Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1. Es tikšu galā patstāvīgi!
Lieliska doma, jo galu galā katram pašam jātiek galā ar savu dzīvi. Intervijā ar Viļņas Universitātes profesoru Euģeniju Laurinaiti par to arī runājām: «Ir tikai viens cilvēks, kuru iespējams mainīt, – sevi pašu. Tā arī klientiem saku: «Psihoterapija ir process, kurā tu maini sevi. To, cik ātri tu spēj mainīties, es nezinu. Skatīsimies, kādā tempā tu virzies pa savu ceļu, kurā es neiešu tev pa priekšu, pat ne tev blakus, tāpēc tempu nosaki pats.» Tad reizēm man jautā pretim: «Ja tu neved mani pa šo ceļu, kāda velna pēc tad tu man esi vajadzīgs?» – «Es iešu pussoli tev aiz muguras. Lai tad, kad tu savā ceļā sadursies ar kādu šķērsli, kuru tu negribēsi pārvarēt, tāpēc gribēsi griezties atpakaļ, sastaptos ar mani vaigu vaigā. Mana palīdzība izpaudīsies tā, ka es palīdzēšu tev atgriezties uz iesāktā pārmaiņu ceļa gan tad, kad gadīsies psihoterapijas procesā neizbēgamās krīzes, gan izbīļa un šaubu brīžos, sastopoties ar sevi pašu, to, kas slēpjas tavā zemapziņā. Bet es tevi nenesīšu uz rokām, pa šo pārmaiņu ceļu tu iesi pats.»
Svarīgs aspekts, kas attur no došanās pie speciālista, ir arī iekšēja pārliecība, ka pašam ar visu jātiek galā. Iespējams, tā daudzu prātos iesakņojusies vēsturiski, jo vēl samērā nesen emocionālu grūtību brīdī nebija speciālistu, kam lūgt palīdzību. Tāpat kā tas, ka lūgt palīdzību ir vājuma, nevis stipruma pazīme. Nu ko, laiks šo pārliecību pārskatīt!
Pirms pieņem, ka tiešām patstāvīgi tiksi galā ar grūtībām, uzdod sev dažus jautājumus:
- Vai es vispār zinu, kā mainīt sevi?
- Kā es uzzināšu, ka esmu sevi patiešām mainījis, nevis tikai kādu laiku vairāk kontrolēju sevi?
2. Tik un tā speciālists nepateiks, kā man rīkoties!
Katrs no mums ir labākais savas dzīves eksperts, un jebkuru lēmumu pieņem katrs pats. Psihologi un psihoterapeiti savukārt ir eksperti prasmju un metožu lauciņā, ar kuru palīdzību iespējams kaut ko mainīt sevī un dzīvē: to, kā jūties, kā domā, kā rīkojies. Sadarbojoties diviem ekspertiem – katram savā jomā –, rezultāts varētu būt labāks.
Turklāt ik pa laikam ir vērts apšaubīt savas pārliecības. Ja nu tavas pārliecības ir iesīkstējušas un traucē tev attīstīties kā personībai? Vita Kalniņa, psiholoģe, ģimenes psihoterapeite, ģimenes psiholoģijas centra Līna vadītāja, atzīst: «Gadās, ka cilvēks, pat psihoterapijā ejot, nav ar mieru pamest savu komforta zonu, kuru uzbūvējis, balstoties uz teorētiskajām zināšanām par savām emocionālajām grūtībām. Cilvēki, kas visu laiku cenšas sevi kontrolēt, ir intelektuāli spēcīgi un spēj sevi analizēt, prot arī paslēpties aiz zināšanām. Piemēram, ir zīdaiņu mammas, kas ilgstoši nespēj nodibināt ciešu emocionālo saiti ar mazuli, jo cenšas šīs savas grūtības atrisināt ar prātu, lasot gudras grāmatas par bērna attīstību, iedziļinoties fizioloģijā, nevis mēģinot izjust sava bērna vajadzības šeit un tagad.»
Te gan taisnība – ne psihologs, ne psihoterapeits tiešām neko neteiks priekšā. Ja vēlies, lai tev kāds diktē, kā rīkoties, jāiet pie zīlnieces vai astrologa. Tikai atceries, ka viņi neuzņemsies atbildību par sekām tavā dzīvē. Psihologa un psihoterapeita ziņā ir nevis tev teikt priekšā, kā rīkoties, bet vadīt procesu tā, lai tavi lēmumi kļūst arvien apzinātāki.
- Ja tu domā, ka neviens cits tevi nespēs saprast un palīdzēt, pajautā sev:
- Kāpēc es domāju, ka zinātniski pierādītās psihoterapijas metodēs nav atklāti ceļi, kas ir efektīvāki par man zināmajiem?
- Ja cilvēki tiešām būtu spējīgi patstāvīgi tikt galā ar savām grūtībām, kāpēc gan viena no senākajām cilvēces profesijām ir psihoterapeits (šamanis)?
3. Man vislabāk derēs pašpalīdzības grāmatas!
Daudziem šķiet, ka, lasot pašpalīdzības grāmatas, ir pietiekami, lai mainītu sevi. Melānija Fenela, Oksfordas Universitātes profesore, atzīst: «Cilvēki, kas izmantojuši manas grāmatas par pašcieņu, raksta, kā tās viņiem palīdzējušas. Pašpalīdzības grāmatas var mudināt aizdomāties par kādu tēmu. Bet, analizējot sevi, rodas arvien vairāk jautājumu. Pētījumi apliecina, ka tikai pašam vien, izmantojot pašpalīdzības grāmatu, atrisināt savas problēmas nav vienkārši. Ja problēma ir nopietna, labāk meklēt speciālistu vai citu atbalsta personu, kas var sekot līdzi tam, kā cilvēks risina savas grūtības, vadīt viņu un palīdzēt šajā procesā. Ne vienmēr padomdevējam vai atbalstītājam jābūt profesionālim, tas var būt arī labs draugs vai radinieks – kāds, kuru cilvēks labi pazīst, kuram uzticas.»
Ir arī reizes, kad mēģinājumi strādāt ar pašpalīdzības grāmatām var kaitēt. Stāsta Vita Kalniņa: «Pašpalīdzības grāmatas var kaitēt, ja cilvēks par katru cenu mēģina sevi izveidot par to, kas viņš patiesībā nav. Lai cik laba ir grāmata, kā mainīt dzīvi, lai kļūtu par līderi, augstas klases pavedinātāju u. c., rezultāta nebūs, ja mērķis nesaskanēs ar cilvēka būtību.»
Pirms ķeries pie grāmatām, pajautā sev:
- Ja pastāv lētāks ceļš, kā mainīt sevi, kāpēc eksistē psihoterapeiti, kuru konsultācijas ir daudz dārgākas par grāmatām?
- Lasot pašpalīdzības grāmatas, man nebūs nevienam jāatklājas. Bet varbūt manas grūtības ir saistītas tieši ar nespēju atklāties, kaunu, nespēju uzticēties cilvēkiem?
4. Man jau nav jāiet pēc palīdzības, bet jāiet tam citam cilvēkam, jo viņš…
Ir tik saprotami, ja kādu gribas vainot, ka dzīve neiet. Un bieži vien tā arī ir, ka tev kāds dara pāri, neļauj izpausties tā, kā vēlies, neuzņemas atbildību, krīt atkarību valgos. Bet otru tu nevari mainīt – izstiepies vai saraujies. Arī Euģenijus Laurinaitis atzīst, ka sarunā, nonākot līdz šim punktam, visbiežāk uz viņu skaišas tieši sievietes, mēdz būt vīlušās psihoterapeitā. Jo nereti izrādās, ka patiesībā viņas grib mainīt partneri, bērnus, kaimiņus, vecākus…
Ja vari sev godīgi atzīt, ka patiesībā vēlies, lai mainās otrs, patiešām nav vērts doties uz konsultāciju pie speciālista, jo brīnumi nenotiks. Tikai burvji un dziednieki piedāvā pakalpojumu: atnes vai atsūti tā cilvēka fotogrāfiju, kuru vēlies ietekmēt, un – lieta darīta.
Pārbaudi sevi:
- Ja man nav jāmainās, tas nozīmē, ka uzskatu sevi par ļoti kompetentu attiecību jautājumos. Vai es nekļūdos savas paštaisnības pārliecībā?
- Vai, vainojot otru, es nevairos saprast kādu sāpīgu patiesību par sevi?
5. Man nav tik slikti, lai dotos pie psihologa vai psihoterapeita!
Pirms dažiem gadiem Leipcigas Universitātes apjomīgā pētījumā secināts: Eiropā aptuveni 32 procentiem cilvēku būtu vajadzīga psihoterapeita palīdzība. No viņiem aptuveni simtā daļa reāli to meklē. Citi turpina ciest un nereti sāk slimot.
«Kad cilvēkam pajautā, vai viņam šķiet normāli dzīvot tā, kā viņš dzīvo, atbilde ir: visiem jau klājas tikpat slikti, partnerattiecības neizdodas un tamlīdzīgi. Bet, piemēram, par sirdsklauvēm gan viņš uzreiz sāk satraukties un aiziet pie ārsta. Patiesībā simptoms, kas cilvēku aizved pie ārsta, viņam tobrīd ir pats labākais risinājums konkrētajā dzīves situācijā. No visiem savas problēmas risinājumiem cilvēks neapzināti vienmēr izvēlas to, kas ir mazāk nepatīkams. Kā gan, piemēram, pārliekas trauksmes sajušana var būt patīkamākais risinājums? Var gan. Bieži labākais ceļš, kā tikt vaļā no ciešanām un atrast reālu risinājumu, – atvadīties no savām fantāzijām un vēlmēm, kas dzīvē nav piepildāmas. Bet tas var būt tik sāpīgi, ka cilvēks šādu risinājumu līdz savai apziņai nelaiž, neļauj sev par to pat iedomāties,» atzīst Euģenijs Laurinaitis.
Patiešām ir grūti noteikt to, cik tev ir slikti. Pēc kā gan lai tu to izmērītu? Pieejami gadžeti un lietotnes, ar kuru palīdzību vari izmērīt, cik labi guli, vai pareizi sēdi, kāda ir tava sirdsdarbība un daudz ko citu. Tomēr to, kā jūties emocionāli, neviena lietotne tev neizmērīs.
Tiesa gan, labs depresijas tests pieejams depresija.lv. «Ja cilvēks jūt, ka zaudējis enerģiju, dabisks risinājums ir – atpūsties. Bet depresijas mākts cilvēks, pasīvi atpūšoties, papildus zaudē enerģiju, jo viņš visu šo laiku maļ pa galvu negatīvās domas. Tieši aktivitāte ir ir viens no veidiem, kas palīdzētu. Tāpēc ir svarīgi, lai kāds palīdz un neļauj ieslīgt pasivitātē, noslēgties no apkārtējiem.
Un visi tuvinieku ieteikumi tiek uztverti ar skepsi – es jau mēģināju iet vannā ar putām, taču man nekas nepalīdz. Tas tāpēc, ka depresijai raksturīga traucēta informācijas uztvere un apstrāde, kad cilvēks uztver tikai negatīvo, bet neievēro pozitīvo,» skaidro Ieva Bite, KBT psihoterapeite, LU profesore.
Patiesībā, visticamāk, tu arī sevi uztver negatīvi, ja domā, ka tev jābūt tuvu sabrukumam, lai dotos pēc palīdzības pie psihologa vai psihoterapeita.
Pirms nolem sagaidīt pilnīgi neciešamu situāciju, pajautā sev:
- Kāpēc es izvairos aktīvāk rīkoties tagad, lai novērstu grūtības nākotnē?
- Vai tā nav man raksturīga rīcība – izvairīties uzsākt ko svarīgu savā dzīvē?
6. Nevēlos rakņāties pagātnē, jo to tāpat vairs nevar mainīt!
Tam, ka nevēlies cilāt vecas lietas, var būt vairāki iemesli. Un tava vēlme noteikti ir iekšēji pamatota. Bet vai zini, ka psihoterapijas virzieni un psiholoģisko konsultāciju veidi ir atšķirīgi?
Piemēram, Kognitīvi biheiviorālā terapija (KBT) ietver dažādu šodienas jautājumu noskaidrošanu: «Kāpēc es tā jūtos konkrētās situācijās? Kas tieši notiek? Kāpēc šajos brīžos notiek tieši tā?» Kad cilvēks ir vairāk sapratis sevi un mazliet nomierinājies, kopā ar terapeitu iespējams sākt meklēt un trenēt veidu, kā šajās pašās situācijās varētu rīkoties citādi. Protams, KBT procesu ietekmē zemapziņa. Ja zemapziņā uzkrāta liela bagāža, KBT rezultātu neizdodas panākt tik ātri, kā gribētos. Piemēram, trauksme kā nemazinās, tā nemazinās.
«Gadās arī, ka, strādājot ar pārlieko stresu, nāk gaismā dažādi sāpīgi pagātnes notikumi. Daudzi patiešām nevēlas saistīt savu šābrīža izjūtu buķeti ar kādreiz notikušo. Viņi ir gatavi strādāt ar trauksmes mazināšanu, taču nevēlas aiztikt pagātni. Var iemācīties tikt galā ar trauksmes simptomiem, labot domāšanas un uzvedības kļūdas, bet, ja psihoterapijā aktualizējas traumatiskās atmiņas, ar tām ir vērts pastrādāt. Citādi trauksme traucēs arī turpmāk,» atzīst Jeļena Harlamova, klīniskā psiholoģe, KBT psihoterapeite.
Pajautā sev, kāpēc nevēlies saprast, kā pagātne ietekmējusi tavu šodienu:
- Vai es nekļūdos, domājot, ka viss palicis pagātnē, un pagātnes pieredze nekādi neietekmē manu tagadni un nākotni?
- Vai nav tā, ka uzskatu – psihoterapijā runā tikai par pagātni? Varbūt psihoterapeitiem ir zināmi kādi citi veidi, kā mainīt sevi?
7. Tas ir ļoti dārgi, es to nevaru atļauties!
Diemžēl Latvija ir vienīgā Eiropas valsts, kurā vizītes pie psihoterapeita un konsultācijas pie psihologa valsts veselības aprūpes sistēma apmaksā tikai slimnīcās un atsevišķos izņēmuma gadījumos. Tepat Lietuvā, piemēram, 10 vizītes pie psihoterapeita tiek apmaksātas katram. Protams, tas nav daudz, bet – vairāk nekā necik.
Vienlaikus ir jautājums – vai tas, kas tavā dzīvē notiek vai nenotiek emocionālo grūtību dēļ, nemaksā dārgāk? Nereti ilgstoša stresa dēļ sākas hroniskas slimības, kuru ārstēšana nav lēta. Vienlaikus mazinās tavas darbaspējas, līdz ar to spējas nopelnīt. Vēl nereti gadās, ka nespējot izturēt trauksmi, cilvēki krīt atkarībās. Ja kāds apgalvo, ka nevar atļauties psihoterapiju, bet katru vakaru nospēlē kaudzi naudas azartspēlēs, diezin vai tas ir pamatots apgalvojums.
Taču neviens nevar garantēt, ka psihoterapija izdosies. Varbūt saprātīgākais risinājums ir aiziet pie laba speciālista izrunāties. Saruna ar psihologu vai psihoterapeitu noteikti palīdzēs tikt skaidrībā, vai ir vērts sākt dārgo psihoterapijas procesu. Labā ziņa – dažreiz tiešām pietiek ar pāris konsultācijām.
Pavērtē:
- Kāpēc es uzskatu, ka emocionālas pārmaiņas un mana attīstība nav ieguldījumu vērtas, bet citi tēriņi – ir?
- Vai mani nevada vainas apziņa, ka grasos izmantot ģimenes budžetu savā labā? Vai nav tā, ka atzīstu citu ģimenes locekļu vajadzības par kaut ko svarīgāku, kā dēļ man jāupurē savējās?
8. Es taču nestāstīšu svešam cilvēkam par savu privāto dzīvi! Par seksu vispār nevēlos runāt!
Neviens tevi nevar piespiest stāstīt to, ko tu nevēlies. Taču nekāda psihoterapija nesanāks, ja nespēsi uzticēties speciālistam. Latvijā praktizē daudzi ārsti psihoterapeiti. Ja radušās kādas veselības problēmas, citam ārstam, piemēram, ginekologam vai urologam, taču tu stāsti intīmas detaļas? Psihologiem un psihoterapeitiem – katram savā profesionālajā asociācijā – ir stingrs ētikas kodekss. Neko par to, kas notiek kabinetā, viņi, tevi identificējot, citiem atklāt nedrīkst. Izņēmums ir, ja klienta vai pacienta rīcība ir pretlikumīga un kādu apdraud.
Turklāt, kamēr neizmēģināsi, neuzzināsi. Varbūt izrādīsies, ka drīz vien gribēsi izstāstīt speciālistam savas visintensīvākas seksuālās fantāzijas vai murgainākos sapņus, jo tieši tie tevi nomāc. Ir labi, ja var atklāti izrunāties ar kādu.
Patestē sevi:
- Kāpēc gan man neiemācīties lielāku atklātību un komunikabilitāti?
- Vai kauns un neuzticēšanās ir tās vērtības, pie kurām man vajadzētu stingri turēties visu dzīvi?
- Vai man nevajadzētu iemācīties runāt par savu seksualitāti, nevis kultivēt savu aizspriedumainību?
9. Es jau vienreiz gāju pie kāda psihes speciālista. Sākumā tas mazliet palīdzēja, varēju drīz pārtraukt, bet pēc laika kļuva vēl sliktāk nekā pirms tam. Nekad vairs!
Cilvēka organisms ir bioķīmiska rūpnīca, kas nemitīgi ražo kādas vielas, kas liek tev sajusties tā vai citādi. «Oksitocīns, par kuru vēl nesen bija zināms vien tas, ka tā pastiprināta izdalīšanās palīdz dzemdību un zīdīšanas procesā, patiesībā mūs ietekmē ļoti dažādās situācijās. Oksitocīna līmenis organismā paaugstinās arī no labas sarunas patīkamā gaisotnē. Valda pieņēmums, ka depresīvam pacientam psihoterapijā pirmie uzlabojumi pašsajūtā visvairāk saistāmi ar oksitocīna pastiprinātu izdalīšanos. Tas gan notiek tikai tad, ja pacients sajūt, ka psihoterapeits viņu atbalsta, un notic, ka šis speciālists spēs palīdzēt. Līdz ar to – ciešanas mazinās.
Labs psihoterapeits spēj vadīt procesu tā, ka daļai pacientu saglabājas motivācija strādāt ar sevi tālāk. Bet ne visus iespējams motivēt. Tāpēc daudzi pārtrauc procesu, un viņiem sliktās izjūtas drīz vien atgriežas,» skaidro neiroloģe Sandra Vestermane.
Taču var gadīties arī tā, ka speciālists nav bijis gana profesionāls vai arī noticis kāds pārpratums. Neveiksmīga psihoterapija. Bet, ja tev gadījies nopirkt ceļojumu, kuru sabojāja neprasmīgs gids, vai tu nekad vairs neceļosi?
Pajautā sev arī:
- Vai man kļuva sliktāk no psihoterapijas vai arī tam bija citi iemesli?
- Vai man nav raksturīgi, ka pārāk ātri nolaižu rokas, tāpēc nesasniedzu svarīgus mērķus?
10. Psihologi un psihoterapeiti paši neprot tikt galā ar savu dzīvi. Es vienu pazīstu…
Nu ko te lai saka? Tu pazīsti vienu, bet spried par visiem. Ja zini vienu žurnālistu, kurš neprot salikt komatus, vai tu apgalvosi, ka neviens žurnālists neprot rakstīt? Turklāt tavs arguments ir par speciālistu privāto dzīvi, nevis profesionalitāti. Tu taču negrasies veidot personīgas attiecības ar psihologu vai psihoterapeitu.
«Tas gan nav reāli, ka kāds dzīvs cilvēks būtu ideāls. Varam mierīgi atslābināties un atzīt: arī mēs, psihoterapeiti, neesam ideāli! Vēl vairāk, mēs pat nepretendējam tādi būt. Mums katram ir savas nepilnības. Vienīgais, ar ko atšķiramies, – mēs protam domāt par citiem cilvēkiem. Protam palīdzēt viņiem nodzīvot jēgpilnāku dzīvi,» tā Euģenijus Laurinaitis.
Pajautā sev:
- Vai es bieži spriežu par dzīvi pēc dažiem gadījumiem?
- Vai nav tā, ka es meklēju apstiprinājumus saviem aizspriedumiem pret psihoterapeitiem, lai racionalizētu un attaisnotu savas bailes kādam uzticēties?
Jautājumus, ko sev uzdot šaubu brīžos, noformulēja Dr. med. Artūrs Utināns, psihiatrs, ārsts psihoterapeits.
Raksts no žurnāla Annas Psiholoģija arhīva
