Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
13
-
1
-
1
-
1
-
- Lai partneri attiecībās baudītu labsajūtu, jābūt mīlestībai. Lai gan ierasts uzskatīt, ka mīlestība lielākoties ir sievietes vajadzība, tā ir nepieciešama abiem – just, ka viņu mīl. Ne tikai sieviete, bet arī vīrietis gaida sievietes novērtējumu par paveikto: ka greizi aiztaisītas autiņbiksītes ir pietiekami labi pirmajai reizei, ka viņa liktais slings, kaut gan nav precīzi pēc shēmas, tomēr ir uzsiets pietiekami labi, un bērns ārā nekrīt.
- Aizmirstiet vēlmi būt ideāliem un perfektiem – bērna ienākšana kā ar nazi nogriež tādu iespēju! Jau sen ieviests jēdziens pietiekami labs, un jāmācās to attiecināt uz jebko: pietiekami laba mamma un tētis, pietiekami labs bērns, pietiekami laba kopā būšana, pietiekami labas attiecības. Tāpat jāmācās pieņemt, ka abiem var būt un būs viedokļu sadursmes, un tas ir normāli! Tas ir krietni drošāks un stabilāks ceļš nekā dzīve jābūtībās: ka jābūt tādiem vecākiem, ka mīloši cilvēki nestrīdas, ka pārim jābūt trim randiņiem mēnesī un pulksten tikos skūpstam… Kad saprot, ka nekas nav obligāts, kļūst vieglāk dzīvot.
- Par to, ko bērna piedzimšana pāra attiecības mainīs, vēlams runāt, vēl pirms bērns ģimenē ienācis. Svarīgi jau gaidīšanas laikā saprast, ka būs jādala pienākumi, būs jāatrod ceļš cauri bezmiega naktīm, cauri nespējai noticēt, ka varam būt pietiekami labi vecāki, cauri intīmās dzīves ierobežojumiem, un tas var būt grūtāk tieši vīrietim. Tā kā vīrietis fiziski nepiedalās bērna dzimšanā, viņš ir gatavs turpināt dzimumdzīvi, bet sievietei sākumā to izdarīt nav tik vienkārši. Seksuālās attiecības var pazust uz nedēļām, pat mēnešiem, un to var paredzēt un pārrunāt jau grūtniecības laikā.
- Attiecību krīzi svarīgi pamanīt un neielaist, reaģēt, nevis gaidīt, kad bērns paaugsies un viss mainīsies pats no sevis. Ja jūtam, ka attiecības vairs nav tādas, kādas bija un kādās jutāmies labi, bet izliekamies to neredzam, nostādām sevi bezpalīdzīgā pozīcijā. Krīzi attiecībās nevajag uzreiz uztvert kā punktu, bet kā izsaukuma zīmi, kas norāda: kaut kas jādara! Atbildīgi ir ieraudzīt, ka mums kaut kas neizdodas, un saprast, ka esam pietiekami stipri to arī mainīt. Visnelāgāk ir aizvainojumus un dusmas neizrunāt, bet krāt ilgāku laiku – tas var novest līdz galējai robežai, piemēram, partnerattiecību pārtraukšanai. Ja īsti neprotam vai neesam pieraduši sarunāties, tas nav viegli, taču saprast otra izjūtas palīdz ļoti vienkārši vārdi, piemēram, es jūtos slikti, jo… Ja kādreiz arī sanāk izkliegt savu sāpi, pēc tam svarīgi pateikt: zini, tas bija lieki, esmu vienkārši nogurusi… Nav citas brīnumu receptes kā vien saruna. Bieži vien bezcerību rada tas, ka mēs neredzam ceļu ārā no situācijas, taču mēs to neredzam nevis tāpēc, ka tā nav, bet tāpēc, ka mūsu pieredze ir tāda, ka nezinām, kā šobrīd tikt galā.
- Nepārspīlēt un neizdomāt jaunu velosipēdu – uzturēt un stiprināt attiecības palīdz pavisam ikdienišķas lietas. Piemēram, kad bērni nolikti gulēt, nesēdiet katrs pie sava datora, bet kopā paskatieties filmu, palasiet anekdotes, iedzeriet glāzi sarkanvīna vai izmēģiniet jaunu siera šķirni. Viegli, nepiespiesti viens otru noglāstiet, pasakiet otram atzinīgus un mīļus vārdus par jebko, kaut vai par to, ka vīrs no rīta saklāja gultu, vai par to, ka sievai šodien ir īpaši skaista frizūra. Ikdienā pateikt, cik tu tomēr esi lielisks/lieliska, neprasa daudz laika, bet tas ir kriksītis uzmanības, kas baro un emocionāli mūs uzlādē.
- Zudušo seksualitāti var atjaunot maigā veidā – ar pieskārieniem, glāstiem, vienkāršu gulēšanu līdzās. Ja kāds no pāra (biežāk sieviete) nespēj atsākt seksuālās attiecības, par to vienkārši vīrietim jāpasaka: pati īsti nesaprotu, kas ar mani notiek, bet mana seksuālā vēlme vairs nav tāda kā iepriekš… Svarīgi neatstāt šīs izjūtas tikai pie sevis, bet ļaut, lai par raizēm un pārdomām uzzina arī otrs. Nevis nosodīt sevi un otru par to, ka tagad negribas seksu (jo arī vīriešiem reizēm to negribas), bet mēģināt pieņemt, ka tā kādu laiku var būt, un to pārvarēt. Ja atļaujies pateikt skaļi to, ko jūti un kas satrauc, tas arī otram dod skaidru un nepārprotamu signālu, kas ir kas, un tad otra galvā vairs nav vietas muļķīgām fantāzijām, piemēram, viņa mani vairs nemīl!
- Pieņemiet vecvecāku vai citu cilvēku piedāvājumu pieskatīt bērnu. Bieži vien sieviete nespēj saņemties uzticēt mazo pieskatīt pat bērna tētim, nemaz jau nerunājot par kādu citu. Parasti tas ir sievietes iekšējās trauksmes dēļ, kas varbūt nāk no pašas bērnības vai no smagām dzemdībām, kurās bijusi sajūta, ka var bērniņu zaudēt. Ja vien tā nav smaga trauma, vērts sevi audzināt un pārkāpt tam pāri. Piemēram, sagatavot ēdienu, salikt pa rokai autiņus un rotaļlietas un doties ārā. Sākumā uz 20, tad 30, tad 40 minūtēm, tā laiku palielinot. Šāda pakāpenība ir laba gan sevis, gan otra radināšanai, jo arī, piemēram, tētim nav viegli pirmo reizi palikt kopā ar bērnu.
- Turpiniet vai atsāciet darīt to, kas jums patika iepriekš. Ja pirms bērna piedzimšanas regulāri gājāt uz jaunākajām filmām, kaut reizi mēnesī ieplānojiet kinoseansu. Ja jūs vienoja sportiskas aktivitātes divatā, ieplānojiet tām laiku. Ja patika iet pirtī, dariet to!
- Varat iedibināt jaunas tradīcijas, piemēram, ieplānot randiņu kādā kafejnīcā, kurā stundu vai divas cenšaties runāt nevis par bērniem, bet to, kas ar jums notiek, kas kuram šķiet vieglāk, kas grūtāk. Varat organizēt svinības mājās vai neatteikties doties ciemos, kad jūs kāds aicina, – pasaule bieži sūta signālus, kas partnerattiecības var atsvaidzināt un palīdzēt uzturēt, tikai mēs tos nereti ignorējam.
- Katram nepieciešams laiks arī sev, ne tikai saplūšana ar otru, un tas jāciena. Mums visiem nepieciešams brīdis, kad esmu tikai ar sevi un daru to, ko vēlos. Tā ir iespēja kontaktēties ar sevi, rūpēties par sevi un piepildīt sevi emocionāli. Kas kuru spēcina – tas jau ir individuāli.
- Brīžos, kad ir viedokļu atšķirība, piemēram, tētis ļauj bērnam spēlēt iPhone, bet mamma pret to iebilst, ieteicams izmēģināt divu dienu metodi: vienu dienu rīkojas, kā teica tētis, otru dienu – kā mamma. Lai gan tas nav viegli, tomēr tā ir iespēja ieraudzīt, ka konkrētais uzskats nav vienīgais pareizais, ka īstais ceļš ir, iespējams, pa vidu un ka bērns var darīt gan tā, gan tā.
- Prast savas vēlmes un vajadzības izteikt konkrēti, taču ne pavēles, bet lūguma formā. Jo skaidrāk runā, jo lielāka varbūtība tieši to arī saņemt. Ja sieviete saka vīrietim: būtu jauki, ja tu kādu dienu no darba mājās atnāktu ātrāk, – viņa būtībā nepasaka neko. Ko nozīmē kādu dienu? Cik ātrāk? 15 minūtes? Daudz lielāka jēga būs, ja teiksi: vai tu ceturtdien varētu būt mājās pussešos, lai varu aiziet tur un tur… Un, ja viņš arī tajā dienā nevar, tad uzreiz nesabozties, bet pajautāt, kurā dienā tu vari? Bet, ja vīrietis nevar vispār, varbūt viņš var sarunāt savu mammu?
- Pieņemt, ka būt attiecībās mēs mācāmies visu mūžu. Mums nemitīgi jāspēj izturēt, ka ar kaut ko netiekam galā, ka neesam ideāli ne kā cilvēki, ne kā partneri. Tikai to pieņemot, mēs spējam augt un mainīties, un ieraudzīt, ka dzīve nav melnbalta, bet krāsaina, un tieši tas to padara bagātu un piepildītu.
