Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Jānis Vaivars saimniecību Ragāres ir mantojis no vecvecākiem kopā ar tēju receptēm un prasmēm saimniekot bioloģiski, jo šī saimniecība bija viena no pirmajām Latvijā, kura savulaik ieguva bioloģiskās lauksaimniecības sertifikātu.
Ieguvis izglītību Rīgas 1. ģimnāzijā un turpinājis studijas LU Ekonomikas un vadības fakultātē, viņš tomēr nolēma iet vecvecāku pēdās un ekonomikas zinības papildinājis ar mācībām Bulduru Dārzkopības tehnikumā. Jāņa vecvecāki, zinātņu doktori Māra un Jānis Vaivari, gan dzīves gaitā, gan zinātnisku pētījumu, gan praktiskas saimniekošanas rezultātā nonāca pie secinājuma, ka bioloģiskās lauksaimniecības sistēma ir ekonomiski pamatotāka, ilgtspējīgāka un pat ar augstāku ražu potenciālu. Ragāres 1992. gadā tika izveidotas ar mērķi šīs zināšanas praktiski izmēģināt un jau kopš 1995. gada oficiāli ir bioloģiskā saimniecība vispirms ar Zaļo sertifikātu, pēc tam jau ar bioloģiskās lauksaimniecības sertifikātu.
Māra un Jānis bija vieni no entuziastu saujiņas, kas aktīvi nodarbojās ar bioloģiskās lauksaimniecības sistēmas veidošanu un attīstīšanu Latvijā,
kad tas vēl nebija ne populāri, ne ar jebkādu finansiālu atbalstu. No 2008. gada saimniecība pilnībā tika nodota jaunajai paaudzei, atstājot milzīgu zināšanu mantojumu, kas arī pamazām tiek izmantots turpmākajā attīstībā.
Savvaļas veltes un arī neparasti gardumi
Jānis stāsta, ka Ragārēs sastopamas vismaz 100 dažādas augu sugas:
«Sezona ir teju visu gadu. Sākam jau janvārī, februārī kaut ko vākt. Dārzam ir dažādas pakāpes – vienus augus novācam, tad zeme uz laiku iet atpūtā, pēc tam stādām tur kaut ko citu, bet novācams ir kur citur kāds augs, un rezultātā var savākt pat piecas ražas no viena augsnes pleķīša, saimniekojot tikai un vienīgi bioloģiski.
Izmantojam ikvienu piemērotāko saimniecības vietu, galvā jābūt domai, kā darīsi, bet jāļaujas, ka viss var mainīties. Skatāmies no situācijas. Viengadīgo kultūru mums ir salīdzinoši maz, un tās pašas atbalsta cita citu.»
Ragārēs tiek ievākti ne tikai dārzā audzēti gardumi, bet sortimentā iekļauti arī savvaļas augi. Piemēram, bērzu un kļavu sula, dažādi zaļumi, ziedi, pumpuri un saknes. Kļavu sula sāk tecēt jau ap Ziemassvētkiem, bet aktīvākais to ieguves laiks ir marts. «Uzsākām arī sīrupa ražošanu, iegādājāmies tvaicētāju un pirmās testa partijas ar kļavu un bērzu sīrupu ir jau sagatavotas,» lepojas Jānis un turpina: «Pavasarī ievācam pieneņu saknītes, mums ir arī siltumnīcu produkcija – kressalāti, spināti, dilles, redīsi. Arī visas ēdamās nezāles – mikrozaļumu nezāles, to ir desmitiem veidu, ko var lietot uzturā. Ir neierastākas garšas kā tradicionāliem mikrozaļumiem. Man patīk eksperimentēt, cienu vecvecāku ieguldījumu un zināšanas, taču ik pa brīdim ieviešu kaut ko jaunu, jo man ir svarīgi, lai pašam interesanti.»
Saimniecība ir neliela – 7,5 ha, lauksaimniecībai tiek izmantota nepilna puse, otra puse ir mežs un kļavu sulas parks. Paši audzē arī lielu daļu Ragārēs sastopamo augu stādu. Ikdienā Ragārēs saimnieko Jānis un Elīna, bet pavasara un vasaras sezonā viņi algo arī palīgus, sadarbojas ar Nodarbinatības valsts aģentūru un dod iespēju strādāt vietējiem jauniešiem.
Jaunas idejas atnāk pat sapņos
Ragārēs izaudzētie un ievāktie augi un to pārstrādes produkti pārsvarā nonāk Rīgā, bet tējas, garšvielas aizceļo arī uz citiem Latvijas reģioniem. «Vienu dienu nedēļā dodamies uz Kalnciema tirdziņu Rīgā, bet otru veicam piegādes. Piegādājam produktus arī restorāniem, kaut pandēmijas dēļ šis laiks daudziem nav bijis viegls. Šajā laikā ļoti pieprasīti bija dažādi imūnsistēmas stiprinātāji, tējas. Mainījām fokusu no veikaliem uz privātiem klientiem.
Daļa klientu ir konservatīvi, piemēram, joprojām populārākās tējas ir piparmētra, kumelīte, liepziedi. Taču citi savukārt grib ko jaunu izmēģināt, un par to mums prieks, jo arī paši labprāt eksperimentējam.
Pirms diviem gadiem sabūvējām siltumnīcas – nu arī paprika, čili, kas ir garšvielu maisījumu sadaļas, nav jāiepērk. Sīpolus, ķiplokus gan iepērkam,» stāsta Jānis.
Šogad sortimentu papildinās arī melones. Pērn izmēģināts un esot izdevušās saldas un garšīgas. Jānis smejas, ka saimniecība ir gan viņu darbs, gan hobijs un dzīvesveids, kur darboties, domāt un pat sapņot – vārda tiešajā nozīmē. Elīna pastāsta, ka tieši tā radusies ideja par meloņu audzēšanu: “«Vienā ziemas naktī nosapņoju, ka mums ir lauciņš ar lieliem, sulīgiem arbūziem. No rīta savu sapni pastāstīju Jānim, un viņš teica – ar arbūziem būs sarežģītāk, bet melones gan varam mēģināt izaudzēt. Sastādījām izmēģinājuma stādus un secinājām, ka izdodas ļoti labi. Šogad izaudzējām dēstus un ar melonēm būs pilna viena no siltumnīcām. Pagaidām tajā aug zemenes, kad tās noražos, ņemsim ārā un ļausim melonēm izplesties.»
Daļa saimniecības atrodas dienvidu nogāzē, kas sliecas lejup uz Daugavu, tā laba, saulaina vieta, lai audzētu siltumu mīlošas kultūras. Te labi aug avenes, plūmes un citas ogas. Jānis teic, ka šogad tur mēģinās audzēt arī Elīnas izsapņotos arbūzus.
Ar domu par ilgtspēju
Joprojām lielākā daļa augu ir ar rokām vākti, šķiroti un sadalīti. Tā var atdalīt bojātās un neveselīgās augu daļas, kātus un visu citu, kam ir mazāka ārstnieciskā, garšas un arī vizuālā vērtība. Arī gatavo tēju maisīšana un pakošana ir roku darbs. Rezultātā var iegūt kaltētus augus, kas ir gan ārstnieciski, gan vizuāli visskaistākie – atsevišķas veselas lapiņas, pumpuri un dzinumi, nesadalījušies ziediņi un ziedlapiņas. Taču Ragāru saimnieki cenšas attīstīt arī tehnoloģiskos procesus. «Sākotnēji rakām ar lāpstu, griezām ar šķērēm un kaltējām, kā nu sanāca, bet tagad esam ierīkojuši pusautomātisku sistēmu. Ārstniecības un garšaugi tiek kaltēti kontrolētos apstākļos īpaši sausā gaisā temperatūras režīmā, kas nepārsniedz 35 grādus, savukārt dārzeņi garšvielām – līdz 40 grādiem, kas ļauj saglabāt ievērojami lielāku bioloģiski aktīvo vielu daudzumu, garšu, aromātu un augu tik skaistās krāsas. Bioloģiski saimniekojot, liels izaicinājums ir nezāles. Tehnoloģijas mainās, un galvenā sāpe – nezāles – arī ir atrisināta. Liela daļa teritorija ravēta netiks ne reizi – iesim pāri ar riteņkapli.
Saimniekojam bioloģiski, un visu savu dzīvi esmu pieredzējis tikai šādu metodi. Nav zeme ne kļuvusi nabadzīga, ne noplicināta. Mēs varam strādāt uz fokusētu tirgu, bet mums viss, kas ir noticis globāli, ir tikai nācis par labu. Protams, birokrātiskais process saistībā ar dokumentāciju, bioloģiski saimniekojot, ir sarežģītāks nekā konvencionālajās saimniecībās, arī kontroles prasības ir nopietnas,» skaidro Jānis. Viņš uzsver, ka svarīgi domāt par ilgtspēju ir ne tikai biznesa ietvaros, bet kopumā dzīvē.
Tiek pamazām ieviesti videi draudzīgāki iepakojumi, uz augsnes siltumnīcās tiek klāta īpaša plēve, kas sadalīsies, tiek šķiroti atkritumi un domāts, lai būtu energofektīva tehnika.
«Laistīšanai izmantojam gan ūdeni no dziļurbuma, gan lietusūdeni. Domājam arī par vēja ģeneratoru uzstādīšanu, jo šeit ir diezgan vējains, savukārt saules paneļiem nav īsti vietas,» teic Jānis.
Viņš ievērojis, ka arī klimata pārmaiņas ir reālas un klātesošas. Piemēram, aktinīdijas tiek papildinātas ar jaunām šķirnēm, jo klimats mainās. Jāņa bērnībā tās ražoja tuvu pie rudens, bet pērn bija gatavas jau pēc Jāņiem, it kā būtu pilnīgi cits augs. Salnas pārdzīvoja šogad visi, jo salnu laikā ziedi vēl nebija vaļā.
Sadarbojas un uzņem ciemiņus
Ragāres izmanto arī dažādas valsts un Eiropas Savienības atbalsta programmas lauksaimniekiem. Par zemi gan nesanāk lielas subsīdijas. Kā bioloģiskā saimniecība Ragāres ir zem statistiski vidējās, taču pārstrādei un dažādām citām inovācijām gan šie atbalsta mehānismi ir ļoti noderīgi.
«Sadarbojamies ar vietējiem, piemēram, augsnes mēslošanai izmantojam zirgu mēslus, kas ir tuvējā reģionā, kaļķojam augsni ar pelniem no meža, ir biodinamiskie līdzekļi un slieku humuss.
Protams, bioloģiskajām saimniecībām ir stingri noteikumi, ko drīkst, ko nedrīkst lietot. Bet pareizi darbojoties, augsne ir dzīvīga, auglīga un bagātīga ar mikroorganismi, kas strādā augu labā,» atklāj Jānis.
Ragārēs ir arī bites, tās nepieciešamas, lai palīdzētu augu apputeksnēšanai. Bioloģiski sertificētu medu gan neesot iespējams iegūt, jo apkārt ir konvencionālās saimniecības. Bitēm ēdamā te ir daudz, jo visapkārt ir nektāraugi, taču tās tik un tā aizlidos arī uz netālo rapša lauku. Pērn bites kaut kādu iemeslu dēļ esot bijušas izmirušas un ogu un augļu raža, kam vajadzēja apputeksnētājus, piemēram, plūmes, bijusi daudz mazāka. Ragārēs mīt arī savvaļas bites un kamenes, taču, papildus uzturot medusbites kaut vai pāris saimes, spārnotās darbinieces palīdz ļoti jūtami. Arī bites uztur un apkopj cits īpašnieks – Jānis saka, ka bišu palīdzību saimniecībai viņš pērkot kā ārpakalpojumu.
Jānis un Elīna Ragārēs labprāt uzņem arī ciemiņus – nelielas tūristu grupas gan bērnus, gan pieaugušos. «Var apskatīt, aptaustīt, pagaršot un pasmaržot 100 dažādus ārstniecības augus un uzzināt par to pielietojumu ikdienā. Grupām piedāvājam arī tēju degustācijas un iespēju baudīt brokastis vai pusdienas tēlainajā Aktrise Ragārēs notikumu vietā. Ārstniecības augu un mūsu ogu smūtiji un Ragāru ugunskurā vārītā zupa papildinās ekskursijas garšu piedzīvojumu. Protams, viesiem nepieciešams iepriekš pieteikties,» aicina Jānis.
