Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
19
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
1
-
- Izprast dzīves fāzes. Tas nozīmē saprast, ka dzīve nav taisna lente, bet gan ceļš ar dažādiem posmiem un katram no tiem ir sava jēga, vērtība, grūtums un skaistums.
- Izprast novecošanas īpatnības. Tātad negrimt ilūzijās par to, ka būsim nemainīgi enerģiski, vingri un aktīvi līdz pat mūža beidzamajai dienai. Apzināties, ka ķermenis noveco, tas var radīt ciešanas, taču nevairot šīs ciešanas vēl papildus ar ilūziju sagrāvi.
- Turēties pie pozitīviem ieradumiem. Mēs dzīvojam ieradumos, un noteiktos dzīves posmos tas ir īpaši svarīgi, jo rada drošu, patīkamu dzīves rāmi, kas pasargā no lieka stresa.
- Baudīt dzīvi. Jā, tieši tik vienkārši! Jo beidzot cilvēks to ir iemācījies un viņam ir tam laiks. Cilvēkam vecumdienās ir ekskluzīvas tiesības vairs nebūt obligāti efektīvam. Viņš beidzot drīkst neražot, nepārdot, nepelnīt. Toties divas stundas baudīt rīta kafiju uz terases, lasot jaunāko romānu. Un, iespējams, tieši šajā laikā radīt jaunas idejas, kam agrāk pietrūka laika.
- Prast apieties ar sāpēm un nelaimēm. Tātad ar lietām, ko nevar mainīt. Mūsdienu cilvēka visu kontrolēt un pakļaut gribošajam prātam tas nav viegli. Sāpes un ciešanas ļoti ievaino modernā cilvēka es, jo tas grib sevi uzskatīt par visvarenu. Taču nav gaismas bez ēnas un nav dzīves bez ciešanām, galu galā dzīve vispār ir nemitīga polaritāte starp plus un mīnus. Tas vienkārši jāpieņem. Starp citu, mūsdienās ir aizmirsts jēdziens melanholija, eksistenciālas skumjas, ko cilvēki piedzīvojuši vienmēr. To nereti uzreiz kļūdaini nodēvē smagajā vārdā par depresiju.
- Meklēt un dāvāt pieskārienus. Tāpat kā bērnībā, ar gadiem cilvēkam aizvien vairāk ir nepieciešams fizisku pieskārienu un glāstu siltums. Pieskārieni ir uzmanība, bez kā cilvēks novīst kā nelaistīta puķe. No pieskārieniem, starp citu, ir atkarīga pat imūnsistēmas stabilitāte.
- Saglabāt mīlestības un draudzības tīklu. Bērni izaug un aiziet savā dzīvē, bet draugi noveco kopā, turklāt tie ir cilvēki, kas mūs pieņem, lai gan labi pazīst tarakānus un putnus mūsu galvās.
- Gūt lielo apjēgu. Patiesībā tas ir gan uzdevums, gan arī balva. Tas ir skaisti, kad cilvēks pamazām aiz sīko notikumu ņirboņas ierauga dzīves lielās līnijas, to neticami saistīto un pārsteidzoši vienoto rakstu. Tas ir kā pacelties pār pasauli helikoptera lidojumā un ieraudzīt, cik skaista ir zeme, kas tuvumā izskatās pēc nekoptiem laukiem un putekļainiem ceļiem.
- Spēt sadzīvot ar domu par nāvi. Mūsdienās cilvēks ir pārliecināts, ka nāve ir bezjēdzīga, ka būtu labāk, ja tās nebūtu. Taču atliek tikai iedziļināties pārdomās, kāda būtu dzīve bez nāves, lai pārņemtu mulsums. Kāda jēga kaut ko darīt, ja priekšā mūžība un to var darīt rīt vai pēc simt gadiem? Kāda jēga vispār no rīta celties no gultas? Lai cik tas paradoksāli skan, dzīve kļūst vērtīga tikai caur nāvi. Jā, nāve bieži šķiet atnākusi nelaikā, taču kopumā tā ir dzīves sastāvdaļa.
- Domāt par to, kas ir pēc nāves. Citiem vārdiem – transcendentālā dzīves dimensija. Tam var būt garīga, reliģiska, zinātniska vai vēl kāda cita ievirze, taču pavisam bez atbildes uz jautājumu kas ir pēc tam? cilvēks rimtumu iegūt nevar.
