Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Atklāsmes publicētas žurnālā Klubs 2015. gada 8. numurā.
Vienmēr esi atvērts pret to, ko redzi.
Brīdī, kad tev šķiet, ka tu jau visu zini un nekas vairs nav interesants, tavs ceļojums beidzas. Mans princips – vienmēr turēt acis vaļā un būt atvērtam. Jo dzīve ļoti bieži piespēlē interesantus cilvēkus un tieši viņi kļūst par lielāko vērtību. Tāds klasisks stāts man bija, piemēram, ar žurnālistu Pēteri Gresti. Mēs ar Egilu Helmani un Mārtiņu Jansonu tikko bijām atgriezušies no Somālijas. Žurnālista ziņkāre man vienmēr liek painteresēties vairāk «YouTube» vai «Google».
Ko es tur atradu? Ļoti kvalitatīvu filmu par Somāliju, kas 2012. gadā bija atzīta par labāko pasaulē. Un starp filmas veidotājiem ieraudzīju vārdu – «Peter Greste». Atradu viņa profilu «feisbukā» un uzrakstīju: «Sveiks! Ja kādreiz esi Eiropā, varbūt varam tevi nointervēt mūsu stāstam par Somāliju.» Biju pārsteigts, ka viņš jau nākamajā dienā man atbildēja: «Esmu Latvijā.» Viņš pirmo reizi mūžā bija atbraucis ar tēvu apskatīt savu dzimteni. Satikāmies viesnīcā «Latvija», iepazināmies un pat kopā nosvinējām gadumiju. Nākamajā Jaungadā viņš jau tika aizturēts un arestēts Ēģiptē. Bet nesen biju aizbraucis uz Austrāliju pie viņa, mēs uztaisījām stāstu Latvijas Televīzijai. Lūk, kā viena nejaušība var veidot veselu stāstu.
Neapturi ēzeli, kas nav tavējais.
Šis ir afgāņu teiciens, kas pārfrāzējot nozīmē – nejaucies citu darīšanās, nemēģini cilvēkam iestāstīt to, kā nav!
Mēs ar Ati Klimoviču ielidojām Ēģiptē dienā, kad Mubaraka režīms bija atkāpies un varu pārņēma cilvēki uz ielām. Tas skats bija kā no šausmu filmām – pa ielām skraida cilvēki ar mačetēm, šaujamajiem, visur sakurināti ugunskuri, pilnīgs bardaks. Ar busiņu no lidostas līdz centram mēs braucām visu nakti. Ik pa brīdim mūs apturēja un prasīja, kas mēs tādi esam, līdz nokļuvām pie mubarakiešiem, kuri negribēja, lai žurnālisti iebrauc valstī. Mēs ar Ati izdomājām, ka samānīsimies – neesam nekādi žurnālisti, bet gan rakstnieks un scenārija autors. Mānīties tomēr nebija jēgas, jo, atverot mūsu pases, kur var redzēt Afganistānas, Somālijas un citas vīzas, kļuva skaidrs, ka neviens rakstnieks nebrauc uz vietām, kur viss deg elles liesmās. Secinājums viens: nav jēgas kaut ko izdomāt, jo dzīve tik un tā visu noliek savās vietās.
Cilvēka lielākā kļūda ir necienīt vecākus.
Negribu teikt, ka mēs necienām savus vecākus, taču mūsu uzmanība viņiem ir segmentēta, jo tomēr esam vairāk katrs pats par sevi. Austrumos vecāki ir pirmajā vietā, tikai pēc tam seko sieva un bērni. Mazs piemērs. Ja veikalā sākas kaulēšanās, vispirms dēls nosaka cenu, tad viņš sauc tēvu un pēc tam vectēvu, kurš tad arī apstiprina, vai varēs pārdot preci par viszemāko cenu. Man šķiet, ka šī saite un savstarpējā cieņa starp paaudzēm – tas ir forši.
Jākoncentrējas uz būtisko.
Nesen runājāmies ar mūziķi Raimondu Tigulu, kas lidostā nejauši bija saticis komponistu Arvo Pertu. Raimonds bija aicinājis viņu uz Tiguļkalnu, varbūt ko uzspēlēt un tā. Un Perts bija atbildējis: «Man ir tik daudz gadu, ka dzīvē jākoncentrējas tikai uz būtisko.» Un tā ir liela mūsu problēma – saprast, kas ir tavējais un kam velīt visu uzmanību. Darīt būtisko.
Lai ieraudzītu savu māju, tev jāiziet no tās ārā.
Desmit gadu esmu nostrādājis televīzijas ziņās – tā ir milzīga rutīna, kurai kā žurnālists izej cauri. Bet tu satiec tūkstošiem cilvēku, nonāc neparedzamās situācijās un neviena diena nav vienāda. Viens no maniem izaicinājumiem vienmēr bijusi ceļošana, braukāšana apkārt pa pasauli. Ceļojumi liek iziet no komforta zonas un uzliek jaunus pārbaudījumus. Bet jebkuras pārvarētas grūtības padara mūs stiprākus.
Kad pēc ilgāka laika atgriežos mājās, lidostā mani vienmēr pārņem saviļņojums – tu atgriezies dzimtenē, pie savējiem.
Piederība savai zemei ir svarīga.
Viens ir braukt skatīties, kā dzīvo pasaulē, bet otrs – sakārtot savas mājas. Laikam jau latviešiem gēnos ir tā vajadzība pēc sava stūrīša. Agrāk pat iedomāties to nevarēju, taču tagad ar lielu prieku brīvdienās pļauju zāli un šeptējos pa dārzu.
Svarīgi ir zināt ne tikai savas zemes, bet arī ģimenes vēsturi. Kāpēc tik daudzi zīmē savus ciltskokus? Lai saprastu, no kurienes mēs katrs nākam un kas esam. Savu īsto vectēvu – lielu nacionālistu – nemaz tā labi neatceros. Viņi ar vecomāti ir no Sēlijas tālā gala. Pēc kara abi ar vecomammu dabūja bēgt no dzimtajām mājām un pārcelties uz Kurzemi. Īsto vecotēvu izsūtīja uz Vorkutu. Vecāmāte apprecējās otrreiz. Vectēvs, kas mani uzaudzināja, paglābās no vācu un krievu armijas, viltojot pasi un uzrādot, ka ir jaunāks. Tā arī visu mūžu viņam dokumentos bija par dažiem gadiem mazāk nekā patiesībā. Savukārt pa tēva līniju mani senči ir no Sanktpēterburgas un Vecbebriem. Lūk, cik sarežģīta vēsture vienas ģimenes lokā! Un tāda tā ir arī visai mūsu tautai.
Cik daudzi no mums, ja sāktos kaut kāds konflikts, varētu aiziet dzīvot mežā?
Šādu jautājumu es uzdevu, kopā ar kolēģiem veidojot filmu par sievietēm, kas atbalstīja mežabrāļus pēc kara. Viņas nesa viņiem ūdeni, pārtiku, drēbes, palīdzēja ar informāciju. Daudzām mežā bija vīri, brāļi un tēvi. Mūsu doma – paskatīties uz karu no sieviešu pozīcijām, kā viņas to izjuta, jo sievietes jau bieži vien iznes to lielāko smagumu. Protams, arī vīriem nebija viegli. Lai dzīvotu mežā ne tikai vasarā, bet arī ziemā bunkuros, kuros pat nevar kurināt uguni, jābūt lielai pārliecībai. Cik daudzi no mums šodien konflikta gadījumā ātri gribētu bēgt prom un cik liela daļa paliktu – tās tādas manas pārdomas.
Nebaidās tikai muļķi.
Man daudzi ir vaicājuši, vai nebaidos braukt uz karstajiem punktiem. Es varu atbildēt vienu: nebaidās tikai muļķi. Bieži vien bojā iet ļoti pieredzējuši žurnālisti, kas bīstamās situācijās pabijuši jau vairākkārt, jo viņi, ja tā var teikt, zaudē modrību. Bieži vien tā gluži vienkārši ir neveiksme – būt nepareizā vietā un nepareizā laikā. Bīstamu situāciju bijis daudz. Kaut vai braucot Irākā pa lielceļu mašīnā uz Bagdādi un jūtoties kā krievu ruletē – trāpīs tev ar automātu vai netrāpīs?! Nemiernieki bieži apšaudīja garām braucošās mašīnas.
Cilvēku grauj skaudība un lepnums.
Kļūstot vecāks, vairāk aizdomājos par dzīves jēgu. Par to, kas paliks aiz manis. Tu sāc novērtēt ģimeni – saproti, cik svarīgi veltīt laiku viens otram un pēc iespējas vairāk būt kopā ar bērniem. Saproti, cik svarīgi ir draugi. Aizdomājies arī par veselību. Īpaši, ja tevi skārušas veselības problēmas (Sandijs pirms pieciem gadiem izslimoja C hepatītu – aut.). Grūtībās ļoti labi var redzēt, kas ir tavi īstie draugi. Aktīvi strādājot žurnālistikā, esmu saticis ļoti daudz cilvēku, un parasti iedomīgākie ir tie, kas dzīvē neko nav sasnieguši. Lieli cilvēki – tādi kā Dalailama – ir vienkārši un atvērti. Un vēl man šķiet – ja tu pats esi jauks, arī pasaule pret tevi būs tāda. Ja tu mīlēsi cilvēkus, arī viņi tevi mīlēs. Cilvēki, kurus savā dzīvē satiekam, ir mūsu lielākā vērtība.
Svarīgi darīt to, kas izdodas un patīk.
Vairākus gadus esmu nostrādājis TV pētnieciskajos raidījumos «Nekā personīga» un «De Facto». Ir gājis dažādi. Esam lēkušies ar bandītiem, izsekojuši politiķus, agri no rīta dežurējuši pie mājām. Pie mums Latvijā bieži vien rodas sajūta, ka tā ir Dona Kihota cīņa ar vējdzirnavām. Blēžu mazāk nekļūst, tikai shēmas top rafinētākas. Protams, šis darbs ir ļoti svarīgs, bet no tā nogursti. Tādēļ beidzamajos gados režisēju un producēju dokumentālās filmas. Daru to, kas man visvairāk patīk.
Latvija kā neliels ciemats uz pasaules fona.
Es drīzāk esmu tāds impulsīvs neirotiķis, nevis cilvēks, kas pamatīgi plāno un shēmo. Mana sieva ir pilnīgs pretmets man. Viņa ir bijusī šahiste un vienmēr izdomā vairākus gājienus uz priekšu. Brīžiem nesaprotam, kā tik dažādi cilvēki var dzīvot kopā. Taču, ja es būtu racionāls pašlabuma meklētājs, nekad nebūtu izbraukājis tās daudzās valstis. Bieži esam braukuši bez apdrošināšanas, uz savu risku. Taču mans princips dzīvē – kas neriskē, tas nedzer šampanieti. Starp citu, nesen jaunam čalim operatoram piedāvāju braukt uz Ukrainu, taču viņš atteicās, jo esot pārāk bīstami. Cilvēciski es viņu saprotu. Lai brauktu uz valstīm, kur tevi var nolaupīt, nošaut, saķert malāriju vai Ebolas vīrusu, jābūt nedaudz trakam. No otras puses, svarīgi parādīt, ka visās šajās vietās dzīvo cilvēki. Mūsdienu pasaule ir ļoti sarežģīta. Pašnāvnieku, ko viens sauks par brīvības cīnītāju, kāds cits nodēvēs par teroristu. Kuram ir taisnība? Tagad radikālie islāmisti izmanto komunikācijas līdzekļus «YouTube», lai parādītu, kā viņi nocērt galvas. Pasaule strauji mainās. Salīdzinot mēs, Latvija, esam tāds neliels ciems uz pārējo fona.
Brauciens ar laimīgām beigām.
Tādu situāciju, ka tieši būtu jāieskatās acīs nāvei, man nav bijis. Bet riskantu situāciju gan. Kad pēdējoreiz pirms pāris gadiem bijām Afganistānā, Meimanā, mūsu karavīri to bija jau pametuši. Bijām atveduši datorus kā palīdzību afgāņu skoliņai. Taču neilgi pirms mūsu vizītes pie mošejas bija uzspridzinājies pašnāvnieks, nogalinot vairākus desmitus cilvēku. Vietējie runāja, ka vainīgs kāds neapgraizīts iebraucējs. Aizdomas krita uz mūsu kompāniju. Pilsētiņas mērs atteicās sadarboties, arī policija sacīja, ka nespēs mūs nosargāt. Beigās mums iedeva līdzi padzīvojušu kungu, piebilstot: viņš jau savu dzīvi nodzīvojis. Brauciens uz skoliņu nebija patīkams, bet viss beidzās laimīgi.
Nenoklusē nepatīkamu patiesību! Otram acis var kļūt sarkanas, bet ne slimas.
Šī ir paruna, ko dzirdēju Āfrikā, Mali. Par sevi varu teikt, ka neesmu ideāls, man arī ir savi niķi un problēmas. Bet uzskatu, ka vērtība ir godīgas attiecības. Kad dzīves beigās pavilksim apakšā līniju, būs skaidrs, cik godīgi vai negodīgi esam bijuši. Kā saka vjetnamiešu paruna: katra cilvēka galvenais īpašums ir viņa prāts un viņa ceļš.
