Kā viņa mazina atkritumus?

Pirms dažiem gadiem, pavadot laiku mājās ar mazuli, Elīna Veide sāka aizdomāties par mūsdienu dzīvesveidu, patēriņa ieradumiem un cilvēku radīto atkritumu pieaugošajiem apjomiem. Runājot par šīm tēmām ar apkārtējiem, viņai radās pārliecība, ka daudzi cilvēki nevēlas radīt atkritumus, kas atstāj postošu ietekmi uz vidi, dzīvniekiem un okeānu. Lai gan Elīnai Veidei nebija nekādas pieredzes veikalu vadīšanā, viņa pieņēma lēmumu mēģināt: «Pat ja nekas neizdosies, vismaz pati sev nevarēšu pārmest, ka nepamēģināju!»

– Kāpēc nolēmi atvērt tieši beziepakojuma veikalu?

– Ideja nāca tā pakāpeniski. Mēs kļuvām par piecu cilvēku ģimeni. Pieci cilvēki ir jau tāds jūtams skaits, kas rada diezgan nopietnu atkritumu masu. Pamatā mūsdienās atkritumus veido iepakojums. Kad es redzēju, cik ātri tā miskaste piepildās, es sapratu, ka tā nevar. Turklāt tie atkritumi bieži vien rodas tik bezjēdzīgi, nevajadzīgi. Tā ir kaut kāda cilvēku greznība, kas viņiem jādemonstrē, ka viņi tā atļaujas dzīvot. Man joprojām tā šķiet, jo patiesībā bez tā visa var iztikt. Tikmēr okeānā iet bojā zivis, un putni vienkārši sapinas plastmasas maisiņu aisbergos…

Citi lasa

Santa.lv

Spēlmaņu nakts

Aktrise Ilze Vazdika: Līdz mammiņas un papiņa mūža galam nodzīvoju kopā ar viņiem

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Anija Pelūde

Padomi

Manas čuras ir oranžas! Vai jāsauc ātrā palīdzība?

Protams, arī tas, ka plastmasa nesadalās, mikroplastmasa jau ir konstatēta pilnīgi visur, tai skaitā – cilvēku organismā.

Tas neved ne pie kā laba. Šīs pārdomas mani motivēja.

– Un kāpēc veikals ir tieši Pārdaugavā?

– Pārdaugavu kā vietu es izvēlējos, jo pati te dzīvoju. Mēdzu iepirkties Turzā, Burkā un Zeroveikalā – toreiz Rīgā bija trīs veikali, un tie visi atradās Rīgas centrā. Sākumā biju skeptiska, man likās, ka tur viss būs ļoti dārgi un nepraktiski, varbūt tikai stilīgi, bet, kad es nonācu šajos veikalos, es sapratu, ka esmu kļūdījusies. Tur viss bija ļoti praktiski, arī cenas bija normālas. Kādu laiciņu braukāju ar riteni no Pārdaugavas, lai iepirktos beziepakojuma veikalos, līdz sapratu, ka braukt piecus kilometrus, lai nopirktu pārtiku, ir neloģiski. Pa ceļam pabraucu garām kādiem divdesmit pārtikas veikaliem. Sāku domāt – varbūt neesmu vienīgā, kam beziepakojuma veikals Pārdaugavā būtu aktuāls? Mazliet parunājos ar apkaimes iedzīvotājiem, sapratu, ka tas varētu strādāt. Padomāju, kā es jutīšos, ja tas viss nestrādās. Iztēlojos, ka mans veikals jau ir bankrotējis, pieņēmu šo sajūtu. Sapratu, ka esmu gatava, ka man ir jāmēģina, ka es gribu to darīt, pat ja ir bankrota risks. Daudzi brīnās – kā tā, no makroekonomikas ekspertes Fiskālās disciplīnas padomē esmu nolaidusies līdz griķu pārdošanai. Bet tā gluži nav – viss joprojām ir par disciplīnu. Fiskālās disciplīnas padomē mēs pieskatījām, lai valsts budžeta nauda tiek tērēta disciplinēti, bet beziepakojuma veikalā piedāvājam iespēju disciplinēti tērēt zemeslodes resursus.

– Kādus soļus sper cilvēks, kurš nolēmis atvērt beziepakojuma veikalu?

– Vispirms jāsameklē telpas. Tas bija diezgan grūti, jo Āgenskalnā trūka laba piedāvājuma, tāpēc noīrēju graustu. Tās telpas bija briesmīgā stāvoklī. Bet man piemīt spēja saskatīt telpu potenciālu. Kad redzu telpas, redzu nākotni, redzu, kā būs. Kad es jau pēc remonta rādīju bildes, cilvēki bija šokā, ka es kaut ko tādu par naudu esmu noīrējusi. Telpu remonts aizņēma astoņus mēnešus. Tajā laikā es mierīgi pa vakariem, kamēr bērni gulēja, sēdēju un ekselī plānoju savu veikalu. Saplānoju visas produktu grupas, produktu skaitu, sameklēju piegādātājus, noskaidroju cenas, saliku visu pa plauktiem, izdomāju veikala dizainu. Man bija svarīgi, lai man ir uzskaites sistēma. Lai nav pašai visu laiku jāuztraucas, cik un kas ir vai nav veikalā. Izvēlējos tādu noliktavas uzskaites sistēmu, kas sasaistīta ar kasi, lai esmu informēta par visu reālajā laikā. Varu paskatīties no rīta, varu paskatīties vakarā – un katrreiz redzu, cik, piemēram, pekanriekstu man ir tieši tagad. Sākumā Zaļajā kalnā bija apmēram 300 dažādu produktu, tagad jau ap 1000.

– Kā tu saprati, kas varētu būt piegādātāji?

– Piemēram, ja tie ir milti, skaidrs, ka tie ir dzirnavnieki, kas mums Latvijā ir, – Rīgas dzirnavnieks, Dobeles dzirnavnieks. Tas pats ir ar auzām, rīsiem. Viss jau ir rakstīts uz tām paciņām: kas ir ražotājs, kas – izplatītājs. Sazinājos, jautāju, vai viņi par piegādāt nefasētas preces. Es pat neatceros, vai vispār bija kāds, kurš atbildēja nē! Ikviens ir gatavs piegādāt nefasētas preces.

– Kas ir galvenās produktu kategorijas, ko cilvēki meklē un atrod beziepakojuma veikalā?

– Ir pārtika un nepārtika. Pārtika ir visi graudaugi, pākšaugi – lēcas, zirņi, pupas, dažādi rieksti, dažādi žāvētie augļi un ogas. Visi šie produkti parasti nelielā daudzumā ir iepakoti vai nu plastmasas iepakojumā, vai labākajā gadījumā – papīra. Tas viss veido atkritumus. Ļoti pieprasīti ir saldumi, un, kā mēs zinām, katra konfektīte parasti ir ietīta papīriņā vai folijā, un pēc tam vēl tas viss ir salikts plastmasas maisiņā. Izlejamās eļļas, arī tādas, kas ir tepat Latvijā, spiestas pēc īpaša pasūtījuma, svaigas. Dažādu veidu makaroni. Tēja, kafija. Savukārt no nepārtikas precēm – sadzīves ķīmija, veļas mazgājamie līdzekļi. Starp citu, tieši veļas mazgāšanas līdzekļi lika aizdomāties par atkritumu apjomu, ko veido iepakojums. Kad mājās ir mazs bērns, veļa ir jāmazgā visu laiku.

Man toreiz bija mazs bērns un divi tādi vidēji bērni, visi ļoti šmucējās, arī ēda salīdzinoši daudz, tā nu tas atkritumu kalns veidojās ļoti iespaidīgs.

Vēl viena preču kategorija ir alternatīvas vienreiz lietojamām precēm, piemēram, atkārtoti lietojams cepampapīrs. Silikona vāciņi, kas aizstāj pārtikas plēvi. Menstruālās piltuves, piemēram, ne tikai samazina milzu atkritumu kaudzi, bet arī ietaupa kaudzi naudas! Stikla vai tērauda ūdens pudeles, termokrūzes, lai nav jāpērk ūdens plastmasas pudelēs vai kafija vienreiz lietojamās krūzītēs.

– Vai pircējiem uz veikalu jāņem līdzi daudzreiz lietojams iepakojums?

– Ir dažādi. Protams, mani ļoti priecē tie cilvēki, kas nāk jau sagatavojušies, ar trauciņiem, bieži vien uz katra trauciņa jau ir uzrakstīts, kas tur ir jāieber vai jāielej. Veikalā viņi visu ātri un operatīvi sapilda. Ir arī tādi klienti, kas vienkārši iet garām, ienāk un tad iegādājas to, ko viņi vēlas. Mums veikalā ir papīra maisiņi, burciņas, atkārtoti lietotas, tīras izmazgātas, tās var ņemt bez maksas. Sadzīves ķīmijas līdzekļiem arī ir pieejamas pudelītes, kas cilvēkiem ir bijušas liekas un viņi ir atnesuši uz veikalu. Tiem klientiem, kas negrib ņemt jau reiz lietotu iepakojumu, ir iespēja iegādāties jaunas pudelītes sadzīves ķīmijai, šķidrajām ziepēm, trauku mazgāšanas līdzekļiem.

– Veikalu Pārdaugavā atvēri 2019. gadā, bet jau nākamajā gadā pārsteidza pandēmija. Kā tas ietekmējis veikala darbu?

– Mēs izveidojām interneta veikalu, lai esošie klienti var iepirkties arī attālināti, lai nav lieki jāstaigā apkārt. Taču sanāca tā, ka tādējādi ieguvām klientus visā Latvijā. Mums ir pasūtījumi no Daugavpils, no Kuldīgas, no Kandavas, no citām Latvijas pilsētām un arī ciemiem. Protams, mums viss ir jāpiegādā, tāpēc sūtījumi ir jāiepako – pavisam bez iepakojuma neiztikt. Toties viss ir iepakots papīra maisiņos, kas ir labāk nekā plastmasa. Turklāt šos papīra maisiņus var izmantot vēlreiz, tie ir pietiekami izturīgi, ja vien nav iepakots kaut kas taukains, pēc kā vairs nevar izmantot.

– Tagad viena veikala vietā saimnieko arī citos veikalos?

– Jā, esmu līdzīpašniece vēl diviem beziepakojuma veikaliem. Mana partnere ir Līga Rulle no beziepakojuma veikala Ber un sver Jelgavā. Mūsu sadarbība sākās pavisam nejauši. Kādā brīdī mēs sākām šo to kopīgi pasūtīt no ārzemēm, jo tā bija izdevīgāk mums abām. Visu darīt vienam ir ļoti grūti. Protams, ja tu to jau vienreiz esi izdarījis, tas ir daudz mazāks darbs, tu jau daudz ko zini, arī nedrošība ir mazinājusies. Veikali Riekstos atrodas Rīgā, Teikā, un Siguldā. Abi atrodas vienās telpās kopā ar Straupes piena veikaliem, kur arī vairākus produktus ir iespējams iegādāties, ievērojot beziepakojuma principus: lejamais piens, krējums, jogurti, saldais krējums, ikviens var nākt ar saviem trauciņiem.

– Vai veikalā ir tāda kā vietējā kopiena, lojālo, uzticīgo, klientu loks?

– Jā, pilnīgi noteikti. Mūsu klientiem nozīmīgi ir ne tikai produkti, ko viņi šeit var iegādāties, bet arī pati veikala izveidošanas ideja. Klienti iesaka arī dažādus jaunus produktus – man tagad veikalā ir tādi produkti, par kuru eksistenci es pirms diviem gadiem pat nenojautu. Nāk cilvēki un, piemēram, prasa: «Vai jums ir Marseļas ziepes?» Viens paprasa, otrs paprasa, pēc ceturtā es jau sāku meklēt, kur varētu dabūt Marseļas ziepes. Ir būtiski saprast, ka nav lielas jēgas dažiem cilvēkiem censties ievērot 100% zero waste dzīvesveidu. Lielāka ietekme ir, ja liela cilvēku masa savā dzīvē īsteno, piemēram, 70% zero waste dzīvesveidu. Man ir liels gandarījums, ka arī es sniedzu savu ieguldījumu šajā procesā.

Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.