Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Ieva pēta, cik ļoti mēs ietekmējam vidi un cik ļoti slikti mēs to ietekmējam,» uzsver Jēkabs Nīmanis piebilstot, ka «cilvēks dabai ir postošs». Tomēr pati Ieva Putna-Nīmane, kuras darba ikdiena ir ekotoksikoloģijas jomā Latvijas Hidroekoloģijas institūtā, nav tik pesimistiska: «Es nepiekrītu Jēkabam, ka mēs nekā nevaram ietekmēt situāciju. Vienkārši vajag darīt vairāk, un tad sanāks. Jau tad, kad studēju, paralēli mācībām strādāju Latvijas Hidroekoloģijas institūtā. Piecos man beidzās darbs tur, un tad es devos uz Jauno Rīgas teātri, kur strādāju līdz pat naktij par garderobisti. Tur arī tapa lielākā daļa mana bakalaura un maģistra darba,» laiku, kad abi ar Jēkabu strādāja Jaunajā Rīgas teātrī un iepazinās, atceras zinātniece Ieva.
Kas īsti ir ekotoksikoloģija – Ievas darba lauciņš? «Tā ir vides zinātnes apakšnozare, kurā pēta vielu iedarbību dabā vai kontrolētos laboratorijas apstākļos. Šī izpēte ir ļoti plaša – no molekulārā līmeņa un līdz pat ekosistēmām. Mans maģistra darbs bija par notekūdeņu ietekmi uz ūdens organismiem, un arī šobrīd es vēl joprojām pētu dažādu vielu ietekmi uz ūdens organismiem. Arī mana topošā doktora disertācija ir saistīta ar šo tēmu.»
Šķirot atkritumus un taupīt ūdeni ir pašsaprotami
«Vides tēmas man bija aktuālas, jau pirms satiku Ievu,» stāsta Jēkabs. Neesot bijis gluži tā, ka sieva būtu viņam atvērusi acis. «Viņa tikai ir vairākas lietas izskaidrojusi detalizētāk. Bet ķīmija vienmēr ir man bijusi tuva, savā laikā pat esmu iestājies Ķīmijas fakultātē. Tā kā diezgan ātri spēju saprast, ja kaut kas ir ļoti slikti. Nesākšu stāstīt, kā mēs šķirojam atkritumus vai mēģinām taupīt ūdeni, – tas ir pašsaprotami. Manuprāt, viena no svarīgākajām lietām, ko cilvēkiem kopumā vajadzētu apzināties, ir nekompetence jautājumos, par kuriem visu laiku viņi pieņem atbildīgus lēmumus. Tā vietā vajag uzticēties tiem cilvēkiem, kuriem šīs zināšanas ir profesija un kompetence. Un šis ir ļoti smags aspekts visiem dīvāna ekspertiem, kuri vienmēr zina labāk par to, kas ir rakstīts ziņās, kuriem vienmēr ir gatavs atspēkojums jebkurai teorijai. Tas ir ļoti sarežģīts uzdevums cilvēkam – saprast, ka viņš neorientējas tēmā un ka viņam ir jāuzticas cilvēkiem, kas tajā orientējas. Tā ir uzticēšanās lieta. Šī uzticēšanās ir sevī jākopj – ne tikai attiecībās.»
Jēkabs aicina uzticēties profesionāļiem jautājumos, kā, piemēram, labāk apsaimniekot atkritumus, neradīt tos tik lielā apjomā, arī noskaidrot to, kā labāk utilizēt izlietotās lietas.
«Viedokļu ir ļoti daudz, un tie mainās. Ir jāseko uzmanīgi tam līdzi, nevar tikai vienu viedokli pieņemt, ir jāanalizē. Tas ir tāds pats darbs, kā šķirot atkritumus. Tas ir ilgstošs darbs, kas nekad nebeidzas.»
Jēkabs satraucas par politiskiem lēmumiem, kas, viņaprāt, netiek pieņemti pietiekami stingri, lai patiešām saudzētu vidi. «Tā ir svarīga tēma, par ko īpaši daudz nerunā, parasti runā par tādām praktiskām lietām – savāc aiz sevis, padomā par dzīvnieciņiem. Bet, kad klausos, kā pieņemts valsts budžets nākamajam gadam: vide tur nav vispār pieminēta! Galvenā prioritāte ir cilvēka sociālās vajadzības, ekonomiskā izaugsme, un kā jūs domājat, uz kā rēķina? Manuprāt, kopumā sabiedrībai vide ir aktuāla tikai deklaratīvos paziņojumos, bet aktīvās rīcības bieži pietrūkst. Neteikšu, ka rīcības nav, bet, manuprāt, par maz. Tuvāka un saprotamāka vērtība ir komfortabla, droša, pārtikusi dzīve, un arī diemžēl īstermiņā, tikai vienas paaudzes, tuvāko paziņu, radu mērogā. Sabiedrība vairāk prasa sociālo aprūpi, veselību, izglītību, tādas pamatvajadzības, bet viņi nesaprot, ka vide arī ir daļa no viņu dzīves kvalitātes, no viņu un bērnu nākotnes. Dabu redz nevis kā vērtību, bet kā resursu. Tā ir nevis mērķis, bet līdzeklis. Uzvar viedoklis, ka lāčus un ziloņus vajag atšaut, ja tie apdraud cilvēkus, konkurējot ar tiem par dzīves telpu.»
Medikamenti, kas nonāk vidē
Jēkabs savu pārliecību par to, ka cilvēce vainojama pie sugu izmiršanas savas darbības rezultātā, pamato, interesējoties par savas dzīvesbiedres Ievas darbu: «Ieva pēta, cik ļoti mēs ietekmējam vidi un cik ļoti slikti mēs to ietekmējam. Mēs vidi varam ietekmēt vai nu slikti, vai mazāk slikti, tas labums ir tik niecīgs pret to postu, ka nav vērts gandrīz pieminēt.»
Šobrīd galvenokārt viņa pēta medikamentu piesārņojumu vidē. «Mēs ievācām paraugus no virszemes ūdeņiem, attīrītiem un neattīrītiem notekūdeņiem, augsnes, sedimentiem, arī Rīgas jūras līcī, lai noteiktu ap 70 farmaceitiski aktīvo vielu koncentrācijas tajos,» savu darba ikdienu skaidro Ieva. «Šo aktīvo vielu avots ir gan pretsāpju līdzekļi, gan antibiotikas, gan hormonu un vielmaiņas slimību medikamenti. Gribu uzsvērt, ka nevienas zāles nevarētu pilnvērtīgi veikt savu funkciju, ja tajās nebūtu vielas, kas speciāli veidotas tā, lai iedarbotos uz dzīvām šūnām. Kad tas notiek cilvēka organismā, mēs tiekam ārstēti, taču brīdī, kad medikamenti nonāk vidē, tie sāk iedarboties uz organismiem, kam šī iedarbība nav vajadzīga.»
Šobrīd pētījumi turpinās, lai noteiktu tieši Latvijā un Lietuvā visvairāk patērēto farmaceitiski aktīvo vielu koncentrāciju, proti, tā var noteikt, kādas zāles cilvēki lieto visbiežāk.
«Latvijā īpaši lielā daudzumā vidē esam atklājuši farmaceitiski aktīvās vielas, kas ietilpst vairāku sirds un asinsvadu ārstēšanai paredzēto medikamentu, pretsāpju līdzekļu un antibiotiku sastāvā.»
Protams, savā darbā Ieva redz cilvēka radīto ietekmi uz vidi, tomēr nav tik kategoriska kā vīrs. «Cilvēkam ir jāapzinās, cik īsu mirkli viņš patiesībā ir te, un jārespektē viss, kas uz Zemes ir, jānodod tālāk. Ir jādzīvo tā, lai nākamajām paaudzēm nodrošinātu tādu pašu vides stāvokli, kāds ir pieejams pašam, ne sliktāku, tāpēc jādzīvo pēc ilgtspējīguma principa. Atbilstoši šim principam vajag arī rīkoties.»
Ieva atgādina, ka pirmkārt, zāles noteikti jālieto atbildīgi – tieši tā, kā ir rekomendējis ārsts. Otrkārt, savas zāles nevajag dot kaimiņiem vai draugiem, vai ģimenei. Treškārt, visi medikamenti, kam derīguma termiņš ir beidzies, ir pareizi jāutilizē, tos nododot aptiekā, – nevienu medikamentu nedrīkst izmest sadzīves atkritumos vai noskalot podā! «Šobrīd Latvijā atšķirībā no, piemēram, Zviedrijas, likums aptiekām neliek medikamentus pieņemt, taču vairāki aptieku tīkli to jau vairākus gadus dara brīvprātīgi. Cerams, drīzumā normatīvo aktu bāze tiks sakārtota arī pie mums.»
Kā neiebraukt grāvī, saudzējot vidi?
Kā uzsver Jēkabs, zinātnē nemitīgi tiek veikti jauni pētījumi, tāpēc, ja cilvēks neseko tiem līdzi, viņš, domājot, ka dzīvo videi saudzīgi, patiesībā var iebraukt dziļā grāvī. Bet kā neiebraukt šajā grāvī? «Ir jābūt gatavam regulāri pārvērtēt savus paradumus. Lai mūsu uzvedība būtu patiešām videi saudzīga, jāsaglabā atvērts, klātesošs un kritisks skatījums, ir jācenšas interesēties par jaunākajām zinātnes atziņām, pētījumiem, statistiku.» Ieva gan piebilst, ka zinātnes pasaulē šāds skatījums uz lietām ir standarts, jo visu laiku ir jāpārbauda un jāatjauno informācija.
Lai neiebrauktu grāvī, Nīmaņi iesaka arī vairāk interesēties par dzīves cikla analīzi, tas nozīmē, ka produktam, ko vēlas pirkt vai patērēt, izseko līdzi no tā rašanās brīža līdz pat utilizācijai, uzmanību pievēršot katram solim. Cik liels ir enerģijas patēriņš? Kādas ķimikālijas tiek lietotas? Kāds ir transporta un dažādu citu ieguldīto resursu patēriņš?
«Izanalizējot visu ciklu, vislabāk varam novērtēt, kādu ietekmi uz vidi atstāj katrs produkts. Ja analizējam tikai vienu no posmiem – tikai ražošanu vai tikai transportēšanu, tikai pārdošanu vai tikai utilizēšanu –, tiek ņemts vērā tikai viens ķēdes posms. Tāda analīze, kas fokusējas tikai uz vienu soli, patiesībā nav pamats apgalvojumam, ka produkts ir vai nav videi draudzīgs. Produkta dzīves cikla analīze mums skaidri parāda arī to, cik šāds izvērtējums ir sarežģīts un cik augsta līmeņa kompetenci tas prasa. Tādā pašā veidā varam analizēt arī savus ieradumus, lai labāk ieraudzītu, cik zaļi vai nezaļi tie patiesībā ir,» uzsver zinātniece. «Runājot par medicīnu – nepiekrītu, ka mēs nekādi nevaram ietekmēt situāciju. Gribētu ticēt, ka mēs varam daudz ko panākt, ja aktīvi rīkojamies. Tāpēc ceru, ka normatīvie akti Latvijā tiks pārskatīti un tiks pieņemti likumi, kas palīdzēs samazināt farmācijas aktīvo vielu nonākšanu vidē, – tikai vajag pie tā strādāt.»
Katrs var izvērtēt savas iespējas un veikt izvēles, kas tieši viņa situācijā ir viszaļākās. «Ir svarīgi dzīvot tā, lai mēs pēc iespējas mazāk nelabvēlīgi ietekmētu vidi – lai mūsu pēcteči nesaņemtu mantojumā Zemi, uz kuras situācija ir pavisam bēdīga,» iedrošina pētniece.
Zinātniece Ieva Putna-Nīmane iesaka
- Kad kaut ko iegādājamies, piemēram, apģērbu, mēbeles, sadzīves tehniku, ir ļoti svarīgi apdomāt, cik ilgu laiku šis pirkums kalpos, – vai tie būs 10, 15, varbūt vairāk gadu vai arī jau pēc gada mēs to izmetīsim kā apnikušu vai saplīsušu.
- Visi medikamenti, kam derīguma termiņš ir beidzies, pareizi jāutilizē, tos nododot aptiekā, – nevienu medikamentu nedrīkst izmest sadzīves atkritumos vai noskalot podā.
- Katram ir dažādas finansiālās iespējas. Piemēram, nevar un nevajag visus piespiest pirkt Latvijas eko kartupeļus, kas varbūt maksā 80 centu kilogramā vai pat gabalā, ja turpat blakus veikalā kartupeļi maksā daudz lētāk, jo vienkārši nevaram atļauties maksāt tik augstu cenu. Katrs var izvērtēt savas iespējas un veikt savas izvēles.
Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.
