Vēl viens svarīgs ieguvums: kaļķim piemīt antiseptiskas īpašības – būdams sārmains, tas nepieļauj kaitīgo baktēriju, sēnīšu, pelējumu augšanu. Pateicoties porainajai struktūrai, šis materiāls regulē mitruma līmeni telpā – lieko uzsūc un, klimatam kļūstot sausākam, to atkal iztvaiko.
Kaļķa apmetumu nav sarežģīti labot, saglabājot to pašu apdares risinājumu. Bojātās daļas var sausā veidā notīrīt un iepriekš, sagatavojot pamatni, pārklāt ar to pašu materiālu.
Pie mīnusiem minams fakts, ka kaļķa apmetums jāklāj vairākās kārtās, ievērojot mitruma un temperatūras režīmu, un tas ilgi žūst – steidzīgajam mūsdienu cilvēkam parasti gribas ātrāku rezultātu.
Ko tālāk klāt uz kaļķa apmetuma? Vislabāk jau kaļķa krāsu. Nav tādu telpu, kurās to neiesaka lietot. Oriģināli kaļķis bija ārtelpu un mitro telpu, arī pagrabu krāsa, jo tas dezinficē gaisu. «Savās mājās to lietoju visur, arī vannasistabā: krāsa uzņem ūdeni un pēc laika atkal izgaro. Tā nav viendabīga, ir viegli mākoņaina, tāpēc acīs nekrīt, ja to gadās nosmērēt. Kad estētisko efektu gribas atjaunot, sienas ir viegli pārkrāsojamas. Pats būtiskākais – kaļķa krāsa nesmacē virsmas un ļauj tām elpot,» uzsver uzņēmuma «Raituma krāsas» vadītājs Edgars Raitums. Identiski kā kaļķa apmetums, arī krāsa ir sārmaina, pat vismitrākajos telpas stūros tā nepieļauj pelējuma veidošanos.
Šī materiāla mīnuss – krāsa ir maiga, tāpēc īsti nav mazgājama, to viegli noberzt. Sausās telpās vieglākus traipus var mēģināt patīrīt ar dzēšgumiju, tomēr vairumā gadījumu sienu krāsojums ir periodiski jāatjauno.
Krāsu izturīgāku var padarīt, to ievaskojot, taču, ja sienas gadījies nosmērēt, tās tomēr jācenšas notīrīt pirmo piecpadsmit minūšu laikā – tā kā kaļķis ir porains, traips iekļūst dziļākos materiāla slāņos, un vasks vien to nespēs pasargāt.
Pamatapmetumu var noslēgt ne tikai ar krāsu, bet arī dekoratīvo apmetumu. Piemēram, «Kourasanit Latvia» izplata no Grieķijas nākušo dekoratīvo kaļķa apmetumu, ko klāj uz jau sagatavotas sienas (uz ģipškartona, kaļķa apmetuma un citiem materiāliem). Tas ir izturīgāks nekā tradicionālais kaļķa apmetums, jo tajā iestrādāti vulkāniskas izcelsmes pelni pozolāns, kas tam piešķir hidrauliskas īpašības. Par pildvielu tiek izmantoti dabiskie materiāli – smiltis, sasmalcināti dažādu nokrāsu oļi un akmeņi, radot noteiktu virsmas faktūru (no gludas līdz izteikti raupjai) un plašu toņu paleti. Ar šo materiālu var panākt arī šobrīd joprojām aktuālo betona sienas efektu.
«Līdzīgi kā tradicionālais, arī dekoratīvais kaļķa apmetums ir elastīgs, nepieļauj pelējumu, regulē mikroklimatu telpā,» materiāla īpašības uzteic «Kourasanit Latvia» vadītājs Raitis Avots. Tas ir arī pārstrādājams.
Pie mīnusiem minams fakts, ka materiāls (tāpat kā tradicionālais kaļķa apmetums) nav piemērots cilvēkiem, kas mājoklī vēlas perfekti gludas sienas. Ar šo materiālu nav iespējams veidot, piemēram, Venēcijas apmetumu, kas atgādina pulētu marmoru ar dzīsliņām. Dekoratīvais kaļķa apmetums patiks tiem, kas novērtē cilvēka roku darba atstāto nospiedumu: kaut kur sienās būs jūtams neliels vilnītis. Tāpat jārēķinās, ka ne vienmēr izdosies iztīrīt traipus no virsmām. Šo materiālu iesaka mazgāt ar parastu ziepjūdeni, jo agresīvāki līdzekļi var sabojāt pārklājumu. Šā iemesla dēļ visvairāk noslogotās sienas iesaka pārklāt ar poliuretāna laku, piemēram, ja vannasistabā uz kādas sienas nokļūst ūdens un ziepju atliekas. Šajā gadījumā vienu sienu pārklāj ar sintētisko materiālu, bet pārējās atstāj neapstrādātas vai pārklātas ar vasku/ūdens bāzes laku telpas mikroklimata regulēšanai.
Ja sienā ir mehāniski nobrāzumi, robiņu var mēģināt retušēt, bet jārēķinās, ka labojuma vieta nedaudz atšķirsies, paliks rēta.
Vēl jāņem vērā, ka pirms dekoratīvā apmetuma uzklāšanas, sienām un telpai jābūt sausai: ja būs izteikts mitrums, apmetums nožūs nekontrolēti un veidos nevienmērīgu rakstu. Ienaidnieks ir arī steiga, to varēs saskatīt apmetuma klājumā. Apstrādājot lielu sienu, lai nebūtu redzamas dekoratīvā apmetuma salaiduma vietas, darbs jāizdara vienlaidus.