Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1. Emocijām (jo īpaši negatīvajām) ir tendence augt lielākām
Kopumā emociju izpausmēm dzīves laikā ir tendence pieaugt – gluži kā no kalna ripojošai sniega bumbai. Vai esi sastapusi cilvēku, kas vienmēr ir īgns, nelaipns, naidīgs? Ja tā padomā – šādā neģīmī viņš pilnīgi noteikti nepiedzima, kā maziņš bēbītis nestaigāja dusmās sarauktu vaigu.
Visticamāk, dzīves gaitā šāds cilvēks nedomājot ir ļāvis vaļu savām emocijām: dusmojies pēc sirds patikas, skaļi villojies, kad kaut kas nav bijis pa prātam, vai tīksmīgi aprunājis savus pāridarītājus.
Ļaujot vaļu savām emocijām, mēs patiesībā ļaujam tām sevi pārņemt un galu galā pat nejūtam, kad esam kļuvuši par to ķīlniekiem. Pie mazākā stresa ejam pa gaisu, nedomājot sakliedzam, nekontrolējam dusmas.
2. Emociju rašanās iemesli ir fizioloģiski
Cilvēka emocijas un veselības stāvoklis viens otru neizbēgami ietekmē: jo optimistiskāks, gaišāks, smaidīgāks cilvēks, jo ņiprāka veselība. Un, protams, arī otrādi: jo veselīgāks cilvēks un līdzsvarotāka hormonu sistēma, jo vieglāk prieka burbulīšiem pacelties!
Emocijas nerodas tukšā vietā, ir vajadzīgi sarežģīti bioķīmiski procesi, lai mēs tās izjustu.
Ja tās vai citas emocijas kādā laika periodā izteikti ņem virsroku, teiksim, esi kļuvusi izteikti melanholiska vai aizvien biežāk krīti dusmu lēkmēs –, iespējams, vērts pārbaudīt veselību, savu hormonu aparātu. Ja šajā mehānismā kaut kas īsti labi nedarbojas, tas uz ārējiem kairinātājiem sāk reaģēt neadekvāti. Tāpēc teicienam «žultains cilvēks» patiesībā ir gluži loģisks pamatojums.
3. Emocijas, ko izsauc atmiņas, ir īstas
Emocijas mūsos, protams, rada arī reālie notikumi, ko piedzīvojam, – gan šeit un tagad, gan arī atmiņās. Saņem skaistu ziedu pušķi – skaties tajā, iebāz degungalu, un prieks uzvirmo atkal un atkal. Un arī pretēji – piedzīvojusi nepatīkamu mirkli, tu jūties slikti, turklāt – ne vien notikuma laikā, bet arī katru reizi, kad notikums pie tevis atgriežas atmiņās.
Diemžēl cilvēkiem ir tendence sliktās atmiņas atsaukt prātā biežāk, nekā kavēties labajās.
Mēs pasūdzamies mājiniekiem, kaimiņienei, kolēģiem, mēs pašas ik pa brīdim notikušo atdzīvinām, lai sevi pažēlotu. Un nepatīkamās emocijas atgriežas ar jaunu spēku. Mūsu zemapziņa no reāli piedzīvotā veido tādus kā iekšējus tēlus, bildītes, kurās ir mūsu redzētais, dzirdētais un sajustais. Taču zemapziņai pastāv tikai tagadne – mirklis šeit un tagad. Tas nozīmē – atsaucot atmiņā kādu pagātnes notikumu, zemapziņa to ik reizi fiksē kā jaunu. Tev atkal ir sasista mašīna, atkal neklausa bērns un pāri nodarījis priekšnieks. Tas nozīmē – pat ja notikums ir tikai atmiņas, stress, ko izjūt tavs ķermenis, ik reizi ir īsts!
4. Emocijas nekur nepazūd!
Maļot un maļot sāpīgus pagātnes notikumus un ejot cauri stresam, pamazām piepildās tavs emociju trauks – emocijas nekur nepazūd, tās krājas, līdz šis trauks ir pilns un iet pāri malām.
Sanāk, ka pat viens slikts notikums – ja to kārtīgi apzelējam, ja visiem pastāstām un pašas nebeidzam par to pārdzīvot – mūs spēj novest visīstākajā emocionālajā krīzē.
Un, kad negatīvajām emocijām ir pārspēks, pozitīvajām vairs nav iespēju šīs negācijas līdzsvarot. Tātad – ļaujoties negāciju virpulim, tu pati sevi noved krīzē.
5. Emocijas ir zemapziņas signāli, ko nedrīkst ignorēt
Mūsu zemapziņa ir nomodā divdesmit četras stundas diennaktī, tie ir instinkti, kuri cilvēkos dzīvo kopš radīšanas sākuma un modri vēro, kas notiek apkārt, lai briesmu gadījumā dotu signālu – liktu saspringt, bēgt, uzbrukt vai sastingt. Protams, signālus ar šo mehānismu mēs uztveram ne vien reālās briesmās, bet ik mirkli, ik sekundi.
Mierīgās situācijās tie gluži vienkārši izpaužas kā emocijas – prieks, miers, vieglums, ja viss ir labi, bet satraukums, nemiers, dusmas, bailes – ja kaut kas mūs apdraud.
Tāpēc jāpievērš uzmanība – ar negatīvajām emocijām zemapziņa dod signālu, ka mums būtu jāreaģē, situācija jārisina. Ja savas dusmas apspiežam vai ignorējam, tās uzkrājas, un zemapziņas mehānisms darbojas pārslodzē – teiksim, emocijas var sākt parādīties neadekvāti. Piemēram, uznāk bailes sabiedriskā transportā, sāk satraukt lielas cilvēku masas un tā tālāk. Tas, kas ar laiku izvēršas par fobijām, nereti sākotnēji gluži vienkārši ir neizlādētas negatīvās emocijas, iekšēja trauksme.
6. Spēcīga emocionāla reakcija – tas ir reflekss
Kurai gan nav gadījies nesmukums, kad uz bērnu radītu troksni noreaģējam ar dusmu vētru un tikai pēc tam sākam analizēt un saprotam – šāda reakcija bija nevietā. Un tomēr – arī nākamajā reizē, kad no bērnistabas atskan nevaldāmi būkšķi un spiedzieni, atkal jūtam, kā pa ausīm sāk kūpēt tvaiks.
Tas nozīmē, ka tava reakcija uz šo situāciju jau ir izstrādājusies kā reflekss.
Ja zināms uzvedības modelis vairākas reizes atkārtojas, zemapziņa vienā brīdī to piereģistrē kā refleksu, bet tas nozīmē – katrā līdzīgā situācijā mēs vispirms instinktīvi uzvedīsimies atbilstoši šim refleksam. Un tikai pēc tam pieslēgsies veselais saprāts. Tātad – jo biežāk dusmosies vai raudāsi, vai arī pasmaidīsi un paraustīsi plecus – jo dziļāk šāds uzvedības modelis tevī iesēdīsies un kļūs par tavu.
