Mazāk plastmasas – tas ir iespējams!

Internetā netrūkst attēlu, kuros redzamas sejas maskas jūrās un daudz citu vienreizlietojamu aizsarglīdzekļu. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas datiem – pēdējos 20 gados plastmasas patēriņš pasaulē ir trīskāršojies, bet Covid-19 pandēmija ir tikai palielinājusi uzmanību, kas vērsta uz plastmasas atkritumiem.

Sadzīves atkritumu apjoms pasaulē pieaug tāpat kā iedzīvotāju daudzums un resursu patēriņš.

Taču mūsu Zemes apdzīvošanai piemērotā teritorija nemainās. Atkritumu apglabāšana izgāztuvēs vai poligonos aizņem lielas platības. Milzīgu daļu šo atkritumu veido tieši plastmasa, tāpat kā to atkritumu daļu, kas nonāk dabā.

Pamatizejviela – nafta

Lai risinātu plastmasas atkritumu radīto piesārņojumu, visā Eiropas Savienībā, arī Latvijā, ir spēkā aizliegums tirgot vienreizlietojamos plastmasas traukus un galda piederumus, izņemot glāzītes.

Aizliegums attiecas arī uz salmiņiem, dzērienu maisāmkociņiem, vates kociņiem un balonu kātiņiem.

«Eiropas Komisijas aplēses liecina, ka minētie vienreizlietojamie plastmasas izstrādājumi veido vairāk nekā 70 % jūras piesārņojuma,» skaidro Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Sabiedrisko attiecību speciāliste Ieva Upīte.

Plastmasa ir cilvēka radīts materiāls. Atšķirībā no kokvilnas, akmens, smiltīm vai koka plastmasa dabā nav sastopama.

Tās pamatizejviela ir nafta (plastmasas produkcijas ražošanai izmanto apmēram 7 % no visa naftas patēriņa) – neatjaunojams dabas resurss. Kaut arī zinātnieki brīdina, ka tuvākajās desmitgadēs naftas krājumi izsīks, savādā kārtā plastmasa ir un paliek lētākais un visvairāk izplatītais iepakojumu materiāls – aptuveni 90 % plastmasas joprojām iegūst no naftas, no tās top aizvien jauni priekšmeti ne tikai specifisku funkciju nodrošināšanai, bet jebkurā jomā – paraugoties apkārt telpā, kur sēžu, ir redzami daudz dažādi plastmasas izstrādājumi – marķieru korpusiņi veidoti no plastmasas, plānotāja vāks, matusprādze, soma, roku dezinfekcijas līdzekļa pudelīte…

Tie gan visi ir ilgstoši lietojami un pāris no šiem priekšmetiem izgatavoti no pārstrādātas plastmasas.

«Taču neviena pārstrāde nav iespējama bezgalīgi, jebkuram plastmasas priekšmetam ir ierobežots dzīves cikls, un agri vai vēlu tas nonāks atkritumu poligonā,» skaidro Mairita Lūse, biedrības Zero Waste Latvija vadītāja un Rīgas domes deputāte.

Džemperis no PET pudelēm

Plastmasa mēdz slēpties arī citos materiālos, piemēram, vienreizlietojamās kartona krūzītes tieši tāpēc neizšķīst ilgstošā saskarē ar šķidrumu, jo tajās iestrādāta plastmasa. Plastmasa dominē arī higiēnas produktos, cigarešu filtros utt.

Šķietami videi saudzīgi materiāli – papīrs, kokvilna u. tml. –, parasti ir kopā ar kādu no polimēriem, tātad ar plastmasu, un ir ļoti grūti pārstrādājami.

Pat mūsdienu automašīnās un lidmašīnās 50 % to materiāla, ja mēra pēc tilpuma, ir plastmasa. Arī sintētiskais tekstils, piemēram, poliestera un neilona šķiedras, būtībā tā pati plastmasa vien ir. Eiropas Vides aģentūra aprēķinājusi, ka patērētāji ES izmet aptuveni 5,8 miljonus tonnu tekstilizstrādājumu gadā – aptuveni 11 kilogramus uz vienu cilvēku, no kuriem aptuveni divas trešdaļas veido sintētiskās šķiedras.

Tekstilizstrādājumi, kuru pamatā ir plastmasa, veido aptuveni 60 % apģērbu un 70 % mājsaimniecības tekstilizstrādājumu.

Tieši sintētiskajam tekstilam piemīt efektīvas termoregulējošas īpašības un augsta aizsardzība pret mitrumu, kas padara to noderīgu sporta un āra apģērbu, apavu un tūrisma preču ražošanā. Parasti šie priekšmeti kalpo ilgi, un mūsdienās liela daļa ilgtspējīgi domājošu zīmolu tos ražo no pārstrādātiem materiāliem, šo informāciju norādot uz birkas vai iepakojuma. Vienas sintētiskas jakas radīšanai nepieciešamas 27 pusotra litra PET pudeles. Ir taču vērts šķirot, vai ne?

Kas ir kas atkritumu spainī?

Pēc biedrības Latvijas Zaļā josta aplēsēm, aptuvenais mājsaimniecību radīto sadzīves atkritumu sastāvs ir šāds:

• 36 % – organiskie atkritumi
• 18 % – plastmasas
• 16 % – stikls
• 12 % – papīrs un kartons
• 6 % – koks
• 5 % – celtniecības atkritumi
• 3 % – metāls
• 2 % – medicīniskie atkritumi
• 2 % – dažādi citi atkritumi

Apēdam un ieelpojam

Plastmasas atkritumiem ir milzīgs īpatsvars! Plastmasu plaši izmanto visās dzīves jomās – plaša patēriņu preču ražošanā, rūpniecībā u. c. nozarēs. Tieši plastmasa ir visvairāk izplatītais iepakojuma veids dažādām precēm, tai skaitā pārtikas produktiem. Pateicoties ļoti dažādajām fizikālajām īpašībām, plastmasas aizstāj tādus dabīgus materiālus kā akmens, koks, āda, tekstilšķiedra, kauls (arī ziloņkauls). Bieži plastmasa aizvieto stiklu, papīru, keramiku, metālus.

Plastmasa dabā ilgstoši nesadalās un nepārveidojas. Vidē plastmasas atkritumi atkarībā no veida pakāpeniski noārdās vairāku simtu gadu laikā.

Tāpēc svarīgi neatstāt plastmasas atkritumus (maisiņus, pudeles, trauciņus, higiēnas produktus) dabā, jo tie tur paliks vēl gadsimtiem ilgi.

Plastmasai, sadegot, rodas veselībai un videi kaitīgas gāzes – oglekļa dioksīds, dioksīni, furāni un citas gāzes. Tās ne tikai veicina klimata pārmaiņas, bet daudzas no tām ir arī ļoti toksiskas. Toksiskās vielas nonāk arī gruntsūdeņos un augsnē.

Ar plastmasas iepakojumu aizrijas vai tajā sapinas un iet bojā savvaļas dzīvnieki, putni un citi radījumi gan uz sauszemes, gan ūdeņos.

Laika gaitā plastmasa sadalās mikroplastmasā, kas nonāk zivju organismā un pēc tam arī uz mūsu šķīvja. Mikroplastmasa ir atrodama arī Latvijas upēs un ezeros un pat dzeramajā ūdenī. Pašlaik vēl nav precīzi zināms, kāda ir mikroplastmasas ietekme uz cilvēka veselību. Tieši tāpēc ir svarīgi plastmasu lietot pēc iespējas mazāk, to pareizi savākt un pārstrādāt, bet, ja tas vairs nav iespējams, pareizi uzglabāt poligonos.

Jāmācās aktīvāk šķirot un pārstrādāt

Var jau cerēt, ka problēma atrisināsies pati no sevis, kad beigsies nafta, taču, visticamāk, vidi tad būsim piesārņojuši neatgriezeniski, tāpēc plastmasas atkritumu samazināšana ir jāveic nekavējoties. Dažādu pētījumu datu par plastmasas piesārņojumu netrūkst, tie ir biedējoši un rāda visai drūmu ainu par to, ko pēdējās desmitgadēs, kopš plastmasas ražošana un izmantošana ir būtiski pieaugusi un pieejama plašai lietošanai, esam nodarījuši videi.

«Un plastmasa jau nav arī nemaz tik nevainīga attiecībā pret pašu lietotāju, piemēram, saskarē ar siltu vai eļļainu produktu pat no pārtikai paredzētā iepakojuma var izdalīties fenoli, ftalāti un dažādas citas kaitīgas vielas, toksisks ir arī plastmasas ražošanas process,» teic Mairita Lūse.

Te nu nelīdzēs arī plastmasas šķirošana, taču tas ir būtisks faktors cīņā ar atkritumu kalniem un vides piesārņojumu – pārstrādājot 1 kg plastmasas atkritumu varam samazināt klimata pārmaiņu veicinošo gāzu CO2 izmešus par aptuveni 1,5 kilogramiem.

Latvijā mēs pārstrādājam tikai aptuveni 37 % plastmasas iepakojuma.

Kur paliek viss pārējais? Tas tiek noglabāts atkritumu poligonos vai sadedzināts, daļa nonāk dabā.

ES ir izstrādātas vadlīnijas atkritumu samazināšanai, saskaņā ar kuriem līdz 2025. gadam 25 % plastmasas pudeļu ražošanā izmantotā materiāla jāiegūst no pārstrādātas plastmasas. Līdz 2030. gadam šim rādītājam jāpieaug līdz 30 %. Iepakojuma materiāls PET, kuru izmanto dzērienu pudeļu ražošanā, ir otrs pārstrādei vērtīgākais iepakojumu materiāls pēc alumīnija.

No ražotājiem tiks arī prasīts, lai uz dažiem izstrādājumiem būtu nepārprotams standartmarķējums ar brīdinājumu par to kaitīgumu videi, kā arī informāciju, kādā veidā no atkritumiem jāatbrīvojas. Tas attiecināms uz cigaretēm ar filtriem, plastmasas krūzēm, higiēniskajām paketēm un mitrajām salvetēm.

Atbildīgi gan politiķi, gan patērētāji

Vislabākais veids, kā samazināt atkritumu ietekmi uz vidi, ir, pirmkārt, novērst to rašanos. Daudzas lietas, kuras izmetam, varētu izmantot atkārtoti vai bez tām iztikt. Arī attiecībā uz iepakojumu izvēle ir katra pircēja rokās. «Dodoties iepirkties, ieteicams pievērst uzmanību iepakojumam un izvēlēties tādu, kas ir videi draudzīgs – šis ir populārs padoms.

Taču faktiski tas ļoti lielu atbildību uzliek patērētājam, prasot būt izglītotam, zinošam un ilgtspējīgi domājošam.

Bet vai tas ir godīgi? Daļa atbildības jāuzņemas ražotājiem, piemēram, arī tāds šķietams sīkums kā caurspīdīgie lodziņi kartona kastītēs, pa kuriem redzams, kas tur ir iekšā. Pēc tiem noteikti nav nekādas praktiskas vajadzības! Turklāt plastmasas atkritumu problēma nav vienīgais kritērijs zaļai domāšanai. Liela ietekme uz vidi ir arī lauksaimniecībai.

Stāvot lielveikalā, nereti nākas prātot, kas tad ir ilgtspējīgāk – pirkt, piemēram, parastos banānus bez iepakojuma vai bioloģiski audzētus, bet plastmasas maisiņā? Kartupeļus tīkliņā vai maisiņā?

Taču, skatoties plašāk, atkritumu problēmas risināšana ir politiska līmeņa jautājums gan ES, gan lokālā, tai skaitā – pašvaldību līmenī.

Daudz laba videi iespējams panākt ar gudriem lēmumiem, nodokļu stratēģiju un dažādām atbalsta un informatīvajām sistēmām gan uzņēmumiem, gan patērētājiem,» ir pārliecināta Mairita Lūse. Kā piemēru var minēt Rīgas domes lēmumu, kas paredz, ka ielu tirdzniecības vietām jānorāda vienreizlietojamā iepakojuma cena, lai samazinātu ēdiena iepakojuma atkritumu daudzumu. «Ja iepakojuma izmaksas ir norādītas atsevišķi, tas psiholoģiski iedarbojas uz pircēju, liekot aizdomāties, kāpēc maksāt par krūzi vai šķīvi, kuru tūlīt izmetīsi miskastē. Cerams, šāda prakse mudinās cilvēkus vairāk izmantot savus traukus,» norāda Lūse.

Jau vairākus gadus likums atļauj arī lielveikalā lūgt jau gatavos salātus, gaļu u. c. sveramos beziepakojuma produktus ielikt pircēja līdzi paņemtajā tarā.

Ir iespējams iegādāties kvalitatīvas pievilcīga dizaina metāla pudeles, kur, dodoties ārpus mājas, paņemt līdzi dzeramo ūdeni, lai nav jāpērk ūdens plastmasas pudelēs, tāpat arī dažādas kārbiņas ēdienam, termo un stikla krūzes līdzi ņemamai kafijai u.c. karstajiem dzērieniem. Daudzi tirgotāji pat piedāvā atlaides, ja klients izvēles produktu iegādāties savos traukos.

Vai mūsdienās ir iespējama dzīve bez plastmasas? Visticamāk, atbilde ir nē, jo tā ir tiktāl nonākusi vidē, ka pētnieki mikroplastmasu atklājuši pat Arktikas ledājos, taču ir iespējams to lietot gudri un daudz mazāk, bet tas prasa mainīt savus paradumus, tātad vispirms – mainīt domāšanu un attieksmi pret pasauli kopumā!

Plastmasa jūrās un okeānos

• Pētnieki ir konstatējuši vairākus atkritumu plankumus, kas pārklāj okeāna teritoriju, kura ir divas reizes lielāka par ASV teritoriju. Tie lielākoties ir plastmasas atkritumi, ko okeāna straumes sadzinušas vienuviet.
• Aptuveni piektā daļa no šiem atkritumiem (to kopapjoms aptuveni 150 miljoni tonnu) okeānā nonākuši no kuģiem un naftas platformām. Pārējais – no sauszemes.
• Ir aprēķināts, ka, turpinot šādā tempā piesārņot vidi, 2050. gadā okeānos būs vairāk plastmasas nekā zivju.
  (Avots: Eiropas Vides aģentūra)

Plastmasas vēsture

1. Pirmo plastmasu 1855. gadā ieguva anglis Aleksanders Parkess no celulozes, to nitrējot (piesaistot slāpekli) ar slāpekļskābi. Šo vielu nosauca par parkesīnu, vēlāk par celulozi vai nitrocelulozi. Pulverveida sintēzes produktu sapresēja, un 1862.gada Pasaules sasniegumu izstādē Londonā šādi iegūtais mākslīgais ziloņkauls ieguva bronzas medaļu.
2. Plastmasai ir dažādi veidi un ķīmiskais sastāvs, bet viens no veidiem ir polistirols – to 1839. gadā ieguva ķīmiķis Eduards Simons, bet 1866. gadā Marsels Bertello atklāja polimerizācijas procesu. Polistirolu presējot, iegūst vieglu, diezgan trauslu materiālu, no kā gatavo vāciņus, kastītes, plastikāta nažus, dakšiņas, siltumizolācijas materiālus utt.
3. Mūsdienās plastmasas ražošanas procesā pamatizejviela ir ogļūdeņraži. Tā ir fosilā degviela: gāzveida – gāze, šķidrā – nafta, cietā – ogles.
4. Aptuveni 90 % naftas mūsdienās tiek lietoti pārvietošanās līdzekļu dzinējos utml., bet no pārējā izgatavo neskaitāmas lietas, tai skaitā, produktu iepakojumus.
   (Avots: www.cukmens.lv)

Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.