Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
11
-
0
-
0
-
22
-
0
-
3
-
1
-
- Vairs nav tik svarīgi, ko par tevi domā citi. Laiks, kad garastāvokli acumirklī, toties uz visu dienu varēja sabojāt nepatīkama piezīme vai nicīgs aizrādījums, ir pagājis. Ak, ko gan par to nodomās citi? Šis jautājums likās tik svarīgs! Jebko – jo katram ir tiesības uz savu viedokli un to nav iespējams ietekmēt. Taču tu nedzīvo, lai kādam izpatiktu. Tu dzīvo, strādā, audzini bērnus, velc tieši tik garus svārkus un krāso matus tieši tādā tonī, kādā pati uzskati par vajadzīgu. Tajā plauktiņā, ko agrāk aizņēma šaubas un bažas par to, ko teiks radu tantes, kaimiņiene vai kolēģe no blakus kabineta, tagad dzīvo pārliecība, ka pa īstam svarīgi ir tikai tas, ko grib un kā jūtas tava sirds.
- Beidzot ir iespēja vairāk laika veltīt savai sirdslietai. Varbūt mācīties gleznot. Varbūt kāpt kalnos. Varbūt atsākt kādu senāku, bet novārtā pamestu nodarbi, piemēram, jāt vai spēlēt klavieres. Tā var būt arī vēlme vairāk un aktīvāk veltīt sevi karjerai – ja tev patiesu prieku sagādā tieši profesionālā izaugsme.
- Ir vieglāk pieņemt cilvēkus un dzīvi. Nē, nē, runa nav par samierināšanos un padošanos. Vienkārši ar laiku iemācāmies, ka pasaule ir tāda, kāda tā ir, un tā lieliski iztiek bez mūsu ieteikumiem, kā tai pareizi dzīvot. Arī cilvēki ir tādi, kādi ir, – savu gēnu, savas pieredzes un savas dzīves līnijas dēļ. Jā, bieži vien vāji, ievainoti un dusmīgi, bet palaikam tāds ir katrs no mums. Un arī viņiem ir tiesības iztikt bez mūsu viedajiem padomiem – ja vien viņi tos, protams, nelūdz. Māksla vieglāk pieņemt cilvēkus palīdz veidot arī labākas, patiesākas attiecības. Spēja neizteikt viedokli, kad pēc tā nejautā, ir viens no rādītājiem, kas liecina par psiholoģisku briedumu.
- Vieglāk pateikt nē. Tā ir māksla, par ko uzrakstītas daudzas psiholoģijas grāmatas, – spēja noteikt savas robežas un neļaut tās pārkāpt ne darbā, ne attiecībās ar draugiem un tuvajiem cilvēkiem. Protams, ne gadi, ne dzīves pieredze šo mākslu automātiski neatnes, taču to kļūst vieglāk apgūt. Acīmredzot tāpēc, ka vairs neliekas, ka priekšā ir bezgalīgi daudz laika. Un ir bažas, ka, baidoties nebūt pietiekami laipnai un nespējot pateikt nē, vairs neatliks laika, kad pateikt jā.
- Tu labāk pazīsti cilvēkus – tas pasargā no vilšanās. Ne vienmēr, protams. It īpaši, ja iesaistītas jūtas, tad rozā brilles mēdz būt tikpat miglainas kā savulaik jaunībā. Taču lietišķās un ikdienas attiecībās šis likums strādā. Mums jau veltīgi mēģināt karināt makaronus uz ausīm, un uz glaimiem arī tik viegli vairs neuzķeramies.
- Cīņu aizstāj ļaušanās. Pieredze ir iemācījusi, ka ne vienmēr vispareizāk ir lauzties durvīs, ja tās ir aizvērtas. Dažreiz vienkārši vajag pagaidīt, kad dzīve aizvedīs pie citām durvīm vai arī vismaz vēdlodziņa – jo tieši tāds varbūt ir likteņa plāns. Atziņa, kas ļoti atbrīvo un pasargā daudz nervu šūnu.
- Vieglāk atzīt kļūdas un nebūt perfektai. Aiz vēlmes būt perfektai visbiežāk slēpjas nedrošība par sevi un bailes, ka kļūdas netiks piedotas. Ar gadiem, nostiprinoties pašpārliecībai, vairs nav bail arī kļūdīties – jo visi ir dzīvi cilvēki un nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara. Patiesībā ir pat ļoti šarmanti, kad veiksmīgs cilvēks atklāti stāsta par saviem maldiem, kļūdām un pat smieklīgas izgāšanās gadījumiem. Vislabāk – ar vieglas pašironijas piesitienu. Jo to spēj tikai nobriedusi personība.
- Atkal spēj ticēt labajam. Paradoksāli, taču tieši tad, kad sanācis pieredzēt daudz vilšanos, liekulības, sāpju un cinisma, tu atkal sāc ticēt, ka pasaulē ir vieta arī patiesai mīlestībai, labestībai un nesavtībai. Tā vairs nav naivā jaunības ilūzija, bet tā balstās uz atziņu, ka dzīvē visam ir sava vieta. Ja ir saule, tad ir arī ēna. Un, ja ir ēna, tātad kaut kur ir saule. Galvenais – to sagaidīt.
- Var atmest lieko. Visu to, par ko agrāk likās – bez tā dzīve sabruks un pasaule aizies bojā. Tās varbūt bija lietas, kas netika izmantotas gadu desmitiem, taču nezin kādēļ glabātas skapju dzīlēs – atmiņu, pārprastas pienākuma apziņas vai muļķīgas taupības dēļ. Tās varbūt bija attiecības, kas tika uzturētas aiz bailēm kaut ko zaudēt. Un tad pienāk mirklis, kad tu gan iztīri māju, gan arī izrevidē attiecību skapi. Kļūst vieglāk elpot.
- Beidzot vari ļauties vieglam flirtam arī tad, ja tev nav nolūka nevienu sašņorēt vai pat aizdabūt līdz altārim. Vienkārši tāpat – lai asinis riņķo straujāk un sievišķības dārzs nenovīst bez uzmanības. Patiesībā tieši tad, kad nevienam nevienu nevajag dabūt, flirts ir visburvīgākais. Asprātīgs, interesants, nebanāls. Turklāt ļoti atbrīvo vīrieti no bailēm – ko viņai patiesībā no manis vajag?
- Spēja izbaudīt procesu. Tā pamazām aizstāj dzīves pirmās puses galveno motoru – sasniegt mērķus. Iegūt izglītību, dabūt labu darbu, izveidot ģimeni, dzemdēt bērnus, iekārtot mājokli, nopirkt auto, aizbraukt uz kūrortu… Tie visi ir mērķi, bez kuru (vismaz daļas) piepildīšanas dzīve neliekas īsti izdevusies. Tas prasa daudz spēka, tas ir kā maratons, kura laikā tu īsti neredzi ne ainavas gar ceļa malām, ne saulrietu jūrā. Neatkarīgi no tā, kā šis maratons beidzies (cik mērķu izdevies piepildīt), dzīves skrējienam nu ir cita būtība. Tā būtība ir pati kustība, tāpat kā dzīves būtība ir pati dzīve – un spēja to izbaudīt. Tās krāsas, smaržas, garšas, skaņas…
- Tu beidzot esi atradusi pašu galveno cilvēku savā dzīvē – sevi. Atradusi, iepazinusi, atzinusi par labu esam. Laiks sākt jaunu dzīvi.
