Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Lai mana pieredze kalpo kā iedrošinājums – ir iespējams doties tik garā braucienā ar internetā atrastu ceļabiedri un ceļojumu tiešām izbaudīt.
Ceļotāju kastings
Saule ir mans labākais ārsts. Rudenī pēc ilgiem pārdzīvojumiem mani bija piemeklējusi trauksme, sapratu: sauli man vajag vairāk nekā jebkad agrāk. Pārejošu apstākļu dēļ man nebija vēlams lidot, tāpēc izdomāju – braukšu ar auto! Šis ceļojums bija mans iekšējais skaļais jā pilnasinīgai dzīvošanai, jo lielākās trauksmes periodā mans jā bija kļuvis pavisam krekšķīgs.
Saprotams, ka došanās ceļojumā ar auto aizņem vairāk laika, turklāt negribēju forsēt. Vīrs tik garam braucienam laiku nevarēja veltīt darba dēļ, bet viņš uzņēmās rūpes par bērndārznieku, savukārt mūsu trīs lielākās atvases tika galā pašas. Man tikai bija jāatrod līdzbraucējs – ir patīkami, ja, mērojot garu ceļu, blakus ir sarunu biedrs, ar kuru turklāt var dalīt arī izdevumus.
Uzrunāju paziņas un draudzenes, ar kurām agrāk biju ceļojusi, taču mūsu iespējas nesakrita. Līdzbraucēju nolēmu meklēt ceļabiedru grupā sociālajos tīklos. Nevēlējos šādu informāciju ievietot savā Facebook ziņu plūsmā, lai nebūtu jāatbild uz jautājumiem, kas mani varētu lieki satraukt. Taču nezināju, ka ar grupas ierakstiem var dalīties, jo parasti tās ir slēgtas, – ar manu ierakstu dalījās ap 650 cilvēku. Tā arī draugi visu uzzināja. Manis rakstītais daudzus bija uzrunājis, saņēmu mīļus komentārus, kas nevis satrauca, bet sildīja sirdi.
Man atbildēja daudzi, pēc interesentu skaita es būtu varējusi piepildīt ar ceļotgribētājiem arī autobusu, taču es vēlējos divatni.
Man ir laba intuīcija, tāpēc paļāvos, ka sajutīšu savu cilvēku. Tas notika gana ātri. Laura Roze mani uzrunāja ar gaišumu, runīgumu, prasmi atpazīt un stāstīt par savām vajadzībām un spēju sniegt otram brīvību. Vienojāmies – ja kādās niansēs mums nesaskanēs, katra darīs ko savu, mums nav obligāti visu laiku jāpavada kopā.
Man atrakstīja arī latviešu ceļotāja Santa, kura meklēja ekonomiskāku dzīvošanu Portugālē uz nedēļu. No viņas cerēju un arī sagaidīju foršus ceļošanas stāstus, tāpēc Santu Portugālē uzņēmām mūsu apartamentu dalīšanas pulkā.
Kad vēl tikai lūkojos pēc līdzbraucējas, sastapos ar dažādiem komentāriem, piemēram, kā var uzticēties cilvēkam internetā – varbūt pārdos verdzībā. Tāpat, lai gan minēju, ka meklēju ceļabiedri, man atrakstīja arī pa kādam vīrietim. Kad atteicu, viņi noelsās – atkal tās lesbietes. Secināju, ka daudzi domā rāmīšos… Tāpat bija jautājumi, kāpēc neceļoju ar vīru. Patiesībā mana garā brauciena laikā iekrita skolēnu brīvlaiks, un to Portugālē vēlējos pavadīt ar vīru un mūsu trim bērniem. Sakārtojām tā, ka ceļojumu varējām pabeigt kopā. Kad mana līdzbraucēja Laura ar lidmašīnu atgriezās mājās, Portugālē ieradās mana ģimene.
Saki jā!
Ceļojumā bez neparedzētiem atgadījumiem neiztikt. Aptuveni nedēļu pirms izbraukšanas no Rīgas Booking atsūtīja ziņu, ka diemžēl ir atteikti laikus rezervētie apartamenti mēnesim. Izdevīgie piedāvājumi līdz ar to bija sarukuši. Booking piedāvāja citus variantus – lētākus, bet krietni tālāk no okeāna. Nebijām ar mieru. Galu galā pati uzgāju lielisku piedāvājumu, kas izrādījās mūsu sapņu namiņš. Ar skatu uz baltu māju rindu un okeānu, iespēju uzkāpt uz jumta un vērot saullēktus un saulrietus. Vēlāk izpētījām – parasti namiņš pieejams par divreiz lielāku samaksu. Saki jā dzīvošanai, uzticies, ka viss sakārtosies!
Pārējā brauciena laikā naktsmājas meklējām nākamajai vai pat tai pašai dienai, jo mums nebija strikti noteikts, kur apstāties. Nesezonas laikā šāda pieeja cenas būtiski nemaina, gadās pat, ka pēdējā brīdī var atrast lētākus piedāvājumus. Četras naktis palikām arī pie paziņām un draugiem – ārzemēs dzīvojošie latvieši priecājas par iespēju satikt savējos, man savukārt patīk iepazīt viņu dzīvi.
11 dienas ar svešinieku
Kā ir būt ilgāku laiku tik cieši ar nesen iepazītu cilvēku?
Jau sazvanoties ar Lauru, jutu – viņa būs īstā ceļabiedre!
Arī tiekoties klātienē, secinājām, ka mums nav neērtās izjūtas, kāda mēdz būt starp svešiniekiem.
Jau sludinājumā uzsvēru, ka vēlos braukt ar runīgu cilvēku, jo pati vairāk esmu klausītāja, taču mums kopā sarunas patīkami raisījās. Kā jau latvietes, brīžiem arī dziedājām.
Labi sakrita arī tas, ka man nepatīk braukt pa tumsu, Laurai – kad saule spīd acīs. Viens noteikums pirms brauciena man bija – neregulēt autovadītāju. Dažas reizes gan man pašai paslīdēja kāja, par kaut ko brīdinot un pēc tam saprotot, ka tas Lauru tikai satrauc, nevis palīdz.
Mūsu lielākā atšķirība ceļojuma laikā bija temps. Laura ir dabiskās kosmētikas radītāja, kas prasmīgi rūpējas par sevi un dara to baudīgi un lēnīgi. Mans temps ir ātrāks. Pašai šķita, ka es dodu Laurai vajadzīgo laiku, tomēr pieļauju, ka dažas reizes viņai tomēr elpoju pakausī. Nonākot Portugālē, kad manī atraisījās vairāk enerģijas, izteiktāk jutām mūsu atšķirības. Es vēlējos būt kustībā, ceļabiedre – lēni piesēst un saplūst ar dabu. Tāpēc daudz ko darīju vienatnē. Kamēr Laurai bija sievišķīgie rīti un darbi, Santai (ceļotāja, kas pievienojās uz nedēļu) – rīta vingrošana un sapulces, jau biju izstaigājusies vai izbraukājusies pa apkārtni. Pēcpusdienas un vakarus pavadījām kopā.
Ceļi, ceļi, ceļi
Jau agrāk biju braukusi pa svešiem ceļiem, tostarp Spānijā un Portugālē. Autovadītāji ir galanti – par to vēlreiz pārliecinājāmies, izbraucot cauri Eiropai. Kalnu ceļi lielākoties ir labi, grūtāk izbraucamie atpazīstami pēc seguma maiņas vai brīdinājuma zīmēm. Nervus kutinošu situāciju savulaik piedzīvoju Spānijā, kur gribēju tikai iemest aci mazā pilsētiņā, – Waze veda pa stāvu ceļu lejup, kur starp auto riteņiem bija kāpnes. Tad nu šoreiz braukt aiz slavenā Lisabonas tramvajiņa pa ļoti šauru vienvirziena ielu man nelikās nekas traks. Taču ciematiņos gan vairījos braukt pa šaurām, stāvām ieliņām, kur var izrādīties, ka galā, ierobežotā laukumā, ar auto vēl jāspēj apgriezties.
Pilsētas, lauki un cilvēki
Līdz Portugālei braucām vienpadsmit dienas, atpakaļ – astoņas, gandrīz mēnesi pavadīju Dienvidportugālē, to apbraukājot, nedaudz arī pieķerot klāt Lisabonu un pasaku valstībai līdzīgo Sintru. Nevaru nosaukt ceļojuma favorītu, jo garšu radīja tā kūkas kārtas – gan skaistās, romantiskās Spānijas, Portugāles, Itālijas pilsētiņas ar vijīgiem rotājumiem, mīlīgiem balkoniņiem, flīzēm un senatnes elpu, gan Vācijas majestātiskums, kalnu skati un takas, pilsētas un lauku apceļošanas līdzsvars, sulīgu citrusu vai olīvu dārzi, satiktie cilvēki un mūzika. Turpceļā lielākais pārsteigums bija Truā Francijā ar rūtotajām mājiņām, kam sekoja Luāras pilis, īpaši sirdī iekrita krāšņā Ševernī pils.
Meklējot interesantākas naktsmājas un izvairoties no Francijas maksas ceļiem, braucām pa Bordo – šeit vīna lauki nomaina cits citu. Vienā no naktsmājām pie Tifayne vīndariem trāpījām uz vīna degustāciju.
Portugāle!
Nonākot Albufeirā Portugālē, apceļoju nelielās okeāna tuvumā esošās pilsētiņas, īpašu uzmanību pievēršot kalniem. Devos gan uz zināmām takām un kalnu ceļiem, gan spontāni ļāvos nezināma kalna vilinājumam.
No ietajām takām Portugālē varu ieteikt to, kas ved gar okeānu no Marinas līdz Benagilas pludmalei. Ne tik populāra, bet ar lielu skatu dažādību nelielā krasta līnijas garumā izceļas taka no Maria Luisa pludmales līdz Algar. Te var vērot alu, kurā plūst spēcīga okeāna straume, pēc pārdesmit metriem jau ir nepieejama pludmale, tad atkal – maza pludmalīte, kam var piekļūt, nokāpjot pa trepēm.
Portugālē ir daudz mīlīgu ciematiņu – baltas mājas, stāvas ieliņas, apgleznoti šķīvji pie sienām, romantiski balkoniņi. Īpaši man patika Silvesas un Faru senās ieliņas.
Pieci raksturi
Mani, kā daudzus ceļotājus, bija pārņēmis bērna prieks, kad gribas visu smaržot un visam pieskarties, arī noraut apelsīnu vai citronu. Faru lauku nomalē, redzot divus vīriešus kādā dārzā, jautāju, vai varu lūgt kādu augli. Jaunākais no abiem atsmēja, ka saimnieks Antonio iedošot pat sešus. Un pasniedza desmit! Mājās no bagātīgās dāvanas ceļabiedrēm viņu aizbraukšanas priekšvakarā pagatavoju citronu tarti, ko nosaucu par Antonio kūku. Ēdām, Antonio veselību vēlot.
Nākamajā dienā, pavadījusi Lauru un Santu, braucu uz lidostu pretim vīram un trim bērniem. Pievienojoties lielajām atvasēm, ceļojuma noskaņa mainījās – bija vairāk jāpielāgojas. Piemēram, no Lisabonas netālajā pasaku valstībā Sintrā, kur tik daudz skatāmā, bērni izturēja tikai vienas pils apskati.
Es ļoti gaidīju savu ģimeni, vienlaikus vīlos pašas izjūtās: vēlme salāgoties ar bērnu dažādajiem raksturiem radīja iekšēju neapmierinātību ar sekojošu kauna izjūtu, kāpēc man, mātei, tā ir. Tikai nedaudz palīdzēja zināšana, ka līdzīgi jūtas arī citas sievietes. Tomēr arī šajā formātā izdevās noķert prieku.
No bērnus interesējošām vietām Dienvidportugālē varu ieteikt zoodārzu Krazy World – tur klēpī kāpj lemuri, tos drīkst arī pabarot.
Kad lielos bērnus pēc nedēļas pavadījām uz lidostu, ar vīru un mazo bija vieglāk salāgoties – šo posmu izbaudīju vairāk. Meitai svarīgākais bija būt ar mums, ideālā variantā – tētim plecos. Dodoties atpakaļceļā, kopā bijām pat kalnu takā – Spānijā pie La Cimbarrilla ūdenskritumiem.
Atgriežoties Latvijā, izbraucām Eiropas lejasdaļu. Piefiksējām vietas, kur gribētos citu reizi uzturēties ilgāk, – Kordoba Spānijā, Rivjēra Francijā ar pilsētām un kalniem, Monako, Verona Itālijā.
Kopumā šo braucienu izjutu kā dziedinošu – vēl turpceļā bija rīti, kas atnāca ar izteiktu trauksmes izjūtu, bet Portugālē novērtēju un piefiksēju, cik brīnišķīgi ir piecelties bez tās vienu rītu, otru, trešo…
Iepriekš izteiktas trauksmes brīžos vairs nepalīdzēja arī daba, tagad jau biju nonākusi posmā, kad tā atkal mierināja. Esot dabā un saulē un pašai kustoties, jutu, kā tieku piepildīta ar jaunu spēku. Radās vēl vairāk radošu ideju. Priecājos, ka paklausīju iekšējai balsij, kas teica: brauc, tev to vajag!
Noderīgi
- Portugālē ir apartamenti, kuru cena nesezonā par 27–28 īres dienām ir tāda pati kā par divām nedēļām. Tā mēs atradām mūsu sapņu namu, turklāt cenu neietekmēja viesu skaits. Tāpēc pirmās divas nedēļas varēju tajā mitināties ar divām ceļotājām, pēc tam – ar savu kuplo ģimeni.
