Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sēžu apbrīnojami skaistā vietā – Indijas pašā galā, Danuškodi. Tā ir šaura, gara zemes strēle, kas atrodas starp Indijas kontinentālo daļu un Šrilanku. No vienas puses to ieskauj zilzaļais Bengālijas līcis un tirkīzzilais Indijas okeāns no otras puses. Nezinu, kā ir debesīs, bet man šķiet, ka varētu būt tā… Jau brauciens vien uz šo Indijas galējo punktu ir viens no gleznainākajiem, kāds dzīvē pieredzēts. Pēdējos kilometrus braucam pa šauru, garu ceļu, kur abās pusēs var redzēt ūdeni, it kā brauktu pa tiltu, līdz attopamies pašā zemes galā. Šrilanka no šā punkta ir vien pārdesmit kilometru attālumā. Mobilo sakaru operators atsūta ziņu: «Laipni lūdzam Šrilankā.» Maģiska vieta. Taču… tā ir arī spoku pilsēta.
Spoku pilsēta, ko iznīcināja viļņi
Agrāk Danuškodi bijusi plaukstoša pilsēta. Tur bijusi gan slimnīca un dzelzceļš, gan osta un skola. Vilcienu te dēvējuši par pasta laivu, jo tas piestājis pie mola-perona jūrā, bet no turienes tvaikonītis aizvedis pasažierus uz Šrilanku. Ik dienas tvaikonis vadājis preces un pasažierus no abām pusēm – Indijas un Šrilankas –, tādējādi nodrošinot ekonomisko izaugsmi. Šī bija iecienīta tūrisma un svētceļnieku vieta ar iepirkšanās centru, tirgu un dažām viesnīcām.
Viss mainījās ļoti īsā mirklī – 1964. gada 17. decembrī Andamanu jūrā sākās vētra, kas ātri attīstījās par milzīgu ciklonu, kas mierīgo salas dzīvi pārtrauca. 22. decembrī tā praktiski tika nolīdzināta līdz ar zemi. Bīstami un nāvējoši septiņus metrus augsti (palielas mājas izmēra) viļņi ar ātrumu 280 km stundā gāzās pāri pilsētai. Tie pilnībā nopostīja pilsētu un aizskaloja okeānā vilcienu.
Tagad tur ir vien drupas, pamestas ēkas un citas kādreizējās apdzīvotības liecības. Pašvaldība to oficiāli atzinusi par spoku pilsētu. To apskatīt brauc daudzi – ne tikai tāpēc, ka tā ir spoku pilsēta, bet arī maģiskā skaistuma un leģendas dēļ. Hinduisti tic, ka šo vietu radījis dievs. Leģenda vēsta, ka indiešu dievs Rāma uzbūvējis tiltu no peldošiem akmeņiem līdz pat Šrilankai, lai atbrīvotu sievu Situ no Lankas karaļa Ravanas gūsta. Pēc cīņas viņš tiltu nopostījis. Tā līcī radušās zemes strēles. Interesanti, ka satelīta attēli tiešām apstiprina miljoniem gadu vecu savienojumu starp cietzemi un Šrilanku zem ūdens. Tāpēc šo vietu brauc apskatīt gan paši indieši, gan ar ārzemju tūristi, ceļmalās vietējie tirgo savus darinājumus no gliemežvākiem un svaigus kokosriekstus.
Tur esot, līdz kaulam sajutu, par ko dabas aizstāvji jau sen brīdina, – vairāku ārkārtīgi skaistu vietu, ko tagad apbrīnojam, nākotnē vairs nebūs. Es stāvēju vietā, kas reiz bija. Kāds gan pārsteigums, ka tādas dabas katastrofas būs vēl un vēl?
Vide mainās. Mežu izciršana notiek visā pasaulē, ledāji kūst, okeāni uzsilst, un jūras līmenis lēnām ceļas. Tas ir izraisījis trauksmi ceļotājos, jo viņi apzinās, ka ir noteikts laika ierobežojums, cik ilgi viņi varēs apmeklēt daudzus galamērķus. Līdz ar to cilvēki arvien vairāk plūst uz apdraudētiem galamērķiem, kur dabas skaistums vai unikālā kultūra var izzust. Pasaulē attīstās un par ceļošanas tendenci tiek uzskatīts tā dēvētais pastardienas tūrisms jeb doom – nolemtības tūrisms, to mēdz dēvēt arī par pēdējā iespēja redzēt tūrismu, izmiršanas tūrismu, kad cilvēki tieši tagad steidz apskatīt vietas, lietas un būtnes, kurām draud iznīkšana, lai vēl pēdējo reizi paspētu redzēt, piemēram, ledājus.
Redzēt kūstošu ledus cepuri un leduslāci
Globālās sasilšanas ietekme ir acīm redzama. Aļaskā siltās ziemas izraisa mūžīgā sasaluma slāņu kušanu un jūras ledus atkāpšanos. Starp citu, jupiku tautai Aļaskas rietumos ir daudz dažādu vārdu jūras ledus apzīmēšanai (līdzīgi kā eskimosiem ir 50 vārdi sniegam). Taču pētnieki atklājuši, ka daži no tiem, piemēram, tagneghneq (biezs, tumšs, izturīgs ledus), vairs praktiski netiek izmantoti, nav vajadzības. Attēli, kuros redzami novājējuši polārlāči, kas dreifē pa ūdenstilpi uz plānas ledus loksnes, ir nonākuši sabiedrības acīs kā klimata pārmaiņu emblēma. Tāpat satelītattēli ar kūstošām ledus cepurēm ir pastiprinājuši tūristu vēlmi apmeklēt šo apgabalu, pirms tas ir pazudis pavisam. Antarktīda ir piedzīvojusi milzīgu apmeklētāju skaita pieaugumu. Arktiskie reģioni, iespējams, ir labākais pēdējās iespējas tūrisma cikliskuma piemērs, jo to nodarītie postījumi faktiski padara tos pieejamākus: ūdensceļi ir labāk kuģojami, ja nav ledus, un periods, kad laikapstākļi ir tūristiem labvēlīgi, kļūst ar katru gadu ilgāks. Un, jo vairāk tūristu, jo lielāks posts, bet par to vēlāk.
Jūras ledus kūst, izraisot planētas jūras līmeņa celšanos. Daļa Kiribati salu (Klusā okeāna centrālajā daļā) jau atrodas zem ūdens, un tiek īstenots projekts, lai tās pilsoņus pārvietotu uz Fidži. Pēdējos desmit gados globālais jūras līmenis ir paaugstinājies par četriem centimetriem. Zinātniskās prognozes lēš, ka nākamā gadsimta laikā līmenis varētu pieaugt pat par diviem metriem. Pat 0,5 metru paaugstinājums būtu ļoti problemātisks piekrastes reģioniem, piemēram, Maldīvu salām, Seišelu salām, Zālamana salām, Nīderlandei un Floridas dienvidiem.
Klimata pārmaiņu dēļ straujā tempā izmirst arī augi un dzīvnieki, tāpēc arvien vairāk cilvēku ceļo, arī lai redzētu savvaļas dzīvniekus, kuru drīz varētu vairs nebūt. Līdzīgi kā par dabas vietām, arī uz dzīvniekiem attiecas sauklis: «Apskati… pirms tie ir izmiruši.» Jāpiemin, ka šāds nosaukums bija 1990. gadā pēc BBC radioraidījumu sērijas iznākušajai Duglasa Adamsa un Marka Kārvadina grāmatai Pēdējā iespēja redzēt (Douglas Adams & Mark Carwardine’s «Last Chance to See») – kā rakstnieks un zoologs devās uz eksotiskām vietām, lai atrastu sugas, kas atrodas uz izmiršanas robežas, tostarp Indonēzijas Komodo pūķus un Ķīnas Jandzi upes delfīnus.
Gan polārlāči, gan ziloņi var pazust. Tāpēc zinātnieki arvien biežāk nevēlas atklāt ļoti detalizētu atrašanās vietu un informāciju par retām sugām, cerot atturēt tūristus no kaitējuma nodarīšanas izmirstošo dzīvnieku grupas pārstāvjiem. Kā, piemēram, Kostarikā 2015. gadā, kad tūkstošiem cilvēku liels pūlis ieradās vērot, kā neaizsargāti olīvkoku jūras bruņurupuči izrāpjas no okeāna, lai dētu olas melnajās vulkāniskajās smiltīs. Šis pasākums diemžēl tika reklamēts Facebook, tāpēc tur bija interesentu pūlis, kuri uzņēma selfijus ar bruņurupučiem, fotografējot izmantoja zibspuldzes un pat bezkaunīgi mēģināja uzsēdināt savus bērnus uz bruņurupuču mugurām labas bildes dēļ. Lielākā daļa seno rāpuļu nobijās, apgriezās un devās atpakaļ jūrā, neizdējot olas.
Katastrofālā klimata pārmaiņu ietekme pārāk ilgi tiek uzskatīta par kaut ko tālā nākotnē aktuālu. Ja vien situācija nemainīsies, vairāki tūristu iecienītie galamērķi jau 2040. gadā varētu būt uz izzušanas robežas. Tādi zemie galamērķi kā Maldīvu salas un Džakarta Indonēzijā līdz 2050. gadam gandrīz pilnībā tiks iegremdēti jūras līmeņa celšanās dēļ, kas apdraud arī tādas iecienītas pilsētas kā Venēcija un Amsterdama. Tā teikts ziņojumā, ko pēc ceļojumu kompānijas Intrepid travel veica prognozēšanas aģentūra The Future Laboratory, kurā izteiktas prognozes, kāda ceļošanas pasaule varētu izskatīties līdz 2040. gadam, ja tagad netiks veikti nekādi būtiski pasākumi. Mainīsies arī iecienītākie galamērķi, piemēram, Grieķijā vai Maļorkā var kļūt pārāk karsts, lai tur pavadītu atvaļinājumu, atpūtnieki ilgosies pēc ēnas un izvēlēsies vēsākus un drošākus galamērķus, kurus neskar klimata pārmaiņas. Tāpat temperatūras paaugstināšanās nozīmēs arī to, ka tādiem galamērķiem kā Lapzeme būs grūti saglabāt savu sniega pievilcību un slēpošanas sezonas kļūs īsākas nekā jebkad agrāk.
Vairāk ļauna nekā laba
Pastāv viedoklis, ka pēdējās iespējas tūrisms palielina sabiedrības izpratni par klimata sabrukumu vai virstūrismu, taču atšķirība starp problēmu izpratni un rīcību, lai palīdzētu to atrisināt, joprojām ir liela. Britu laikrakstā The Independent pētnieks Eke Eigelārs pauda viedokli, ka palielinātā izpratne neatsver negatīvo ietekmi, ko tūrisms var atstāt uz šīm apdraudētajām vietām.
Jā, ekotūrisms var nākt par labu vides saglabāšanai, motivēt vietējās kopienas rūpēties par savu vidi, izglītot cilvēkus u. tml. Tomēr tikpat skaidrs ir tas, ka arī ekotūrismam ir blaknes. Proti, tūristi, lai sasniegtu galamērķi, piemēram, aplūkotu Lielo Barjerrifu Austrālijā, izmirstošos leduslāčus vai Grenlandes aisbergus, iekāps ar fosilo kurināmo darbināmā lidmašīnā, tādējādi veicinot klimata pārmaiņas, kuras apdraud leduslāčus un aisbergus.
Filosofiskas pārdomas
Emīlija Tomasa grāmatā Ceļojuma nozīme (Emily Thomas «Meaning of Travel») raksta:
«Kāda ir doom tūrisma ētiskā problēma? Pašā par sevi nolemtības tūrisma praksē nav nekā neētiska. Ja paisums grasās aizslaucīt smilšu pili, kāpēc gan neskriet uz pludmali, lai vēl pēdējo reizi paskatītos?
Problēma ir tāda, ka riska vietu apmeklēšana var paātrināt to nāvi.
Koraļļu rifu tūristi var nejauši dauzīt radības vai atstāt ūdenī atkritumus un saules aizsarglīdzekļu atliekas. Barojot zivis, tūristi var mainīt viņu uzvedību. Arktikas tūristi koncentrējas noteiktos apgabalos, un liels skaits var samīdīt smalko veģetāciju. Laivu un helikopteru trokšņi traucē savvaļas dzīvniekiem, un zemā temperatūrā nesadalās tur atstātie atkritumi.
Riska vietas dažkārt ir tik tālu, ka nepieciešams liels degvielas patēriņš, lai turp nokļūtu, braucot ar lidmašīnu, vilcienu vai kuģi. Polārie kruīzi ir īpaši nedraudzīgi videi, radot augstu oglekļa dioksīda emisiju uz vienu cilvēku vienā braucienā. Pēdējo desmit gadu laikā šī problēma ir kļuvusi pazīstama kā doom tūrisma paradokss. Tūristi steidz apmeklēt kādu vietu, pirms tā ir pazudusi, taču tieši šī darbība veicina vietas iznīcināšanu. Ja apdraudētu vietu apmeklēšana pakļauj tās turpmākam riskam, var nebūt ētiski to apmeklēt.
Mēs parasti uzskatām, ka ir amorāli iznīcināt lietas, kurām ir vērtība. Slepkavot ir nepareizi, jo cilvēku dzīvība ir vērtīga. Ir nepareizi iznīcināt mākslas muzejus, jo mākslas darbi ir vērtīgi. Ja ledāji vai koraļļu rifi ir vērtīgi, būtu nepareizi paātrināt to bojāeju.
Kāpēc riska vietas ir vērtīgas? Vides ētika ir saistīta tieši ar šāda veida jautājumiem. Tas piedāvā divu veidu atbildes. Viena atbilde ir tāda, ka šīs vietas ir vērtīgas cilvēkiem. Kiribati salu iedzīvotājiem ir vajadzīgas salas, uz kurām dzīvot. Ainavas piesārņošana kaitē mūsu veselībai. Iznīcinot koraļļu rifus, tiek iznīcinātas radības, kas šķiet skaistas.
Vēl viena atbilde ir tāda, ka šīs vietas pašas par sevi ir vērtīgas. Dzīvnieku un augu labklājībai ir nozīme neatkarīgi no tā, cik tie ir noderīgi cilvēkiem. Mums ir jānovērtē necilvēciskas vides bagātība un daudzveidība tieši šīs vides dēļ. Šie apgalvojumi parasti tiek izteikti par dzīvniekiem un augiem, bet mēs varam tos attiecināt arī uz nedzīvām ainavām. Arī ledāji un piekrastes reģioni ir bagāti un daudzveidīgi, un mums tie ir jānovērtē.
Daudzas riska vietas ir vērtīgas cilvēkiem. Mums visiem ir vajadzīga tīra zeme, kur dzīvot, audzēt pārtiku un iegūt ūdeni. Es arī uzskatu, ka šīs vietas pašas par sevi ir vērtīgas. Ja jūs domājat, ka tās ir kaut kādā veidā vērtīgas, tad pareizi rīkoties ir tās aizsargāt. Tā kā šīs vietas sabojā tūrisms, šķiet, labākais veids, kā tās aizsargāt, ir apturēt tūrismu. Tas apturētu apmeklētāju nodarīto kaitējumu un palēninātu to iznīcināšanu.»
Mēs bieži izmantojam pēdējās iespējas attieksmi pret ceļojumu galamērķiem, kuriem draud izzušana, nevis cenšamies novērst šīs vietas izzušanu. Tāpēc pastardienas tūrisms ir ļoti egoistisks ceļošanas veids.
Apzinos, ka es arī ar savu ceļošanu vairoju gaisa piesārņojumu, kas ietekmē klimata pārmaiņas. Protams. Tāpēc svarīgi gan ikdienā, gan arī ceļojot maksimāli samazināt savas ekoloģiskās pēdas nospiedumu, tāpēc – ceļo atbildīgi!
Piecas no visvairāk apdraudētajām tūrisma vietām pasaulē
1. Nāves jūra
Vienīgā vieta uz zemes, kur var peldēt, neprotot peldēt. Nāves jūra, kas atrodas starp Jordāniju un Izraēlu, patiesībā ir ezers. Tās ūdens ir desmit reižu sāļāks nekā jūras ūdens, un tiek uzskatīts, ka tajā ir dziedinoši minerāli. Pēdējo 40 gadu laikā tas ir sarucis par trešdaļu, jo katru gadu no virsmas iztvaiko apmēram viens metrs ūdens. Nāves jūra tuvāko 30 gadu laikā var kļūt par sīku ezeriņu. Zinātnieki to raksturo kā dabas katastrofu palēninājumā. Sālsezera krasti – tuksnešaina, saplaisājusi zeme, ko kādreiz klāja ūdens. Vietām izveidojušies zemes iegruvumi.
Nāves jūra vienmēr bijis populārs tūrisma objekts (kurš gan nav redzējis fotogrāfijas ar sāļajā ūdenī negrimstošajiem atpūtniekiem!), pēdējos gados tur slēgtas vairākas viesnīcas un spa centri. Un palikušās viesnīcas, kas pirms dažiem gadu desmitiem tika uzceltas Nāves jūras krastos, tagad tūristus līdz ūdenim ved ar mašīnu – tik tālu atkāpies krasts.
2. Lielais Barjerrifs
Pie Austrālijas krastiem atrodas pasaulē lielākais koraļļu rifs. Faktiski tas ietver gandrīz 3000 atsevišķu rifu un stiepjas tūkstošiem kilometros! Diemžēl Lielais Barjerrifs kopš 1995. gada ir zaudējis vairāk nekā pusi sava koraļļu rifa. Tas ir saistīts ar globālo sasilšanu un siltākas jūras ietekmi uz koraļļiem.
Lielais Barjerrifs ir viena no visvairāk apmeklētajām pēdējās iespējas vietām pasaulē. Lai gan tas vienmēr ir bijis ārkārtīgi pievilcīgs snorkelētājiem un nirējiem (rifā dzīvo aptuveni 1500 dažādu zivju šķirņu, tostarp dažas no retākajām zināmajām sugām), pēdējo desmit gadu laikā apmeklētāju skaits ir ievērojami palielinājies. 2016. gadā žurnāls Journal of Sustainable Tourism publicēja aptauju, kurā atklājās, ka 69 procentiem dabas brīnuma apmeklētāju galvenā motivācija, kāpēc viņi tur devušies, – redzēt, pirms ir par vēlu.
3. Maldīvu salas
Maldīvu Republika ir 1190 koraļļu salu arhipelāgs Indijas okeānā. Maldīvu salu ūdens ir dzidrā tirkīza krāsā, un brīvi stāvošās būdiņas ir salu ikonas. Spa braucieni, niršana ar akvalangu, delfīnu vērošana un sērfošana padarījušas salas par ārkārtīgi populāru galamērķi. 2017. gadā Maldīvu salās tūristu skaits pieauga par 15,2 procentiem, salīdzinot ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu, un šis pieaugums sakrīt ar draudošo jūras līmeņa celšanos. Tā kā Maldīvas ir arī zemākā valsts uz Zemes – salas atrodas tikai dažas pēdas virs jūras līmeņa –, tās ir visneaizsargātākās pret jūras līmeņa paaugstināšanos, ko izraisa klimata pārmaiņas. Līdz 2050. gadam 80 % Maldīvu salu varētu būt neapdzīvojamas, jo siltie jūras ūdeņi tās aprīs.
4. Venēcija
Šis skaistais galamērķis Itālijā, kas pazīstams kā peldošā pilsēta, kas uzbūvēta uz aptuveni 120 salām, ko šķērso 177 kanāli un ko vislabāk var iepazīt izstaigājot, ir bijis romantisku brīvdienu un kultūras galamērķis jau daudzus gadus arī Latvijas iedzīvotājiem. Taču, ja netiks veikti radikāli pasākumi, Venēcijas dienas varētu būt skaitītas.
Tas nebūt nav pārspīlējums: Venēcijai draud pavisam reāls risks – jūra to var noskalot no zemes virsmas. Saskaņā ar 2021. gada ziņojumu, sliktākajā gadījumā, ja temperatūra paaugstināsies par četriem grādiem pēc Celsija, pilsēta varētu pazust jau 2100. gadā, jo ūdens līmenis Venēcijā varētu paaugstināties par 180 centimetriem – līdzīgi tam, ko sasniedza 2019. gada plūdi, kas pilsētai nodarīja milzu postu. (2019. gada novembrī Venēcija piedzīvoja otros lielākos plūdus kopš uzskaites sākuma pirms gandrīz 100 gadiem. Medijus pārplūdināja neticami kadri no ikoniskā Svētā Marka laukuma, kur ūdens līmenis bija līdz ceļiem.) varbūt mākslinieks var atrast šo bildi?
Pat ja globālā temperatūra nepārsniegs divu grādu pieaugumu, jūras līmenis Venēcijā līdz 2100. gadam paaugstināsies par 32 centimetriem. «Mēs esam pārliecināti, ka tuvākajās desmitgadēs jūras līmenis turpinās celties, jo turpinās kust Antarktikas un Grenlandes ledus segas, kā arī kalnu ledāji,» sacīja Līdsas Universitātes asociētā profesore vides pārmaiņu jomā Nataša Barlova, norādot, ka pat neliels jūras līmeņa paaugstinājums var ievērojami palielināt piekrastes plūdu biežumu un intensitāti. Turklāt pati Venēcija grimst. Venēcijas ēkas būvētas uz pāļiem, kas vertikāli iespiesti dzelmē esošajās irdenajās dūņās un mālā. Cietā grunts atrodas daudz dziļāk, tāpēc ēku smagums pāļus spiež aizvien dziļāk blīvajā, bet nepietiekami stingrajā māla slānī. Gadsimtu gaitā daudzas ēkas, kas uzceltas uz šā nestabilā pamata, ir mainījušas savu stāvokli un grimst. Vēsturiskā gruntsūdeņu ieguve ir pastiprinājusi šo ietekmi, un Venēcija pēdējā gadsimta laikā ir nogrimusi par aptuveni 15 centimetriem.
Daudzas ēkas bojā arī kuģu saceltie viļņi. Turklāt pilsētu regulāri pārplūdina tūristi, bet vietējo iedzīvotāju skaits pastāvīgi samazinās. Ir izstrādāti plāni, kā glābt pilsētu, taču nav pārliecības, vai tas palīdzēs grimstošajai pilsētai.
5. Ledāju nacionālais parks
Ledāju kušanai ir tieša ietekme uz tādu dabas skaistumu kā Montānā (uz ASV un Kanādas robežas) esošo episko ledus parku – Glacier National Park. 19. gadsimta vidū tur bija vairāk nekā 150 ledāju, mūsdienās palikuši tikai ap 25, un tie strauji pazūd. Ledāji sāka kust ap 1910. gadu, bet septiņdesmitajos gados sākās strauja kušana, un zinātnieki, kas pēta parka ledājus, prognozē – ja saglabāsies pašreizējie klimata apstākļi, līdz 2030. gadam lielākā daļa ledāju būs izkusuši un vairs nebūs pamata saukt šo brīnišķīgo vietu par Glacier National Park. Ar vairāk nekā 700 pārgājienu takām šo parku atpūtas apmeklētāji ļoti iecienījuši, to skaits parkā pastāvīgi pieaug kopš 2011. gada, kad parku apmeklēja 1,8 miljoni cilvēku, jau 2017. gadā to apmeklēja 3,3 miljoni cilvēku, pirmo reizi pārkāpjot trīs miljonu barjeru.
!!!Diemžēl sarakstu varētu turpināt…: Aleksandrija (pilsēta Grieķijā), Alpi, Amazone, Aļaska, Napas ieleja, Mumbaja, Kilimandžāro un vairākas mazās okeāna salas.
Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.
