Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Katru dienu tiešsaistē apskatos visas ligzdas – tas ir mans rīta rituāls,» saka Jānis. Pašlaik Latvijas Dabas fondam ir jau 13 putnu vērošanas kameras. Viena no tām nav publiskota – būs pārsteigums, vēl būs kameras melnās klijas un svīres vērošanai. Kad visas sāks darboties, kopējais skaits būs 15. Rekords! «Tas ir ļoti daudz, jo katra kamera nozīmē lielu, grūti apjaušamu darbu,» atzīst Jānis. Nodrošināt Cēsu pils torņa svīres vērošanu bija vienkārši – logā būrītis, uz jumta datu pārraides ierīce, ir iespēja piekļūt elektrības rozetei. Savukārt mežā pie ligzdām atrodas dārgas autonomas sistēmas, kam vajadzīgs daudz dažādu komponentu – jāizveido vadības stacijas, jāvelk simtiem metru gari kabeļi, jānes smagi akumulatori un kokos jānostiprina rāmji saules paneļiem.
Latvijas Dabas fonds putnu vērošanu tiešsaistē sāka 2012. gadā ar divām pirmajām kamerām pie zivju un jūras ērgļu ligzdām. «Sākumā nebija ambīciju projektu ļoti audzēt,» atceras Jānis. «Viss notika dabiski, jo šis darbs sagādāja prieku gan mums, gan citiem. Gandrīz katru gadu nospriežam, ka kameru skaitu palielināt nevaram, bet process tik un tā iet uz priekšu. Dabas fonds ar to nepelna naudu – putnu vērošanu tiešsaistē nodrošina galvenokārt ziedojumi. Esam domājuši par reklāmu izvietošanu, tomēr līdz šim, pateicoties ziedotāju atbalstam, izdevies iztikt bez tām.»
Kuru ligzdu vērosim?
Katras jaunas tiešsaistes kameras izvietošana prasa naudu, darbu un pacietību. Vispirms jāatrod piemērota ligzda – tāda, kuru, visticamāk, izvēlēsies arī putni. Tomēr pat tad, ja ligzda paliek tukša, nevar teikt, ka nebūs nekā, ko redzēt. «Lielās ligzdas mežā ir kā ceļmalas krogs,» saka Jānis. Ja arī, piemēram, izvēlētajā melno stārķu ligzdā nebūs melno stārķu, būs kas cits: paviesosies caunas, naktī ielidos pūce, dienās rosīsies mazie putniņi. Bet, ja gribas redzēt tieši melno stārķi, visdrošāk piemeklēt ligzdu, kurā iepriekšējā gadā tiem bija sekmīga ligzdošana. Ja pērn ligzdā izauga jaunie putni, pastāv lielāka iespēja, ka tā būs apdzīvota arī šogad.
Citi lasa
Ligzdai jāatrodas tehniski piemērotā vietā, no kuras var pārraidīt signālu. Jābūt zariem, pie kuriem pareizā leņķī pielikt kameru.
Šogad vienai melno stārķu ligzdai kamera ir pie koka stumbra, tāpēc putnus var redzēt tuvplānā, otrai – stipri tālāk no ligzdas, tāpēc redzams kopskats, un reizēm svarīgi notikumi redzami gan uz ligzdas malas, gan zariem.
Vēl ligzdai vienlaikus jāatrodas gan tuvu, gan tālu – jābūt viegli pieejamai tehniskajai aprīkošanai un pietiekami tālai, lai neuzkultos kāds traucētājs. «Atrast tādas ligzdas nav viegli. Ierīces ir nestas arī kilometru tālu purvā, bet pēc tam jāiegulda liels darbs, lai šīs sistēmas apkalpotu,» saka Jānis.
Pieredze rada piesardzību
Šogad, atjaunojot tā saucamās vasaras sistēmas, pie katras ligzdas Jānis uzkāpa līdz piecām reizēm: «Darbs bieži notiek naktī. Aizbraucu, izdaru, atbraucu mājās un redzu, ka kaut kas tomēr īsti neiet. Uzlieku kameru, bet tikai uz lielā ekrāna konstatēju, ka nav asuma – braucu atkal, regulēju.» Liela daļa ligzdu tiešraižu uzturēšanas darbu notiek ziemā. Kad ligzdā iedēta ola, pie tās vairs nedrīkst rādīties. Jānis atceras, ka Durbes ligzdai kameru viņš lika aukstā 2015. gada janvāra naktī – stundu pirms pusnakts uzkāpa un četros no rīta nokāpa: «Jaunībā kāpu ar primitīviem, neērtiem kāpšļiem, elektriķa drošības siksnu ar apšaubāmu striķi un karabīni, kuru, izrādījās, nemaz nedrīkstēja izmantot kāpšanai. Pat nezinu, kam tā bija domāta, – varbūt lai pie jostas piekarinātu krūzīti. Mūsdienās aprīkojums ir pārdomāts, ergonomisks un drošs, tomēr ar gadiem esmu arvien prātīgāks. Daudzos kokos, kuros savulaik kāpu, tagad vairs nekāptu.»
Savulaik Jānis gadiem kāpa līdz jūras ērgļa ligzdai sausā apsē, kurai bebrs pa visu perimetru bija izdzinis apkārt reni. Kokam miza krita nost un zari lūza, bet kas par to! Būtu kāpis vēl, bet ar katru reizi palika mazāk zaru, kur stiprināties, un beigās to nebija vispār, jo visi zari virs ligzdas izlūza. «Tagad tādā nekāptu,» saka Jānis. «Pieredze rada piesardzību – ar laiku trakums mazinās, savas spējas nevajag pārvērtēt. Tagad kāpju tikai pie tām ligzdām, kuras var sasniegt ērti, ātri un droši.»
Klinšu ērgļiem palīgā
Divdesmit gadu laikā Jānis augstu kokos uzbūvējis vairāk nekā 100 mākslīgo ligzdu: «Gribas domāt, ka ar gadiem tas man izdodas arvien labāk.» Putnu būrīši ir koka dobuma kopija, savukārt mākslīgā ligzda ir platforma, uz kuras novietots zaru vainags, – putniem atliek tikai izvēlēties un iedēt olu. Jānis veidojis ligzdas jūras ērglim, zivju ērglim, melnajam stārķim un ūpim, bet visvairāk – klinšu un mazajiem ērgļiem. Mākslīgās ligzdas būvē vairāku iemeslu dēļ, piemēram, lai kompensētu dabiskās ligzdas nokrišanu vai putniem tīkamās vietās, kur nav ligzdai piemērotu koku vai arī tiem trūkst atbilstošu zaru. «Mākslīgās ligzdas, ko veidoju kopā ar ērgļu pētnieku Uģi Bergmani, Latvijā uztur visu klinšu ērgļu populāciju. Mēs viņiem dodam atspēriena punktu, kas populācijai ļauj augt,» saka Jānis.
Tiesa, putni ieligzdo tikai daļā mākslīgo ligzdu. «Lai to izvēlētos, jādomā mazliet kā ērglim – jāatrod vislabākā vieta, īstais koks un ligzda tajā jānovieto tā, lai tai būtu viegli pielidot un skatam pavērtos tīkama perspektīva,» saka Jānis. «Vairumā gadījumu sākotnēji ērgļi ligzdu tomēr neizvēlas. Bet… paiet desmit gadi, un pēkšņi – ir! Ieraugot ligzdā putnu, vienmēr ietrīcas sirds. Tas ir vārdos neaprakstāms gandarījums.»
Esi cilvēks, palīdzi stārķim!
Ja gribi ar mākslīgo ligzdu piesaistīt putnus, izvēlies balto stārķi. Savulaik Latvijā liela daļa stārķu ligzdu vija uz cilvēku veidotām pamatnēm – ratu riteņiem kokos vai krāģos jumtu korēs. Šobrīd vairums ligzdu ir stabu galos, bet viss mainās – elektrolīnijas tagad rok zemē, savukārt stārķu ligzdu pamatnes kokos ir retums. Nākotnē par svēteļu ligzdām vajadzēs domāt vairāk – ja gribēsim, lai stārķi Latvijā neiet mazumā, tiem būs jāpalīdz.
Metiet viņai zivis!
«Savulaik bērni, elpu aizturot, varēja pašķirt zarus ērkšķogu krūmam, lai paskatītos, kas notiek dārza ķauķa ligzdā. Vērot putnu dzīvi ilgstošā tuvplānā ir mūsdienu unikālā iespēja,» saka Jānis.
Reizēm cilvēku reakcija par putnu dzīves norisēm ir pārāk sakāpināta. Kad šopavasar Durbes ligzdā perējošā jūras ērgļu mātīte palika viena, jo tēviņš pazuda, izskanēja ieteikumi, ka viņai no drona jāmet zivis un jāķemmē meži, lai atrastu pazudušo ērgli. Saprotot emocionālo interesi, Jānis pacietīgi skaidro, ka dabā lietas bieži notiek ne tā, kā vēlamies: «Tie, kas aicina mūs iejaukties, visticamāk, putnus sākuši vērot nesen. Durbes ligzdas tiešraide ilgst jau 10 gadu – garāka par lielu daļu TV seriālu veterānu. Tie, kas ligzdas vēro ilgstoši, daudz labāk izprot dabas procesus. Putnu vērošana ļauj saprast, ka daba nav šabloniska – ligzdas aizņemšana nenozīmē, ka tiks izdētas olas un izšķilsies putni, kas izaugs un aizlidos uz Āfriku. Ir daudz iemeslu, kāpēc tas var neizdoties, – svarīgi tos respektēt un novilkt robežu, kad ir un kad nav jāiejaucas.»
Ligzdu vērošana ir ieguvums arī putniem, jo sabiedrības interese rada priekšnoteikumus un auglīgu augsni dabas aizsardzībai. «Diemžēl kopumā dabas aizsardzība ir pabērna lomā,» saka Jānis. «Vienīgais glābiņš ir zinoša un ieinteresēta sabiedrība, kas prasa rīcību arī no politiķiem. Arī tiešsaistes kameras var dot reālu rezultātu – piemēram, norises vienā no pirmajām vērotajām zivju ērgļu ligzdām veicināja izmaiņas likumos par mikroliegumiem, kas palīdz aizsargāt putnus.»
Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.
