1. Atrodi tuvumā kādu dabas stūrīti, kas tevi uzrunā. Vari tur ērti iekārtoties, vari staigāt apkārt vai stāvēt – kā pašam gribas. Un šim dabas stūrītim nav obligāti pat jābūt mežā – var tādu atrast savā pagalmā, tuvējā pļavā, dīķa malā… Ideāli, ja tā ir vieta, kurā var atgriezties regulāri.
2. Katru reizi, kad tur būsi, vienkārši pavēro apkārtni, bet, vēl labāk, iesaisti arī savas pārējās maņas – centies kaut ko sasmaržot, saklausīt, sajust, jo tā būs vieglāk sazemēties. Un dari to lēnām, bez steigas un iedziļinoties. «Iespējams, ar laiku var atklāt maņas, kas vislabāk palīdz sajust šo brīdi, kas notiek, sazemēties un nomierināties. Man pašai, piemēram, tā ir tauste, es pielieku roku pie zemes un jūtos šim mirklim pieslēgusies,» atzīst Ance Zaķe.
3. Kāpēc vērts atgriezties vienā un tajā pašā vietā? «Jo tas ļauj novērot un piedzīvot gadalaiku maiņu un to, kādas pārmaiņas ir sevī… Turklāt tā ir arī piederības sajūta – šī vieta kļūst par tādu, kur vienmēr jūties uzklausītāks un pieņemts. Daba var atklāt visādus noslēpumus par mums pašiem un uzdot jautājumus, bet tā nekad mūs nenosodīs.
4. Šai nodarbei var pievienot novērojumu žurnālu. Ja patīk kaut ko no sevis izrakstīt un kādas lietas pieskicēt, var rakstīt, ko pamana dabā, ko – pats sevī. Un novērot pārmaiņas. Ļoti iespējams, ka nāks pretim kādas metaforas, jo dabai vienmēr būs, ko pastāstīt, tajā vienmēr būs kādi interesanti procesi, ko pavērot. Pats galvenais – izkopt šo došanos dabā kā regulāru praksi. Tas neko nemaksā, bet tas, ko iegūstam, nav naudā novērtējams.»
5. Vai arī vēl viens variants – kad dodies ārā, nosaki sev kādu izaicinājumu. Piemēram – kas šobrīd dabā ir kustībā?
Pārvietojies lēnām un apkārtnē vēro, kas ap tevi ir kustībā un kā tu mijiedarbojies ar dabu, kā tavs ķermenis kustas. Svarīgi dot sev brīvību jebkurā brīdī apstāties un papētīt sīkāk, jo tieši detaļās slēpjas maģija. Pat ja šķiet, ka apkārtnē nekāda kustība nenotiek, atliek tikai piebremzēt un ieskatīties.
Var tieši otrādi – esot pie jūras, kur ir vējš un šķiet, ka visa pasaule apkārt kustas, ejot meklēt to, kas stāv mierā… Un, lēnām ejot, var aktivizēt savas maņas – iet basām kājām, pa ceļam pasmaržot augus, pieskarties kokam, papētīt krāsas…
6. Bet ko darīt tiem, kuri dzīvo pilsētā uz asfalta? «Dabas un meža terapiju var praktizēt kaut vai savā mājā ar telpaugiem, var atvērt logu vai iziet uz balkonu un pavērties debesīs, kādas tur mākoņiem formas, kādas debesis, kāda gaisma, krāsas… Brīnišķīgi, ja paveras skaists skats, bet, kā jau teicu, meža un dabas terapijas efekts slēpjas tieši detaļās. Tās mums palīdz kļūt klātesošiem, saprast, kā es pats jūtos, vērojot to vēja dzīto mākoni debesīs, kādas domas, atmiņas vai idejas klejo manā prātā, un ļaut tam visam būt. Un kaut pāris minūšu nevērtēt sevi. Un tad jau nemaz nebūs ilgi jāgaida arī pārmaiņas sevī. Nonākot arvien ciešākā saiknē ar dabu, cilvēks izjūt, ka arī viņš pats ir daļa no dabas…»
Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.