Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kā izvēlēties preces veikalā? Vai, pērkot iepakotus produktus, ir būtiski saprast, vai tas ir izgatavots no pārstrādāta vai pārstrādājama materiāla?
Uz iepakojuma var būt marķējums, kas par to informē. Bet no tālākas šķirošanas viedokļa tam nav lielas nozīmes. Ja plastmasas vai kartona iepakojums ar atbildīgu pircēju palīdzību būs nonācis šķiroto atkritumu konteinerā, nevis kopējos sadzīves atkritumos, tālāk šķirošanas līnijas operatori vai roboti tiks galā ar to, kurai materiālu grupai tos pievienot. Piemēram, ja iepakojums būs ražots no PET, to nodos tālākai pārstādei. Ja tas būs nepārstrādājams, tas tiks īpaši sagatavots un aizvests uz sadedzināšanas iekārtām, lai iegūtu siltumenerģiju. Ir pat tāds saīsinājums “NAIK” – no atkritumiem iegūts kurināmais. Sadedzināšana ir alternatīva, kā atbrīvoties no atkritumiem, lai tie nenonāktu atkritumu poligonos, un tādā veidā tiek mazināta arī atkarība no fosilajiem dabas resursiem.
Latvijā ir trīs plastmasas pārstrādes rūpnīcas. Divas no tām ir AS “Eco Baltia” grupas rūpnīcas, no kurām vienā pārstrādā PET, otrā – dažāda veida plastmasas iepakojumu, tostarp polietilēna plēvi. Tomēr Latvijā esošās plastmasas pārstrādes rūpnīcas nenosedz visu iespējamo plastmasas veidu pārstrādes vajadzības. Turklāt atsevišķu iepakojumu veidu ir tik maz, ka tos nav efektīvi virzīt uz pārstrādi vai arī tiem pārstrādes iespēju vispār nav. Tādēļ sadedzināti tiek arī tie šķirotie atkritumi, kas tiek savākti nepietiekami lielā apjomā, lai tos būtu jēgpilni nodot tālākai pārstādei kādā Eiropas rūpnīcā.
Kartons un papīrs tiek pārstrādāts vienā rūpnīcā, tur nav tik smalkas atšķirības kā plastmasai.
No resursu izmantošanas viedokļa arī nav pārāk būtiski sekot līdzi tam, vai iegādātā prece ir iepakota pārstrādājamā vai jau kādas reizes pārstrādātā iepakojumā. Neviens materiāls nav pārstrādājams mūžīgi, un izvēloties, piemēram, tikai pārstrādātu iepakojumu, nevar izvairīties no tā, ka kādu dienu būs jāizmanto jauns. Nav tik būtiski arī tas, vai zinām, ko nozīmē visi iepakojuma marķējumi. To pārzināšana ir šķirošanas līniju kompetencē. Daudz lielāks uzsvars ir jāliek uz atbilstošu atkritumu šķirošanu piemājas konteineru līmenī – tīra plastmasa, kartons un metāls vienā, stikls otrā, bioloģiskie atkritumi trešajā, un sadzīves atkritumi ceturtajā konteinerā. Jo mazāk atkritumu nonāk pēdējā, jo labāk.
Kāds iepakojums nav pārstrādājams?
Ir iepakojums, kas ir veidots no kompozītmateriāliem – kas sastāv no vairākiem slāņiem dažādu materiālu (piemēram, čipsu pakas), un nekādi nav sadalāms, lai izmantotu to atkārtoti. Arī tas pagaidām tiek sadedzināts, lai iegūtu no tā enerģiju. Bet arī – tikai tad, ja pircējs produktu ir izlietojis, paciņu izskalojis un ievietojis šķiroto atkritumu konteinerā. Vienlaikus atsevišķiem šāda tipa iepakojumiem pārstrādes iespējas attīstās. Piemēram, dzērienu kartona iepakojumam, kuros pilda pienu, sulas u.c. dzērienus. Tātad Latvijā to var šķirot. Nepārstrādājama skaitīsies arī plastmasa, kas ir bijusi saskarē ar neatmazgājamām ķīmijām, eļļām u.tml. Lai šādu plastmasu sagatavotu pārstrādāšanai, būtu jāiegulda neadekvāti daudz resursu, kas nav dabai draudzīgi. Tomēr ES regulās noteikts, ka no 2026.gada visam iepakojumam būs jābūt 100 % pārstrādājamam. Tātad valstīm nāksies domāt, kā to panākt.
Kas ir jāievēro, šķirojot atkritumus?
Svarīgi ir apzināties, ka šķirošanai ir nozīme. Jo vairāk iepakojums tiek sašķirots, jo mazāka iespējamība, ka tas tiks aizvests uz poligonu aprakšanai. Līdz 2035. gadam apglabājamo atkritumu daudzums ir jāsamazina līdz 10% no kopējā radītā atkritumu apjoma, un, jo labāk mēs šķirosim, jo šo mērķi sasniegt būs iespējamāk. Plastmasas iepakojums pirms izmešanas ir jāatbrīvo no ēdiena paliekām, viegli jāizskalo, netērējot tam pārlieku daudz silta ūdens – lai tas joprojām būtu jēgpilni un neveidotos kaitējums un lieks resursu patēriņš, attīrot notekūdeņus. Šķirojot kartona kastes būtu svarīgi, ka tās saplacina, lai tās lieki neaizņemtu vietu un reizē ar atkritumiem netiku vadāts tukšs gaiss. Būtu lieliski, ja varētu noplēst nost līmlentas un uzlīmes, un tās iemestu pie sadzīves atkritumiem, jo to materiāls nav pārstrādājams. Kā arī liels aicinājums, kam vēl tas nav izdarīts, pieteikties bioloģisko atkritumu šķirošanas konteineriem. Jo nevietā nokļuvuši kafijas biezumi var izjaukt lielas, skaistas kartona kastes iespēju pārtapt jaunai dzīvei.
Kas notiek ar pārstrādāto iepakojumu? Cik reizes to var pārstrādāt, un kā tas pārvērtību laikā maina savu dzīves ceļu?
Iepakojums, ko ražotāji izvēlas, var būt gan viegli, gan grūti pārstrādājams. PET pudeles ir viegli un ērti pārstrādājamas līdz pat 30 reizēm. No tām ražo granulas, kuras, savukārt, var no jauna izmantot pārtikas iepakojuma izgatavošanā. Ar katru reizi pārstrādājot iepakojumu, šķiedras garums mazinās, materiāla kvalitāte krītas, vērtība un iespējas to izmantot samazinās. Ir plastmasa, kas ir zemas kvalitātes, no tās sanāk tikai atkritumu maisiņi. Tā kā pārtikas iepakojumam ir ļoti augstas prasības, kādā brīdī pārstrādātā plastmasa vairs tās iepakošanai vairs nav derīga. To tad izmanto cita veida produkcijas radīšanai. Pirms pārstrādes rūpnīcā ielaiž kādu no plastmasa veidiem, tas tiek pārbaudīts pēc dažādiem parametriem, lai galarezultātā par granulām, kas tiek no tā saražotas, arī var sniegt precīzas aprakstošās ziņas, un lai ir iespējams izvērtēt, ko no tām vēl ir iespējams saražot. Kartonu, savukārt, var pārstrādāt līdz 7 reizēm, un tad tas tālāk vairs nav izmantojams. Un pārstrādes kārtība ir līdzīga.
Kā likumdošana palīdz uzlabot situāciju iepakojuma pārstrādes jomā?
Ja salīdzina 2011. gadu, kad iepakojumu Latvijā šķiroja 34% iedzīvotāju, tad šobrīd to dara jau vairāk kā 70% mājsaimniecību. Kūtrāk ar domāšanu par vides jautājumiem līdz šim veicās ražotājiem. Lielākais uzsvars ir bijis uz krāsaina un pievilcīga dizaina radīšanu, kas palīdzētu savu preci pārdot vairāk – mazāk domājot par to, cik iepakojums ir pārstrādājams. Bet pircējs, kas domā par vides jautājumiem un izvēlas to vai citu preci, vērtējot arī tā iepakojumu, un pēc tam to arī šķiro, vairs nav viens. Ar šā gada 1. jūliju tiek ieviesti dažādi regulējumi arī iepakojuma ražotājiem, piemēram, stāsies spēkā izmaiņas Dabas resursu nodokļa likumā, nosakot papildu maksājumu valstij no ražotājiem un tirgotājiem par plastmasas iepakojumu, kas nav pārstrādāts vai reģenerēts. Tā mērķis ir veicināt pārstrādājama iepakojuma izmantošanu, palielināt pārstrādes apjomus, vienlaikus samazinot poligonos apglabātā iepakojuma apjomu.
Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.
