papēži!
Airita: – Arī es mēģināju iepazīties internetā, taču nekas neizdevās. Ja man uzreiz piedāvāja kamīnu, vīnu un seksu, es atteicu, sacīdama, ka to jau var dabūt uz katra stūra. Nevarēju un nevarēju iepazīties. Reiz pat kolēģēm teicu: paņemšu izcakotu auduma mutautiņu, staigāšu pa Rīgu un metīšu uz ielas – varbūt kāds pacels! Un pati sev atbildēju: Airita, tu joprojām tici pasakām – mūsdienās neviens to tavu kabatlakatu necels! Bet man tik ļoti gribējās kādu līdzās…
Meklēju internetā: aizgāju uz vienu randiņu, uz otru, gadījās, ka tikai nobraucu garām un pat neizkāpu no mašīnas, jo sapratu – nē, te man nav, ko darīt.
Randiņš triju dienu garumā
Airita: – Tas bija septembris. Tikko 45 gadu dzimšanas dienā biju saklausījusies daudz laba vēlējumu un teicu sev: Airita, atjēdzies, dzīvo beidzot sev! Draugiem.lv spēlēs populārs bija iepazīšanās klubiņš Satiecmani.lv. Man bija profila bilde no meitas kāzām: visapkārt cilvēku pūlis migliņā, un vidū es – skaista, smaidīga, pagariem matiem, kas, starp citu, vīriešiem ir ļoti svarīgi. Daudzu spēlē esošo vīriešu fotogrāfijas jau biju redzējusi – lielākā daļa bija visos iepazīšanās portālos. Tad pamanīju iepriekš neredzētu, smaidīgu vīrieti ar mīļām acīm – Ints tikko bija piereģistrējies spēlei. Bija saulaina diena, un es viņu uzrunāju, jautājot, ko viņš tik skaistā dienā sēž pie datora. Tā, it kā es pati ar to datoru staigātu pa mežu! Viņš atbildēja, ka pilda mājasdarbus, jo ir iestājies fotokursos. Tā mūsu saruna beidzās. Nākamajā dienā viņš man paprasīja telefona numuru. Atbildēju, ka tā nu neies krastā – kuram katram jau nu es telefona numuru nedodu. Viņš sāka stāstīt par sevi. Arī ieteica, lai internetā apskatos viņa dēlu Mairi Briedi. Apskatījos. Jā, ir tāds cilvēks.
Ints: – Airita domājusi: nu un? Kaut kāds bokseris!
Airita: – Es tiešām pirmoreiz dzirdēju viņa vārdu! Savukārt meita, uzzinājusi, ar ko esmu iepazinusies, neticēja. Prasīju viņai: bet, meitiņ, kas ir Mairis Briedis? Un viņa pretī: Mammu, come on, viņš ir Latvijas labākais bokseris. Bet mani neinteresēja bokss! Daudz svarīgāk man bija noskaidrot Inta ģimenes stāvokli. Google pārliecinājos – jā, šķīries. Viss kārtībā! Izrādījās, ka turklāt abi esam viena uzņēmuma darbinieki, tikai strādājam dažādās darbavietās. Pārbaudīju darba datubāzē – jā, tāds cilvēks tiešām ir. Kad visu biju noskaidrojusi, iedevu Intam savu telefona numuru.
Ints: – Lai saprastu, vai internetā pamanītā sieviete der, viņa ir jāsatiek: pietiek būt kādam niekam – laba dvēsele, bet kārpiņa uz deguna, un redzēsi tikai to. Turklāt man vairs nebija tas vecums, lai stieptu garumā un mēnešiem slēptos viens no otra, lenktu un kaut ko gaidītu. Piecdesmit gados attiecībās jāiet tiešs ceļš: ja ir – ir, ja nav – nav. Tāpēc aicināju Airitu satikties. Norunājām randiņu piektdienā Vecrīgā.
Airita: – Visu nedēļu sazvanījāmies un sūtījām ļoti daudz īsziņu. Man bija tāds drebežē! Jau no trešdienas. Kā jaunai meitenei! Pat pumpas sametās! Sen nebiju gājusi uz tik svarīgu randiņu: ļoti cerēju, ka viņš būs īstais. Piektdien četros man beidzās darbs, un Ints Kungu ielā mani jau gaidīja.
Ints: – Ar puķi rokā!
Airita: – Ne jau ar rožu klēpi! Viena rozīte – ļoti pieticīgi, toties pieskaņota mašīnas krāsai. Viss kārtībā!
Ints: – Airita bija tieši tāda, kādu biju gaidījis. Vīrietim ļoti daudz izsaka tieši sievietes ādas dabiskā smarža, tāpēc uzreiz pieliecos, pasmaržoju Airitu un sapratu: ir, ir īstā!
Airita: – Pat atceros, kā Ints teica: ir! Vēl jautāju: kas – ir? Ints tovakar paspēja man izstāstīt visu savu dzīvi un jaunības trakumus.
Ints: – Mums bija garš pirmais randiņš – no piektdienas līdz pat pirmdienai. Tas bija neprātīgs piedzīvojums.
Airita: – Mūsu pirmais randiņš beidzās tieši tur, kur piektdien sākās, – Ints mani pirmdienas rītā atveda uz darbu tajā pašā vietā, kur piektdien satika. Bijām izmetuši pamatīgu apli brīvdienu garumā: es biju paciemojusies Inta dzīvoklī, bet viņš – manās mājās.
Piecdesmit gados attiecībās jāiet tiešs ceļš: ja ir – ir, ja nav – nav.
Paldies, ka atsūtīji man Airitu!
Airita: – Nākamajās brīvdienās Ints mani aicināja pārcelties pie viņa pavisam, jo nebija gatavs mani atkal gaidīt veselu nedēļu. Teica: lūdzu, te mana dzīvokļa atslēgas, te naudiņa – kad brauksi, nopērc kaut ko ledusskapim, jo tu jau droši vien būsi tā, kas ies caur veikalu, vai ne?
Ints: – Airita īrēja divistabu dzīvokli gabaliņu no Rīgas. Teicu – nebūs ērti tik tālu vienam pie otra braukāt. Tobrīd pats domāju: ko es daru – mēs tikāmies tikai otro reizi. Bet mums viss sapasēja, un sapratu: riskēšu uz visu banku.
Airita: – Ko tad viņš riskēja! Ja es Intam apniktu, man būtu jāpaņem savas somas, jānoliek atslēgas un jāiet prom. Lūk, man gan bija jāriskē: jāpamet īrētais dzīvoklis, atkal jāiet dzīvot pie meitas! Tāpēc viņa aicinājumam uzreiz nepiekritu, lai gan man Ints ļoti patika. Mani pārliecināja kāds notikums. Aizbraucām uz laukiem sakopt kapiņus. Kad viss bija sakārtots, Ints nostājās pie savas mammas kapa un teica: «Paldies, ka atsūtīji man Airitu!» Tas mani no sirds aizkustināja.
Ints: – Mēnesi pēc pirmā randiņa viņa pārcēlās pie manis.
Airita: – Kāda kolēģe man jautāja: un tu tiešām riskēsi? Viņš tomēr Latvijā tik zināma cilvēka tēvs. Teicu: nu un tad? Vai tāpēc viņš nav tāds pats cilvēks kā citi – ar miesu un asinīm? Viņam dzīvē nav veicies tieši tāpat kā man. Varbūt mēs no savām iepriekšējām attiecībām esam pietiekami daudz iemācījušies, lai beidzot saprastu, ko no otra gaidīt un ko otram dot.
Ints: – Domāju, ka mana mamma debesīs sazīmēja visu, kā vajag… Man bija sajūta, ka esam bijuši mūžam pazīstami.
Airita: – Kad pārcēlos pie Inta, kādu laiku viņa divistabu dzīvoklī vēl dzīvoja meita Santa, bieži – arī Artis. Kā man nepatika viena no istabām! Iestagnējusi vēl no padomju laikiem – vecā, lielā sekcija Aina pa visu istabu, tik tumšs un nemājīgs, lai kādu gaismu ieslēdz.
Ints: – Airita te visu ātri vien nomainīja. Vēl līdz šim brīdim mani tracina, ka vairs neko nevaru atrast – tur man viss bija pa plauktiņiem salikts!
Airita: – Santai nepatika nolupusī grīda, viņa gribēja pirkt istabai jaunu paklāju, bet es teicu: «Pagaidi, Santiņ, nepērc, sarunāsim ar tēti, lai uztaisa remontu.» Santa neticēja: «Kad tad tas būs – es jau cik ilgi viņam prasu!» Sacīju: «Es parunāšu ar viņu!» Jau nākamajā dienā Inta mašīnā sēdos gan es, gan Santa – braucām uz veikalu iepirkties remontam.
Ints: – Pa trim dienām istaba bija izremontēta! Pirms tam es virtuvē pusotra gada nevarēju remontu pabeigt…
Briedumā satikt savu īsto cilvēku ir īsta laimes spēle. Tā ir loterija, kurā paveicās mums un var paveikties katram. Tikai jāiet un jāmeklē pilnā loze.
Īstais cilvēks briedumā ir loterija
Ints: – Pa šiem četriem kopdzīves gadiem mēs ne reizi neesam tā pa īstam sastrīdējušies.
Airita: – Kā nu ne – vienreiz biju tik dusmīga, ka gāju, durvis dauzīdama. Ints kā tāds Lennebergas Emīls – uz blēņām vien, īpaši tad, kad manis nav mājās.
Ints: – Toreiz tu strīdējies, es jau ne! Kopš esam kopā, esmu kļuvis daudz piezemētāks nekā agrāk – vairs kājas tā neiet pa gaisu.
Airita: – Es izstāstīšu, kā reiz bija! Viennakt aizbraucu pieskatīt mazbērnus, Intīts man zvana: «Tūliņ iešu gulēt – arlabunakti, saldus sapnīšus!» No rīta zvanu, viņš neatbild. Guļ! Izrādās, abi ar meitu Santu visu nakti klubiņā Just nodejojuši. Ints zina, ka man ir raksturs. Viņš var uzvesties tā, kā grib, bet tad manis te vairs nebūs. Reizēm, kad apkārt ir citi cilvēki, Ints mani nedzird, bet, kad esam divatā un kaut ko pārrunājam, viss ir citādi.
Ints: – Toreiz domāju: nu, vienas reizītes dēļ jau viņa prom neskries, bet pēc tam tomēr lūdzu piedošanu…
Ints: – Kad vien ir laiks, ceļojam pa Latviju, es daudz fotografēju, un mana labākā modele ir Airita. Atceros, kad gribēju iepazīties, sava vecuma sievietes man izskatījās nogurušas. Meklēju mazliet, bet ne pārāk jaunāku. Kad man bija 30, lielā gadu starpība tik ļoti netraucēja, bet vīrietim ap 50 meklēt divdesmitgadīgu būtu neprāts. Tur vairs nav kopīgu interešu.
Airita: – Saki vien, kā ir – vairs nevarētu turēt līdzi. Lai gan pēdējā ballītē, kur mēs ar Intu nupat bijām, izskatījās, ka viņš pārspēj visus jauniešus. Tad viņš pirtī, tad viņš baseinā! Zinu, ka viņš nedrīkst lēkt uz galvas ūdenī, bet ko Ints? Tikai: «Nāc, mīļumiņ, pasēdi uz krēsliņa ar vīna glāzi, paskaties – es tev rādīšu, kā es protu!»
Ints: – Nu, dullums jau man nekur nav pazudis!
Airita: – Mums abiem patīk iet uz teātriem, uz koncertiem, uz kino, izdomājam svētkus un ejam uz restorānu. Kopīgu brīvdienu gan ir pavisam maz: mums abiem ir mazbērni – kad Ints brauc pie Maira bērniem, mani mazbērni brauc pie manis. Reiz ciemojoties, ieraudzījis manā pirkstā gredzenu, mazdēls jautāja: «Omīt, tas tev saderināšanās gredzens?» Nē-ē, tas tikai izskatās pēc saderināšanās gredzena! Es Intu uzrunāju internetā, bet mani bildināt – tam jābūt viņa solim.
Ints: – Gredzens jau arī bija domāts kā bildinājums!
Airita: – Tā bija Ziemassvētku dāvana, un par bildinājumu tu man neko neteici. Bet, ziniet, lai arī neesam oficiāli reģistrējuši laulību, salīdzinājumā ar šīm attiecībām abas manas laulības šķiet pilnīgs nieks. Par sievu gan Intam sevi saukt neļauju: es neesmu sieva! Un man arī nepatīk, ja mani sauc par draudzeni. Tomēr esmu sapratusi: iepazīstoties briedumā, abiem nevis jāizvirza savas prasības, bet jāpieņem otrs tāds, kāds viņš ir. Ar prasībām otru var tikai nobiedēt.
Ints: – Tā ir. Esot pusmūžā, katrs ir dzīvojis savu dzīvi, katram ir savi netikumi un ieradumi. Neviens negrib sevī kaut ko lauzt un mainīt, var tikai nemanāmi un dabiski pielāgoties. Tāpēc briedumā satikt savu īsto cilvēku ir īsta laimes spēle. Tā ir loterija, kurā paveicās mums un var paveikties katram. Tikai jāiet un jāmeklē pilnā loze.
