Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
98
-
4
-
2
-
23
-
0
-
6
-
0
-
– Novembris tāds tumšs un drēgns laiks. Kā lai uztur gaismu sevī?
– Man ļoti patīk šis laiks. Un drēgnums man patīk. Man patīk silti ģērbties. Man patīk, ka apģērbam ir daudz kabatu, jo man mūždien līdzi ir daudz visādu priekšmetu. Vasarā es ciešu no kabatu trūkuma.
Beigu galā – miķelīši ir vieni no maniem mīļākajiem ziediem, un šogad tie novembrī zied uz nebēdu, jo salnas īsti nav bijušas. Pēdējos savā dārzā iestādīju tādus ļoti, ļoti zilus – dabūju no kaimiņienes. Pirms tam tik zilus nebiju redzējis. Gaidīšu, kā tie izskatīsies pēc gada.
– To jau kādā intervijā atzināt, ka lauki ir jūsu brieduma gadu romantika.
– Pirms piecpadsmit gadiem tikām pie zemes gabala Zemgalē un katrā brīvā brīdī braucam uz turieni. Lieliska vieta, kur noslēpties no drūzmas.
Un ir tik skaisti skatīties uz kaut ko tādu, kas nav efemērs, kas neizzūd tik ātri kā tas, ko izdari uz skatuves.
Kaut kas, kur nepieciešama milzīga pacietība un ko nekādi nevar pasteidzināt. Piemēram, šogad es iemācījos acot. Āboli ir mani mīļākie augļi, un es uzacoju vienu senu šķirni ‘Signe Tillich’ – selekcionēta 19. gadsimta vidū un bijusi diezgan iecienīta baltvācu muižnieku dārzos, bet gandrīz izzudusi, jo nav tik ražīga. Es tos ābolus nogaršoju Vidzemes tirgū – tas man pa ceļam uz darbu –, noskaidroju, kā sauc, ka tāda ābele tomēr aug Dobeles dārzkopības institūtā.
Braucu un tos zariņus dabūju, augustā pieacoju, un man pat šķiet, ka divi no septiņiem izskatās tādi, ka pavasarī būs ziedi. Bet es nekādi nevaru to pārbaudīt. Cīnos sevī ar Karlsonu, kurš visu laiku urķēja no puķpoda ārā aprikozes kauliņu un skatījās – aug vai neaug. Es arī gribētu urķēt ārā, bet, redz, nedrīkst… Jāpaciešas.
– Pie jūsu stādītajiem āboliem jau kurš katrs netiek, toties pie jūsu darba augļiem uz skatuves gan. Tas, kā jūs pārtopat un iemiesojaties savos varoņos, ir tiešām apbrīnojumi!
– Patiesība slēpjas detaļās. Sīkumos. Tie palīdz veidot lomu, nevis burti, kas man jāizrunā.
Mana metode ir izpēte un detalizācija. Man jāzina, kas tam cilvēkam kabatā, pat ja neviens šo kabatas saturu neredz. Man jāzina, ko viņš ir ēdis tajā rītā, pat ja tas nevienam netiek teikts. Tās ir detaļas, un to kopums beigās rada pilnvērtīgu tēlu – ja rada. Ne jau visos gadījumos izdodas un arī ne katrā vakarā. Bet ir liela vēlēšanās, lai tā būtu.
– Jūsu abi vectēvi, viens – sarkanarmietis, otrs – leģionārs, no repertuāra nepazūd jau desmito gadu. Kā tas toreiz bija – taisīt izrādi par mūsu sabiedrībā tik nesaprastu vēstures lappusi? Mēs taču redzam, kas notiek leģionāru piemiņas gājienā pie Brīvības pieminekļa un kas – Uzvaras laukumā…
– Man prieks, ka uz izrādi nāk jaunieši, un vēl lielāks prieks, kad dzirdu – zālē runā arī krievu valodā. Viņi tiek provocēti domāt. Toreiz Vectēvs bija provokācija man pašam. Man pašam sev bija jautājums – ko es darītu šādā situācijā, ko es tobrīd zinātu un saprastu? Un šāds jautājums, es ceru, rodas arī skatītājiem.
Nekas šai pasaulē nav viennozīmīgi, tikpat labi tu vari būt upuris, bet tikpat labi kādā situācijā – bende. Tev šķiet – nē, nē, nē, bet – jā.
Kad veidoju izrādi Vectēvs, es daudz interesējos gan par vēsturi, gan par dažādām hipotēzēm, gan par notikumiem, kas Latvijā risinājās kara laikā. Satikos ar daudziem cilvēkiem, un tā pamazām izveidojās bilde. Protams, nepilnīga, bet mēs jau teātrī nepretendējam uz to, ka esam vēsturnieki. Mēs esam cilvēkpētnieki. Un mana pārliecība, ka par vēsturi visinteresantāk runāt detalizēti un no viena cilvēka skatu punkta, nevis kā par kādu lielu notikumu vai skaitļiem, ko neviens nav spējīgs vizualizēt.
Kā var vizualizēt, piemēram, 15 000 deportētus cilvēkus vagonos? Bet var pamēģināt iztēloties sevi, ieslēgtu koka kastē ar vēl 40 cilvēkiem. Kaste kustas, brīžiem stāv, kāds kliedz, kāds klusē, kāds paģībst, iet dienas, tu neko nezini, viss smird. Un, kad esi to iztēlojies, tad sareizini ar 15 000, un tu sāksi nojaust, kas ir deportācija.
– Latvijas simtgadē esat nofilmējies gan Ulmaņlaikos filmā Homo Novus, gan, stāvot klāt mūsu tautas cīņai par brīvību, filmā Dvēseļu putenis. Tāds pamatīgs vēstures pieskāriens…
– Pats vēl neesmu Dvēseļu puteņa materiālu redzējis, ceru, ka būs labi (saruna notika Latvijas simtgades priekšvakarā 2018. gadā – red.). Filmēšanas process notika precīzi tādos apstākļos, kādos risinājās Ziemassvētku kauja 1916. gadā. Sals, sniegs, nakts… Iedomāties jau, protams, to var, bet, ja gluži neesi zemessargs – un es ļoti cienu šos cilvēkus, kuri savu brīvo laiku velta tam, lai vienmēr būtu gatavi aizsargāt mūsu valsti –, tu nespēj aptvert kaut vai tikai to, ko nozīmē gulēt sniegā, nezinot, cik ilgi tā būs jāguļ. Un arī tad tā nav kaujas situācija…
Toreiz tās kaujas bija gaļasmašīna, un tādā ziņā mūsu valsts rašanās patiešām šķiet brīnumaina.
Un atkal jau – mums šķiet, ka tas ir pašsaprotami, bet, ja mēs dzīvotu tajā laikā, tas nepavisam tā nebūtu. Bija pierasts dzīvot zem lielas varas – vienas vai otras. Kāda vēl sava valsts?! Ļoti daudziem tā šķita absurda, muļķīga iedoma. Neticami, ka uzradās cilvēki, kuri uzskatīja – mēs varam! Ka esam spējīgi, talantīgi un mūsu vidū ir pietiekami daudz juristu, literātu, mākslinieku, skolotāju, kuri spēj izveidot kodolu, ap kuru varētu pulcēties visi tie, kas runā latviešu valodā. Un varētu izveidoties nacionāla valsts.
Reizēm domāju – ja būtu iespēja vismaz ieskatīties, kā tas notika. Vai vismaz kādu stundu pēkšņi atrasties šeit pirms simt gadiem… Nu, varbūt ne tieši šeit, jo tad es būtu cehā, kur grieztu tabaku, ko toreiz pīpēja visā Krievijas impērijā, bet sajust to laiku būtu aizraujoši.
Arī filmas Homo Novus sakarā der padomāt par to, ka reti kura nācija var lepoties ar tādu ģeniālu mākslinieku blīvumu. Ja gribam lepoties, tad mums ir, ar ko. Vienīgi žēl, ja mēs ieciklētos un lepotos ar to, kas ir bijis kādreiz, un nelepotos ar to, kas ir tagad. Tad gan nebūtu labi.
– Daudzi saka – nav, par ko lepoties, Latvija kā valsts nav izdevusies.
– Es reizēm domāju par to, kas ir mūsu kā tautas kopā turēšanās fenomens. Vai esam kopā tāpēc, ka esam tik lieliski, jo mums tas ir izdevies, vai esam kopā par spīti kādam.
Tiklīdz nav par spīti kādam, tā mēs jūkam ārā. Un izskatās, ka bez iespītēšanās mēs izdzīvot nevaram…
Latvija ir tieši tik izdevusies, cik izdevušies ir tās veidotāji. Es domāju, viss būs kārtībā tad, kad jebkurš no mums sāks raudzīties kā saimnieks uz to, kas viņam apkārt – mājās, uz ielas, viņa pilsētā, viņa valstī. Ja cilvēks sāks domāt šādos lokos, viņš neapstāsies, viņš nonāks arī līdz plastmasas virpuļiem okeānā, tikai vajag ievērot pareizo secību – sākt ar māju, nevis okeānu. Lūk, kad tas notiks, mēs būsim izdevusies valsts. Vai pat izdevusies civilizācija.
Tieši tāpat ir ar nodokļu maksāšanu. Protams, kad redzam starpību starp to, ko nopelnām, un to, cik saņemam realitātē, gribas pajautāt – nu kas tas ir? Un, ja vēl neesam droši par to, kā šo naudu kāds izmantos, vai tās atkal nebūs pilnīgi nevienam nevajadzīgas muļķības… Bet, lai kā, valsts tomēr ir noruna. Tā ir vienošanās, un vienošanās ir jāpilda. Nedrīkst šmaukties. Vienkārši ir jāsaprot, ka tā ir labāk. Tas ilgtermiņā nes augļus. Tā saimnieka domāšana ir arī tāda iekšēja disciplīna. Atbildība pret kopumu, kurā esam. Pret valsti. Citādi – kam tā valsts?
– Novembrī mums patīk pie mēteļu atlokiem spraust sarkanbaltsarkanās lentītes, demonstrējot savu piederību Latvijai. Jūs arī tā darāt?
– Es visu laiku nēsāju, man karodziņš ir pie somas. Īpaši, kad esmu ārzemēs. Tāda mājīga sajūta.
Mani kaitina ļaudis, kas, aizbraukuši no Latvijas, pamanās paziņot, ka viņiem riebjas šī valsts.
Tas, ka brauc prom penīt naudu, ir saprotami – kļūsti bagātāks, veiksmīgāks, realizējies citā valstī un tautā, no sirds apsveicu! Tikai tad par valsti, no kuras esi nācis, nerunā riebeklības! Jo ne tu šo valsti radīji. Tādā veidā mēs par neko padarām tos, kas ir cīnījušies par šo valsti, un to darīt mums nav tiesību.
– Mūsu ekonomiskie bēgļi nesteidzas atgriezties Latvijā, tāpat kā to nesteidzās darīt kara laikā emigrējušie latvieši…
– Kad bijām viesizrādēs Austrālijā, satikām brīnišķīgu cilvēku Zigrīdu Franci, kura neticami labi runā latviešu valodā, kaut dzimusi pirmajos gados pēc vecāku ierašanās Austrālijā. Un arī viņas meitas runā labā latviešu valodā.
Saku viņai: tas ir apbrīnojami, ka esat to panākusi. Turklāt vidē, kur ir tik maz latviešu! Un viņa saka – zini ko, nav ko mūs te lielīt. Patiesībā mums visiem, kas mēs te ārpusē bijām – Austrālijā, Amerikā, Kanādā –, mums visiem vajadzēja atgriezties mājās, un tad Latvija izskatītos pavisam citāda.
Un es pēkšņi aptvēru to intelekta kapacitāti, kāda būtu, piemēram, pirmajā atjaunotās republikas Saeimā, ja tur būtu kaut vai viena trešdaļa cilvēku, kuri zina, kas ir tirgus ekonomika.
Pieļauju, ka pie varas tad netiktu tik daudz šivermaņu. Pie varas būtu daudz godprātīgāki cilvēki. Protams, būtu skandāli un lekšanās, klasiskie pārmetumi: ko tu tur savā Austrālijā zini, es te piecdesmit gadu dzīvoju! Un pretim būtu: ziniet, beidziet ar savu Padomju Savienību! Tagad ir cita valsts, varbūt dzīvosim pēc citiem likumiem? Tas viss būtu, bet kopīgais rezultāts būtu labāks. Summa būtu labāka. Iznākums būtu labāks. Bet neatbrauca…
Ja neatbrauca Latvijai tik vērtīgi cilvēki, vai mums tagad būtu īpaši jāskumst par to, ka neatbrauc tie, kas šo valsti neuzskata par savu?
Nu nekas, neatbrauks. Mums ir jārūpējas par tiem, kas dzīvo šeit, un par tiem, kas paši vēlas atgriezties, lai realizētos savā tautā. Viss pārējais ir cilvēku izvēle. Ja es izdomātu no Jaunā Rīgas teātra pāriet uz kādu citu, vai tāpēc būtu kāda akcija jāveic, lai es atkal atgrieztos? Tā būs bijusi mana izvēle.
Tāpat cilvēki – dzīvoja vienā valstī, aizgāja uz citu. Ko tur tik daudz satraukties? Tā lielā problēma, ka mūsu šobrīd mazapdzīvotā zeme kādā brīdī būs daudz ciešāk apdzīvota, un tad gan būs jautājums – kas būs šie cilvēki? Kādā valodā runās? Vai viņiem būs svarīgi būt latviešiem, vai vispār būs aktuāla otrā un trešā kārta Mežaparka estrādei? Celtnieki jau uzbūvēs, bet kurš tur stāvēs, kurš dziedās latviski?
– Protams, nebūšanas valstī nomāc, rada nihilismu un tā tālāk, bet vai tas traucē mums katram individuāli būt šeit laimīgam?
– Nupat radio klausījos, kā runāja kāds mājturības skolotājs. Cilvēkam acīmredzot bijusi nopietna trauma, pēc kuras viņš ir atkopies, vai arī viņš piedzimis tāds apņēmīgs un pozitīvs, bet viņš bija sapratis, ka būt dzīvam un dzīvot – tā ir viena baigi foršā lieta. Jo mums bija miljardiem iespēju nebūt, bet mēs esam! Mēs piedalāmies šajā ballītē. Un mēs vēl par kaut ko čīkstam. Dzīvot ir ļoti labi. Ļoti interesanti un aizraujoši.
Tāpēc arī uz dzīvi būtu jālūkojas kā uz interesantu piedzīvojumu. Nevis kā uz pienākumu – jādzīvo vien ir, ko tu padarīsi…
Labi, es te ar tagad, gudrinieks, runāju… Skaidrs, ka uznāk nīgrie brīži. Bet to, ko es nupat pateicu, es to nesaku kādam, es to saku sev. Laiku pa laikam es sev neticu un esmu nīgrs draņķis, mūdzis pēdējais, un man diezgan ilgi ir ar sevi jāstrādā, lai iestāstītu, ka dzīvot ir forši. Ka var kaut kas izdoties un kaut kas var arī neizdoties, ka var kaut kas mainīties un kādi notikumi var pavisam sagriezt dzīvi riņķī, bet tik un tā – mums dotie gadi, cik nu kuram, ir viena interesanta padarīšana… Turklāt – par ko čīkstēt? Mēs esam piedzimuši ļoti labā un interesantā laikā.
– Jums būtu gribējies piedzimt šajā, nevis padomju laikā?
– Tad es būtu pavisam cits cilvēks. Bet esmu priecīgs, ka piedzimu Padomju Savienībā, un tikpat priecīgs, ka tā savienība izjuka, kad man bija 19 gadu.
Jo patiešām – pieredzēt to, ka valsts ir pilna ar atomieročiem, bet veikalā ir deficīts…
Mamma bija māksliniece noformētāja, un reiz viņai vajadzēja noformēt mūsu tautsaimniecības sasniegumu izstādi Mežaparkā. Man ļoti tur patika vilcienu maketi, īpaši zaļās električkas, bet, protams, bija arī pārtikas rūpniecība un fabrika Laima. Tādas konfektes es nekad mūžā nebiju veikalā redzējis. Man, bērnam, protams, pamatots jautājums – kāpēc veikalā nav, bet te ir? Mamma saka – tāpēc, ka ir izstāde, tāpēc ir… Iespēja saprast, ka pastāv cita pasaule, jau nebija – vecāki piesardzības dēļ neko nestāstīja.
Bet tolaik cilvēki cits citam veltīja laiku un daudz vairāk svinēja dzīvi. Tas bija viņu īstais patvērums.
Un kas tie bija par svētkiem, kad reizi gadā televīzijā rādīja multfilmu par Tomu un Džeriju. Nezinu kāpēc, bet es visu mūžu atceros, kā ar mammu steidzāmies no dārza būdiņas mājās, lai tikai paspētu. Multenes man ļoti patika un patīk vēl joprojām.
Esmu ļoti priecīgs, ka Roze Stiebra mani uzaicināja piedalīties savā jaunajā filmā. Es tur esmu meža bandīts Vilks, kurš labprāt baudītu mūža nogali ar Kaziņu, tikai vēl jāpaveic viens netīrs darbiņš. Varen aizraujošs process – ierunāt uzzīmētu varoni, just viņam līdzi, pārdzīvot kā viņš. Es no bērnības atceros brīnišķīgo Vilka balsi no Nu pogoģi! Mans etalons!
Tagad Holivudā tā ir milzu industrija, un tur vairs nav ne smakas no mākslas. Bet tolaik, īpaši Padomju Savienībā, animācija bija vieta, kur mākslinieki varēja noslēpties, jo cenzūra to pārāk neskāra – tas jau bērniem, ko tur daudz, labais vienmēr uzvar, un visi dzīvo draudzīgi. Tas, protams, tur bija, bet līdztekus parādījās arī paša mākslinieka ētiskie ideāli, domas par pasauli, un diez vai ko tādu varētu realizēt aktierkino. Šādā veidā mēs bijām liecinieki ļoti interesantai mākslas pasaulei. Un animācija jau nebija tikai bērniem.
Es no bērnības atceros Pitonu, kurš bija ārkārtīgi skumjš, jo saprata, ka nekādi nevar sevi izmērīt. Tas man liekas tik brīnišķīgi, ka cilvēks pēkšņi saprot, ka viņš nevar sevi aptvert. Kā lai viņš saprot, kas viņš ir? Un viņš tiek skaitīts, un sanāk divarpus ziloņu – nožēlojami. Kaut kādi tur 8 mērkaķi, toties 38 papagaiļi! Un šī doma ārkārtīgi ielīksmo pitonu.
Reizēm es domāju, ka esmu tāds pats pitons, kam patīk saprast, kas tad es esmu, un atrast pareizos papagaiļus, kuros sevi saskaitīt.
– Mūžīgie eksistenciālie jautājumi…
– Ticiet, ir vēl skaudrāki. Es gribētu būt tas viedais ezītis, bet patiesībā esmu kā tas zaķis pasakā, kurš itin bieži nonāk panikas stāvoklī. Un tā pasaka ir šāda.
Kārtējo reizi zaķis ir nonācis panikas stāvoklī, bet tik šausmīgā, ka no visa bail – no lapsas bail, no vilka bail, no lāča bail… Iet pie melnā atvara un saka – viss, es vairs nevaru to izturēt, darīšu sev galu. Atvars viņam saka – bet tu vienkārši ņem un nebaidies. Ja jau tu pie manis atnāci slīcināties, kas tev vairs ko baidīties?
Zaķis padomā – tiešām, ko vairs baidīties? Iet pa mežu, satiek vilku – ā, šis jau priecīgs: tūliņ tevi apēdīšu! Zaķis saka – es no tevis nebaidos! –, un aiziet tālāk. Vilks mēms. Satiek lapsu – o, nāk zaķīša cepetītis. Bet zaķis saka – es pie melnā atvara biju, es ar vilku runāju, es no tevis, rudā, vispār nebaidos! Apsēžas uz ciņa, pienāk ūpis – nu ko, sēžam? Sēžam. Nebaidāmies? Nebaidāmies. Ko pēkšņi tāds drosmīgs? Es pie melnā atvara biju, vilkam visu ko pateicu, lapsai tāpat, ko tad es tagad no tevis baidīšos?
Ūpis sēž, sēž un beidzot saka – zaķi, zini ko, ej prom uz citu mežu. Citādi visi zaķi šitādi kļūs. Zaķis saka – nekļūs. Visi nekļūs. Ūpis aiziet, te pēkšņi nokrīt lapa, un zaķis nobīstas. Čab. Te čab, tur čab. Aiziet atpakaļ pie atvara un prasa – kas tas ir? Ne no viena vairs nebaidos, bet, kad lapas krīt, baidos. Un atvars saka – tās nav lapas, kas krīt, tas ir laiks, kas čab. Mēs visi baidāmies.
Ģeniāla pasaka. Visiem sirsnīgi iesaku palasīt Sergeju Kozlovu.
– Zinu, ka jums ar Zani tagad ir pašiem savi tautastērpi. Kāpēc jums tas bija svarīgi?
– Tas sākās iepriekšējos Dziesmu svētkos, kad ar Zani Lāčplēša un Brīvības ielas krustojumā nostāvējām visu dienu, kamēr vien dalībnieki gāja gājienā. Sagribējās būt kopā ar viņiem, bet skaidrs, ka nevar. Vienīgais, ko var – darināt tautastērpu.
Gribēju pats pielikt roku pie metāla detaļām, un tagad man ir skaista josta ar sudraba sprādzi, kas ir kopija Zemgales zīļu jostai. Tajā ir 18 000 pērlīšu. Jūtos ļoti lepns. Un ar sevis apzināšanos man gāja pavisam vienkārši – biju izpētījis, kas ir mani četri vecvectēvi. Tas, kurš Daudziņš, ir no Rankas, tad vēl viens nāk no Mērdzenes, trešais – no Varakļāniem un ceturtais – no Vārmes. Sanāk – no visas Latvijas.
Esmu rīdzinieks ceturtajā paaudzē, un ar šīm vietām man saites nav. Nav arī mājas saglabājušās, nedz arī kādi radi, kas varētu par senākām lietām pastāstīt. Domāju – kas tad būs mans tautastērps? Tam ir ļoti ciešs sakars ar zemi, ar vietu, no kuras nāc.
Lai arī tikai piecpadsmit gadu pārstāvu Valli, pagastu, kurā atrodas mūsu lauki, sapratu – man tā vieta un tā atrašanās tur tik ļoti patīk, ka jātaisa Zemgales tautastērps.
Pēc virsaiša Nameja netaisījos, es tāds 19. gadsimta kundziņš. Un tie kundziņi bijuši diezgan turīgi, to var jaust arī pēc tautastērpa – tā jau nu ir tāda iztaisīšanās, ka vai nu! Viņiem bija arī tādas spīdīgas vestes no franču auduma, ka var just – vestes ģenēze ir tāda, ka muižkungs tapsējis savu viesistabu un palikuši pāri auduma atgriezumi, kas izsniegti par labu darbu muižā. Tie tad arī ir vestes priekšā, aizmugurē ne, aizmugure ir no vadmalas. Un tas ir tik interesanti – pētīt to visu, skatīties, kā tas veidojies.
Arī biksēm piegrieztne tik smieklīga, pilnīgi skaidrs – kad Napoleona karavīri gāja cauri, mūsējie noteikti kādu beigtu francūzi izpurināja no tām ārā un paskatījās – tīri labas bikses.
Nu, tad šūs pēc franču šnites! Tāpēc tām tāda interesanta klape priekšā.
Savukārt Zanei ir ļoti grezns Rucavas tērps. Tante, kuru Zane ļoti mīlēja un ar ko bērnībā kopā dzīvoja, bija dziedājusi Reitera korī, un tajā katrai dziedātājai bija savs tautastērps. Un Zanes tantei bija Rucavas. Tas bija saglabājies gandrīz viss, tikai kožu saēsts tā, ka nav velkams. Zane izveidoja tam precīzu kopiju. Šajos Dziesmusvētkos bijām ļoti laimīgi, jo gan viņai, gan man tas tērps ir samērā biezs, un šajā ziņā laiks bija ideāls – vēss, es pat teiktu, ka auksts. Bijām līdzi paņēmuši pledus, bet tos nevajadzēja. Bija tieši tā, kā vajag, sēžot Mežaparkā līdz pat rītam.
– Patiesībā jūs jau nemaz negribējāt būt aktieris, bet rotu mākslinieks.
– Deviņdesmitie bija ļoti trūcīgi gadi, un bija jādomā, vai vispār cilvēkam iespējams izdzīvot, esot teātrī un strādājot savā profesijā. Vēl jo vairāk vīrietim, kuram ir nepieciešamība sevi apliecināt arī materiālā ziņā, jo tā ir ļoti laba sajūta. Bet, ja tā ir ļoti izteikta sajūta, tad skaidrs, ka teātris nav tā vieta, kur vari sevi šādā veidā realizēt. Un tad ir nepieciešams atrast kaut ko, kur var nopelnīt.
Tas viss jau tā arī notika 90. gados. Man paveicās, jo, kad bija pavisam trūcīgi, es taisīju rotaslietas.
Jā, tas bija izmisīgi, bet ārkārtīgi interesanti un aizraujoši – mani auskari ir izklīduši pa malu malām.
Tagad man patīk sev šad tad uztaisīt kādu priekšmetu, kas nepieciešams. Latgalītē biju nopircis cigarešu etviju – to man vajadzēja izrādē Ciniķi. Pats salaboju, un man tas dara prieku. Tā bija kļuvusi par manu etviju, nevis no plaukta noceltu un man iedotu rekvizītu. Lietas, pietiekami ilgi bružātas pa rokām, nomierina mani uz skatuves.
Tagad Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā mācās jaunākais dēls, tai pašā nodaļā, kurā es, nākamgad beigs ceturto kursu. Dēli jau lieli – 19 un 21 gads. Vecākajam šobrīd ir elektroniskās mūzikas projekts, pie kura viņš cītīgi strādā. Atšķirībā no manis viņam ir muzikālā dzirde. Iespējams, man arī bija, tikai neizkopu. Protams, es zināmā mērā no tā ciešu, jo uz skatuves jau tas ir brīnišķīgi, ja ir šādas dotības.
– Jūs neveda uz pulciņiem?
– Es laikam divreiz aizgāju uz kori – mani izmeta ārā, un biju priecīgs, jo koris bija septiņos no rīta. Es vispār nebiju nekādos pulciņos. Dzīvoju mājās kopā ar vecomammu un zīmēju. Tāpēc nebija nekādu jautājumu, ko es darīšu pēc pamatskolas. Arī brālis bija pabeidzis šo pašu skolu, viņš mācījās tēlniekos.
Man tā joprojām šķiet brīnišķīga skola.
Tas vien, ka mūsdienu virtuālajā pasaulē kāds kaut ko spēj izdarīt ar rokām, jau ir retums.
Vai nu kaut ko izdara roboti, vai nesaprotamā kārtā tas pats no sevis rodas Ķīnā, bet kas to ražo – mēs nezinām un reizēm bail par to domāt, bet tas jau ir klāt! Es saprotu, kāpēc jāražo grābeklis vai automašīna, bet nesapratu, kam vajag tos plastmasas rūķus, vardes un gulbjus.
– Jums ir jūsu Zane, divi forši dēli. Varat atklāt, kas ir laimīgu attiecību pamatā?
– Viss vārdos uzrakstītais neatbilst patiesībai. Viss ir nedaudz citādi. Ir cilvēki, kam patīk par to runāt, es laikam esmu tas cilvēks, kuram nepatīk. Tā ar mani ir – nepatīk man vārdos nosaukt lietas, ja bez tā var iztikt.
Labāk pastāstīšu pasaku. Lācītis dzer tēju, ieskrien Zaķis, apkampj Lācīti un saka: es šorīt piecēlos un sapratu, ka par tevi pasaulē labāka nav! – Kas tev lēcies, Zaķi? – Tu nevari iedomāties, cik tu esi labs! Es redzēju drausmīgu sapni, itin kā es mežā būtu palicis viens pats. Nav ne putnu, ne vāveru, ne zaķu, neviena. Vispār NEVIENA! Viss ir balts kā vate, un es esmu pavisam viens pasaulē… Iedomājies? – Baisi, – saka Lācītis. – Un tad pēkšņi no kupenas izlien tu, apkamp mani un tā klusiņām, klusiņām saki: nebaidies, Zaķi, mēs visi esam vieni. Un man kļuva tik labi, ka es apraudājos. – Un es? – prasa Lācītis. – Un tu arī, – saka Zaķis. – Stāvam un raudam.
Tāda, lūk, pasaciņa.
