Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Konsultē JĀNIS KLEZBERGS, kempinga Cēsu plosti un laivas vadītājs; ALDIS TOBIJS, laivu nomas Mučas Kurzemes filiāles vadītājs.
Odi, lietus un labs garastāvoklis
«Laivotāji ziņo, ka šogad odu esot īpaši daudz, tāpēc ļoti svarīgi paņemt līdzi pretodu līdzekļus,» iesaka Mučas Kurzemes filiāles vadītājs Aldis Tobijs. Savukārt Cēsu plosti un laivas vadītājs Jānis Klezbergs atgādina, ka nedrīkst aizmirst obligāto minimumu – cepuri, aizsarglīdzekli pret sauli, ūdeni un labu garastāvokli. «Laivojot vai dodoties plezīra braucienā ar plostu, vissvarīgākais ir forša kompānija, lielisks garastāvoklis un labi laikapstākļi!» uzsver Jānis Klezbergs, piebilstot, ka vislielākie traucēkļi var būt stiprs dienvidu vējš, jo tad spēcīgi jāairē, un pamatīgs lietus gāziens. «Vidēji reizi gadā mums zvana kompānija un saka – laikapstākļu dēļ vairs nevarot turpināt braucienu. Bet parasti jau nākamajā dienā spīd saule un ir ideāls laiks. Ir cilvēki, kas pirms brauciena izpēta gaidāmos laikapstākļus, savukārt citi, ja laivošana nolikta konkrētā dienā, dodas ūdenī arī tad, ja līst, jo laivošanu lietū uztver kā lielisku piedzīvojumu, kas ilgi paliks atmiņā.» Arī Aldis Tobijs saka, ka rūdītos laivotājus lietus neuztrauc. Turklāt laika prognozēm ne vienmēr varot ticēt – bieži vien solītais lietus nemaz neskar konkrēto teritoriju: «Protams, ir svarīgi sagatavoties – paņemt līdz ūdensdrošos maisus un jau iepriekš parūpēties, kā pasargāt mantas no izmirkšanas, ja sāks līt.»
Ar plostu vai ar laivu?
Jārēķinās, ka brauciens ar koka plostu prasīs ilgāku laiku nekā tāda paša attāluma mērošana laivā. «Piemēram, maršrutu Cēsis–Līgatne ar laivu var paveikt četrās stundās, bet ar plostu tas aizņems 8–10 stundas, jo plosts peld pa straumi, tas nav jāairē, tikai mazliet jāpiestūrē. Līdz ar to ikvienam tas ir paveicams. Nupat ar plostu brauca dāmu kompānija, var braukt arī divatā, bet parasti gan neviens šādu variantu neizvēlas,» stāsta kempinga Cēsu plosti un laivas vadītājs. Ar plostu visbiežāk brauc lielas kompānijas, plostus iespējams arī savienot. Atšķirībā no laivas uz plosta var nolaist jumtu, kas noder gan spilgtā saulē, gan tad, ja līst. Turklāt uz plosta pietiek vietas arī krēsliem, galdam un pat grilam, tāpēc laivošana ir gluži kā ballīte, kur nemitīgi mainās fona dekorācijas.
Citi lasa
Kajaku, kanoe vai varbūt tomēr piepūšamo laivu?
«Katrai laivai ir savi plusi un īpatnības. Kajaki ir sportiskāki,» uzsver Jānis Klezbergs. Arī Aldis Tobijs norāda – pirms doties ceļā, jāizvērtē, kura laiva konkrētajā situācijā būs piemērotākā, vai brauciens būs divatā vai ar bērniem, vai gribas pievārēt garu maršrutu vai īsāku gabaliņu: «Mūsu klienti lielākoties izvēlas laivot ar kajakiem, jo tā var nobraukt lielus attālumus – ap divdesmit kilometriem dienā, taču tur var paņemt līdzi mazāk mantu nekā kanoe laivā. «Ja attālumi ir lieli, kanoe laivā varētu būt diezgan grūti nosēdēt, kamēr kajakā var ērti atlaisties – gandrīz kā datorkrēslā, jo ir muguras balsts,» stāsta Jānis Klezbergs. «Kanoe laivām ir vienpusējie airi, bet kajakiem – abpusējie, taču dažkārt cilvēki, zinot, ka pārsvarā airēs tikai viens, izvēlas abpusējos, arī braucot ar kanoe laivām.»
Ilze un Lauris Zālīši, laivotāji ar divdesmit gadu pieredzi, kas ik vasaru laivo vismaz trīs reizes, iesaka jau iepriekš izdomāt, ar kādiem airiem varētu būt ērtāk: «Esam secinājuši, ka mums vislabāk der abpusējie airi. No tiem gan laivā mēdz pilēt ūdens, bet, ja piešaujas, no tā var izvairīties. Mums patīk, ka ar abpusējo airi var ērti airēt arī vienatnē, un tas nav jāpārceļ no vienas puses uz otru, turklāt, airējot divatā, daudz ātrāk var tikt uz priekšu.»
Vēl, protams, ir iespēja izvēlēties piepūšamo gumijas laivu, tās ir gan divvietīgas un četrvietīgas, gan pat deviņvietīgas – tādā laivā, izvietojot arī mantas, var ērti justies seši septiņi cilvēki. «Piepūšamās laivas ir stabilas un gandrīz neapgāžamas, taču tās var gadīties sadurt. Šā iemesla dēļ, piemēram, Kurzemes pusē, ar tām iesakām braukt vienīgi pa Abavu, Ventu, varbūt arī Irbi, taču ne pa mazākām upēm, jo tur laivu viegli var saplēst,» uzsver laivu nomas Mučas pārstāvis. Brauciens ar piepūšamo laivu būs lēns un mierīgs – tāds atpūtas variants bez īpaša stresa. Var pagulēt, uzsmērēt maizītes, izbaudīt apkārtnes skatus kopā ar bērniem un draugiem. Ļoti ātri uz priekšu netiksi, bet tas jau arī nav šāda brauciena mērķis.
Lauris Zālītis stāsta, ka laivu parasti izvēloties pēdējā brīdī atkarībā no laikapstākļiem: «Upes mēdz izžūt, un tad nederēs laiva ar dziļu iegrimi. Esam arī braukuši pēc milzīgām lietavām, un tad atkal piemērotāka ir cita laiva.»
Ar mantām vai bez tām?
«Ir ļoti liela atšķirība – laivot ar mantām vai bez tām, kā diena pret nakti. Brauciens ir pavisam citāds, ja laivā ir vien kastīte ar uzkodām, nekā tad, ja laiva ir pārbāzta ar mantām – no ēdiena un kastroļiem līdz guļammaisiem, piepūšamajiem matračiem un teltīm. Mums pašiem patīk braukt, kā mēs sakām, pilnvērtīgi – ar visu iedzīvi – un, vakaram tuvojoties, meklēt piemērotu pļaviņu, kur uzcelt telti. Tas vienmēr ir izaicinoši un var aizņemt pat vairākas stundas, bet tajā, mūsuprāt, ir arī īstais kaifs,» uzskata Ilze un Lauris Zālīši. «Protams, laiva, kas piepildīta ar mantām, ir smagāka, brīžiem arī nestabilāka. Ja vietām upe ir pažuvusi un laiva kādu gabalu jānes, tad visas mantas ir jāizkrauj un pēc tam atkal jāsaliek atpakaļ laivā, bet mums tieši tas ļoti patīk, jo var izbaudīt laivošanu pilnībā.» Pastāv arī otrs variants – braukt bez mantām. «Piektdienas vakarā uzbūvējam telti, sestdien no rīta atbrauc laivu piegādātājs un aizved mūs uz sākumpunktu. Visu dienu laivojam, līdz esam nometnē, kur mūs jau gaida uzcelta telts. Tā kā nav mantu, laiva ir viegla, līdz ar to arī airēt ir vieglāk. Nākamajā rītā turpinām laivot, un vakarpusē mūs sagaida un atved atpakaļ pie telts. Kompānijā, ar kuru kopā laivojam jau divdesmit gadu, mēs to saucam par pensionāru variantu, kuru noteikti savā dzīvē vēl paspēsim izbaudīt,» pasmaida Ilze Zālīte.
Maršruti laiskai atpūtai un darbam
«Latvijā ir tik daudz skaistu upju un lielisku maršrutu! Mēs divdesmit gadu laikā esam izlaivojuši trīsdesmit maršrutus – gan tepat Pierīgā, gan dziļā Latgalē, gan arī Lietuvā un Igaunijā. Esam laivojuši pa mierīgo un skaisto Gauju, kuras krasti ir labiekārtoti, un esam pievārējuši arī vistrakāko maršrutu – Tartaku, kas tiešām ir ļoti izaicinošs,» stāsta Ilze Zālīte. «Salaca, Irbe, Daugava – katrai upei ir savi knifi, kas jāņem vērā. Daugavā ir grūti laivot, to darīt ir jāmāk, jo vējš ir milzīgs, upe plata, it īpaši pie Krāslavas. Ļoti populārs ir maršruts pa Irbi, taču tur jāņem vērā, ka dažus kilometrus pirms jūras sākas pretvējš un ir smagi jāairē. Savukārt Salacā ir krācītes, kas daudziem patikt, bet iesācējiem un laivotājiem ar bērniem var neiet pie sirds. Svarīgi ir jau pirms laivošanas saprast, ko īsti gribi, un izvēlēties atbilstošu maršrutu. Tiem, kas vēlas atpūtu, es ieteiktu Gauju – būs, kur palikt pa nakti, visapkārt būs daudz cilvēku un pārliecība, ka nekas slikts nevar notikt, jo vienmēr būs vismaz desmit laivas priekšā, līdzās un aiz tevis. Gauja ir kā lielceļš – tur var justies droši un komfortabli. Bet, ja gribi izaicinājumus un esi labā fiziskā formā, piemērotāks būs Tartaks un Dubna… Ir upes, pa kurām laivojot jāņem vērā, ka laiva būs jānes, ka būs aizsprosti un nāksies kāpt ārā no laivas, tāpēc līdzi jāņem zāģis vai cirvis, lai atbrīvotu sev laivošanas ceļu. Un, protams, grūtajos maršrutos jābūt gataviem apgāzties. Tiem, kas no tā baidās, labāk izvēlēties ko vienkāršāku.»
Iesācējiem, kas šovasar pirmo reizi brauks ar laivu, Vidzemē var ieteikt Gauju, bet Kurzemes pusē Abavu – tās krastos ir plašs kempingu un viesu māju piedāvājums. «Var braukt arī pa Irbi, savukārt jau pieredzējušiem laivotājiem es ieteiktu Tebru Pāvilostā un Durbi vai Rīvas upīti Jūrkalnē. Tā ir ļoti skaista, taču ne vienmēr laivojama, jo tajā var būt sakrituši koki. Apsveram domu Rīvu patīrīt,» saka Aldis Tobijs.
Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.
