VIDEO. Diskusija. Kas un kā sargās Latviju?

Diskusijā piedalās:

• Jānis Garisons, Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs
• Lauris Krīgers, NBS Sauszemes spēku Mehanizētās brigādes virsseržants, galvenais virsseržants
• Raivis Ušackis, atvaļināts Bruņoto spēku kapteinis, kas piedalījies misijās Kosovā un Afganistānā
• Oto Brantevics, zemessargs, Artūra Vanaga lomas atveidotājs filmā Dvēseļu putenis

Citi lasa

Lauma Lapsa

Skandāls

Eksprezidents Vējonis par Timmas nodevību: Ir žēl, bet…

Estere Jansone

Attiecības

Ieva Sutugova pirmo reizi atklāj, kāpēc savulaik izšķīrās ar Jāni Miltiņu: Daudz atļāvām citiem iesaistīties

Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

Oto, tu pārstāvi paaudzi, uz kuru tiešā veidā attiecas jaunais regulējums par ­obligāto valsts aizsardzības dienestu (turpmāk tekstā – dienestu). Ko jaunieši par to domā un runā?

Oto Brantevics: Viedokļi ir dažādi. Esmu dienestā Zemessardzē. Mans loks ir patriotiski noskaņoti jaunieši no 18 līdz 25 gadiem. Lielākā daļa no tiem, ko pazīstu, ir stingri par dienestu un valsts aizsardzības spēju uzlabošanu pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā.

Tad ir jaunieši, kas ir stingri pret obligāto dienestu, jo uzskata, ka tā ir viņu brīvības ierobežošana un padomju laika domāšanas atgriešanās – visiem jāiet armijā.

Un trešā, mazākā daļa, ir jaunieši, kam ir vienalga – ­iesauks, neiesauks, kāda atšķirība! Ja ­iesauks, 11 mēnešus nodienēšu, ja neiesauks – arī labi.

Pats esmu par obligāto dienestu, jo tas nāk par labu arī pašiem jauniešiem. Pirmkārt, disciplīna. Protams, to var iemācīt vecāki un skola, bet no pieredzes varu teikt, ka, esot formā un apmācībās, disciplīnu iemācās daudz labāk. Otrkārt, dienests jauniešiem iemācīs domāt stresa situācijā – haosā sakoncentrēties tam, ko vajag izdarīt. Latvijai jau sen vajadzēja izveidot šo dienestu. Igaunija un Lietuva pirms mums saprata tā būtiskumu, jo lielā austrumu kaimiņvalsts nav mainījusies simtiem gadu.

Vai taisnība, ka obligātais dienests ir tikai dažās NATO valstīs?

Jānis Garisons: Jā. Mums nesen bija konsultācijas ar NATO, un kolēģi atzina, ka daudzi tagad skatās, kā Latvijai izdosies ieviest obligāto dienestu. Personāla trūkums valsts aizsardzībā arī daudzās citās valstīs ir arvien lielāks – vērojot mūsu pieredzi, viņi vērtēs atgriešanos pie obligātā dienesta.

«Ja gribam Latvijas aizsardzības sistēmā augsti profesionālas spējas, kas var īsā laikā nodrošināt Latvijas aizsardzību, tad tikai profesionāla sistēma kopā ar Zemessardzi ir derīga Latvijai.» Tā 2022. gada februārī LTV raidījumā Viens pret vienu teica Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš. Kāpēc mēs tomēr ejam šo ceļu ­– veidojam obligāto dienestu?

Jānis Garisons: Situācija mainās. Pirms desmit gadiem, kad koncentrējāmies operācijām ārpusē, bija vajadzīgas nelielas vienības ar individuāli ļoti augsti sagatavotiem karavīriem, kuri spēj izpildīt uzdevumus. Līdz ar karu Ukrainā esam atgriezušies konvencionālā karadarbības fāzē, kurā ļoti liela nozīme ir ne tikai kvalitātei, bet arī kvantitātei.

Bruņoto spēku komandieris nodefinē vajadzību – pasaka, cik karavīru vajadzīgs valsts aizsardzībai. Ir vairākas iespējas. Ja ir finansējums un iespējas, vajadzīgo skaitu cilvēku var dabūt no profesionālā dienesta, var rekrutēt caur Zemessardzi, vēl viena iespēja – atgriezties pie obligātā dienesta, bet ­pēdējā iespēja – samazināt NBS ambīcijas un struktūru, jo nevar uzturēt tukšas vienības.

Valsts aizsardzības dienestu neveidojām ātrāk, jo gribējām redzēt, ko varam izdarīt ar brīvprātības principu, līdz sapratām, ka, mērķtiecīgi attīstot Bruņotos spēkus, esam atdūrušies pret griestiem.

Profesionālo karavīru skaits, ko varam iesaukt no sabiedrības, ir ierobežots. Izmēģinājām daudzas lietas, bet tās nestrādāja – neredzējām vairs nekādas citas iespējas motivēt stāties Zemessardzē. Redzējām, ka gan ASV, gan Kanādai, gan citām valstīm, kas pieturas tikai pie profesionālas armijas, rodas pro­blēmas ar rekrutēšanu – ļoti daudzas vietas ir nenokomplektētas. Jaunieti, kurš visu laiku bijis pie datora, grūti motivēt brīvdienās doties Zemessardzes maršā. Viņš neies!

Mainās paaudzes un attieksme. Tas, ko mēs savulaik uzskatījām par normu, tagad tā vairs nav, tāpēc Latvijas ģeogrāfiskajā situācijā ar tādu kaimiņu kā Krievija ir jādomā, kā jauniešus iesaistīt valsts veidošanā un stiprināšanā.

Raivis Ušackis: Sākās karš Ukrainā, un pēkšņi melnās jostas īpašnieks Artis Pabriks iznāca ar paziņojumu, ka Latvijā būs obligātais dienests. Tā plānu iesniedza Bruņotie spēki vai tas bija tā laika ministra lēmums? NBS kuluāros runā, ka tādas plānošanas ­grupu neviens nav redzējis.

Jānis Garisons: Šāds jautājuma uzstādījums nav īsti pareizs. Daudzas lietas, kas skar visu sabiedrību, tiek pieņemtas politiskā līmenī. Arī citās valstīs atgriešanās pie obligātā dienesta bijis politisks lēmums.

Ir NBS virsnieki, kuri nebūt ­neesot sajūsmā par obligāto ­dienestu…

Lauris Krīgers: Man nav tādas informācijas. Būdams instruktors Ādažu bāzē, neesmu saskāries ar citādi domājošiem. Varbūt kādas lietas dienesta ieviešanā ir sasteigtas, bet ­neesmu dzirdējis, ka kāds to galīgi noliegtu.

Sākotnējais plāns­ – dienesta ­ieviešana 2023. gada janvārī – būtu sasteigts, bet, laikam pateicoties vēlēšanām, process tika pārbīdīts uz 2023. gada jūliju, un tas mums deva papildu laika logu ­pienācīgi ­sagatavoties.

Raivis U.: Veidojam obligāto dienestu, tērējam vājprātīgu resursu, gadā sagatavojam 600 karavīru, kas mūsu ģeopolitiskajā situācijā neatrisina aizsardzības situāciju Latvijā. Agresora uzbrukuma brīdī mums būs vajadzīgs spēks!

Man gribētos redzēt kardinālus lēmumus. Piemēram, visi valsts iestādēs strādājošie obligāti jāiesauc Zemessardzē.

Jānis G.: Pilnībā nepiekrītu šādai nostājai! Kāda būs atšķirība, pasakot, ka visiem ierēdņiem obligāti jāiestājas Zemessardzē? Tas būtu realizējams daudz grūtāk nekā ­iesaukt un apmācīt jauniešus.

Raivis U.: Augstskolās par valsts budžeta līdzekļiem studējošie jāiesauc Zemessardzē. Tas netraucēs studēt – tad mēs dabūsim normālu, patriotisku Latvijas pilsoni. Negribi studēt, ņem kredītu! Tas būtu godīgi. Valsts apmaksā studijas, ej bataljonā un plus vēl saņem naudu. Kāpēc ne?

Jānis G.: Mēģinājām, esam diskutējuši. Piemēram, ja esi Zemessardzē, stājoties budžeta grupā, viens kredītpunkts klāt. Bet augstskolām vienmēr ir arguments – mēs esam neatkarīgas. Vēl arī cilvēktiesības… Augstskolas students var atlikt dienestu līdz 26 gadiem. Viņš var iziet Zemessardzē piecu gadu dienestu.

Raivis U.: Viņš nevar aiziet Zemessardzē, jo augstskolas nenāks pretī!

Jānis G.: Trešā iespēja ir rezerves virsnieka kurss, piecos gados īstenojama pro­gramma, bet tā ir daudz prasīgāka. Nezinu, vai tā būs vieglāka par 11 mēnešu dienestu. Aizsardzības sistēmai svarīgāk, lai cilvēks ar augstāko izglītību kļūst par virsnieku, jo vajadzīgi arī komandieri.

Raivis U.: Man gribētos valsts aizsardzību redzēt kompleksi, pretējā gadījumā, kā rakstīts Aizsardzības ministrijas mājaslapā, karavīrus izvēlēsies pēc loterijas principa. Paklausieties! Katras vienības cilvēkiem jāzina komandieris un apvidus, lai varētu pildīt uzdevumus! Nevar būt tā, ka piesakās pieci no Ventspils, pieci vēl no kaut kurienes. Tā nav stratēģiska plānošana! Pilnībā piekrītu, ka Bruņoto spēku instruktori un virsnieki zina savu darbu, bet šobrīd to redzu tikai kā resursu izšķērdēšanu. Kāpēc nav konkrētas plānošanas, kāpēc neiesaucat pa reģioniem?

Jānis G.: Tāpēc, ka, pirms ķērāmies pie procesa, bija diskusijas ar jauniešiem dažādos reģionos. Tajās ļoti skaidri iezīmējās, ka lielākā daļa jauniešu par obligāto dienestu nav priecīgi, bet, ja tas tiek ieviests, tad, viņuprāt, jābūt vienlīdzības principam. Tas nav nekas unikāls – vienlīdzības princips ir gan Zviedrijā, gan Igaunijā. Lai to ievērotu, Saeimas diskusijās tika nonākts pie risinājuma, ka jauniešus atlasīsim proporcionāli no katrā novadā deklarētajiem pēc nejaušības principa.

Vai 600 obligātā dienesta karavīru gadā atrisinās valsts aizsardzību?

Jānis G.: Lielais izaicinājums un ierobežojošais faktors ir infrastruktūra –­ kazarmas, sporta zāle, ēdnīca. Esam izveidojuši plānu, kā maksimāli ātri, piecos gados, sasniegt 4000 iesaucamo. Tas ir tāds vistas un olas jautājums: var jau teikt – kamēr nav 4000 iesaucamo, neko nedarām. Tomēr ir būtiski sākt ar 600, lai saprastu, kā sistēma strādā. Instruktoriem tas būs lielākais izaicinājums – mainīt attieksmi, jo ir liela atšķirība – trenēt profesionāli vai obligātajā dienestā iesaukto.

Raivis U.: Es nerunāju par kvalitāti, bet gan par to, vai lēmuma pieņemšanas procesā un plānošanā tika iesaistīti Bruņotie spēki vai arī tas bija tikai ministrijas lēmums?

Jānis G.: Bruņotie spēki bija iesaistīti.

Raivis U.: Viņi plānoja, teica, ka vajag šādu obligāto dienestu? Šobrīd Latvijā vispār nestrādā rezerve, tas ir pats trakākais. Bataljonos nezina pat to, vai rezervisti ­izgājuši medicīnisko pārbaudi! Tādā dienestā, kāds izveidots tagad, cilvēkiem pēc dienesta vajadzēs atkārtot apmācību?

Jānis G.: Viņi tiks ieskaitīti aktīvajā ­rezervē.

Raivis U.: Kura pašlaik nestrādā! Mums jāstiprina robeža ar Krieviju, bet mēs runājam par to, ka politiķi plāno!

Noteikti neesmu pret obligāto dienestu, bet man gribētos redzēt, ka tas ir paliekošs – ka cilvēki var aizsargāt savas mājas, jo zina apvidu, komandieri. Ka cilvēkus, kas pašlaik ir Ādažos, apmācītu konkrētiem bataljoniem. Plānošanai un bataljonu komplektēšanai uzbrukuma gadījumā jābūt ļoti sistemātiskai, nevis džokerveidīgai.

Reģionu princips ir ļoti svarīgs. Draugi cits citam saka – ejam, mums jāiet! Viņus var sadalīt – kurš snaiperis, kurš mediķis –, turklāt viņi visi turpat dzīvo un strādā – mēs viņus nepazaudējam. Uztraucos par to, ka

kara gadījumā jebkuram karavīram stundas laikā jābūt bataljonā. Esam maza valsts, mums ir ļoti maz laika.

Jānis G.: Piekrītu, bet jāsaprot, ka ir reģioni, kuros fiziski nesavāksim vajadzīgo karavīru skaitu – būs jāmeklē no citiem.

Raivis U.: Tas ir uzdevums – mēģināt nokomplektēt, citādi tā ir valsts budžeta tērēšana!

Lauris K.: Piekrītu Raivim. Šobrīd Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes karavīri ir no visām Latvijas malām, daži arī no ārzemēm. Brigādes loma krīzes gadījumā ir stiprināt jebkuru punktu valsts teritorijā, nevis tikai konkrētā reģionā. Tomēr, ja runājam par kritisko stundu, loģiski – tik īsā laikā viņus savākt nevarētu. Bet plānā ir karavīru iesaukšana atsevišķos reģionos – ja, piemēram, cilvēks dzīvo Rīgas rajonā vai Rīgas novadā, viņu iesauc Ādažos, ja dzīvo Liepājas pusē – tad Liepājā.

Jānis G.: Pie tā pašlaik intensīvi strādājam. Problēma ir tā, ka vairāku apstākļu, arī attieksmes dēļ rezervistu sistēma nav bijusi efektīva – izsūtot simtiem pavēstes, atsaucība ir ļoti maza. Saeima apstiprinājusi jauno Valsts aizsardzības koncepciju, kurā teikts, ka struktūrā jābūt 31 000 cilvēku – tā jāaizpilda gan ar rezerves karavīriem, jo īpaši virsniekiem un instruktoriem, gan dienesta aktīvo rezervi, kurai piecus gadus būs pienākums piedalīties.

Raivis U.: Uzskatu, ka Krievijas pierobežā visiem virsniekiem jau tagad mājās jābūt ieročiem.

Oto B.: Atbalstu ieroču turēšanu mājās, un ne tikai virsniekiem un NBS, bet vispār civiliedzīvotājiem.

Mūsu situācijā? Kad krievu sabiedrībā pretkara nostāja ir vāja…

Oto B.: Tad var nošķirt: pilsoņiem – jā, nepilsoņiem – nē. Tieši tāpat, kā nepilsoņiem neļaujam balsot.

Jānis G.: Lai kā es būtu par sabiedrības militarizāciju, tomēr uzskatu, ka nedrīkst dot ieročus neapmācītiem cilvēkiem. Nepareizo priekšstatu radīja pirmie kadri Kijivā, kad visiem dalīja ieročus. Tas ir pilnīgi nepareizi! Dodot ieročus neapmācītiem cilvēkiem, jārēķinās – viņi sašaus paši sevi vai kādu citu.

Zemessargi Latvijā ieroci mājās var turēt, un daudzi tur. Bet pierobežu nevaram nodrošināt tikai ar Zemessardzes vienībām. Plānots, ka dienesta vienības būs Alūksnē, Lūznavā un Daugavpilī, kur izmantos jau esošās bāzes. Vienību nevar ielikt kaut kur meža vai pilsētas vidū – vajadzīga šautuve, poligons.

Pieaugot jauniesaucamo skaitam, ­instruktoru skaits ir pietiekams?

Lauris K.: Šobrīd jā, bet, ja vadāmies pēc plāna, kāds paredzēts, tad, protams, jāattīsta gan infrastruktūra, gan apmācību personāls. Mēs to varam. Svarīgākais ir uzturēt kaujas gatavību.

Kāds ir nacionālais sastāvs dienesta pirmajā iesaukumā?

Jānis G.: Bruņotie spēki kopumā atspoguļo Latvijas sabiedrību – nav nekādas disproporcijas.

Prognozējams, ka brīvprātīgi tik daudz karavīru, cik vajadzīgs iesaukumam, nepieteiksies. Instruktoriem droši vien būtu vieglāk strādāt, ja brīvprātīgo būtu vairāk, jo tiem, kas iesaukti, pieļauju, būs vajadzīga citāda pieeja.

Lauris K.: Pirmajā iesaukumā jaunieši, kas nonāca Mehanizētajā kājnieku brigādē, ir brīvprātīgie. Līdz šim brīdim varu teikt tikai to labāko – motivēti, ir atsevišķi izņēmuma gadījumi, bet, kā saka, tikai uz priekšu! Kad jūlijā dienestā Ādažos nonāks iesauktie pret viņu gribu, pieļauju, darbs varētu būt citāds – grūti tagad spriest, to redzēsim. Izaicinājumi varētu būt, bet ne kritiski.

Pirmajam iesaukumam brīvprātīgo ­pietika. Kāpēc viņi pieteicās?

Lauris K.: Stāsti ir dažādi. Daži atnāca patriotisma, daži naudas, daži dzīves grūtību vārdā – situācijas skolā un ģimenē ir dažādas.

Karavīram, kurš pieteicies dienestam brīvprātīgi, ik mēnesi izmaksā dienesta pienākumu izpildes kompensāciju 600 eiro apmērā un, pabeidzot dienestu, papildus vienreizēju kompensāciju 1100 eiro apmērā. Ne Igaunijā, ne Lietuvā, ne Somijā brīvprātīgajiem ­karavīriem tik daudz nemaksā. Latvijā kompensācija tika noteikta ar domu, ka par mazāku brīvprātīgie nenāks?

Jānis G.: Ideja bija maksimāli motivēt, tāpēc brīvprātīgajiem 600 eiro kompensācija ir dubultā, jo iesauktajiem tā ir 300 eiro mēnesī. Skaidrs, ka brīvprātīgais dienestā būs daudz vairāk motivēts nekā iesauktais.

Vai nebaida, ka šī plaisa ir tik liela? Par vienu un to pašu dienestu vieniem maksās 600, otriem, turklāt tiem, kas negrib, – 300 eiro mēnesī? Paši vainīgi?

Lauris K.: No vienas puses, atbilde var būt arī tāda – paši vainīgi, tomēr pieļauju, ka, jā, plaisa tiešām var veidoties. Cilvēkiem, kas ar viņiem strādā, būs māksla šo plaisu maksimāli samazināt, nedalīt viņus, pareizi nodarbināt.

Oto B.: Tas, kurš gribēs iet dienestā, ies tāpat, bet būs arī tādi, kas ies tikai 600 eiro dēļ, tomēr neteiktu, ka tā ir baigi lielā motivācija. Manuprāt, plaisu starp 600 un 300 eiro vajadzētu samazināt. Piemēram 600 un 450 eiro. Atšķirība par pusi – tas ir par daudz.

Jānis G.: Te ir viena nianse.

Ļoti iespējams, ka pēc sešiem gadiem tiks vērtēti un iesaukti visi, jo nepieciešamais karavīru skaits (2028. gadā plānots, ka tie būs 4000) būs ļoti tuvu konkrētajā vecumgrupā derīgajiem vīriešiem – pilsoņiem.

Tas nozīmē, ka atlase pēc nejaušības principa zaudētu savu būtību, jo tajā tiktu atlasīta lielākā daļa jauniešu. Pie šāda scenārija varam runāt, ka brīvprātības principa vairs nebūtu, līdz ar to kompensāciju ziņā visiem maksātu 300 eiro.

Kas notiks, ja nosūtīsiet iesaucamajam pavēsti, bet viņš dienēt nenāks?

Jānis G.: Tas paredzēts likumā – iesaistīsies Militārā policija. Vispirms būs jāveic veselības pārbaude. Pieredze rāda, ka apmēram 30 % jauniešu dienestam neatbilst.

Kādi ir galvenie iemesli?

Jānis G.: Sirds un asinsvadu slimības, redze. Diemžēl redzam, ka veselības aizsardzības sistēma nenostrādā, jaunieši līdz tam nav bijuši ārsta uzraudzībā. Esam skatījušies Somijas piemēru, kur no 17 gadiem jau sāk veselības pārbaudes. Diemžēl mums neizdevās vienoties ar Veselības ministriju, lai mēs varētu sākt veidot valstisku sistēmu, un ģimenes ārsti jau sāk jauniešus pārbaudīt, bet tas neizdevās, jo ģimenes ārsti ir pārslogoti.

Raivis U.: Mums medicīna klibo. Piemēram, bīstamās nodarbībās jūs piesaistāt Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu, jo pašiem kapacitāte medicīnā ir ļoti zema. Man liekas, ka nauda vairāk jāinvestē ne tikai pirmajā medicīniskās palīdzības kursā, bet kaujas medicīnā, kur karavīri spējīgi morfiju iegāzt. Mēs esam maza valsts, un mums karavīram jābūt multifunkcionālam.

Jānis G.: Pilnīgi piekrītu, bet tas nav tik vienkārši. Ārstu ir tik, cik ir. Šogad esam uzsākuši militārās medicīnas kursu Stradiņa universitātē, kas dos bāzi visiem civilajiem ārstiem. Ceram tādā veidā palielināt militāro mediķu skaitu. Esam ieviesuši NATO kursu, kas ir tieši par morfiju un tamlīdzīgām lietām. Veselības sistēma diemžēl ir joma, kur grūti pārvarēt normatīvismu. Bet ­pēdējos trijos gados daudz izdarīts.

Dienestā nonāk cilvēki, kuri jau izgājuši medicīnisko komisiju. Tātad – veseli. Kādas ir viņu fiziskās spējas?

Lauris K.: Diezgan vājas, jo skolā fizisko aktivitāšu nav tik daudz, kā vajadzētu. Ja jauneklis papildus netrenējas, ir tā, kā ir. Ir arī jauni, sportiski čaļi, kas pārsteidz, bet lielākoties aina ir diezgan bēdīga. Tāpēc arī nāk pie mums, lai mēs viņus ievirzām ­pareizajā gultnē, attīstām fiziski un morāli.

Aizsardzības ministrs Andris Sprūds teica, ka 2028. gadā mērķis ir sasniegt 4000 jauniesaukto.

Jānis G.: Tas nosegtu vajadzības. Gadā varētu būt 9000–10 000 jauniešu 18 gadu vecumā. 4000, kuriem veselība atbilst, varētu būt reāls skaitlis. Tāda situācija ir arī Igaunijā.

Ārzemēs dzīvojošo Latvijas pilsoņu ­iesaukšana paredzēta no 2027. gada. Kāpēc vajadzēja noteikt tik ilgu pārejas periodu?

Jānis G.: Saeimā par to bija diezgan plašas diskusijas, nebija skaidrs mehānisms, kā nodrošināt ārzemēs dzīvojošo jauniešu iesaukšanu.

Tie būs jau ārzemēs dzimušie jaunieši! Iesaukšana būs reāli iespējama? Aizsūtīsiet vēstuli, un viņi atbrauks?

Jānis G.: Gribētos cerēt – piecos gados panāksim tādu līmeni, ka dienests kļūs par ierastu pienākumu un goda lietu.

Raivis U.: Mani interesē, kā viņi atbrauks kara laikā! Ar laivu pāri Baltijas jūrai, kad gaisa telpa būs aizslēgta? Man tas liekas bišķiņ smieklīgi. Vai tam jātērē valsts nauda? Kā mēs ar viņiem cīnīsimies, ja viņi ­nebrauks dienēt?

Var sākties atteikšanās no Latvijas ­pilsonības, lai nebūtu jāiet armijā! 

Raivis U.: Simt punktu sāksies – cilvēki to noteikti darīs.

Jānis G.: Arī par šo bija plašas diskusijas Saeimā. Atteikties no pilsonības nav tik vienkārši – tad jāiegūst otra pilsonība. Bet par ko mēs runājam? Nekāda nauda vēl nav iztērēta, neviens no ārzemēm nav iesaukts – tāpēc arī noteikts pārejas periods. Kad līdz tam brīdim nonāksim, redzēsim atsaucību. Tie visi bijuši politiski lēmumi, kas ­izdiskutēti Saeimā. Ar diasporu tiešām viss nav tik viennozīmīgi, bet pateikt, ka visi, kas ir ārzemēs, nedienēs, ir otra galējība. Ar ko Edgars Lūznavā, piedodiet, ir sliktāks par Pēteri Londonā? Mēs visi esam līdzvērtīgi Latvijas pilsoņi! Saņēmām vairākus zvanus un e-pastus ar domu – es strādāju Google, tādēļ nedienēšu. Tad kā – tas, kurš strādā Google, ir ekskluzīvs pilsonis?

Brīvprātīgie karavīri stāsta, cik ļoti garšīgas armijā pusdienas. Vai viņiem dzīve nav pārāk laba? Varbūt vajadzētu maķenīt skarbāk?

Lauris K.: Es teiktu, ka nē. Ir tikai normāli, ka ēdina labi un ir kārtīgas kazarmas. Instruktoru un virsnieku apmācību kvalitāte ir nemainīga.

Raivis U.: Ēdiens ir ļoti svarīgs. Pēc trim meža dienām un sausās pārtikas karavīrs gaida foršo ēdienu – čaļi jūtas novērtēti. Vīrišķību un skarbumu var dabūt ar uzdevumiem, fiziskām aktivitātēm.

Alūksnē kazarmu teritoriju uzkopjot uzņēmums. Arī Ādažos?

Lauris K.: Tieši tā. Ir uzņēmums, kas rūpējas par telpu apkopi, ielu tīrīšanu. Kazarmās lielos gaiteņus tīra apkopēja, bet savas istabiņas karavīri uzkopj paši.

Jaunieši paši nevar uzkopt teritoriju?

Jānis G.: Tas var aizvest pie tādām ārpusreglamenta attiecībām, pie kurām atgriezties negribam. Karavīrus nevar izmantot kā lēto darbaspēku. Jā, ir lietas, kuras jāiemāca, bet nevajadzētu pārkāpt robežu, kur atgriežamies pie zāliena­krāsošanas.

Kāpēc vajadzīgs alternatīvais dienests?

Jānis G.: Tas vienmēr bijis, jo ir cilvēki, kuru pārliecība neļauj turēt ieroci. Ir cilvēki, kuri no dienesta kategoriski atsakās, un viņiem jādod iespēja.

Kā jūs to pārbaudīsiet? Negribu dienēt un izdomāšu iemeslu!

Jānis G.: Vērtēs komisija. Alternatīvais dienests nodrošinās atbalsta funkcijas. Tas būs iespējams tikai Aizsardzības ministrijas padotības iestādēs. Alternatīvā dienesta veicēji saņems 400 eiro mēnesī.

Raivis U.: Mums tagad ir Jaunsardze un Zemessardze, profesionālais, obligātais un alternatīvais dienests, būs arī valsts aizsardzības mācība skolā. Pasaulē vairāk nekas nav izdomāts – Aizsardzības ministrija ir ieviesusi visu! Vai tad patriotisms ir tikai militārisms? Vecāki to ir izdiskutējuši? Esat aptauju uztaisījuši?

Jānis G.: Protams! Aptaujas rāda, ka 65 % vecāku atbalsta valsts aizsardzības mācību skolās. Tā nav piespiedu patriotisma mācība, bet to ir svarīgi ieviest jauniešu noturībai un spējai reaģēt krīzes situācijā, piemēram, kā jāsniedz pirmā medicīniskā palīdzība. Pašlaik tiek modificēta pro­gramma, lai aizsardzības mācību iekļautu izglītības obligātajā saturā, bet ar to netiks palielināts mācību stundu skaits. Reizi mēnesī būs valsts aizsardzības mācības diena Jaunsardzes centra sagatavotu instruktoru vadībā. Pašlaik darbam ar bērniem sagatavoti jau 170 instruktori. Gan ar valsts aizsardzības mācību, gan obligāto dienestu spēsim nostiprināt indivīda noturību un spēju pieņemt lēmumu kritiskā situācijā.

Oto B.: Piekrītu Raivim, ka patriotisma mācība vairāk ir vecāku, ne skolas jautājums. Daudz svarīgāk būtu mācīt vēsturi. Pat daudzi patriotiskie jaunieši nezina, kurš bija pirmais Latvijas Valsts prezidents.

Jānis G.: Vai tas ir valsts aizsardzības mācības uzdevums?

Es kā vēsturnieks teikšu: ja skolā nemācām savu vēsturi, tā ir liela problēma.

Raivis U.: No programmas izņemta krievu valoda. Kā mēs karosim? Vajadzēs noklausīties pretinieka sakarus, vajadzēs informāciju! Krievu valoda attiecībā pret mūsu pretinieku ir mūsu bagātība. Domāju, ka tā būtu jāatstāj kā izvēles priekšmets, jo mums būs vajadzīgas diversiju grupas, izlūki, kas zina šo valodu.

Jānis G.: Piekritīšu. Izlūkošanai tas ir būtiski.

Oto B.: Krievu valoda jāatstāj kā izvēles priekšmets. Izlūkošanai iegūt informāciju ir svarīgi. To, kas notiek Ukrainā, pamatā lasu krievu valodā. Tur ir daudz kas, ko Latvijas un Rietumu medijos neraksta. Bet tas nenozīmē, ka ar pārdevēju vai kaimiņu jārunā krieviski.

Lauris K.: Valoda nav ienaidnieks. Jo vairāk valodu cilvēks prot, jo labāk.

Pēteris Apinis savulaik KLUBĀ rakstīja, ka mums nav militārās medicīnas – ne studentiem, ne ārstiem nav mācīti ­militārās medicīnas pamati.

Jānis G.: Tas tagad ir.

Savukārt mikroķirurgs Olafs Libermanis atzina – plānu, kā strukturēt medicīnas nozari kara gadījumam, mums nav.

Jānis G.: Tā gluži nav. Ir plāns, kā slimnīcas tiek iedarbinātas, lai apkoptu noteiktu skaitu ievainoto. Ilgu laiku dzīvojām miera pasaulē. Tagad, ņemot vērā Ukrainas pieredzi, skatāmies, ko darīt civilajā sektorā bumbu uzbrukuma gadījumā. Žņaugi, piemēram, ir izņemti no aptieciņām. Tos var lietot tikai militārajā medicīnā. Šīs lietas ir jāpārvērtē.

Tāpat mums bija ilga cīņa, lai ārsti varētu izbraukt uz poligoniem un mežu. Tāpēc jau vajadzīga militāra medicīna, kas tiek īstenota arī miera laikā. Par laimi, esam to ­pārvarējuši, bet miera laika domāšana joprojām vēl sastopama.

Kā ir ar rezervēm?

Jānis G.: Tās tiek gatavotas.

Kāds ministrijā analizē Ukrainas pieredzi arī no medicīnas viedokļa? Viņiem vēl bija saglabājušies kara hospitāļi, kuru mums nav.

Jānis G.: To, ko ukraiņi izdarījuši, mēs studējam. Viņi veidoja militāros hospitāļus kā daļu no civilajām slimnīcām, jo vienu pašu hospitāli uzturēt ir ļoti grūti. Mūsu apstākļos ir nereāli veidot ceturtā vai trešā līmeņa kara hospitāli.

Raivis U.: Galvenais un grūtākais būs cilvēku vispār dabūtu līdz ķirurgam… Karš Ukrainā liek pārplānot daudzas lietas. Politisks lēmums būtu noturēt ārstus Latvijā. Lai cilvēkam, kas pabeidz, piemēram, Stradiņa universitāti, ir pienākums pret valsti tāpat kā karavīram – pieci gadi. Lai nevis jaunais ārsts brauc strādāt uz Vāciju vai Angliju, bet valsts maksātu par to, ka viņš ir Aizkraukles bataljonā, un pilsēta vēl iedod dzīvokli. Tas būtu politisks lēmums.

Jānis G.: Alūksnē, kur ir lielas bāzes, šāda sadarbība notiek. Ārsti, kuri strādā slimnīcā, strādā arī pie mums.

Raivis U.: Bet kaujas situācijā tā ārsta nebūs.

Jānis G.: Strādājam ar Veselības ministriju un slimnīcām, lai definētu, kuras sniegs militāru atbalstu brigādēm. Svarīgi iegūt spēju darboties militārajā medicīnā, jo tā atšķiras no civilās.

Raivis U.: Zemessargiem bija bezjēdzīgs neatliekamās palīdzības kurss. Man tikko bija saruna ar diviem nopietniem instruktoriem. Viņi saka, ka mediķe pulksten piecos saka: «Sorry, čaļi, man beidzas darbs!» Bet viņi atrodas mežā…

Oto B.: Zemessardzē vismaz esmu iemācījies žņaugu pareizi uzlikt.

Jānis G.: Izgāju kursu Zemessardzē pirms četriem gadiem un atbalstīju tā ieviešanu, jo mūsu domāšanā pietrūkst taktiskas militāras pieejas. NATO kurss to dod. Godīgi atzīšos, pirms tam man būtu bail pieiet pie ievainotā. Tagad nav nekādu problēmu.

Kur obligātajā dienestā tomēr redzat riskus? Kas ir uzlabojams?

Lauris K.: Šobrīd ceļš ir pareizs. Obligātais dienests bija nepieciešams, varbūt to vajadzēja izdarīt agrāk, jo šis ir ātrākais un ne sliktākais veids, kā papildināt karavīru rindas vienībās. Igaunijā ir reģionālais princips, viņi ar valsts aizsardzības dienesta karavīriem aizpilda tukšās vietas profesionālajā dienestā. Šī problēma ir arī mums un citās NATO valstīs.

Aktīvais punkts ir rezerve jeb rezerves sagatavošana. Ar tiem, kuri nodien 11 mēnešus, varam nodrošināt aktīvo rezervi, jo no profesionālajiem karavīriem tik daudz rezervē neaiziet. Savukārt apmācībās vienmēr var ko uzlabot.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par diskusiju un problēmrakstu cikla «GANDRĪZ PRATINĀŠANA» saturu atbild Žurnāls Santa.