Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
8
-
1
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Nekad neesmu būvējis vēlmju un sapņu pilis. Viens liels sapnis – uzcelt pašam savu māju – ir piepildījies, un tagad man būtiski šķiet mazie mērķīši.
Es esmu domājis, kā ir tiem bagātajiem cilvēkiem, kuriem visa kā ir gana un visu laiku jāmeklē aizvien jauni mērķi. Pieļauju, ka daļa no viņiem tad meklē varu, jo visiem jau ir vajadzīgs kāds dzīves piepildījums. Manā dzīvē šobrīd ir tāds labs līdzsvars. Man pat šķiet labi, ka man mazliet naudas pietrūkst, jo tad man ir mērķis, piemēram, to sakrāt, lai aizbrauktu ceļojumā vai šo to nopirktu.
Bez ticības ir grūti dzīvot.
Man nesen nomira mamma. Viņa bija mans tuvākais cilvēks, un es viņu ļoti mīlēju. Varbūt nav labi tā sacīt, bet, jā, vairāk nekā tēti. Kad uzzināju viņas diagnozi – vēzis, pirmās trīs dienas mēģināju sakārtot savas domas un apzinājos, ka visādi var beigties. Šādos brīžos jau meklē atbildes uz dažādiem jautājumiem. Taču tad, kad zini, ka nekādi nevari palīdzēt, svarīgākais šķiet, lai tas process notiktu pēc iespējas mazāk sāpīgi. Kad mamma teica, ka viņa ir gatava aiziet, manī ienāca gaišums. Biju klāt pie mammas nāves mirklī, un tas bija svētīgi.
Pirms kāda laika tviterī parādījās jautājums: «Kas citiem palīdz pieņemt to, ka viņu vistuvākie mirst?» un iekavās bija ierakstīts – reliģiju lūdzu nepieminēt. Uz šo jautājumu bija samērā padaudz atbilžu – ap 40, un man likās interesanti tās palasīt, jo patiesībā jau vienas atbildes nav. Bet man šķiet – ja tu tici, tad tik lielas sāpes nepiedzīvo.
Mēs dzīvojam savu bērnu dēļ. Mums ir trīs dēli, un viņi liek citādi paskatīties uz dzīves vērtībām. Ko man pašam vajag? Lai ir, ko paēst, un ir, kur pagulēt. Ja būtu viens vai arī tikai divatā ar sievu, mums pat māju īsti nevajadzētu. Bet tad, kad parādās bērni, tu pelni naudu viņu dēļ. Jā, dzīve ir pakārtota bērniem, un man tas patīk.
Bet, kamēr nav bērnu, tu viņus īsti nesaproti.
Pat atceros, ka kādreiz pie mums atnāca ciemos draugi ar bērniem, un es pat nezināju, ko viņiem īsti sacīt. Ar meitenēm vēl biju iemācījies sazināties, bet ar puišiem gan ne. Bet, redz, man pašam dzīvē ir tikai puikas. Dēli ir trenējuši manu pacietību. Agrāk daudz ātrāk aizsvilos. Bet man ir ļoti paveicies ar sievu. Mans tēvs, piemēram, neuzskatīja, ka miesas sodi būtu kaut kas slikts. Bet mana sieva bija kategoriski pret ko tādu ģimenē. Sākumā es vēl par to šaubījos, jo domāju – ko tad darīt, ja bērns neklausa? Atceros, ka vecāko dēlu Arti esmu dažas reizes parāvis aiz auss. Bet ar jaunākajiem – Justu un Intaru – tas vairs nav atkārtojies. Bērnos ir jāmācās ieklausīties, jāuztver kā personības. Viņi nav sliktāki vai zemāki par pieaugušo, viņi tikai mācās augt.
Svarīgi, ka otrs cilvēks tevi līdzsvaro..
Es, piemēram, esmu liberālāks cilvēks. Savukārt mans tēvs (mācītājs Laimonis Tomsons – aut.) – konservatīvāks pēc uzskatiem. Ko es esmu mācījies šajās attiecībās? To, ka tēva pieredze un no tās izrietošā gudrība man palīdzējusi neiekrist kaut kādos grāvjos. Tā man ir likusi padomāt – hm, vai tas man nāks par labu?
Es, piemēram, nekad dzīvē neesmu pamēģinājis cigareti. Kaut arī, kad skolā bija celtniecības prakse, tiku mudināts to darīt. Taču man negribējās. Tagad es domāju – kāda būtu bijusi jēga no tās un vispār cigaretēm? Nenosodu cilvēkus, kas pīpē, bet priecājos, ka man nav nācies iekrist šādā bedrē.
Tēvs mani joprojām šad tad pamāca – gan bērnu audzināšanā, gan attiecībā uz kaut kādām manām rīcībām. Mēs ar sievu, būdami brīvāki savos uzskatos, reizēm pieļaujam arī bardaku bērnu istabā. Bet tēvam tas nepatīk. Viņš ir dusmīgs un uzskata, ka visu vajag sakārtot. Ne visā es viņam piekrītu, bet pieredzējušāks skats līdzsvaram reizēm ir vajadzīgs. Turklāt tētis man ir iemācījis darīt daudz ko praktisku – krāsot, skrūvēt, zāģēt, ievilkt elektrību, lodēt. Iespējams, ja tā visa nebūtu bijis, manī nebūtu tik lielas apņēmības un gatavības celt savu māju.
Nākotne ir labāka par pagātni
Man nekad nav gribējies atgriezties pagātnē, un man nav žēl, ka man šogad paliek 50. Vienīgais, ko apzinos, ka laiks, kas man ir atlicis, ir mazāks, nekā līdz šim ir bijis. Un, cik man būs dots, es nezinu. Bet, ja vismaz vēl kādus divdesmit piecus gadus man atļauts darboties, tad, protams, ir jāaizdomājas, vai to, ko daru, vēlāk nenožēlošu dzīvē. Ja vien nenomiršu ar sirdstrieku vai nenokļūšu autoavārijā, skaidrs, ka nonākšu līdz pārdomām par to, vai manai dzīvei ir bijusi kāda jēga. Man gribas, lai tā nožēla nebūtu liela.
Bet, kā jau teicu, es dzīvē neraujos pēc lielām lietām, tās man nešķiet būtiskas. Un nedomāju, ka vecumā, guļot gultā, domāšu par to, cik labi, ka māju esmu uzcēlis. Kas tur liels? Māja jau ir tikai praktiskai lietošanai. Pat ja es būtu taisījis karjeru un kļuvis par ministru vai premjerministru – kas no tā? Man liekas, ka dzīves lielumu dod ikdienas sīkās lietas.
Man lielumu dod mana ģimene, mani cilvēki apkārt, draugi, sieva, bērni, vecāki – visi, kuriem es varu kaut ko labu izdarīt. Mana sieva šobrīd strādā vairāk nekā agrāk, un es viņai palīdzu nomazgāt traukus, palaist bērnus uz skolu, apjautājos, kā viņiem klājas.
Man tas viss liekas vērtība. Ja man šobrīd būtu jāmirst, es to nenožēlotu. Mūsu jaunākajam dēlam ir tikai desmit gadu, un man gribētos būt viņam līdzās vismaz desmit gadu, kamēr palaižu viņu lielajā dzīvē. Tāpēc saudzēju savu veselību. Man savulaik bija problēmas ar muguru, tāpēc regulāri vingroju un šad tad piedomāju arī par to, ko ēdu.
Mūsu teiktais ietekmē ne tikai īstermiņā, bet arī ilgtermiņā.
Kādu brīdi nodarbojos ar pētniecisko žurnālistiku un diezgan ātri pamanīju, ka tad, kad tu kaut ko izdari, tūlītēja reakcija ir samērā reti. Bet paiet divi, trīs gadi, kamēr kāds tevi sadzird, un tad tās lietas aiziet vēlamā virzienā. Tas attiecas, piemēram, uz paliatīvās aprūpes problēmu, par kuru kopā ar kolēģiem runājam jau ilgāk nekā gadu. Akcijā Dod pieci tika vākti līdzekļi, un šogad jau ir paredzētas dažas reālas lietas. Tā smagā mašīna drusku ir iekustējusies, un par to ir gandarījums.
Ļoti būtiska attiecībās, manuprāt, ir otra vērtēšana augstāk par sevi.
Normālā un dabiskā mana reakcija parasti ir – man ir taisnība, jo gribas jau sevi uzskatīt par gudrāku. Bet paiet kāds laiks, un redzu, ka, pateicoties sievas rīcībai, noticis tieši labāk. Tas iemāca saprast, ka man ne vienmēr ir taisnība.
Likt otram sajusties labi – tas ir svarīgi. Man ir bijušas meitenes pirms sievas, bet tieši viņa man likusi justies novērtētam. Viņa man saka: «man patīk, ko tu dari,» «man patīk, kā tu dari», «man patīk, kā tu izskaties».
Ar sievu pārsvarā dalos tikai priekā. Nelâgo klusîbâ pârvâru sevî. Ja man darbā ir problēmas un tās mani uztrauc, tad ko dod, ja tās uzkraušu savai sievai?! Jā, es būšu par tām pasūdzējies, un viņa mani pažēlos. Bet, ja viņa man šajās problēmās palīdzēt nevar, tad man jau vieglāk nekļūs. Bet es labprāt uzklausu sievas stāstīto. Jo viņai reizēm ir svarīgi izrunāties. Man gan arī. Kaut vai tad, kad vaicāju viņai pēc padoma, vai man mainīt darbu vai ne, man bija svarīgi dzirdēt no viņas – lai kādu lēmumu tu pieņemsi, es tevi atbalstīšu.
Mīlestība ar gadiem izplešas, kļūst stiprāka.
Mēs ar sievu esam kopā jau 25 gadus, un vārds šķirties no mūsu leksikas ir izmests. Mīlestība ir izvēle – vai tu gribi cilvēkam veltīt dzīvi vai arī ne. Mums visādi ir gājis, bet tas nemaina manu nostāju. Man būtu ļoti žēl, ja maniem bērniem būtu jāizvēlas starp mani un mammu. Ar katru gadu grūtāk iedomāties, ka otra varētu nebūt. Iedomājos savu tēvu, kuram pēc mammas bērēm bija ļoti grūti… Viņi bija kopā ilgāk nekā 50 gadu.
Jā, mēs katrs pārī esam personība, un kādā brīdī otra rīcība var nepatikt un gribēties, lai otrs rīkojas citādi. Un tas ir ļoti normāli cilvēcīgās attiecībās. Taču nav slikti paturēt prātā – vai tiešām dzīves laikā vajag izdusmoties uz otru, bet pie kapa runāt saldus vārdus?! Mēs ar sievu esam vienojušies par to, ka mūs abus kremē. Man negribas, lai pēc mums kāds īpaši sērotu. Uzkurināt gaisotni ar sēru dziesmām un žēlabām – kādēļ? Tāpat skaidrs, ka tiem, kas paliek, ir grūtāk nekā tam, kas aiziet. Tāpēc lai atskaņo bērēs ļoti jautro Raimonda Paula un Jāņa Petera dziesmu Tā diena: «Tai dienā, kad es dzisīšu, uz sliedēm tramvajs apstāsies… tas tramvajs, ko negaidu es.» Lai izber mūsu pelnus kaut kur un par mums aizmirst (smejas). Svarīgāk ir pievērst uzmanību dzīviem cilvēkiem, nevis kapam. Un domāt par to, kā dzīvot uz priekšu.
Raudu tad, kad neviens uz mani neskatās, jo jocīgi jau ir, ka vīrietis raud.
Par savu dzīvi neraudu, bet dažreiz brīnos, kas mani parauj vaļā. Asaras man var izsaukt gan labdarības akcijas, gan dokumentālās filmas. Tajā ziņā esmu emocionāls.
Bet man prasās, lai vīrietis ir vīrišķīgs – ar izlēmīgu rīcību un drosmi. Un tad, kad ir kādas problēmas, viņš nevis raud un krīt depresijā, bet meklē risinājumu. Es reiz piedzīvoju tādu gadījumu. Man bija kādi divdesmit gadi, un es ar savu toreizējo meiteni biju aizbraucis uz brālēna dzimšanas dienu Koknesē. Divos naktī svinības beidzās, un mēs izlēmām braukt uz mājām.
Aizgājām uz autobusa pieturu, bet mums pēkšņi tuvojās desmit iedzērušu jauniešu bars. Sapratām, ka nebūs lāgā. Teicu meitenei – klausies, ejam atpakaļ uz mājām. Kad viņi sāka svilpt un skriet mums pakaļ, sapratu, ka lielas cerības aizbēgt nav, bet kauties ar viņiem es arī nebūtu bijis spējīgs. Un tad notika viens no brīnumiem manā dzīvē. Es lūdzu Dievu, un, kad bija palikuši kādi piecpadsmit metri līdz mums, bars pēkšņi pazuda.
Bet man nav sveša arī nevīrišķīga rīcība morālā ziņā. Piemēram, ceļot māju, man piedāvāja lētākus materiālus, par kuriem nevajadzēja maksāt PVN, un es pieņēmu šo variantu. Tas man bija izdevīgi, bet pēc tam man bija riebīga sajūta. Arī glabājot mammu, apbedītāji man piedāvāja sarīkot lētākas bēres – bez PVN, bet šoreiz gan atteicos.
Mēs bieži sūkstāmies par to, ka dzīve ir draņķīga, bet es esmu ļoti priecīgs, ka esmu dzīvs.
Mēs visi ejam baznīcā, un dēliem arī ir izveidojusies sava izpratne par Dievu. Bet mans vidējais dēls Justs, kad viņam bija seši gadi, man iemācīja skaistu lūgšanu, kuru viņš skaitīja katru vakaru: «Paldies, Dievs, ka dzīvojam šajā jaukajā pasaulē, ka mums ir tik laba dzīve, ka varam izdzīvot grūtības, augt, mainīties un domāt.» Pat nezinu, kur viņš to bija dzirdējis.
Kaut kas man izdodas, kaut kas ne, bet es noteikti esmu ieguvējs, dzīvojot šo dzīvi.
Daudzi cilvēki saredz tikai slikto. Man palikusi prātā kāda līdzība no viena reliģiska autora. Tajā darbā 19. gadsimta rakstniece stāsta, ka saņēmusi uz daudzām lappusēm rakstītu vēstuli no sievietes, kurā viņa sūdzas par lietām, kas viņai nepatīk baznīcā un sabiedrībā. Un tad rakstniece naktī redz sapni – viņa pati iet pa skaistu dārzu, kur apkārt ir rozes un viņa par tām priecājas. Bet pēkšņi viņa ierauga, ka pa blakus taciņu iet tā sieviete, kas uzrakstījusi to vēstuli.
Un viņa jautā: «Kāpēc tie ērkšķi ir tik asi un tā duras? Un cik vispār šī dobe ir nesmuka!» Šī līdzība jau visu pasaka. Cilvēkiem pat viss šobrīd var būt labi, bet viņi visur saskata negācijas un dzīvo stresā no tā, ka nākotnē varētu notikt kas slikts. Man arī dzīvē ir bijušas lielākas un mazākas krīzes, kad jādomā, vai varēsi šomēnes nomaksāt rēķinus vai ne, bet es mācos atvairīt drūmās domas.
Līdz šim neko neesmu nokavējis. Man ir 49 gadi, un līdz šim nav bijis tā, ka tāpēc, ka tu kaut ko nepaspēj, sabrūk visa dzīve.
Nekas man neliek domāt, ka pēkšņi piecdesmit gados tas notiks. Visās situācijās vienmēr ir atradušies risinājumi. Es pat ne reizes neesmu nokavējis tiešo ēteru.
Laime ir visa dzîve, ne tikai mirkļi. Nu jau gadiem esmu pieķēris sevi pie tā, ka esmu viens no laimīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Kādreiz man šķita, ka laime ir tikai mirkļi, tagad – visa dzīve. Laime ir attieksme. Un man nekā netrūkst. Mums ir māja, labs darbs, jauka draudze. Man ir jauka sieva, superīgi bērni, un katru otro vakaru padomāju, kā mums ar viņiem ir paveicies. Turklāt divi ir sarežģītajā pusaudžu vecumā. Bet es nejūtu neko no tām briesmām, kuras visi sasaista ar šo vecumu. Es noteikti nebiju tik foršs.
Un, ja man jāatceras, kas tāds labs noticis iepriekšējā gadā, tad ļoti skaistus mirkļus kopā ar sievu piedzīvojām Pērnavas SPA. Mums bija ļoti skaists sekss gan no rīta, gan vakarā. Izbaudījām to no sirds un jutāmies ļoti laimīgi.
