Vēsture vai dabas daudzveidība? Kas notiek muižu parkos?

«Piļu un muižu parkiem ir daudz vērtību, un jāpiekrīt, ka tās var nonākt savstarpējās pretrunās, radot jautājumu: kura tad īsti galvenā.»

Skaidro Andrejs Svilāns, Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors:

Ja par absolūtu prioritāti pasludinām dārzu un parku mākslas vēstures pieminekļa vērtību, tad dažs labs parks būtu pilnībā jāatjauno – vajadzētu nozāģēt visus dižkokus, retos, vecos un dobumainos kokus, kā tas savulaik tika veikts, rekonstruējot Rundāles pils dārza centrālo daļu. Ar ainavu parkiem ir vienkāršāk – jau to rašanās koncepcijā ir tuvināšanās dabai. Tātad ainavu parkā var būt iederīgs (ne gluži pašā pils priekšā gan) gan nokaltis, gan nolūzis, gan nogāzies koks. Ja runa ir par parka vēsturiskā veidola saglabāšanu, noteikti vajadzētu pievērst uzmanību gan tā vēsturiskajam plānojumam, gan koku un krūmu tā laika sortimentam.

Citi lasa

Aiva Kanepone

Ezoterika

Kas rakstīts Zilākalna Martas buramvārdu grāmatās?

Santa.lv

Piemiņa

«Cik daudz gaismas viņš aiz sevis atstājis…» Gundars Āboliņš paziņo par atvadīšanos no brāļa Māra Āboliņa

Daiga Liepiņa

Attiecības

Mans dīvainais brūtgāns. Latviešu meitenes rūgtais «Tinder» iepazīšanās stāsts

Saduroties kultūras un dabas interesēm, dabas un cilvēku drošības interesēm, ir jāatrod vidusceļš, lai nosargātu bioloģisko daudzveidību un vienlaikus netraucētu rekreācijas interesēm. Iedomāsimies parkā vienu dobumainu, ar piepēm apaugušu koku, cauru vidu, iekaltušiem resniem pārkareniem zariem. No bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas viedokļa, iespējams, tas ir pilnīgs tīrradnis ar desmitiem augu un dzīvnieku sugu. Bet vienlaikus šāds koks draud nolūzt un apdraudēt cilvēkus, kas pastaigājas parkā. Un vecajos parkos tādu koku nereti ir daudz. Lai garantētu 100% drošību, parks būtu jānozāģē pa pliko. Vai to vajag?

Drīzāk jāmainās sabiedrības attieksmei pret vecu koku un vecu parku: vecā parkā vienmēr būs kāds dobumains koks, kāds sauss zars.

Vienmēr būs risks. Dažkārt, kad rūpēs par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu neļaujam parkā kaut ko nozāģēt vai nocirst, man prasa: nu tad dodiet garantiju, ka nevienam nekas slikts nenotiks! Šādas garantijas dot es nevaru, jo, pat stāvot līdzenā laukā, cilvēku var nospert zibens. Tāpēc nevajag stāvēt divās karojošās pusēs, ir jāmeklē kompromiss, un to var atrast!

Ir iespējams kompromiss – tolerance pret iedzīvotāju drošību un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. Atceros situāciju Braslavas parkā Limbažu pusē, kur biju pieaicināts kā dendrologs. Tur pāri celiņam bija pārliecies liels, šķībs, diezgan resns, plaisains, savērpies koks – pastāvēja risks, ka kādā brīdī tas var lūzt. Vienojāmies, ka šo koku nozāģējam nevis līdz ar zemi, bet trīs – četru metru augstumā: uzliekam jumtiņu, lai tas nepūst pārāk strauji, un pieliekam klāt plāksni ar skaidrojošu materiālu, kāpēc šis koks nozāģēts tik šķietami neloģiski. Lai tie, kas te iet garām, uzzina, ka šis koks tā nozāģēts tādēļ, lai novērstu apdraudējumu, bet pēc kāda laika te sāks dzīvot reti kukaiņi un vēlāk tas būs barības vide arī dzeņveidīgajiem putniem.

Uztaisīt parkam rekonstrukcijas projektu – tas nav bijis pa spēkam daudzām mazajām pašvaldībām. Tad nu esam gājuši pa parku kopā ar strādniekiem un, neatejot no kases, retinājuši pārāk biezi saaugušo paaugu, ieteikdams, kuras lazdu grupas atstāt, kurus sausseržus un segliņus saglabāt. Jo parkā ir svarīgi ne tikai koki, ne tikai citzemju koki un krūmi. Arī mūsu vietējās sugas tur bieži vien ir savā vietā un laikā. Krūmi veido ainavu parka gleznas rāmi, krūmi dažādo parka ainavu, krūmu stāvs ir svarīga barošanās, ligzdošanas un slēpšanās vide daudziem sīkajiem putniem, kuri nedzīvo augsto koku lapotnēs.

Ļoti liela nozīme ir pašvaldību speciālistu zināšanām un izpratnei par to, ka parks ir ainava visā savā dažādībā. Ziniet, kas ir mežsarga grābeklis? Gadās, ka par galveno ainavu ekspertu tiek pieaicināts vietējais mežu lietu zinātājs. Viņš atnāk un sāk rīkoties pēc principa: labs koks ir tikai taisns koks, tāpēc visi līkie un šķībie vītoli un ievas jāzāģē nost, lai gan savulaik ainavu parkos kokus speciāli lieca, šķieba un vērpa, jo tieši tas radīja ainavas smeķi. Kad visi līkie un šķībie izcirsti, mežsargs arī taisnos lietaskokus atzaro trīs četru metru augstumā un pie viena nolikvidē arī visus krūmus, atstājot pliku stabu mežu bez ievām upmalā, toties ar skatu perspektīvu uz šoseju. Ja darbi iegadās ziemā, reizē ar kļavu paaugu un citiem krūmiem aiziet arī ceriņi un filadelfi jeb neīstie jasmīni, parka malas paliek plikas. Bet kuram patīk staigāt pa parku, redzot visas garāmbraucošās mašīnas! Un tas nav vienīgais grābeklis.

Uz grābekļa uzkāpjam vienmēr, kad šādā dabas un kultūras vērtību kopumā uz parku paskatāmies tikai no viena skatpunkta. Ir bijuši gadījumi, kad ornitologi vēsturiskos dendroloģiskajos stādījumos ir saskatījuši tikai putnu ligzdas, entomologi – tikai praulgrauzi, jaunie ainavu arhitekti pie veca parka nostājušies kā Mikelandželo pie neaptēsta marmora bluķa, no kura tad nu tesīs savu Dāvida skulptūru. Bet tas Dāvids jau tur ir – tikai jānotīra uzslāņojums, liekā paauga, jāsakopj lielo koku bīstamie zari, jāatjaunina pāraugušie dekoratīvie krūmi, jāizvāc visās iespējamās meža dienās un skolas izlaidumos ar nevajadzīgiem stādījumiem pieķēzītās lauces un pils priekša.

Mums ir jāmācās vecā parka dārgakmenim saskatīt visas pieminētās skaldnes un ļaut tam iemirdzēties kopumā. Tāpēc ir vajadzīgi šie kompromisa meklējumi. Ja katra puse spītīgi paliek pie sava, tā ir runāšana pašam ar sevi katram no savas kanceles, bet ir jātver laukums no visiem skatu punktiem. Diemžēl šīs laukuma tveršanas mums ļoti bieži pietrūkst. Lai gan ir arī labi piemēri, un, cerams, tādu būs vairāk.

Nedrīkstam runāt katrs no savas kanceles

Piļu un muižu parki 6 vērtībās.

1. Vēsturiskā vērtība. Katrs parks ir vēsturisks piemineklis: tas savulaik kādam piederējis, kāds šo dārzu ir plānojis, tajā strādājis dārznieks ar lielāku vai mazāku vārdu. Noteikti jāpiemin arī alejas un pat atsevišķi koki, ko stādījusi kāda Latvijai vai novadam nozīmīga personība, kam pašvaldības var un kam vajadzētu noteikt vietējās nozīmes dabas vai kultūras pieminekļa statusu.
2. Kultūras pieminekļa vērtība. Katrs parks atspoguļo dārzu un parku mākslas tendences kādā noteiktā laika periodā – vai tas ir regulārais franču dārzs kā Rundālē vai 19. gadsimta otrajai pusei un 20. gadsimta sākumam raksturīgie angļu stila dārzi jeb ainavu parki. Tātad tam piemīt lielāka vai mazāka mākslas darba – kultūras pieminekļa vērtība.
3. Dendroloģiskā vērtība. Vēsturiskajiem stādījumiem ir arī zinātniskā – dendroloģiskā – vērtība. Vecajos muižu parkos ir stādītas retas citzemju koku sugas un šķirnes, kas parāda, kādi svešzemju augi pie mums var augt un kādus izmērus sasniegt. Bieži vien tie ir vecākie savas sugas eksemplāri reģionā, valstī vai pat plašākā teritorijā.
4. Ekonomiskā vērtība. Ikviens 150 gadu vecs vai vēl vecāks citzemju koks ir īpašs eksemplārs. Pārciešot visaukstākās Latvijas ziemas, sausumus un slapjumus, tas ir apliecinājis savu piemērotību mūsu klimata apstākļiem. Šis augs var lieti noderēt mūsu stādaudzētavām – izmantojot šā eksemplāra spraudeņus vai potzarus, varam iegūt daudzkārt izturīgākus un Latvijas klimatam vairāk piemērotus stādus nekā tās pašas sugas augu materiāls, ko ievedīsim no tālām zemēm.
5. Bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas nozīme. Mežos kokus cirta lietaskokam un malkai, bet parkus stādīja skaistumam. Vēsturiskajos parkos ir īpašs mikroklimats – tieši veci koki ir specifiska epizodiska vai pastāvīga dzīvošanas un vairošanās vide gan retām augu, gan dzīvnieku sugām. Ir vairākas sūnu un ķērpju sugas, kas aug tikai uz vecu, lielu koku mizas, bet nekad neaugs uz tās pašas sugas jauna koka. Ir retas vārpstiņgliemežu sugas, kas uzturas uz vecu koku mizas ēnainos parkos. Dobumainie un plaisainie koki ir vienīgā dzīves vide daudzām kukaiņu sugām – piemēram, lapkoku praulgrauzim, kas Eiropā sastopams reti, bet mums to ir vēl gana daudz. Tāpat šādi koki ir nozīmīgi arī sikspārņiem, dzeņveidīgajiem un pūčveidīgajiem putniem, kam šie dobumi ir vienīgā ligzdošanas vieta. Protams, tā nav vēsturisko parku primārā funkcija – vecie muižu parki brīvprātīgā piespiedu kārtā pilda videi draudzīgu vecu mežu funkcijas, jo mūsu meži, sasniedzot zināmu koku vecumu, parasti tiek nocirsti.
6. Rekreācijas funkcija. Cilvēkiem ļoti patīk atpūsties vecos muižas parkos. Visas šīs parku vērtības, prasmīgi pasniedzot, mēs varam izmantot arī dabas izglītībā, mācot gan kultūrvēsturi, gan dendroloģiju, gan bioloģiskās daudzveidības jomu. Visbeidzot – bagātinot tūrisma piedāvājumu.



Vircavas muižas parks

Dabas un vēsturiskā nozīme pārklājas

Aivars Igals, Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes Arhitektūras un mākslas daļas speciālists:

Muižu un piļu parki ir arhitektūras pieminekļi – savā laikā apzināti veidoti dekoratīvas un rekreatīvas nozīmes stādījumi, kuros atainojas attiecīgā laika perioda arhitektoniskie, estētiskie un citi principi. Katrs muižas dārzs savulaik bijusi privāta, no ārpasaules nodalīta telpa, lai parādītu savu statusu un iespējas – dārza uzturēšana nekad nav maksājusi lēti. Iet laiks, attiecīgais stils iziet no modes, iet kari un mēri, dažādo sociālo formāciju maiņas, un parki paliek pašplūsmā: jebkurš iestādīts koks aug un pāraug, kāds aiziet bojā – parks vairs nav tāds, kāds tas bijis tā pirmsākumos. Mums protams, vajadzīga arī tāda pieredze kā Rundālē – pilnībā atjaunots vēsturiskais dārzs tā laika noskaņā.

Tomēr nedomāju, ka šobrīd sabiedrība pieņemtu ideju kādu vēsturisko parku veidot pilnībā no jauna: nozāģēt 40 hektārus meža un sastādīt mazus kociņus, kam nebūtu vecajiem muižu parkiem raksturīgās noskaņas.



Oleru muižas parks

Šobrīd liela daļa Latvijas lauku parku ir meža zeme, un tā tas ir kopš Latvijas brīvvalsts laikiem: visa zeme, kur aug koki, tiek uzskatīta par mežu, bet parks kā atsevišķs zemes lietošanas veids netiek izdalīts. Lai sakārtotu vēsturisko parku jautājumu, savulaik, grozot Meža likumu, tapa MK Noteikumi par parku un mežaparku izveidošanu mežā un to apsaimniekošanu, bet arī tur par parku tiek runāts kā par mežu.

Pašlaik Latvijas muižu parki tiek kopti arī bez īpaša projekta izstrādāšanas, jo, izmantojot speciālistu rekomendācijas, vēsturisko stādījumu aprises visbiežāk ir nolasāmas jau dabā. Protams, izstrādāt projektu ir labākais variants, jo tad redzama situācija kopumā, bet ne katram īpašniekam tas ir pa spēkam.

Dabas un vēsturiskā nozīme pārklājas, bet ikvienam parka īpašniekam jādod informācija, kā šīs vērtības saglabāt. Piemēram, jebkuram lielam, vecam kokam ir gan vēsturiskā, gan dabas vērtība, tomēr nekas nevar būt augstāks par cilvēku drošību. Kas nu ir nogāzies, tas nogāzies, bet dabas aizstāvjiem arī kritalas un atmirusī koksne ir vērtība. Te nu jāizšķiras, vai mēs vēsturiskos parkus atstājam kā atmirušās koksnes vāktuves, kur cilvēks nav gaidītākais viesis, vai arī darām tā, lai šie vēsturiskie objekti ir publiski pieejami.



Vecpiebalgas muižas parks

Vajadzīgs precīzs normatīvais regulējums

Praktiķes viedoklis

Vineta Radziņa, mežsaimniecības inženiere, ainavu dizainere:

Esmu strādājusi vairāk nekā 20 vēsturisko stādījumu teritorijās un zinu, ar cik dažādām problēmām saskaras to saimnieki. Bieži vien viņiem ir, kā saka, sasietas rokas – teritorija plaša, tās sakopšanai vajag lielu naudu, bet dažkārt vieglāk ir nedarīt neko, jo īsti pat nav skaidrs, uz kuru pusi doties un kam ko prasīt, jo Latvijā nav regulējumu vai ieteikumu, kā rīkoties, kad tavā īpašumā nonākusi vēsturiskā teritorija.

Visdrošāk būtu izstrādāt projektu – teritoriju apseko, inventarizē, vāc un pēta vēsturisko materiālu utt. Diemžēl nav regulējuma, kam noteikti būtu jābūt šādā vēsturiskas teritorijas atjaunošanas projektā. Nav pat skaidrs, kā tam būtu jāsaucas – rekonstrukcijas projekts, restaurācijas projekts vai atjaunošanas projekts, jo katram šim vārdam ir atšķirīga nozīme un prasība vēsturiskās patiesības saglabāšanai vai atjaunošanai.

Projekts būtu labākais risinājums gan pasūtītājam, gan projekta izstrādātājam: tā būtu garantija, ka visi visu saprot un ar parakstiem to apliecina. Bet… ne katrs īpašnieks to var atļauties, jo šāds projekts paģēr arī gana daudz speciālistu piesaisti, ir laikietilpīgs utt. Tāpēc būtu vērtīgi likumdošanā skaidri un saprotami pateikt, kad teritorijas īpašniekam pietiek ar konsultāciju, lai sāktu reāli atjaunot savu vēsturisko teritoriju, nevis sēdēt un bezgalīgi krāt naudu kaut kam, nezin kam. Piemēram, ar konsultāciju varētu pietikt tad, ja ir saglabāts vēsturiskais plāns, redzams vēsturiskais celiņu tīkls, no senajiem fotoattēliem zināma mazo arhitektūras formu atrašanās vieta u. c.



Apstādījumu un ainavu atjaunošanas, sakārtošanas un uzturēšanas koncepcijas vēlamajā secībā tiek piedāvāts rīcības plāns 15–20 gadiem: no ieteikuma, kurā brīdī būtu jālikvidē vidi degradējošas konstrukcijas, bīstami un/vai slimību skarti koki, kurā jāizstrādā būvprojekts lapenei, tiltiņam vai citai konstrukcijai. Šāds mets tiek skaņots Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē, un tas var būt kā pirmais solis, sākot vēsturiskas teritorijas atjaunošanu.

Tas, ka vēsturisks parks vienlaikus ir gan mežs, gan īpaši aizsargājama dabas teritorija, gan kultūras piemineklis, rada pretrunīgu un bieži vien nesaprotamu situāciju.

Būtu jāvienojas, kas ir prioritāri, jo normatīvo aktu regulējumos kultūras piemineklim un īpaši aizsargājamai teritorijai ir atšķirīgi mērķi. Regulējuma trūkums rada riskus, ka šīs teritorijas tiks sabojātas, zaudējot to vēsturisko vērtību. Vajadzētu būt skaidram, kā vēsturiskas teritorijas plāna (meta, projekta utt.) izstrādātājam jārīkojas, nonākot vēsturiskajā teritorijā, – ka attīstībai jābūt kompleksai, bet prioritāra ir teritorijas sākotnējās izmantošanas atjaunošana.

Problēmas rada arī tas, ka mēdz atšķirties dabas aizsardzības un vēsturiskā mantojuma saglabāšanas speciālistu redzējums par to, ko drīkst un ko nedrīkst darīt konkrētajā teritorijā.

Vēsturiskie stādījumi ir dārzu un parku piemineklis un tie, gluži kā jebkurš cits piemineklis, stāsta par konkrētā laika vēsturi.

Tā arī tas būtu jāuztver un jāizturas pret to ar pietāti, nevis jāmēģina ievērot visas intereses. Manuprāt, prioritāram būtu jābūt vēsturiskajam stādījumam. Vēsturiskajos parkos kā pamatvērtība būtu jāuztver parks, pats stādījums. Būtu skaidri jādefinē, ka vēsturiskie parki ir nepieciešami valstij un tās iedzīvotājiem kā noteiktu laika posmu zīme un jābūt gribai un mērķim tos saglabāt.



Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.