Rīga +14°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Konsultē INTA LANGE, Latvijas Nacionālā dabas muzeja Komunikācijas nodaļas vadītāja, zooloģe; JĀNIS OZOLS, Daugavpils Universitātes invazīvo sugu eksperts, LatViaNature projekta invazīvo dzīvnieku izpētes grupas vadītājs.
Dārznieku murgs numur 1
Šajās kartēs tiek apkopoti gan ekspertu, gan citu cilvēku ziņojumi. Draudīgi! «Spānijas kailgliemeži Latviju okupējuši no visām pusēm un nokļuvuši pat Moricsalā! Vairojas nenormāli strauji, vismaz vietās, kur neviens ar tiem nekaro!» teic Latvijas Nacionālā dabas muzeja Komunikācijas nodaļas vadītāja zooloģe Inta Lange. Vai tādu Spānijas kailgliemezi vispār ir reāli veiksmīgi apkarot? «Piemājas zemē ar tiem var cīnīties,» uzskata Daugavpils Universitātes invazīvo sugu eksperts Jānis Ozols. Te nozīme ir katra cilvēka ieguldījumam, un tikai tā iespējams ierobežot kailgliemežu karagājienu.
Spānijas kailgliemezis ir numur 1 Dabas aizsardzības pārvaldes projekta LatViaNature ietvaros izveidotajā melnajā sarakstā, kurā ir 17 Latvijai potenciāli bīstamākās invazīvās dzīvnieku sugas, kuras eksperti bija atlasījuši no 85 sugu saraksta. Tagad Invazīvo sugu pārvaldniekā var gan redzēt šo sarakstu, gan izlasīt par nepatikšanām, ar kādām bīstamie migranti apdraud mūsu dabu.
Bet darbs pie oficiālā invazīvo dzīvnieku sugu saraksta ir tikai sākts. Bija diezgan jocīgi – katram skaidrs, ka Latvijā ir invazīvie augi un dzīvnieki, taču oficiālajā invazīvo sugu sarakstā iekļauts tikai viens vienīgs Sosnovska latvānis! Tas ne tikai traucēja analizēt situāciju un kaut ko darīt lietas labā, lai invazīvie neuzkundzētos visā Latvijā, bet nozīmēja arī neizpildītas Eiropas saistības.
Jenots klauvē pie robežas
Par daudzām sugām jautājumu nav. Kailgliemeži ir dārza īpašnieku murgs, Amerikas ūdele ir izēdusi vietējo Eiropas ūdeli, signālvēzis un dzeloņvaigu vēzis izspiež vietējos, cimdiņkrabis, dubļu krabis, rotans un apaļais jūrasgrundulis izēd pārtiku vietējām zivīm. Jūras grundulis ir arī agresīvs, turklāt jau kārtīgi iedzīvojies. Taču esot garšīga zivs! Sarkanausu bruņurupucis pārnēsā slimības un parazītus un ar savu rijību un agresīvo dabu apdraud vietējās sugas. Un dabā to izlaiž cilvēki, kuriem apnicis rijīgs mājdzīvnieks, kas dzīvo 50 gadus. Eiropā tos tagad pat aizliegts tirgot zooveikalos. Vai tiešām tāds eksotisks dzīvnieks kā bruņurupucis var būt bīstams mūsu ziemeļnieciskajai dabai? Izrādās, tie atrasti daudzviet Latvijā un spēj savvaļā izdzīvot, ziemā ierokas dūņās. Vairoties gan nespēj – tam te ir par aukstu, toties apēd zivju ikrus un kāpurus, ko varētu ēst mūsu vēži vai zivis. Sarkanausu bruņurupucis arī varētu apdraudēt mūsu tā jau reto purva bruņurupuci.
Bet kāpēc šajā melnajā sarakstā ir arī sugas, kuru Latvijā vēl nav, piemēram, jenots? Izrādās, šis pārdrošais zvērēns jau gluži vai klauvē pie mūsu robežas. Lietuvā tas jau vairojas un redzēts pastaigājamies gar Latvijas robežu. Ja neko nedarīsim, pēc pāris gadiem jenoti, iespējams, savvaļā skraidīs arī pie mums,» skeptiski prognozē Jānis Ozols. «Jenoti ir tie zvēriņi, par kuriem Amerikā uzņem smieklīgus videorullīšus –atraktīvi, bet nekaunīgi. Dabisko ienaidnieku tiem nav, viņi iet, kur grib, laupa un izēd, un no jenotiem ir ļoti grūti tikt vaļā. Jenoti ir arī iecienīti mājdzīvnieki, taču pašlaik tos atļauts turēt tikai sterilizētus,» stāsta Inta Lange.
Tikai nevajag jaukt jenotu ar jenotsuni! Arī jenotsuns ir invazīvo migrantu sarakstā, lai gan Latvijā mīt tik sen, ka ir jau gandrīz kļuvis par vietējo. Jenotsuns nav nekāds nevainīgais jēriņš, jo apdraud jūras putnu kolonijas un mazos grauzējus – peles, strupastes, susurus.
Atceļo dienas laikā!
Kā invazīvie dzīvnieki pie mums nonākuši? Parasti vainīgs cilvēks. Amerikas ūdele ievesta kā vērtīgs kažokzvērs, kas vēlāk izmucis no fermām un iedzīvojies dabā, bet jenotsuns atvests, lai papildinātu medījamo dzīvnieku klāstu. Daudzveidīgo mārīti tirgoja kā augu aizsardzības līdzekli cīņai pret laputīm. Ar kuģu balastūdeņiem atceļoja Eiropas dubļu krabji, Ķīnas cimdiņkrabji, daudzveidīgās sēdgliemenes un citi. Signālvēzi izlaida savvaļā cerībā uz lielākiem vēžu lomiem mūsu ūdeņos. Kailgliemeži atceļojuši ar stādiem, vīngliemeži izklīduši pa Latviju no muižu dārziem. «Mūsdienās Latvijai svešas sugas augs, dzīvnieks vai, piemēram, kukaiņa oliņa var atceļot vienas dienas laikā. Dažādas sugas tiek pārvestas ar kuģu balasta ūdeņiem, sauszemes kravās, dārzkopībā sēklas un stādi ceļo pa visu pasauli,» uzsver Inta Lange.
Gan aiziet, gan atnāk
Vispār beidzamo pārsimt gadu laikā pie mums uz dzīvi savvaļā apmetušās vairāk nekā 150 jaunu dzīvnieku sugu, starp tiem arī globālās sasilšanas viļņa atnestais zeltainais šakālis un krāsainais bišu dzenis. Taču ne katrs Latvijā iedzīvojies svešzemju dzīvnieks ir invazīvs. Par invazīviem uzskatāmi tie citzemju dzīvnieki, kuri nodara kaitējumu vietējām sugām – vai nu strauji izplatās un atņem tām dzīvesvietu, vai apēd tik daudz, ka vietējiem īsti nav, ko ēst, vai atnes slimības, pret kurām pašam ir imunitāte, bet vietējām sugām tās var kļūt liktenīgas,» skaidro Inta Lange.
«Pašlaik sācies globālās sasilšanas posms, un daudzas sugas maina izplatības areālu. Piemērs ir zeltainais šakālis, kas šeit ienācis, bet būtiskus draudus nerada,» teic Jānis Ozols. Zeltainais šakālis Latvijā mīt jau vairāk nekā desmit gadu, un tā ir klimata pārmaiņu dēļ dabiski izplatījusies suga, kuru jau var nosaukt par vietējo. Šakālis nav agresīvs pret vietējām sugām, tas ieņēmis savu nišu, barojas līdzīgi kā mūsu lapsas un jenotsuņi, ar vilku nekonkurē, un pagaidām nav dzirdēts, ka būtu nodarījis kaitējumu kādam lauksaimniekam. Latvijā zeltainie šakāļi mitinās ap Engures ezeru, Kuldīgas pusē un ap Ventspili, bet nav lielā skaitā un īsti nav pamanāmi. Inta Lange uzskata, ka arī dažas invazīvo saraksta sugas vairs nevar uzskatīt par bīstamām: «Es gribētu būt par advokātu vairākām sugām. Piemēram, jenotsuns šeit dzīvo jau 80 gadu, ir atradis savu nišu un asimilējies. Tāpat Amerikas ūdele. Tiesa, tās dēļ pie mums izzudusi Eiropas ūdele, jo amerikāniete bija lielāka un ēdelīgāka. Bet vai Amerikas ūdeles tagad būtu jāizķer? Citu ūdeļu jau mums vairs nav, un arī citur Eiropā vairs gandrīz nav Eiropas ūdeļu. Arī ondatra jeb ūdensžurka atradusi savu nišu un citas sugas neapdraud.»
Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.
