6 «nē» teikšanas tehnikas
- Tiešais «nē». Noder tad, ja cilvēks, kas izsaka piedāvājumu, pārkāpj tavas robežas, aizskar tevi, ir tev ļoti nepatīkams un tev ne mazākajā mērā nav svarīgas attiecības ar viņu. Citādi vienkārši pateikt «nē» – tas tiešām izklausīsies nepieklājīgi.
- Nenoteiktais «nē». Tu nepasaki kategorisku «nē», bet liec saprast, ka par kaut ko līdzīgu nākotnē tu varētu pateikt «jā». Noder, ja patiešām apsver iespēju piedāvāto pieņemt, piemēram, nākamajā nedēļā. Taču vislabāk tā arī pasaki, ka cita reizē vai citos apstākļos – labprāt.
- Sabojātais ieraksts. Tu visu laiku atkārto vienu un to pašu frāzi: «nē, es negribu…» un nesaki neko citu. Der, ja otrs tevi mēģina pierunāt, manipulē, argumentācijā ir pārāks. Labāk pie šīs tehnikas ķerties, ja attiecības nav svarīgas. Vai arī, ja draugs nezin kāpēc ir kļuvis īpaši uzstājīgs.
- Empātiskais «nē». Sakot: «es saprotu, ka tev nav viegli; jūtu tev līdzi,» tu klāt pieliec otru teikuma daļu, kurā ietver atteikumu: «bet es tev neaizdošu naudu». Reizēm tas ir grūti, jo nostrādā domāšanas veids: «vai nu, vai nu.» Proti: «ja reiz es viņu saprotu, tad jau man ir jāpalīdz.» Bet tā īsti nav. Tev ir tiesības saprast un atteikt.
- Pamatotais «nē». Vari pateikt īsu pamatojumu, kāpēc atsaki. Bet tas nav izplūdis skaidrojums, nav taisnošanās. Der, ja attiecības ir svarīgas, atteikuma iemesls iekšēji ir skaidrs. Ja sāksi skaidrot gari, būs ilga saruna. Jo garāks sarunas laiks, jo lielāka iespējamība, ka beigās tomēr piekritīsi. Kāpēc tā? Gara saruna dod iespēju otram pamodināt tevī vainas izjūtu.
- Jautājošais «nē». Ja konkrētajā situācijā nevari pateikt tiešāku «nē», kā var būt sarunā ar vadītāju, vari uz atteikumu norādīt netieši, vienlaikus skaidri pasakot, ko esi gatavs(-a) darīt, kam esi gatavs(-a) piekrist.