Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Skrīveru bioloģiskā saimniecība Ragāres JĀŅA VAIVARA saimniekošanas laikā ieguvusi vairākus laureātu nosaukumus – Bioloģiskā lauku saimniecība, Senču aicinājums, Veselīgas pārtikas ražotājs. Viņi ar dzīvesbiedri Elīnu strādā ar daudzām kultūrām, un tradicionālais dārzs organiski savijas ar meža teritoriju, no kuras viņi prasmīgi izmanto kļavu un bērzu, un pat valriekstu sulu. Un ne tikai to!
Šogad Ragārēs kļavu sulu sezona sākās 31. janvārī. Tā ir citāda nekā bērzu sulu sezona, jo mēdz ilgt no Ziemassvētkiem līdz pat maijam – viss atkarīgs no laikapstākļiem.
Lai tiktu pie meža dārza kļavu veltēm, Ragārēs šķēršļu joslu daudz. Kļavas aug stāvās nogāzēs uz visām debespusēm, ļaujot iegūt gan agrās dienvidu saulītes sulas, gan vēlās no ziemeļu nogāzēm. Te ir vairākas gravas un strauti, kas izveidojušies jau šļūdoņu laikos pirms desmit tūkstošiem gadu. Tāpēc, lai apsaimniekotu teritoriju, saimniekiem jāiemācās kalnu kazu iemaņas un izturība. Koki Ragāru meža dārzā ir veci, visdrīzāk stādīti pirms gadiem 150, piedzīvojuši karus, tāpēc te ir daudz senu tranšeju un ik pa laikam atrodas arī dzeloņdrātis un patronas. «Šī meža ielas ir skaistas. Pagājušogad nolidoja lielā meža kļava, puse nolūza, bet šis ir fantastisks veids, kā saglabāt mežu, nenocērtot nevienu dzīvu koku. Te var priecāties par visu, kas rimti turpina augt, tā ka piedevām mežs pats arī samaksā par savu kopšanu – arī dodot sulu. It kā manas kļavas ir viena suga, taču vienas vairāk zied, bet citas vairāk dod sulu. Salātiem un tējām vācam arī kļavu ziedus – tie ir skaisti un saldeni. Apmēram divas nedēļas var likt salātos,» saimnieki pārbaudījuši. Kļavas citu koku vidū pavasaros vislabāk var atpazīt pēc ziediem.
Laikā, kad tās zied, kokus atzīmē, un pēc tam vairs nav jālauza galva. Tad putniņi čivina, zaļumi spraucas, tērcītes burbuļo, dubļi izgaist, saulīte silda, bitītes zuzina un sulas tek!
Jānis smaida par mūžīgo jautājumu, ko viņam uzdod, jau sākot ar janvāri un pat vēl maijā: «Vai tiešām kļavu sulas jau tek?» Visbiežāk gan to uzdodot, kad vairs netek. Kļavu sulu sezona ir pavisam citāda nekā nacionālā maratona – bērzu sulu – laiks. «Kļavu sulas tek tikai no dienas līdz trim dienām. Tradicionāli tās veidojas laika maiņu brīžos – kad pēc mīnusiem laiks kļūst krietni siltāks un sākas atkušņi. Bet neviens jau nav noteicis, cik reižu tas var atkārtoties – piecas, desmit un lieliskā gadā varbūt pat visas piecpadsmit. Var būt piemēroti apstākļi, lai kļavu sulu tecēšana turpinātos pat vairākas nedēļas no vietas, taču tikpat labi var būt vairāki mēneši bez pilītes, jo – vai nu par aukstu, vai arī visu laiku pārāk silts. Mums Ragārēs sezona sanāk gara, jo Skrīveri ir viens no aukstuma punktiem, tātad tiekam arī pie zemajām temperatūrām,» sava meža dārza iespējas raksturo Jānis. Viss tā veidošanās process aizsākts pirms gadu desmitiem, lai tagad beidzot būtu ziedošs, pats atjaunotos un saimniekiem visu laiku nebūtu jādomā par darbošanos tajā, jo mežs pats kārtojas, protams, saimniekiem tam jāpalīdz un jārediģē, lai kārtojas pareizi. Procesu uzmana arī sīļi, dzilnas, pūces, pa naktīm atpūšas stirnas, sastapti arī zaķi. Pa gravu malām ir lazdas, vilkābeles, mežrozītes – nāc un vāc ražu, kad īstais laiks. Lejā, strautiņa malā, ir savvaļas upenes, kas būs tējām, bet pumpuri – salātiem, ir arī kazenes un vīgriezes. Un savvaļas ķiploku kalniņš. Lielās lazdas šobrīd nozāģētas mizām, pēc tam divos gados uzaug jaunās, tad var vākt lapiņas tējām. Ja ļoti nemeklē, var sastapt un pagrauzt agrenes – sarkanas ēdamās sēnītes. «Bet, jo vairāk te kopjam, jo mazāk to paliek, jo tām patīk zari. Aprite notiek nepārtraukti, bet pa vidu skaisti aug kļavas, izdaiļo mežu un dod papildu ienākumus!» lepojas saimnieks.
Kad ir, tad ir! «Darbs ar kļavām ir interesants un dinamisks. Un knifiņu ir daudz! Tradicionāli zinām, ka kļavas un to sīrups ir Kanādas simbols, bet Latvijā laikapstākļi tomēr ir citādi nekā tur. Kanādā process ir līdzīgāks mūsu bērzu sulu laikam – sākas un pēc nedēļas vai trim beidzas.
Latvijā ir jāvaktē temperatūras svārstības un jānoķer īstie momenti, jo nākamā reize, kad kļavu sulas pāris dienu tecēs, var būt pēc nedēļas, pēc pāris mēnešiem, bet var būt arī nākamajā dienā. Kad ir, jāmet malā citi darbi, un tad nereti sanāk darboties arī pa naktīm.»
Vākt var dažādi. «Tam speciāli paredzētos maisos, spaiņos, pudelēs, ar speciāli sulām paredzētām plastmasas vai metāla tapiņām, paštaisītām koka vai plastmasas caurulītēm. Kannas gan grūti izmazgāt, un pēc sezonas tās sabojājas. Vienu lietu der atcerēties – urbums ir vajadzīgs pavisam neliels. Pietiks ar caurumiņu 7–9 milimetri diametrā, vien pāris centimetru dziļumā. Vecākiem kokiem ar biezu mizas slāni gan nāksies tikt tam cauri. Tad līdz siltajam laikam urbums jau būs aizaudzis, un kokam trauma būs pavisam neliela. Tā kļava spēs mūs iepriecināt un ražot sulu vēl daudzus gadu desmitus. Mēģināju arī kokus saslēgt ar šļūtenēm, kas ir tuvāk Kanādas principam, tad sula no trim kokiem tecēja vienā kannā. Tiesa, Kanādā tā darīja pirms gadiem piecdesmit, tagad tur darbojas ar vakuuma sūkņiem un viss mežs ir tiek savienots ar lielām caurulēm, bet ārā sulu ved cisternās. Taču savulaik arī viņi izmantojuši spainīšus. Es šobrīd darbojos ar maisiem un tapiņām, lai piliens laužas pareizajā leņķī. Cik ilgā laikā maiss pietek, atkarīgs no koka, visi nav vienādi ražotāji, augstākie beidz ātrāk, un to ietekmē ne tikai vēsums, bet arī mitrums, koka saknes, citi koki, kas tuvumā. Maisā ietilpst līdz desmit litriem sulas. Var būt arī tā – it kā vienādas kļavas blakus, it kā abas vienādi dzīvojas, taču vienai nulle sulas, bet otra ir vislabāk ražojošā. Maisi ir vienreiz lietojami, tie jānomaina, jo noteiktā temperatūrā sula var ierūgt. Jauna sula jātecina jaunā maisā. Ja maiss netīrs, sula būs duļķaina.»
Sulu sīrupa vārīšanai Jānis pa nogāzi uz augšu saved ar kvadriciklu, bet sulas tirgum sanes ar rokām.
Kļavu sula ir īsta dabas limonāde, jo tā var saturēt līdz pat 2,5% cukura. Tas arī galvenais iemesls, kāpēc no kļavu sulas iegūst dabīgo saldinātāju – kļavu sīrupu. «Saldākās sulas ir agrās, to pašu koku sula var būt pat reizes piecas saldāka, salīdzinot ar aprīlī vāktajām sulām, kas vēlāk tādā pašā daudzumā satek jau lēnāk. Jā, arī no mūsu platuma grādos tecinātās kļavu sulas iespējams pagatavot kļavu sīrupu, ilgstoši to vārot. Šis veselīgais kārums noder ne tikai pie pankūkām vai brokastu putras, bet arī citu gardumu pagatavošanai. Tā kā no viena sulas maisa sanāk apmēram mazā pudelīte sīrupa, cukurgailīši sanāktu ļoti dārgi!» smej Jānis. Viņš, protams, garšojis arī Kanādas sīrupu. «Ir citāds. Man galvenais – es zinu, ka mans nav atšķaidīts. Viss ir īsts. Ar sīrupu, tāpat kā ar medu, daudzi ražo. Bet pasaulē tas ir visbiežāk viltotais pārtikas produkts. Salīdzinot ar Kanādas sīrupu, mūsu ir tumšāks, bet viņiem ir saldākas kļavas. Mūsu sīrupa saldums atkarīgs no sezonas brīža – pirmā sula bija vissaldākā un koncentrētākā. Bet visu periodu sīrups ir garšīgs un salds.»
Lai gatavotu dzintaraino sīrupu, Ragārēs iegādāts tvaicētājs, kas speciāli paredzēts sulu sīrupu ražošanai, elektriskais salduma mērītājs, kas precīzi parāda, kad sīrups gatavs, un neļauj to piededzināt, mērtrauki. Auksta sula tiek salieta lielajos konteineros un palēnām paštecē, nonākot tvaicētāja bundulī, tvaicējas. Aukstā sula pamazām tek klāt, bet nepārtrauc vārīties. Lai sāktu sīrupu tvaicēt, vajag pāris tonnu sulas. Kad sīrups izvārījies, tas jāizfiltrē no sīkajām drazām, kas rodas procesā. Sīrupa tapšanas laikā saldi smaržo visa apkārtne. Saimniecībā ir arī mazais tvaicētājs vīgriežu un piparmētru sīrupiem. Tiesa, tvaicētājs ir malkrijīgs. Malciņu, ar ko sīrupu izvārīt, sagatavo no kritušajiem kokiem. Arī Kanādā dara tāpat – mežus satīra un malku izmanto sīrupa vārīšanai.»
Vērtīgas arī kļavu lapas. «Trešais, ko no kļavām lauku malās paņemu, ir lapas, lai rudenī ieziemotu siltumnīcas. Šī gudrība arī no dabas nākusi. Ja pavērojam zemi zem kokiem, kur allaž sakrīt lapas, redzam, ka, lai gan zeme kustināta netiek, zem kokiem tā ir irdena kā frēzēta un arī nezālēm tā nepatīk. Tad nu lapu nešana siltumnīcās ir kā sekošana šai dabas gudrībai. Pirms savedu lapas, vispirms izvācu lielo kultūru atlikumus. Zemi neaiztieku, jo tai laika gaitā nelielā daudzumā dotas pozitīvās baktērijas slieku humusa un Bioefekta ražoto preparātu veidā. Tad lieku plānu kārtiņu ar kompostētiem zirgu mēsliem. Un virsū krietna kārta rudens lapu – tā, lai viss kārtīgi nosegts. Der ne tikai kļavu lapas, bet arī liepu, ozolu, lazdu – visas, kas apkārt viegli savācamas. Vācu, kur mežs satiekas ar lauku. Tā sanāk vairāki labumi – mežs neiet uz priekšu un ir pabarota siltumnīca. Kad lapas saberu, uzlieku laistītājus uz padsmit stundām, lai viss kārtīgi salaistītos. Pēc tam atstāju zemi sildīties un dot mikroorganismiem iespēju strādāt līdz februāra, marta sējai, kad apbārstu lapas ar koku pelniem no ziemas kurināšanas, ar zāles pļāvēju pāreju visam pāri un smalki sasmalcinu, ar frēzi samaisu visu ar zemes virskārtu, un agrajiem zaļumiem viss gatavs! Protams, jāskatās, lai lapas ir veselas, man pagājušogad visas bija veselas, tāpēc nesu siltumnīcās,» Jānis dalās pieredzē. Daļa lapu atstātas siltumnīcas sānos. «Šādi var izaudzēt bez laistīšanas – pirmos kressalātus, redīsus. Kad naktīs vēl mīnusi, lapas absorbē mitrumu, kas nāk pa siltumnīcas sāniem».
Ko vēl Ragārēs dod meža dārzs?
* Sulas dod ne tikai kļavas un bērzi, bet arī ozoli un valrieksti – tās gan ir eļļainākas un koncentrētākas, taču sīrupam šīs unikālās garšas piešķir interesantas notis.
* Pirmos zaļumus – lapas un pumpurus salātiem. Meža dārzā pirmie zaļumi parādās agrāk nekā siltumnīcās.
* Visu silto sezonu – lapas un ziedus tēju izlasēm.
* Iespēju vērot vāveres, zaķus, stirnas…
Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.
