Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Ar Eglonu tiekamies viņa saimniecībā Meldri Otaņķu pagastā, kas atrodas aptuveni 20 kilometru no Liepājas. Interviju esam norunājuši tieši dienā, kad viņam jāpošas uz Rīgu. Tiekamies no rīta, bet saimniekam izbraukšana plānota pēcpusdienā. Pagalmā valda darbīga atmosfēra. Eglons ar ratiņiem no glabātavas ēkas uz busiņu ved kastes ar āboliem un arī to sulu. Diena ir drēgna, un viņš sakās drusku nosalis, tāpēc ciemiņus naski vedina mājā. Vairāk nekā trīs hektārus lielo dārzu varēšot izstaigāt vēlāk. Telpās acumirklī apņem siltums. Virtuvē uz malkas plīts lēni burbuļo melnā plūškoka ievārījums. Eglons, to apmaisot, stāsta, ka ogām pamazām jātvaicējas. Sākumā katls bijis pilns, tagad ir vien pusē. Vēlāk viņš masai pieliks eko cukuru un pildīs burkās. Ciemiņiem Eglons galdā ceļ ievārījuma maizes un plūškoka tēju. «Tas tikai tā – panašķēties,» viņš saka. Tikai tad, kad galds ir uzklāts, saimnieks gatavs sarunai.
Eglons Brūns:
- Augļkopis un selekcionārs. Bioloģiski audzē ābolus, plūškokus, vīnogas un citus augus.
- Savā saimniecībā interesentiem piedāvā iepazīt paša veidotus ābeļu hibrīdus, kā arī nogaršot veselībai un pārtikai noderīgus augus un to pārstrādes produktus.
- Dzimis 1940. gadā Nīcā, «Mielavu» mājās.
- Mācījies Nīcas pamatskolā, pēc tam Bulduru Dārzkopības tehnikumā.
- Augstāko izglītību ieguvis, studējot Kubaņas Lauksaimniecības institūta Dārzkopības fakultātē.
- Ieguvis daudz dažādu atzinību un goda rakstu, tajā skaitā konkursā «Sējējs» un apbalvojumu par mūža ieguldījumu Nīcas novada attīstībā.
– Šķiet, bez jums Latvijā neviens cits tik ļoti nav aizrāvies, popularizējot tādus netradicionālus produktus kā melnā plūškoka tēja, sīrups un ievārījums.
– Bērnībā katru dienu gāju no «Mielaviem» uz skolu Nīcā apmēram piecus kilometrus. Tolaik pa Bārtas upi pludināja baļķus, mēs tos saucām regatkas. Bija izveidojies aizsprostojums, kurā sasprūduši baļķi. Mēs pa tiem lēkājām, bet pēkšņi man putas priekšā. Bladāc – es ūdenī iekšā. Ko darīt? Uz skolu tāds slapjš žurks neaiziesi! Gāju pie tantes Nīcā. Izžāvēju drēbes, izžāvēju grāmatas. Viņa man iedeva plūškoka zapti ar karstu ūdeni, lai nesaaukstējos. Un nekas arī nebija! Tas man vēlāk radīja interesi. Kā tā var būt! Izrādās, melnajā plūškokā ir vielas, kas stiprina imunitāti, izlīdzina asinsspiedienu, nomierina nervus. Tāpēc – ja vīrs sakaitina, vajag apēst plūškoka zapti. Anete Borodušķe (Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas katedras pētniece – aut.) arī ir bijusi manā dārzā. Viņa iedeva spērienu ar celi pa dibenu, lai uzrakstu kaut ko. Te ir mans pētījums par to, kādu ietekmi melnais plūškoks atstāj uz organismu. Sarkano plūškoku gan var lietot tikai vienu reizi. Zinu, ka viens uztaisīja vīnu, pats baidījies dzert un iedeva vīram un sievai, kam patika iemest. Tie pēc tam trīs dienas nav bijuši darbā, bijušas problēmas. Pēc tam no dusmām dzenājuši vīna darītāju pa visu māju.
– Tomēr jūsu lielākā aizraušanās ir ābeles.
– No Bunkas, kur manā bērnībā vienu laiku dzīvojām, man atmiņā palicis tikai dīķis ar daudz zelta karūsām, kas pašas nāca spainī, smeļot ūdeni, un augļu dārzs. Tādas mazas ābelītes un skaisti, garšīgi āboli. Tēvam bija maza izglītība, bet ļoti patika augļkopība. «Mielavos», mūsu dzimtas mājās, pats bija iestādījis dārzu. Māte Lauksaimniecības skolā Jelgavā bija mācījusies par agronomi, arī zootehniķi. Kara laikā naktis pavadījām bunkurā zem ābeles.
Man vēl nebija septiņi gadi, kad sāku iet skolā. Visiem lielajiem puišiem vajadzēja skriet līdzi, un kaut kur ieraudzīju ābeles stādiņu. Izrubināju, ieliku somā vai kabatā, aiznesu mājās un iestādīju. Domāju: kas tur būs, izaugs ābelīte vai ne. Pamazām stādiņi paaugās. Kad man bija deviņi gadi, biju padzirdējis kaut ko par potēšanu – ka ābeles ir jāpotē, jo uz mežonīšiem labi āboli var neizaugt. Dabūju urbi un tēva stādītajā bumbierītē ieurbu caurumu. Iebāzu tur ābeles zariņu un aizsmērēju ar māliem. Par to pie maniem sāniem un muguras pieauga saimnieka pipka jeb kabelis šļūtenes resnumā… Ko darīt, saimnieks mūsu dzimtajās mājās bija mammas māsasvīrs, despotisks cilvēks.
– Pēc pamatskolas beigšanas izdomājāt iet uz Bulduriem mācīties…
– Desmit gadu vecumā dabūju savu pirmo grāmatiņu – Jāņa Peņģerota-Svešā izdevumu Augļu dārzs. Tad jau mācījos potēt, kā nākas. Tēvs bija karā no pirmajām dienām un atgriezās tikai 1957. gada februārī. Vēsts par to, ka nepieciešams nolikt ieročus, viņam un pārējiem karavīriem pienāca Brūnmuižā. Pēc tam viņš bija Sibīrijas lēģeros, bet es tikmēr pamazām «Mielavos» audzēju dārzu. Bulduros iestājos 1954. gadā, man vēl 14 gadu nebija.
Vēlāk nolēmām, ka būvēsim paši savu māju un stādīsim savu dārzu, lai nebūtu atkarīgi no citiem saimniekiem. Mana dārza pamatrindas ir stādītas 1957. gada rudenī. Kociņi bija izaudzēti vēl «Mielavos». Mājas «Meldrus» uzbūvējām aptuveni kilometra attālumā mantotā zemē. Nākamajā pavasarī pēc tam, kad iestādīju dārzu, traģiski gāja bojā mana māsiņa. Viņai bija 13 gadu. Gāja ar klasi upē peldēties, skolotājas līdzi. Trīs meitenes slīka, viņa neizglābās. Mamma teica – ja nebūtu iestādīts mans dārzs, no tālākās apbūves atteiktos.
– Jums Bulduros noteikti bija izcili pasniedzēji!
– Bija gan! Pie Dindoņa (dārzkopis un selekcionārs Pēteris Dindonis – aut.) nācās mazliet pastrādāt – viņš man daudz deva. Augļkopību mācīja Jānis Kārkliņš, ļoti spēcīgs augļkopis. Viņš būtu cienīgs nēsāt zinātņu doktora, profesora vārdu, tomēr padomju vara pagātnes dēļ viņu bremzēja. Klases audzinātājs Langenfelds (bioloģijas zinātņu doktors, ābeļu ģints speciālists Voldemārs Langenfelds – aut.) bija mans mentors. Cilvēks ar lielo burtu! Vēlāk viņš bija mans pasniedzējs arī Latvijas Universitātē, kad iestājos Bioloģijas fakultātē. Studēju vakarniekos. Klātienē nebija iespējas mācīties, jo ar stipendiju vien nevarētu iztikt, un man nebija, kas atbalsta. Pirmo kursu pabeidzu, un tas arī viss. Akadēmijā varēja tikai aizmirst to, ko jau Bulduros biju iemācījies. Mēs, leģionāru bērni, varējām līdz kādam līmenim pakāpties, bet, ja gribējām vairāk, partija prata pagriezt atpakaļ. Vēlāk iestājos Kubaņas Lauksaimniecības institūtā. Studēju dārzkopību, augļkopību un strādāju dārzos kā vienkāršs strādnieks. Vēlāk sodīja mani – ielika par brigadieri. Tā arī bija – strādnieks nopelnīja divus trīs simtus rubļus, bet, būdams brigadieris, garākajā mēnesī saņēmu 82 rubļus. Dienā vajadzēja būt ar brigādi, kurā ir vismaz trīsdesmit cilvēku, naktī uz dēļa jāraksta, ko katrs ir nopelnījis.
Kubaņas dārzos jau vismaz strādāja kulturāli, bet Moldāvijā man nācās iet pret savu pārliecību. Turienes dārzos nostrādāju trīs gadus. Šajā laikā ķīmijas tā saēdos, ka divas reizes saindējos.
– Droši vien šīs pieredzes dēļ arī esat bioloģiskās lauksaimniecības atbalstītājs.
– Dabā nekas nezūd un nerodas no jauna, tikai pāriet no viena veida citā. Ja ābols kļūst par kompostu, tad noder kā mēslojums.
Es kaudzē saberu kritušos ābolus, izspiedas, nezāles, kas nāk no laukiem. Ja gaisa pietiek, mazās, sarkanās slieciņas lielu čupu var pārstrādāt divu gadu laikā.
Ja neirdina, nevēdina – tas prasa mazliet ilgāku periodu. Pēc tam kompostu kā mēslojumu lieku bedrēs, stādot kociņus, vēlāk mēģinu ierušināt zemē ap saknēm.
– Cik ābeļu šķirņu vispār esat radījis?
– Cik man matu uz galvas?
– Nevar saskaitīt! Rakstītos avotos lasāms, ka esat radījis pustūkstoti ābeļu hibrīdu un 50 atzītu šķirņu. Kuras visvairāk aizgājušas tautās?
– No manis visbiežāk prasa to, kas nes manis paša vārdu. Tad vēl ‘4.02’ – tas ir mana drauga vārdā nosaukts hibrīds ‘Mec. An.-Līb’. Daudzi prasa arī ‘Zaļo Dāmu’ un ‘Elīnu’. Kad Nīcā bija Valsts prezidents, palūdza, lai es viņam pasniedzu ‘Nīcenieci’ – tā atgādina Nīcas sarkanos brunčus. Es tikai nezinu, vai prezidents neizlauza zobus, jo te bija rudenī, bet šie āboli ēdami tikai februārī, martā.
– Cik viegli ir izdomāt nosaukumus?
– Ja kādai meitenei dikti iegaršojas, tad es to ābeli nosaucu viņas vārdā. Man daudz hibrīdu ir tikai ar numuriem, bez nosaukuma. Vienkāršs cilvēks jau tos ciparus neatceras. Tie veidojas atkarībā no tā, kurā rindā un kurš pēc kārtas kociņš ir iestādīts. Ja iedodu nosaukumu, tad gan vieglāk atcerēties.
– Kā jūs zināt, ka tāda šķirne jau nav radīta? To taču ir tik daudz!
– Tādēļ jau es nodarbojos ar selekciju!
– Kura šķirne pašam vislabāk garšo? Ir kāds favorīts?
– Lielākā daļa ir hibrīdi. Par šķirni kļūst tikai tad, kad aizved uz Poliju patentēt. (Eglons ceļas no galda, ņem vienu ābolu un nogriež ar nazi glītu daiviņu, tad citu.) Viens ir ‘Eglons’, bet otrs – ‘Mec. An.-Līb’. Tas pēc garšas mazliet atgādina ‘Filipu’.
– Un kas pircējiem visvairāk iet pie sirds? Vai atšķiras šķirnes un hibrīdi, kas patīk liepājniekiem, kas rīdziniekiem?
– Tā es nevaru pateikt. To hibrīdu man ir tik daudz, ka visus vienā reizē tirgū nevar izlikt! Var tikai četras, piecas, augstākais sešas šķirnes aizvest, vairāk nav vietas. Tas, kas nonāk uz tirgus letes, ir mana versija par to, ko vērts vest cilvēkiem. Ko nav vērts vest, tie aiziet sulās. Es pats taisu analīzi – reizi mēnesī nesu uz māju, pats garšoju, vērtēju, kā garšo, kā izskatās, kā mainās struktūra, kā pa gadiem mainās izskats.
– Kā jums vispār rodas idejas par jauniem hibrīdiem?
– Pēteris Dindonis bija tulkojis Mičurinu (krievu selekcionārs Ivans Mičurins – aut.) un savā dārzā man parādīja, kādu metodi viņš ir lietojis. Es nolēmu, ka man arī tā jāizmanto. Sibīrijā, kur Mičurins bija, sniegs varēja būt metra dziļumā un varēja būt arī daudz dziļāks. Ar kādiem draudiem ābelītes nosargāt no zaķiem vai stirnām? Nekādiem! Atklātā tekstā viņš nepateica, ko darīt, bet – kam tad galva ir domāta?! Es selekcionēju plūmlapainās ābeles. 2020. gadā iestādīju divsimt ābelīšu, savus hibrīdus, un tikpat kā nesargāju no stirnām un zaķiem. Nav nekāda nožogojuma. No visiem kociņiem trīs vai četrus zaķīši drusku pagrauzuši, tātad redzams, ka Mičurinam bija taisnība.
Man vienā vietā dārzā zemīte pavisam švaka – pat nezāles neaug, kā nākas! Bet ābelītēm tāda zeme ir pietiekami laba. Esmu lasījis, ka Mičurins dabūja pat pārcelt savu dārzu uz neauglīgu zemīti, jo saprata – ja selekcijā izmantos rietumu šķirnes, kas pieradušas pie labiem apstākļiem, siltāka klimata, ābelītes pēc pirmā kārtīgā sala nosals.
– Tāpēc arī ārzemju šķirnes pie mums tik labi neieaug.
– Tā ir. Es atvedu ‘Golden Delicious’ šķirni, domāju – izmantošu selekcijā, bet tomēr ieklausījos Mičurina domās. Paskatījos, ka šeit tie āboli neizaug diez ko vērti, un selekcijā neizmantoju.
– Kas ir grūtākais selekcionāra darbā?
– Visu to smalkāko darbu izdarīt – noizolēt, apputeksnēt.
Putekšņus uz zieda uznesu ar mazo bārdas nazi. Tas vajadzīgs tāpēc, ka dārzā, kas pilns ar ziediem, bitītes jau nemeklēs vienu vai divus ziediņus. Bet tas kociņš ir centies ziedēt un grib ražot!
Dažkārt noizolē, bet ziedputekšņi nav uzņemti. Ne jau visi ziedi pieņem visu, tāpat kā sievietes nepieņem visus vīriešus. Pēc tam laikus jānovaktē, lai izņemtu gatavās sēkliņas.
– Vajag ļoti lielu pacietību. Cik gadu paiet, līdz var sākt baudīt augļus?
– Mičurinam vajadzēja 29 gadus, līdz dabūja baudīt viena hibrīda pirmos augļus. Man tik ilgi nav bijis jāgaida.
– Vai nepienāk brīdis, kad liekas, ka visas iespējamās šķirnes jau ir radītas un – ko vēl jaunu izdomāt.
– Nē! Nav vienādu pirkstu nospiedumu pasaulē – tāpat arī ar šķirnēm. Ne viss, kas izveidots, protams, ir labs, un ne viss ieiesies. Bet, ja no manis izveidotām šķirnēm viena kļūs tik iecienīta kā ‘Baltais Dzidrais’ vai ‘Antonovka’, savu mūžu nebūšu nodzīvojis veltīgi.
– Vai vecās šķirnes vēl vispār var nopirkt? Esmu dzirdējusi, ka kartupeļu audzētāji saka: īsto ‘Adrettu’ nemaz vairs nevar dabūt.
– Selekcijas stacijas nodarbojas ar to, lai atlasītu šķirnes eksemplārus pēc to pirmatnējām pazīmēm. Bet pircēji tās vecās šķirnes bieži nemaz nevēlas. Piemēram, ‘Sīpoliņu’ nav prasījuši vismaz divus gadus. Ja uz Rīgu paņemu līdzi kādu kastīti ‘Antonovku’, nākas pa to pašu ceļu atvest atpakaļ.
– Jums dārzā aug ne tikai ābeles. Plūmes arī.
– Jā, un bezērkšķu kazenes. Plūmītes rindā stādu slīpi. Tad tās ir praktiski neiznīcināmas. Ja nosalst līdz sniega līnijai, atjaunojas. Ja nosalst līdz zemei, vienalga atjaunojas. Ķiršus, plūškokus arī tā var stādīt.
– Bites jums arī ir, ja jau cienājat ar medu.
– Divas bišu saimes panīka, tagad varētu būt kādas desmit. Pavasaris rādīs, kā būs pārziemojušas. Vēl grūti pateikt.
– Skatos, jūs ar savu produkciju pat smalkos Rīgas restorānos esat ticis.
– Restorāna Vincents saimnieku Mārtiņu Rītiņu pazinu no pirmajiem zaļajiem tirdziņiem. Esmu bijis arī Baltezerā pie viņa uz dzimšanas dienu.
Sēdēju blakus prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai, aprunājos pat ar viņu. Rītiņš ņēma manas sulas, augļus, kad vajadzēja reprezentācijas vajadzībām.
Tagad gandrīz visi ekoveikali ir apēsti. Zaļās govs Blaumaņa ielā vairs nav, veikala Brīvības ielā pie Alfas vairs nav. Liepājā bija veikaliņš, nav vairs. Ventspilī bija veikals, arī nav. Tā vietā, lai purinātu bioloģiskos, vajadzētu vairāk uzmanības pievērst tiem, kuri ved produkciju no ārzemēm, un arī vietējiem, kas strādā ar ķīmijām.
– Jūsu vecumā krāmēties un braukt uz Rīgu tomēr prasa daudz spēka. Kur ņemat jaudu tik aktīvi vēl darboties?
– Ābolus ēdu! Un meitenes foršas satieku – gan tirgū, gan mājās pie manis atbrauc. (Smejas.)
– Esat ieguvis arī «Sējēja» balvu.
– Četras! Vienu man pasniedza prezidents Raimonds Vējonis. Vēl ir no ciema un no prezidenta.
– Jums dod gandarījumu tas, ka saņemat kādu apbalvojumu?
– Kas man cits dos kādu gandarījumu?
– Vispār ir, kam atstāt mantojumā savas zināšanas un arī dārzu?
– Man ir trīs bērni, mazbērnu – vairāk. Ceru, ka mazmeita Laila šo visu pārņems. Vienu šķirni – ‘Laila Brūna’ – viņai esmu veltījis. Mazdēliņam Ričardam arī vienu šķirni veltīju.
– Atceros, kad strādāju vietējā avīzē, katru ziemu informējāt par to, ka piemājas dīķī organizējat publiskās slidotavas un vietējiem bērniem piedāvājāt pat slidas.
– Vairākus gadus pavasaros un rudeņos pēc ražas novākšanas devos uz Vāciju strādāt. Sāku ar 1992. gadu, kad pirmo reizi tiku ārā aiz dzelzs priekškara. Pavasaros, kad slidošana vairs nenotika, Vācijā krāmu tirdziņos pārdeva lētas slidas. Atļāvos pirkt par summu līdz piecdesmit markām. Tā biju sapircis gandrīz pussimt pāru.
– Ceļošana arī ir viena no jūsu kaislībām?
– Jā, šajā istabā var redzēt, kur esmu ceļojis! Kuba, Gambija, Norvēģija…
– Baltijas ceļā stāvējāt pie Brīvības pieminekļa. Rādījāt, ka pirms vairākiem gadiem stāvējāt ar plakātu, kas vēstīja par Krievijas draudiem Gruzijai, Ukrainai un Latvijai, pie Eiroparlamenta Briselē. Kas jums liek būt politiski aktīvam?
– Tas, ka redzu, kas notiek… Pagājušā gada marta beigās divus hibrīdus aizvedu uz patentēšanu Polijā. Tas ir netālu no Vācijas robežas. Braucu pats. Bija desmit stādiņi jāaizved no katras šķirnes. Tagad pāris gadu pētīs ražu, salīdzinās ar līdzīgām šķirnēm. Ja neatradīs, ka ir vienādi pirkstu nospiedumi, varēšu sist sev pa plecu, ka esmu selekcionārs un ka man ir divas šķirnes selekcionētas. Pēc tam aizbraucu gandrīz līdz Ukrainas robežai. Biju paņēmis līdzi mazliet pārtikas un medicīnas preces, ko nodot. Gribēju nobraukt gar robežu un paņemt ukraiņus, kam vajag palīdzēt, bet nelaida nost no galvenā ceļa… Vēl pats labi atceros kara laiku, bēgļu gaitas, tāpēc daudz domāju par ukrainīšiem. Saprotot, cik viņiem tagad smagi iet, cenšos palīdzēt, kā varu. Labdarības organizācijai nodevu paciņas, ģeneratoru. Tepat Vaiņodē, bijušās internātskolas telpās, dzīvo bērni, tiem arī cenšos palīdzēt. Aizvedu medutiņu, nopirku rupjmaizīti, pieniņu. Uzsmērējām maizīti – kā viņi ēda!
– Esat vairāku grāmatu autors un rakstāt arī dzeju.
– Kā jūs zināt? Mēģināšu kaut ko norunāt no galvas. Visu, ko esmu sacerējis, neatceros… «Bez dārza es jau nebūtu nekas,/ Zem ļaužu kājām puteklītis mazs./ Tas rītos modina un augšup ceļ,/ To draugi apbrīno un daži peļ.»
Iesaka Eglons Brūns:
Kā pareizi uzglabāt ābolus?
- Glabātavā jābūt plus 2–3 grādiem.
- Gaisam jābūt mitram. Lai to panāktu, grīdu ik pa laikam nolaista ar ūdeni.
- Kastēs nedrīkst būt puvuši āboli. Tas nozīmē, ka augļi regulāri jāpārlasa.
Eglona radītas ābeļu šķirnes un hibrīdi, kas ziemā labi glabājas:
1. ‘Laila Brūna’.
Augļi lieli, tumši sarkani vai gaišāki ar svītrainu krāsojumu, saldskābi, sulīgi. Saglabājas līdz janvārim.
2. ‘Mec.An.-Līb’.
Augļi lieli vai vidēji lieli, zaļi, saules pusē var būt maigs sārtojums. Uzglabājot kļūst dzelteni. Izcili aromātiski. Saglabājas līdz martam.
3. ‘18–17’.
Augļi nelieli, tumši sarkani ar baltiem punktiem, saldskābi, sulīgi. Labi saglabājas līdz maijam, jūnijam.
4. ‘9–28’.
Augļi sārti ar dzelteniem punktiem.
Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.
