Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kopš tā laika par klimata pārmaiņām runā un domā arvien vairāk, bet vai klimata depresija ir kļuvusi par vērā ņemamu mentālās veselības problēmu?
Stāsta klimata skumjas pieredzējusī Ilze, kura strādā pētniecībā*:
“Varētu teikt, ka esmu piedzīvojusi diezgan smagu klimata trauksmi un dziļas klimata skumjas. Vislielākā bedre bija 2023. gada pavasaris, vasaras sākums. Nevarētu teikt, ka kā pieredze tā būtu pārsteidzoša un pēkšņa, tā kā mans darbs ir cieši saistīts ar cilvēka attiecībām ar apkārtējo vidi, faunu un floru. Pārsteigumu laikam vairāk izraisīja, cik dziļas bija šīs sajūtas, kas robežojās ar bezpalīdzību un izmisumu.
Manu klimata trauksmi pastiprina vairāku faktoru kopums. Nenoliedzami liela nozīme ir plaši pieejamajai informācijai sociālajos medijos, sekojot klimata zinātniekiem – viņu šā brīža novērojumiem un nākotnes scenāriju analīzei. Tāpat, kā jau minēju, mans darbs pētniecībā ir saistīts ar cilvēka un vides attiecībām, tādēļ liela nozīme ir tam, kāds ir noskaņojums pētnieku aprindās un pat kāds ir balss tonis konferenču prezentācijās, akadēmiskajās publikācijās, kurš ne tuvu nav optimistisks. Tā kā mans darbs ietver arī novērojumus dabā, tad arī šie novērojumi ne pārāk uzkrītoši, bet pamanāmi norāda uz pārmaiņām. Lielākoties uz dabas daudzveidības samazināšanos, neparedzamiem laikapstākļiem, dzīvnieku un augu uzvedības izmaiņām.
Klimata pārmaiņās mani visvairāk biedē cilvēku uzvedība – tas, kas notiks ar sabiedrībām kā struktūrām, kad masveidā būs jācīnās par ūdeni, ēdienu un puslīdz drošu jumtu virs galvas.
Man ir pāris draugi, paziņas, bet visvairāk jau laikam kolēģi, kas arī periodiski piedzīvo klimata trauksmi. Bet ļoti bieži sajūtas ir vientuļas. Akadēmiskajā vidē arvien vairāk tiek runāts gan par atbalstu pētniekiem, gan pētījumiem, kas sasaista klimata trauksmes un skumju pieredzes ar risinājumu meklēšanu, lai tās mazinātu.
Ja runājam par maniem ikdienas paradumiem, tad savu iespēju robežās jau kādu laiku cenšos ievērot ilgtspējības principus saistībā ar pārtiku, atkritumiem, lietu iegādi, ceļošanu utt. Jāatzīst, ka arī tas dažkārt palielina trauksmes izjūtu, zinot (no pētījumiem), ka individuālajiem paradumiem ir ļoti niecīgs spēks kopējā klimata krīzes novēršanas procesā.
Nedomāju, ka ir kāda vispārīga recepte, kā tikt galā ar klimata depresiju un nesajukt prātā. Katrs mēs rīkojamies savu iespēju un atbildības sajūtas robežās. Mans personīgais ceļš pagaidām ir tāds, ka esmu, cik nu vien iespējams, pieņēmusi to kā nenovēršamu faktu un aicinu arī sev tuvos cilvēkus par to piedomāt, apzinoties, ka katram apstākļi ir citādāki un es nevaru nevienu pārliecināt. Tādēļ mēģinu runāt vairāk no rūpju un mīlestības pozīcijām. Tajā pašā laikā domāt pragmatiski un savu šā brīža dzīvi veidot un būvēt, domājot par to, kā mums kopā būs jāpārvar ļoti lielas grūtības un ne bez lieliem zaudējumiem. Ka mums kā sabiedrībām būs jāizvēlas sadarbība vai kari un ka dažkārt arī tā nebūs izvēle un tik un tā mums tas būs jāpārvar. Es personīgi uzsāku terapiju tieši dēļ klimata trauksmes, mācos apzinātību. Tāpat nodarbojos ar ikdienas paradumiem, kas jebkurā gadījumā ir labi kopējai labbūtībai – dodos dabā un baudu, kamēr tā ir, sportoju, nodarbojos ar radošām aktivitātēm.”
*Vārds ir mainīts
Klimata depresija – vai tā ir īsta, un ko ar to darīt
Klimata krīze ir mūsu pasaules un laikmeta realitāte, kas pakāpeniski ievijas visos cilvēka dzīves aspektos. Mēs ar to savā ziņā sarodam kā ar ierastu tematu ikdienas ziņās, turklāt Latvijā klimata krīzes izpausmes vēl pagaidām ir ļoti maz jūtamas. Tomēr tās neizbēgamība, neskaidrās sekas, dažādie – tostarp arī ļoti drūmie – nākotnes scenāriji un individuālu cilvēku ierobežotās iespējas kaut ko mainīt ir faktori, kas atsevišķiem cilvēkiem rada sajūtas, ko var apzīmēt kā klimata depresiju, klimata trauksmi, ekoskumjām. Parasti ar šīm izjūtām sastopas tie, kuri par klimata pārmaiņām zina vairāk nekā sabiedrība kopumā – aktīvisti, zinātnieki, vides organizāciju darbinieki. Paradoksāli ir tas, ka klimata depresijas – sauksim to pagaidām šādi – avots ir vēlme izprast, izzināt un mainīt esošo situāciju, bet beigās tas var novest pie pasivitātes un nevēlēšanās vispār kaut kur iesaistīties. Jo – kāda jēga? Būtiski arī tas, ka bažīgās domas par nākotnes scenārijiem un klimatu arvien vairāk ietekmē mūsdienu jaunākās paaudzes dzīves lēmumus, piemēram, vai radīt vai neradīt bērnus. Tā 2021. gadā Morgan Stanley analītiķi ziņojumā investoriem, atsaucoties uz aptaujām un akadēmiskiem pētījumiem, norādīja, ka bailes, ko rada klimata pārmaiņas aug un ietekmē dzimstību straujāk nekā citi faktori.
Žurnālā Lancet 2021. gadā publicētais pētījums*, kurā aptaujāti 10 000 jauniešu vecumā no 16 līdz 25 gadiem 10 pasaules valstīs, rāda, ka vairāk nekā puse saistībā ar klimata pārmaiņām ir izjutuši skumjas, trauksmi, dusmas, bezspēcību un vainu. 45 % aptaujāto norādīja, ka šīs sajūtas negatīvi ietekmē viņu ikdienas dzīvi un funkcionēšanu. 75 % atbildētāju teica, ka viņi baidās no nākotnes, bet 83 % uzskata, ka cilvēki nav parūpējušies par planētu. Arī Starpvaldību klimata pārmaiņu paneļa (IPCC) eksperti savā sestajā ikgadējā ziņojumā** minēja mentālās veselības problēmas starp draudiem un riskiem, kas tuvākajā laikā parādīsies saistībā ar klimata pārmaiņām, turklāt ar augstu iespējamību.
Akadēmiskajā jomā jēdziens klimata depresija gan šobrīd ir vēl neskaidrs, tāpat to neatradīsiet mentālo traucējumu klīnisko diagnožu sarakstā. Arī vaicājot psihologiem, kas praktizē Latvijā, vai cilvēki un īpaši jaunieši dodas uz speciālista kabinetu, jo nevar tikt galā ar klimata trauksmi, visdrīzāk atbilde būs, ka šādas sūdzības nav starp aktuālajām.
Kopumā pētnieki atzīst – mēs šobrīd sastopamies ar pavisam jaunu parādību, kuras izpēte ir vēl tikai pašā sākuma stadijā, līdz ar to ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Vai klimata depresija patiešām ir reāla vai tā varbūt ir citu, dziļāk slēptu problēmu izpausme? Ja tā ir reāla – vai to vajag ārstēt? Vai ir zāles pret klimata depresiju? Kādas cilvēku grupas ir tai vairāk pakļautas?
Tie ir jaunieši, kas visbiežāk runā par klimata depresiju un ekoskumjām. Iespējams, mūsdienu jaunā paaudze māk labāk reflektēt par savām izjūtām, tāpēc arī tās plašāk izskan, taču nevar noliegt to, ka tieši viņiem būs jādzīvo pasaulē, kas būs arvien grūtāk apdzīvojama, jāsastopas ar klimata pārmaiņu sekām un uz sava ādas jāpieredz, kuri šābrīža nākotnes scenāriji izrādīsies visprecīzākie. Britu puisis Čārlijs Hercogs Jangs***, kurš bija klimata aktīvists kopš 12 gadu vecuma un nodēvēts par Lielbritānijas Grētu Tūnberju, 27 gadu vecumā nolēca no augstceltnes Londonā. Viņš izdzīvoja, bet savu izmisuma soli saista tieši ar klimata pārmaiņām un klimata aktīvismu. Gan viņš, gan citi klimata aktīvisti un klimata depresijas skartie norāda arī uz to, ka šīs izjūtas var atsvešināt no pārējās sabiedrības – jo joprojām lielākā daļa cilvēku klimata pārmaiņas neierindo pašu galveno problēmu topā, un uzdot jautājumu – vai es esmu normāls, ka uztraucos par ko šādu? Citi cilvēki mierīgi dzīvo nost un neko pat netaisās mainīt.
Tomēr ne tikai jauniešus var skart mentālās veselības problēmas klimata pārmaiņu dēļ – tās var piemeklēt arī cilvēkus, kuru dzīvi klimata pārmaiņas izmaina tiešā veidā: applūst mājvietas, zūd iespējas nodarboties ar lauksaimniecību, tādā veidā zaudējot darbu. Psiholoģijas studente un kādreizējā NVO aktīviste Ilze Jēče sarunā par šo tēmu piemin pētījumus par inuītu kopienām – klimata pārmaiņu dēļ kūst ledus, samazinās iespējas pārvietoties un satikties ar draugiem, un tas iedragā mentālo veselību. Tāpat jāņem vērā, ka karstums cilvēku padara aizkaitinātāku, agresīvāku, palielinās vardarbības riski – ir arvien vairāk pētījumu, kas apliecina, ka temperatūras palielināšanās ir viens no iemesliem, kāpēc aug noziedzības līmenis, – katrs grāds paaugstina slepkavību un arī pašnāvību riskus****.
Skumjas par zaudēto nākotni, ierastās dzīves zaudēšana un arī sava cilvēka sugai piemērotā klimata komforta zudums – tas viss rada pamatīgi drūmu fonu un paver iespējas mentālām grūtībām, it sevišķi, ja cilvēki ir tādi, kas pēc savas dabas mēdz vairāk raizēties, uztraukties, vairāk domā par citiem un arī ir ar augstu atbildības sajūtu.
Viena no svarīgākajām atziņām vēl tikai topošajā pētniecībā par klimata depresiju ir šāda – jums ir tiesības to izjust. Tās ir pilnīgi pamatotas un reālas izjūtas. Jūs neesat dīvaini vai nenormāli tāpēc, ka jūtaties skumji par pasauli, dabu, nākotni. Tas, ka mūsdienu pasaulē arvien vairāk pieaug neskaidrība par nākotni, nenoteiktība un draudi nav noliedzams. Tāpēc klimata depresiju vai ekotrauksmi dēvē par praktisko trauksmi – tās iemesli ir ne tikai cilvēka paša psihē, bet arī ārējā pasaulē, un tā savā ziņā ir racionāla. Arī pētnieki uzsver – tā saistīta ar adekvātu realitātes novērtējumu, ne tās noliegumu, tā nav masu psihoze vai histērija*****.
Tātad – klimata depresiju nav nepieciešams ārstēt ar zālēm. Bet ko darīt? Kā dzīvot dzīvojamu dzīvi, nesagumstot zem nenosakāmās nākotnes? Tas, ko psihologi iesaka jebkuras trauksmes gadījumā, – to nepieciešams racionalizēt; vispirms ir jāsaprot un jāpieņem, ka ne visu mēs varam mainīt un ietekmēt, un par to arī nav īsti jēga uztraukties. Tāpat, aplūkojot jaunākās ziņas par klimata pārmaiņu draudiem, ir vēlams izpētīt avotus un saprast, ka pētnieki vienmēr runā par iespējamībām – un tās var būt augstākas un zemākas. Ja mēs izprotam un novērtējam, cik objektīvas ir mūsu bailes, tad arī varam kaut ko ar tām darīt, un īstenībā klimata trauksmi var likt lietā.
Kā mazināt klimata skumjas?
- Lai mazinātu skumjas un nomāktību, ļoti svarīgi ir atrast savu teritoriju – jomu, kurā ir iespējams panākt kādas pārmaiņas, kurā var iesaistīties un darboties. Aktīvisms, klimatam vai kādai citai problēmai veltīts, bieži vien lielā mērā ir palīdzība mums pašiem, taču tam noteikti ir jābūt līdzsvarā ar rūpēm par sevi, lai nenonāktu izdegšanas stadijā.
- Vēl svarīgāk ir tas, ka darboties vajag kopīgi. Vai tā ir draugu grupa, kas kopīgi izlemj neēst gaļu, apkaimes kopiena, kas iestāda dārzu un audzē sev pārtiku, vienas klases vecāki, kas nolemj rīkot tikai klimatam draudzīgus pasākumus bērniem – piederība un kopdarbība ir tas, kas dod cerību.
- Tāpat ar klimata trauksmei var palīdzēt jebkurš radošs process – gan kā domu novēršana no tā par, ko satraucamies, gan kā savu izjūtu, sāpju un skumju izpaušana un pārvēršana mākslas darbā, tā daloties arī ar citiem.
- Tie var būt bieži pieminētie dārza darbi, meditācija, joga, pastaiga – jebkas, kas liek ilgāku laiku pavadīt vienā procesā, fokusējoties uz konkrētu rīcību.
- Klimata pārmaiņu radītās trauksmes dziedinātājs ir arī daba un apzināta kontakta sajušana ar to. Dodieties pastaigā nevis tikai tāpēc, lai izkustētos un skaitītu soļus, bet tāpēc, lai vērstu uzmanību uz to, kas ir apkārt, bet, ja nav iespējams aiziet uz mežu vai jūru, tad arī pilsētas vidū vienmēr var aizvērt acis un sajust vēja pieskārienus – arī tā ir daba, kas, iespējams, pateiks, ka beigu beigās viss būs labi.
* https://www.thelancet.com/journals/lanplh/article/PIIS2542–5196(21)00278–3/fulltext
** https://report.ipcc.ch/ar6syr/pdf/IPCC_AR6_SYR_SPM.pdf
*** Savas atziņas Jangs apraksta grāmatā “Spinning out. Climate Change, Mental Health and Fighting for a Better Future”
**** https://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S2666449623000531
Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.
* https://www.thelancet.com/journals/lanplh/article/PIIS2542–5196(21)00278–3/fulltext
** https://report.ipcc.ch/ar6syr/pdf/IPCC_AR6_SYR_SPM.pdf
*** Savas atziņas Jangs apraksta grāmatā “Spinning out. Climate Change, Mental Health and Fighting for a Better Future”
**** https://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S2666449623000531
***** https://www.researchgate.net/profile/Magdalena-Budziszewska/publication/348233187_Climate_Depression_Critical_Analysis_of_the_Concept/links/626f7ea0b277c02187dc7597/Climate-Depression-Critical-Analysis-of-the-Concept.pdf
