Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kā par ietekmi uz vidi savās ikdienas gaitās domā un rūpējas Ogres Baltā skola, kas savā ikdienā īsteno Valdorfa pedagoģijas principus? Un ko no viņu pieredzes var aizņemties arī tu savās mājās? Stāsta Ogres Baltās skolas vadītājas Evija Rudzīte un Līga Groza-Vaganova.
“Videi draudzīga domāšana ir klātesoša mūsu, skolas dibinātāju un vadītāju ģimenēs. Veidojot skolu, mēs šos principus pārnesām arī uz šejieni. Ja mājās šķirojam atkritumus, tad loģiski, ka, sanākot kopā vairākiem līdzīgi domājošiem, turpinām to darīt, tikai jau plašākā lokā. Un mēs ceram, ka visu, ko un kā darām skolā, bērni pamazām aiznesīs arī uz savām ģimenēm,” stāsta Evija Rudzīte.
Rotaļu materiāli
Gan pirmsskolas grupiņas, gan skolas klases ir iekārtotas, pēc iespējas vairāk domājot par materiālu ilgtspēju, par atkārtotu vai daudzpusīgu to pielietošanu. “Mēs ikdienā ļoti piedomājam, ko skolai iegādāties un kādā veidā. Jautājumi, ko vienmēr sev uzdodam, ir apmēram šādi: “vai mums to tiešām vajag?” un “vai mēs nepieciešamo varbūt varam dabūt otrreizējā lietošanā no skolas ģimenēm?”, tā Evija.
Citi lasa
“Pārsvarā visi mācību, rotaļu materiāli klasēs, īpaši pirmskolā ir mūsu pašu sagādāti, izveidoti – vai nu tamborēti, vai no koka, vai no auduma veidoti. Tos ar lielu rūpību izmantojam ikdienā, un tad nododam lietošanai tālāk citām klasēm, vai pārveidojam par kaut ko citu. Un ir tik brīnumaini secināt, cik daudz mēs varam paši izdarīt, cik bagātīgi visu varam iekārtot bez pirktām mantām – veselu bērnudārzu!”, stāsta otra skolas vadītāja Līga Groza-Vaganova.
Audzinātājas grupiņās māca rūpīgu attieksmi pret rotaļlietām. Piemēram, lellīti, kas veidota no smalka zīda auduma, pa grīdu nevārta. Katrai mantai ir sava vieta un veids, kur un kā ar to drīkst darboties, nevīžība nav cieņā. Vienlaikus ierāda, ka katrai mantai ir arī daudz pielietojuma veidu, tās ir daudzfunkcionālas. Piemēram, zīda lakatiņš var gan bērnu pārvērst par princesi, gan no tā var uztaisīt jūru vai debesu jumu. Tas bērnos attīsta radošo domāšanu.
Skolā necenšas sekot patēriņa kultūrai, kuras pamatā ir vēlme un rīcība visu laiku pirkt kaut ko jaunu.
Te notiek citādi – ja bērns kādu mantu sabojā, tad to dod uz mājām vecākiem kopā ar bērnu salabot. Labošanas laikā vecāki mājās ar bērniem var pārrunāt, kā mantas top, cik tās radīšana prasa daudz laika.
Tas bērniem māca gan izpratni par lietu izcelsmi, gan trenē pacietību un liek padomāt pirms nākamajā reizē izdarīt kādas blēņas ar uzticēto rotaļlietu.
Mācību materiāli
Skolā bērni strādā ar krāsām, kas ir videi un cilvēkiem draudzīgas – tās var liet ārā pie komposta, un, ja nejauši iebāž tās mutē, nekas ļauns nenotiek. “Kad bērns atnāk mācīties uz pirmo klasi, viņam rūķi ir sagādājuši īpašus vaska krītiņus. Mācām atbildību par savām lietām, sekot līdzi, lai tie nepazūd, jo tie ļoti lēni nozīmējas un kalpo gadiem. Burtnīcas, ko izmantojam, ir īpaši darinātas tepat Latvijā, un tās ir ar baltām lapām. Ja gada beigās ir tikko iesākta burtnīca, tad mudinām jaunajā mācību gadā to turpināt. Esam vērīgi ar mācību materiāliem, to lietošanu,“ stāsta Līga.
Ir lietas, ko apjoma dēļ skolas ģimenes sagādāt nevar, piemēram, galdi un krēsli. Tos tad izvēlas pirkt tā, lai tie ir izmantojami daudzveidīgi un noderētu dažādām skolas dzīves vajadzībām ilgākā laika posmā. Izpēte prasa laiku un iedziļināšanos, toties rezultāts ir izsvērtāks, pārdomātāks, un noteikti ilgtspējīgāks nekā iepērkoties spontāni. Izvēloties pēc iespējas priekšroka tiek dota dabiskiem materiāliem, ja vien to atļauj budžets, un tas pārsvarā nozīmē arī to, ka iegādātās lietas ir vieglāk pārstrādājamas, arī – ilgāk kalpo.
Pārtikas izvēle un pārtikas atkritumi
“Veidojot skolu, ļoti vēlējāmies, lai mums ir sava virtuve, sava ēdināšana, jo gribējām zināt, kas katlā ēdiena gatavošanas laikā tiek ielikts,” paskaidro Līga. “Mums ir ļoti maz pārtikas atkritumu. Cenšamies ēdienu gatavot tikai tik daudz, cik ir bērnu skolā. Ziņojam to katru dienu skolas pavāram, lai var sarēķināt porcijas.
Bērni paši uz šķīvja uzliek tik daudz ēdiena, cik viņi domā, ka apēdīs. Viņi uz sava šķīvja neuzliks to, ko neēdīs, tādējādi samazinot izmetamā ēdiena daudzumu.
Pirmsskolā bērns fiziski pats porcijas vēl neliek, bet ir klātesošs ēdiena izvēlē. Nāk un skolotājam skaidri norāda, ko un cik daudz vēlas. Tādā veidā bērni paši uzņemas atbildību. Ja ir šaubas, vai ēdiens garšos, tad aicinām sākumā likt mazāk, un, ja rodas vēlme, tad var dabūt arī papildinājumu. Ja nu kas paliek pāri, tad to saliekam pie pārtikas atkritumiem. Maizīti gan nekad nemetam ārā. Atrodam citus veidus, kā to patērēt – pārvēršam rīvmaizē vai izlietojam citādi,” papildina Evija.
Pārtiku skola cenšas iepirkt no vietējiem zemniekiem. Ne vienmēr tā ir bioloģiskā pārtika. Tā sanāk dārgāka, un, ja, piemēram, kartupeļi, ir nekvalitatīvi, mizojot daudz tiek izmests atkritumos. Tas nav saprātīgi tērēts budžets. Tad labāk skola izvēlas saimniecību, kam bioloģiskā sertifikāta nav, bet par kuriem zināms, ka viņi dārzeņus audzē atbildīgi pret vidi un patērētājiem. Skolā domā un meklē risinājumus pārtikas uzglabāšanai, lai varētu nākotnē iepirkt produktus vairumā, tādējādi ietaupot resursus – rudenī dārzeņi ir lētāki, kā arī tiek mazāk tērēts transportēšanai. Vecāki arī daudz iesaistās produkcijas sagādē. Skolā ir uzskaites žurnāls, kur tiek pierakstīts, kas uz skolu tiek bērniem atnests no ģimenēm. Rudeņos gan skolā, gan vecāki mājās atbilstoši PVD tehnoloģiskajām kartēm gatavo ābolu biezeņus bez cukura. Ābolus savāra, sasaldē, un ziemā ēd pie pankūkām, kā arī citos veidos. Arī maizīti skolā cep paši no Latvijā audzētiem graudiem.
Resursu plānošana
Ēka, kurā izglītības iestāde atrodas, ir veca un nav pašu īpašumā, līdz ar to apkures jautājumus skola nevar daudz ietekmēt. “Bet mēs regulējam temperatūru. Pieskatām, lai tā ir saprātīga un atbilstoša apstākļiem un vajadzībām. Mirkļos, kad to nevajag tik augstu, kurinām mazāk, piemēram, pa brīvdienām. Telpās, kur uzturas daudz bērnu, kas paši to piesilda ar savu siltumu, arī nogriežam mazāku temperatūru. Kā arī telpās, kur bērni guļ, turam vēsāku gaisu, lai miegs ir kvalitatīvāks. Apkures palielināšanas vietā labāk izvēlamies lietot siltākas segas,” stāsta Līga.
Skolā ikdienā pieskata un arī bērniem māca sekot līdzi elektrības un ūdens patēriņam ar pacietīgu, daudzreizēju atgādināšanu.
Garderobē, kur no rītiem ir liela plūsma un daudzreizēja staigāšana iekšā ārā, lai nav kādam nemitīgi jāseko līdzi, vai gaisma ir izslēgta vai nē, ir ielikts apgaismojums ar sensoru.
Sadzīves ķīmijas izvēlē skolai ir jāseko normatīviem, prasībām, bet tur, kur var izvēlēties, priekšroka tiek produkcijai, kas ir maksimāli draudzīga bērniem un videi. Telpu uzkopšanai ir piesaistīta firma, tāpēc rīkus izkopšanai var izmantot atkal un atkal. Daudzkārtēja lietošana ir planētas labsajūtai draudzīgāka, nekā tad, ja ik pēc pāris nedēļām lupatiņas tiktu pirktas jaunas.
Lietu turpmākais liktenis
Skolas Whatsapp grupā vecāki ievieto informāciju par lietām, kas pašiem vairs nav nepieciešams un ko piedāvā nodot vai pārdot kādai citai ģimenei, tādējādi atbalstot lietu ilgmūžību. Tie parasti ir bērnu kombinezoni, slēpes, slēpju zābaki un citas vēl izmantojamas lietas.
Tā kā Ogres Baltā skola atrodas pilsētas centrā, ir jāievēro ierobežojumi atkritumu apsaimniekošanā. “Pie savas skolas dažādu noteikumu dēļ nevaram uzlikt savus konteinerus, ko ļoti gribējām. Arī krējuma iepakojumus, piemēram, Ogrē atsevišķi nepieņem. Bet ir lietas, ko darām. Šķirojam papīru, nododam to makulatūrā. Mums ir no citām valstīm atbraukuši brīvprātīgie, kas uzņēmušies rūpi par atkritumu apsaimniekošanu, un viņi ir tie, kas aizgādā sašķirotās lietas uz tuvākajiem pieejamajiem konteineriem,” stāsta Evija.
Saikne ar dabu un vidi
Valdorfa filozofijas pamatos ir arī biodinamiskā lauksaimniecība skolas teritorijā, kur bērni ikdienā dzīvo un redz blakus esošu saimniecību, darbojas tajā. Ogres centrā tam iespēju ir ļoti maz, bet mazas dobītes skolai ir. Pavasaros uz logiem tiek audzētas kastītes ar mikrozaļumiem. “Pat, ja mūsu kā skolas dibinātāju vīzija būtu skola laukos, kur pļavā ganās aitas, un bērni skrien pa to ar basām kājām, mums ir jāsadzīvo ar šī laikmeta dinamiku, kur vecākiem ir svarīgi, lai bērns pēc mācībām skolā pats var nokļūt uz mūzikas vai mākslas skolu vai citiem pulciņiem,” skaidro Līga.
Toties skolas ikdienā bērni daudz dodas dabā, mācību procesā bieži sanāk runāt un rīkoties sasaistē ar dabu. Pārgājienos ievijas tēmas par dabas saudzēšanu, savu pēdu neatstāšanu, iešanu rūpīgi, mācoties skatīties, kas mežā aug un dzīvo. Skolotājas stāsta, ka mēs mežā ciemojamies, ka tur ir arī jāuzvedas kā ciemos – klusi, nenesot neko no mežā ārā, nelaužot un neplūcot. Tādā veidā bērni iemācās mīlestību pret dabu.
Zaļie paradumi, ko aizņemties no Ogres Baltās skolas:
- Pirms pieņem lēmumu par kādas lietas iegādi, pajautā sev – vai man to vajag? Vai ir cits veids, kā varu nepieciešamo iegūt, nepērkot jaunu?
- Iegādājies lietas, kas ir pēc iespējas dabiskākas. Tās gan ilgāk kalpos, gan vēlāk būs vieglāk pārstrādājamas.
- Saudzē iegūtās lietas un māci saudzīgu attieksmi pret tām arī bērniem.
- Labo saplīsušās lietas.
- Plāno ēdienreizes un aprēķini iegādājamās pārtikas daudzumu.
- Māci bērniem atbildīgu ēdiena izvēli un sev atbilstošas porcijas lieluma noteikšanu.
- Iemācies cept maizi un vārīt vienkāršus biezeņus sasaldēšanai ziemai.
- Ar apdomu tērē siltuma, elektrības un ūdens resursus.
- Esi zinātkārs un vērīgs, mācies videi būtisku domāšanu un rīcību no citu pieredzes.
- Pavasarī audzē mikrozaļumus uz palodzes.
- Ej dabā, neatstājot aiz sevis pēdas.
- Esi saprātīgs. Tiecies uz zaļāku dzīvesveidu soli pa solim saskaņā ar savām iespējām un apstākļiem, kuros atrodies.
Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.
