Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Mežs, protams, ir fenomenāls ar to, ko tas sniedz mūsu ķermenim un labsajūtai, bet man labāk patīk teikt – dabas un meža terapija, jo to var praktizēt arī pļavā, upes ielokā vai savā ābeļdārzā,» saka dabas un meža terapeite Ance Zaķe. Viņa kļūst par pavadoni tiem, kuri izvēlas piedzīvot šo terapijas veidu. Bet kas tad ir meža terapija, kas pie mums atnākusi no Japānas un kur to sauc par vannošanos mežā?
«Tā ir uz ķermeniskajām maņām balstīta apzinātības prakse, caur kuru iespējams stiprināt saikni ar dabu un vienlaikus pašam ar sevi. Pavadonis šajā pieredzē dalībniekus ved ar tādu kā aicinājumu palīdzību. Proti, viņš dod dalībniekam tādu kā impulsu mijiedarbībai ar dabu. Piemēram, aicina ieklausīties vispirms tālākajās skaņās un tad sadzirdēt tās, ka tuvumā. Nodarbībai ir sava secība, un pirmais solis vienmēr ir palīdzēt cilvēkiem sazemēties ar dabu. Pēc tam seko vairāki citi aicinājumi, gan mazliet rotaļīgi, gan apzinātāka, kas ļauj saklausīt un aktivizēt visas savas maņas. Piemēram, tas var būt aicinājums pavērot straumi upē vai iztēloties, ka daba ir tavs spogulis, un tad pamanīt to, kas dabā atbilst tavam raksturam vai izskatam. Te nevienam nav jājūtas kā uz skatuves un nekas nav jāstāsta, savas sajūtas katrs var paturēt pie sevis. Terapijas mērķis ir ļaut cilvēkiem piebremzēt, iedziļināties detaļās un galu galā – arī paplašināties pašam caur savu jutību. Jo tā ir ķermeniska mijiedarbība ar dabu. Un daba tikmēr ir un paliek terapeita lomā, pavadonis tikai palīdz tās durtiņas atvērt.»
Bet vai tad nevar tāpat pa mežu staigāt?
Ja staigājam pa mežu, lai izstaidzinātu suni, fokuss pievērsts sunim. Ja ejam staigāt ar draudzeni, jo ir taču jāstaigā un mežā gaiss tīrāks, tad, visticamāk, nododamies sarunām. Ja ejam vienatnē, visbiežāk risinām savas domas un problēmas. «Jā, arī dabas un meža terapija ir divas trīs stundas ilga došanās dabā, taču tas ir apzināts pārgājiens, te ir daudz lēnāks temps, lai būtu laiks un telpa sajušanai, saklausīšanai, ieraudzīšanai un sataustīšanai. Kad piebremzējam, mēs varam pamanīt arī detaļas, līdz ar to kļūstam klātesošāki, un tas savukārt vairo mūsu pateicības jūtas, cerību izjūtu un arī empātiju. Pats labākais, ka tas notiek ne tikai tad, kad mēs šo terapiju praktizējam, – mēs iegūstam prasmes dabā piedzīvoto nepazaudēt, bet pārcelt arī uz savu ikdienu,» stāsta Ance Zaķe.
Meža terapija piemērota ikvienam un ikvienā vecumā, un katrs no tās paņem tik daudz, cik tobrīd ir gatavs paņemt.
«No personīgās pieredzes varu teikt – šī terapija cilvēkam ir diezgan organiska, jo šajā dziedinošajā klātbūtnes brīdī es vienkārši pētu, pat rotaļājos dabā ar savām maņām un pamanu, ka manā galvā nav nevienas domas, esmu šeit un tagad. Līdz ar to es pat teiktu, ka šī ir pati vieglākā apzinātības prakse. Izņēmums varētu būt tad, ja cilvēks guvis kādas emocionālas traumas saistībā ar dabu. Man grupā, piemēram, bija sieviete, kurai bija ļoti bail no čūskām. Viņai šķita – ja ieies mežā, čūskas viņai uzglūnēs no visām pusēm. Bet nodarbības laikā viņa pieķēra sevi, ka šo baiļu tikpat kā vairs nav, viņa pēc tam teica – bija sajūta, ka daba mani ir pieņēmusi,» stāsta Ance Zaķe. «Latvieši lielākoties ir tauta, kas godā, ciena un mīl dabu, bet, protams, ir arī tādi, kas nelabprāt izvēlas būt dabas tuvumā. Kuriem šķiet – nu kur tur staigāt pa to mežu, ej un ej, nekas nenotiek, tie paši koki un krūmi, garlaicīgi. Taču man jāteic – kolīdz cilvēks pieslēdz apzinātību, dabā itin nemaz vairs nav garlaicīgi.»
Ķermenis teiks paldies
Ķermenis būs tev pateicīgs par katru mirkli, ko pavadi dabā kustoties. Taču, līdzko iedziļināmies detaļās, aktivizējot savas maņas, mēs vairāk saklausām arī savu ķermeni. «Turklāt daba cilvēkus mierina un iedrošina, tajā var iet ar jebkuru sāpi, ar jebkuru savu vajadzību,» stāsta Ance Zaķe.
«Daba uz mums patiešām iedarbojas vairākos līmeņos arī tad, kad vienkārši izejam pastaigā vai dodamies pārgājienā no punkta A līdz B. Taču, pieslēdzot apzinātību, ir iespējams sasniegt dziļāku miera sajūtu, mūsu ķermenis un prāts labāk atjaunojas. Pierādīts, ka meža un dabas terapijas laikā lēnāki kļūst novecošanās procesi pat šūnu līmenī. Tāpat meža un dabas terapija mazina depresijas, trauksmes simptomus un vientulības izjūtu. Tīri praktiski šo nodarbību laikā normalizējas pulss, asinsspiediens un cukura līmenis asinīs. Un, protams, emocionālais ieguvums, jo cilvēks kļūst klātesošāks it visā,» stāsta Ance Zaķe. Un nekur nav teikt, ka meža un dabas terapijā obligāti jāiet tik un tik reižu. Var aiziet arī vienu reizi, izmēģināt ar pavadoni un pēc tam turpināt individuāli, jo pavadonis var iedot visādus mazus knifiņus, kas palīdz būt šeit un tagad un efektīvāk savienoties ar dabu.
Paldies Japānai
Meža terapijas straujā attīstība pateicību parādā fizioloģijas antropologam Mijazaki (Dr. Yoshifumi Miyazaki), kurš ir pārliecināts: tā kā cilvēces attīstība ir noritējusi dabas klēpī, tā joprojām ir vieta, kurā cilvēks jūtas viskomfortablāk, lai arī ne vienmēr pats to apzinās. Evolūcijas gaitā 99,9 procentus laika cilvēce ir pavadījusi dabā, un, pēc Mijazaki domām, tieši tāpēc mūsu fizioloģiskās funkcijas joprojām ir tik ļoti tai pielāgotas. Ikdienā justies komfortabli mums var palīdzēt sava dienas ritma sinhronizēšana ar dabas ritmu. Lai to apstiprinātu, kopš 2004. gada Mijazaki ir vedis dabā 600 pētījuma dalībnieku, kas ļāva secināt, ka salīdzinājumā ar pastaigām urbānā vidē pastaigas dabā par 12,4% samazina stresa hormona kortizola līmeni, par 7% samazina simpātiskās nervu sistēmas aktivitāti, asinsspiedienu (1,4%) un palēnina sirdsdarbību (5,8%). Pēc sarunām ar pētījumu dalībniekiem atklājās, ka tiem ir uzlabojies garastāvoklis un mazinājusies trauksme.
Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.
