Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Lūk, savdabīgs zelta kodekss – divpadsmit likumi, kuru ievērošana tik tiešām spēj nest veiksmi.
- Es nežēlojos.
Būt veiksminiekam nebūt nenozīmē nekad nepaklupt. Dažkārt arī veiksmīgi cilvēki ne vien paklūp, bet pat iegāžas ar seju dubļos, taču viņi nekad nepaliek tur guļam, žēlojot sevi un žēlojoties par to, ka dzīve nav godīga.
Jā, dzīve tik tiešām ne vienmēr ir godīga, bet neviens arī nav solījis, ka tā tāda būs. Veiksminieks vienmēr pats uzņemas atbildību par savu dzīvi, par savu rīcību un tās sekām, cenšoties no neveiksmēm paņemt nevis rūgtumu, bet gan tajās esošo gudrības medu. Žēlot sevi – tā ir upura loma, bet veiksminieki to negrib pat izmēģināt. - Es nebaidos no pārmaiņām.
Cilvēks, kas baidās no pārmaiņām, mūsdienās vairs nevar būt veiksmīgs, jo visa dzīve ir liels pārmaiņu process. Veiksminieks to uztver kā jūru, kas nemitīgi šūpojas, un sevi kā kapteini, kas instinktīvi piemērojas kuģa kustībām, ne vien noturot līdzsvaru, bet arī vienlaikus nezaudējot stūres virzienu. Vai kā slēpošanas trasi, kuru aiz nākamā pagrieziena vairs neredz, taču labs slēpotājs ir gatavs mainīt virzienu un ātrumu pāris sekundēs. Veiksminieks nenogurst no pārmaiņām, viņu drīzāk stindzina bailes kļūt pašapmierinātam un iegrimt garlaicībā. Pārmaiņas ir viņa adrenalīns, kas dod enerģiju. - Es netērēju laiku tam, ko nevaru ietekmēt.
Tas nozīmē netērēt laiku un enerģiju gaudu dziesmām par slikto valdību un sastrēgumiem uz ielām, par garo ziemu un cilvēku intrigām. Pat veiksminieka spēkos nav mainīt (vismaz ne acumirklī) ne valdību, ne satiksmes blīvumu, ne klimatu, ne cilvēku dabu. Taču veiksminieka spēkos ir mainīt savu attieksmi pret tiem. Ir daudz lietu, kas ir ārpus mūsu kontroles, bet ir pietiekami daudz arī tādu, ko mēs varam ietekmēt. Veiksminieks ieliek savu laiku un enerģiju tajās. - Es necenšos izpatikt.
Tas tāpat neizdosies – visiem nekad labs nebūsi. Laipnība un labvēlība pret cilvēkiem ir veiksminieka komunikācijas valoda, taču viņš nekad neizmanto lēta populisma paņēmienus, lai iegūtu sev atbalstītājus. Un būtībā ar drosmi teikt patiesību reizēm var iekarot vēl vairāk atbalstītāju. - Es neizmantoju savu varu ļaunprātīgi.
Vara ir instruments, kas dots, lai īstenotu savas idejas, ieceres un projektus. Un tikai tāpēc. Tā nav dota, lai uz citu cilvēku rēķina apmierinātu savas nerealizētās ambīcijas vai remdētu personības kompleksus. Veiksmīgs cilvēks to zina, tāpēc necenšas pazemot savus padotos vai izmantot viņus. Viņš zina, ka vienmēr būs vajadzīgi sabiedrotie, kas sekos viņam nevis aiz bailēm, bet interesantas idejas vai nākotnes perspektīvas dēļ. - Es nebaidos riskēt.
Teiciens, ka tas, kurš neriskē, nedzer šampanieti, attiecas arī uz tiem, kas nelieto alkoholu. Drosme riskēt nav tikai iespēja sasniegt ko jaunu, būtībā tā ir radoša attieksme pret dzīvi, kas ietver arī spēles elementu. Un bez spēles nav veiksmes. - Es nenožēloju pagātni.
Tātad to, ko vairs nevari mainīt. Vienmēr var analizēt kļūdas un izdarīt secinājumus, taču arī ar to nav vērts aizrauties – iepriekšējā mācība, lai cik teorētiski pareiza būtu, vairs var nederēt jaunajai situācijai, kas gaida rīt. Ņemties ar pagātni – tas ir lieks enerģijas tēriņš. To var investēt lietderīgāk. - Es nekāpju uz tiem pašiem grābekļiem.
Arī veiksmīgi cilvēki pieļauj kļūdas, taču viņi nekāpj uz viena un tā paša grābekļa vairākkārt. Viņi neļaujas ilūzijām, ka cilvēks, kurš jau trīsreiz norāvis projektu, ceturtajā reizē noteikti visu izdarīs perfekti. Pašanalīze un pašrefleksija nav tikai neirotisku mākslinieku nodarbe. Tā vajadzīga arī cilvēkam, kas grib būt veiksmīgs. - Es neskaužu.
Veiksminieki neapskauž citus ne tāpēc, ka tas būtu neētiski un nesmuki. Viņi vienkārši ļoti labi zina, ka panākumi ļoti reti ir tikai veiksmes rezultāts, parasti tie ir prasījuši daudz sviedru un pūļu. Cita cilvēka uzvaru viņi uztver kā apliecinājumu, ka viss ir panākams. Un, ja to spējis viņš, tad spēšu arī es. - Es nebaidos no vientulības.
Jo augstāk cilvēks kāpj pa veiksmes kāpnēm, jo lielāka vientulība, ar ko viņam jārēķinās, – virsotnē ir vieta tikai vienam. Taču arī vientulību var mācīties izbaudīt. Galu galā, tīri filozofiski skatoties, mēs katrs šajā dzīvē esam viens – pat ja ir tuvinieki un draugi. Veiksminieks ir iemācījies būt neatkarīgs no citu sniegtajām sajūtām – viņa laimīgums ir izvēle, nevis sajūta, ko dāvina (vai nedāvina) apkārtējā pasaule. - Es nedomāju, ka pasaule man ir kaut ko parādā.
Tas ir viens no veiksminieku galvenajiem baušļiem: apzināties, ka pasaule kopumā – ne darba devējs, ne tavs dzīves partneris, ne bērni, neviens no viņiem – nepastāv tādēļ, lai atvieglotu tavu dzīvi vai padarītu to ērtāku. Katrs šajā dzīvē (izņemot mazus bērnus) ir atbildīgs pats par sevi, un katra pretimnākšana jāuztver kā patīkams pārsteigums, nevis norma. - Es negaidu ātrus panākumus.
Ātra uzvara iespējama tikai X faktorā vai Talantu fabrikās, taču arī šajos šovos uzvara tikai retajam garantē ilglaicīgus panākumus. Veiksminieki labi zina, kāds ir panākumu otrais vārds. Pacietība.
