Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Piedalās
- Agnis Krastiņš, Daudznozaru specializētās prokuratūras virsprokurora vietnieks
- Juris Jančevskis, Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Satiksmes drošības pārvaldes priekšnieks
- Māris Taube, Latvijas Psihiatru asociācijas prezidents
Likumdošanā notikušas būtiskas pārmaiņas, kas skar autovadītājus. Līdz pērnā gada 25. novembrim kriminālatbildība par braukšanu reibumā bija šoferiem, kam nebija tiesību vai tās bija atņemtas. Tagad kriminālatbildība par reibumu virs 1,5 promilēm ir arī šoferiem ar transportlīdzekļa vadīšanas tiesībām. Vai bargāks sods ir mainījis domāšanu?
Pamēģināsim uzzīmēt dzērājšofera portretu!
Juris Jančevskis: Tas nemainās gadiem – vīrietis no 30 līdz 50 gadiem 1,5 un vairāk promiļu reibumā. Sociālais stāvoklis – ļoti dažāds, viņi nāk no dažādām vidēm un brauc ar dažādiem transportlīdzekļiem. Vērtējot pa novadiem, lielākais aizturēto skaits ir Rīgā, jo te ir lielākā satiksmes intensitāte.
Agnis Krastiņš: Vecumam un dzimumam, protams, ir izņēmumi. Dzērumā pie stūres aiztur arī sievietes, turklāt arī ļoti stiprā reibumā.
Vecuma amplitūda liela – kriminālprocess ierosināts pat 14 gadus vecam braucējam, un arī virs 80 gadiem.
Sociālais stāvoklis – arī ļoti dažāds. Ir gan bezdarbnieki, gan narkomāni ar stāžu, kas to vien dara kā lieto un vēl pamanās narkotiku reibumā vadīt automašīnu, gadās arī kombinētie reibumi – alkohols un narkotikas.
Vai policijas aizturētie dzērājšoferi parasti brauc vieni?
Juris J.: Dažādi. Dažreiz brīnāmies, kā tas iespējams: mašīnā ir cilvēki, kas varētu braukt – ir tiesības un nav dzēruši, bet viņi pieļāvuši iereibušā drauga vai radinieka sēšanos pie stūres. Es aicinātu mainīt apziņu un nepieļaut dzērušā šofera braukšanu vienam vai kopā! Par to ir jārunā ģimenēs. Bijuši gadījumi, kad dzērušā šofera mašīnā ir arī nepilngadīgi vai pat mazgadīgi bērni.
Cik daudz jāizdzer, lai nonāktu 1,5 promiļu riebumā?
Māris Taube: Diezgan daudz – 300, pat 400 grami stiprā alkohola. Ir dažādi faktori, kas reibuma pakāpi var ietekmēt, – cilvēka ķermeņa uzbūve, cik viņš paēdis un arī tas, cik viņš, kā saka, ir trenējies. Cilvēks var izskatīties pilnīgi sakarīgs, staigāt un runāt, bet promiles izrādās ļoti augstas. Šoferis, kas 1,5 promiļu alkohola reibumā sēžas pie stūres, faktiski jau ir alkoholiķis, jo viņš pret šo situāciju kļuvis nekritisks, turklāt to dara atkārtoti. Medicīniski, piemēram, 3,5 vai pat četras promiles nav savienojamas ar dzīvību, bet lasām, ka cilvēks ar tādām sēdies pie stūres. Tas nozīmē, ka viņa dzeršanas stāžs ir ļoti liels: alkohols lietots ilgstoši, jau no agras jaunības lēnā garā organismu pieradinot, un tas ietekmējis paškritiku un apziņu, ka, braucot dzērumā, vari apdraudēt citus. Te jau var domāt par smadzeņu bojājumu. Tā arī atbilde, kāpēc viņš to dara atkārtoti.
Agnis K.: Protams, tas saistīts ar cilvēka tiesisko apziņu un nihilismu, uzspļaušanu uz jebkādām vērtībām. Tomēr nedomāju, ka visi šoferi, kam par braukšanu dzērumā iestājusies kriminālatbildība, ir alkoholiķi. Ja šoferim ir autovadītāja tiesības, tagad pietiek, ja vienreiz dzīvē brauc mājās no viesībām 1,6 promiļu reibumā. Savukārt nepilngadīgajiem vai tiem, kam tiesības nav iegūtas vai ir atņemtas, pietiek ar 0,2 promiļu reibumu, lai iestātos kriminālatbildība.
Kas jūs pārsteidz pēc 25. novembra likuma grozījumiem?
Juris J.: Pagājis pārāk mazs laiks. Salīdzinot ar iepriekšējā gada janvāri, šogad janvārī aizturēto dzērājšoferu skaits samazinājies, bet puse no vadītājiem, kam bija autovadīšanas tiesības, atradās 1,5 promiļu un lielākā reibumā. Pārsteidza, ka jau pirmie aizturētie dzērušie šoferi zināja par likuma izmaiņām un atbildību, bet tāpat reibumā sēdās pie stūres. Droši vien tas liecina par nesodāmības sajūtu.
Kāpēc dzērājšoferiem tāda ir?
Juris J.: Iespējams, viņš jau iepriekš to darījis un ticis cauri sveikā – nav pieķerts, aizturēts. Vai arī ir tādā reibumā, ka automātiski sēžas pie stūres un brauc, neaizdomājoties par to, kā sodāmība var izmainīt dzīves gaitu.
Māris T.: Idejiski lielie sodi ir labi un pareizi, bet ar tiem vien nepietiek. Jābūt abiem komponentiem – sodam un reālam riskam, ka mani var noķert. Nedrīkst būt tā, ka cilvēks izsprūk vienreiz, otrreiz un trešo reizi, un kaimiņš arī izsprūk. Šoferiem jāredz uz ceļiem policisti, jāpamana kampaņas – kā Jāņos, kad ziņo, ka pastiprināti patrulēs policija, jāzina, ka draugu lokā kāds noķerts. Ja statistika rāda, ka dzērājšoferu skaits, kam ir autovadīšanas tiesības, tomēr samazinās, tā ir ļoti laba ievirze. Tie, kas nav nodzērušies un iepriekš domāja – esmu iedzēris, bet nekas, šoreiz braukšu –, tagad sāk domāt un nebrauc. Šī daļa samazinās.
Bet ir otra daļa – tie, kuru domāšana nemainās. Viņi glabā dažādus leģendārus stāstus par to, kā mēs toreiz brīnišķīgi braucām piedzērušies – nekas nenotika iepriekš, nenotiks arī tagad. Te ir vājais punkts. Vai soda neizbēgamība ietekmēs smagos alkoholiķus – grūti pateikt, bet ietekmei uz vieglo galu noteikti būs rezultāts.
Juris J.: Vienmēr bijusi un būs kategorija cilvēku, uz kuriem nekādi sodi nedarbosies – ar to jārēķinās.
Skaidrs, ka netiek aizturēti visi šoferi, kas brauc dzērumā. Kāda varētu būt reālā situācija?
Juris J.: Būtu jāveic speciāls pētījums. Pēdējos piecus sešus gadus aiztur vidēji 3500 dzērājšoferus gadā.
Policistu skaits katru gadu samazinās, bet aizturēto dzērājšoferu skaits paliek tas pats. Vai nu vairāk dzer un brauc, vai arī kādreiz visus neaizturēja.
Agnis K.: Neapšaubāmi, latentums pastāv – dzērājšoferu noteikti ir vairāk. Uz ceļiem, šosejām un citur patrulējošo policistu skaits samazinās. Diemžēl bieži vien alkohola ietekmi konstatē tikai tad, kad vadītājs izraisījis ceļu satiksmes negadījumu, lai arī sīku un bez cietušajiem. Tehniskā ierīce – radars palīdz ierobežot ātrumu, bet ne alkohola lietotājus pie stūres. Nezinu, kādas akcijas jāievieš Latvijā, lai šie cilvēki nāktu pie veselā saprāta. Turklāt kriminālsodīto šoferu ar tiesībām skaits jau pārsniedz tos, kas brauc bez tiesībām un sēdušies pie stūres reibumā.
Paraksturojiet šos cilvēkus!
Juris J.: Normāli cilvēki!
Agnis K.: Jā, pēc izskata – normāli cilvēki. Pārsvarā nav degradējušies, vismaz tādi neizskatās. Bijuši arī tādi, kam, atvainojos, rociņas trīc… Dzērumā pieķerto šoferu versijas jau zinu, bieži saka – sastrīdējos ar sievu. Bet ir arī tādi, kuri nāk divas, trīs, pat četras reizes – saņemti visi Krimināllikumā paredzētie sodi pēc nopelniem, arī reāla brīvības atņemšana, bet iznāk no ieslodzījuma vietas, paiet mēnesis, divi, un cilvēku atkal noķer dzērumā pie stūres. Daži prokurori šos cilvēkus sauc par klientiem, lai gan prokuratūrai klientu nav. Trīs četras reizes izdarīt kriminālnoziegumu par vienu pantu – te laikam jāvēršas pie speciālista, ja vien jau sen nav par vēlu.
Juris J.: Parasti šim kontingentam nav ne pastāvīgu ienākumu, ne darbavietas, līdz ar to viņi nevar samaksāt valstij naudas sodus. Arī tiesu izpildītājs neko nevar piedzīt, jo īpašumu nav. Es viņus saucu par mūžīgajiem parādniekiem valstij. Šie cilvēki savu nākotni ne ar ko nesaista, līdz ar to parāds viņus neietekmē.
Agnis K.: Šie braucēji parasti ir bez tiesībām – viņiem kriminālatbildība bija jau pirms 25. novembra un ir arī tagad. Ja cilvēkam par braukšanu dzērumā atņem tiesības, viņš vairs neiekritīs kategorijā, kur jābūt tiesībām un 1,5 promiļu reibumam. Vīrieši, kuriem ir tiesības un kurus aiztur dzērumā virs 1,5 promilēm, žurnālam KLUBS interesē vairāk. Tā ir cita publika – krasi atšķirīgs portrets. Viņi brauc arī ar labām pašu īpašumā esošām mašīnām, kuru cena svārstās ļoti lielā amplitūdā.
Ko darīt ar tiem, kam vienreiz gadījies, un tiem, ko sods īsti nevar ietekmēt?
Māris T.: Daudzas problēmas risināsies un jau risinās ar cilvēkiem, kas ir uz robežas – jaunajiem, šaubīgajiem. Relatīvi bagātiem alkoholiķiem ir cerība. Pasaules pieredze rāda, ka nākamajam solim jābūt alkohola atkarības ārstēšanai, bet tā ir grūta un problemātiska. Pirmais uzdevums ir dabūt cilvēkā motivāciju – kāpēc jāārstējas, un bieži vien tā rodas tikai brīdī, kad cilvēks visu zaudējis. Mašīnas konfiskācijas dēļ viņš nespēj pārvietoties, varbūt pat zaudē darbu. Tas ir vēl viens piliens, kā valsts mēģina piespiest ārstēties, jo saka – mēs neesam ar mieru, ka tu brauc dzērumā, jo vari nogalināt citus cilvēkus.
Ar otrajiem ir daudz lielāka problēma – nav tiesību, brauc ar kādu lūzni kaut kur pa lauku ceļiem. Arī sabiedrībai jāiesaistās. Mums no padomju laikiem ir ļoti toleranta attieksme: baidāmies par otru ziņot, ir bailes no stučīšanas. Ja ir balle, kur viss ciems zina, ka kāds dzēris brauks ar pusplīsušu bembi, ir jāziņo. Viņi jāķer ciet! Problēma ir tā, ka no viņiem nav, ko paņemt, – mašīna ir tāda, kāda ir, bet rīt par 200 eiro nopirks citu.
Juris J.: Agrāk biežāk, bet pēdējos gados retāk gadās arī tā, ka mūžīgo parādnieku pēcpusdienā aiztur, pēc tam palaiž, un pēc pāris stundām aiztur atkal – jau ar citu mašīnu tādā pašā reibumā.
Māris T.: Tā jau ir mentāla problēma – tas vairs nav izskaidrojams ar loģiku. Viņam nav, ko zaudēt, un viņš ar šādu antisociālu pozīciju pauž zināmu protestu. Tikt galā ar dzērājiem būs grūti, bet galvenais, lai viņu nebūtu uz lielajiem ceļiem, kur var nogalināt ģimeni ar bērniem, kas mierīgi brauc pa šoseju.
Vai piespiedu ārstēšana pašlaik reāli funkcionē?
Māris T.: Tādas prakses Latvijā nav, bet atkārtoti reibumā aizturētajiem šoferiem vajadzētu uzlikt arī medicīniska rakstura piespiedu līdzekli – ārstēšanos no alkoholisma, citādi viņi nekādus secinājumus neizdara.
Ja Zviedrijā aiztur cilvēku 1,5 promiļu reibumā, tas ir diagnostiskais kritērijs, lai viņu uzskatītu par alkoholiķi, – un ir obligātā ārstēšanās. Katru dienu par savu naudu nāks dakterim atrādīt urīna analīzi vai arī izies 30 dienu Minesotas programmu.
Stāsts jau nav tikai par dzērājšoferi, bet par sabiedrību, kuru viņš apdraud.
Māris T.: Tieši tā! Tāpēc mēs nosakām konkrētus kritērijus – soda neizbēgamība, smags sods un ārstēšanās: ilgākā laika posmā pierādīt, ka tu alkoholu vairs nelieto.
Vai viss ir kārtībā ar tiesību iegūšanu? Vai medicīniskās pārbaudes nav pārāk formālas? Kāda jēga no psihiatra, narkologa pārbaudes, kas ilgst piecas minūtes?
Māris T.: Tas ir labs jautājums, kas aktuāls arī psihiatru vidū. Nav viss ideāli. Es nekad nestrādāju tādā komisijā. Man būtu ļoti grūti, zinot, ka tur nereti saskaras biznesa cilvēku komforts – viņi grib ātri un labi, bet, no otras puses, tā tomēr ir ārsta atbildība. Vizuāli ne vienmēr var pateikt, vai cilvēks lieto alkoholu. Bet arī šādas komisijas ir labāk nekā nekas: datubāzēs var redzēt, vai cilvēkam ir kādas veselības problēmas, turklāt tā var izķert psihiski slimus cilvēkus, kuriem galīgi nevajadzētu braukt. Lielāks akcents tomēr jāliek uz jau reibumā noķerto šoferu ārstēšanu.
Agnis K.: Piespiedu ārstēšanu varētu uzlikt vismaz tiem, kuriem bijušas problēmas ar alkoholu un tiesības atņemtas kaut vai administratīvā kārtībā. Ja šajā laikā esi izgājis attiecīgu programmu un vari uzrādīt narkologa atziņu, vēl jāiziet ļoti stingra komisija, un tikai tad atjauno tiesības
Māris T.: Tas būtu ļoti pareizi. Ar katru šādu darbību mazinātos risks, ka šis šoferis uz ceļa nogalinās cilvēkus. Varbūt beigās viņš pats būtu pateicīgs, ka piespiests ārstēties.
Agnis K.: Tas jau nav sods, tas viņam pašam palīdzēs.
Cietumsods tiek piespriests tikai 4 % dzērājšoferu…
Agnis K.: Lielākajā daļā gadījumu, līdz 90 %, lietas tiek pabeigtas paātrinātā procesa kārtībā prokuratūrā ar priekšrakstu par sodu, kas faktiski līdzvērtīgs spriedumam. Ja persona pirmoreiz aizturēta dzērumā, reālas brīvības atņemšanas sodu prokurors tiesā nekad nelūgs, bet piemēros sabiedrisko darbu vai naudas sodu. Ja uzskatām, ka persona ar šādiem sodiem nav labojama, sūtām lietu uz tiesu, prasot brīvības atņemšanu, un tiesa šos prokurora lūgumus parasti apmierina.
Cietumsods ir viens no veidiem, kā panākt prevenciju, lai pārējiem būtu bail, bet vai tas būtu samērīgs tiem, ko aiztur dzērumā pirmoreiz? Tiem, kas aizturēti virs 1,5 promilēm un ar tiesībām, pagaidām nav bijis laika iekrist atkārtoti. Kopējā sodu buķete jau tagad ir diezgan smaga. Šoferim ar tiesībām, kas braucis 1,5 promiļu reibumā, ir sabiedriskais darbs, bez jebkādām atkāpēm – transporta vadīšanas tiesību atņemšana uz pieciem gadiem plus dzērumā vadītā transportlīdzekļa konfiskācija, ja tā pieder pašam, vai daļēja vai pilna transportlīdzekļa vērtības piedziņa, ja mašīna nepieder pašam. Tāds pats sods paredzēts arī par atteikšanos no alkohola ekspertīzes, lai atteikties nebūtu nekāda izdevīguma. Ja sodu nesamaksā, tiesu izpildītājs var klauvēt pie durvīm un atņemt dzīvokli. Sekas var būt ļoti dramatiskas, tomēr joprojām ir cilvēki, kas brauc reibumā. Un diez vai viņu mazāk kļūs.
Māris T.: Kad savulaik tikko ieviesa cietumsodu, sākumā arī bija labi rezultāti – no tā baidījās.
Agnis K.: Tā bija cita atbildības forma – administratīvais arests administratīvajās lietās, kuru Eiropas Savienības regulas, diemžēl vai par laimi, nepieļauj.
Māris T.: Bet kādā brīdī šis sods degradējās – cilvēki sāka plānot laiku, kad atsēdēs soda nedēļas. Man vairāki pacienti teica: septītajās debesīs pavadīju laiku kā atvaļinājumā. Cilvēki pielāgojās, kolēģi pat neuzzināja, un veiksmīgi tika no visa ārā – tas vairs nebija sods!
Juris J.: Tā arī bija – sākumā līkne aizgāja uz leju. Sākotnēji procesuālā kārtība tiesā bija cita: ja cilvēkam piemēroja arestu, viņu aizturēja tiesas zālē un uzreiz nogādāja aresta izciešanai. Vēlāk prakse mazliet mainījās – reibumā aizturētais šoferis varēja vienoties par laiku, kad izcietīs sodu, un efektivitāte zuda.
Agnis K.: Par braukšanu ar 1,5 promilēm šoferis savulaik sēdēja tā saucamajās septītajās debesīs, bet tagad par to paredzēta kriminālatbildība. Varbūt daudziem šķiet, ka tolaik sods bija pat smagāks – sēdēja desmit diennaktis, bet tagad tikai pastrādā, mašīnu atņem, bet tā jau tāpat bija veca. Jāsaprot, ka kriminālsods ir daudz smagāks nekā administratīvais. Administratīvā atbildība pēc gada dzēšas, pēc pieciem gadiem dzēšas arī tiesību atņemšanas papildsods, taču kriminālsods ir zīmogs uz mūžu. Ir daudzi amati, kurus nevari ieņemt, ja esi krimināli sodīts par tīšu noziedzīgu nodarījumu. Tātad viena kļūda jaunībā – braukšana 1,5 promiļu reibumā ar tiesībām vai 0,2 promiļu reibumā bez tiesībām – var maksāt ļoti daudz.
Juris J.: Jaunieši savu likteni var mainīt vienā brīdī. Ierobežojumi profesijas izvēlē ir neatgriezeniski – viņi nevarēs īstenot savu bērnības sapni.
Māris T.: Ļoti labi, ka par to runājam! Es, cilvēks bez juridiskām zināšanām, to tā nesasaistīju. Iespējams, cilvēki, kas šobrīd riskē braukt reibumā, par šo niansi nemaz neiedomājas. Varbūt viņiem šķiet – samaksāšu sodu, un viss, pat neapjēdzot, kādas sekas tas atstās. Šis noteikti ir temats izglītojošai un atgādinošai kampaņai!
Agnis K: Tie, kuri pēc jaunajiem grozījumiem ir izdarījuši kriminālpārkāpumu, uz pieciem gadiem likuma ietvaros ir izsisti no aprites. Ir atņemtas tiesības, tātad piecus gadus viņi nevar braukt pat skaidrā, kur nu vēl dzērumā. Ja lieguma laikā brauc skaidrā prātā vai dzērumā, ir jauns tiesas spriedums vai prokurora priekšraksts par soda nepildīšanu.
Māris T.: Te atkal nonākam pie soda neizbēgamības. Esmu runājis ar pacientiem, kuri tomēr turpina piedalīties satiksmē. Pieci gadi ir ilgs laiks, domāju, ka divi no trijiem pa kluso izdomā veidus, kā turpināt braukt kaut pa zemes ceļiem. Liela daļa nemaina tikumu, bet ir arī apzinīgie.
Agnis K.: Ja viņam tiesiskās apziņas nav bijis līdz tam, vai tā būs piecus gadus atturēties?
Juris J.: Izstāstīšu kuriozu. Vīrietis bija sodīts par braukšanu reibumā, apliecība atņemta uz gadu. Kad to atjaunoja, viņš teica – mana sieva ļoti slikti brauca, bet gada laikā, kad mani vadāja, iemācījās braukt ļoti labi.
Vai tiesa, ka lielāko daļu dzērušo šoferu aiztur rītos?
Juris J.: Es tā neteiktu. Pieredze rāda, ka darbdienu rītos aizturētie parasti ir ar mazajām promilēm – tie, kas, visticamāk, nav laikus aizgājuši gulēt un rītā domā, ka viss ir ok. Parasti šie cilvēki uzreiz atzīst savu vainu, un kaut kur viņu ir arī žēl. Vadītāja apliecības zaudēšana nozīmē arī maizes darba zaudēšanu – mainās visa ikdiena. Tos, kas iereibuši pa nopietno, parasti aiztur nedēļas nogalēs.
Māris T.: Par promilēm ir mūžīgā diskusija – cik var un cik nevar. Piemēram, Dānijā pieļaujamās alkohola normas nav – drīkst būt tikai nulle. Var jau runāt, ka korvalolu dzēra vai vēl kādas muļķības, bet, ja cilvēks zina, ka var būt nulle promiļu, tad ir cita attieksme – nebūtu pat domas par to, ka vienu aliņu varbūt var. Tam ir arī psiholoģiskais efekts. Tagadējā dzeršana un mērīšana ar saviem alkometriem ir ļoti riskanta. Esmu lasījis, ka, pieņemot nulles promiļu regulējumu, arī policijai ir lielāks asums šoferus kontrolēt, jo vairs nav jāķēpājas – vai nu ir nulle, vai vairāk.
Mums vajag nulles promiļu regulējumu?
Māris T.: Pilnīgi mierīgi varētu būt nulle – vispār nedrīksti dzert arī tad, ja jābrauc tikai rītā. Mums nav ne tādu tradīciju, ne attālumu kā Amerikā, kur jābrauc milzīgi gabali un jāpiestāj krogā iedzert alu.
Juris J.: Šis temats attīstās periodiski. Eiropā ļoti nedaudzās valstīs ir nulle promiļu. Mediķiem savs viedoklis, un psihologiem savs, līdz vienotam viedoklim nav nonākts. Mēs esam vairāk tolerējuši viedokli, ka jābūt kādai pieļaujamajai normai, jo var būt kādi blakus apstākļi, kas to var ietekmēt.
Korvalols?
Juris J.: Tas, ko saka mediķi, – dažādi medikamenti, pārtikas produkti. Pierādīšanas procesā rastos strīdi.
Agnis K.: Sliecos pievienoties Jurim. Ir divas bioloģiskās vides – asins un izelpa gaisā. Atceros kādas narkoloģijas speciālistes teikto, ka mazās promilītes var uzrādīt daudz kas, pat elektriskā cigarete. Mēraparāti nav tik precīzi, lai nošķirtu, kas ir etilspirts, etanols vai kāds medikaments, un varbūt to nemaz nav iespējams nošķirt. Kas zina – varbūt nākotnē sabiedrība augs un no kriminālatbildības par 1,5 promilēm izaugs līdz vienai promilei.
Juris J.: Lielākās problēmas pašlaik mums ir ar smagajiem dzērājiem. Ja, ejot laikam, būs vairāk mazo promiļu autovadītāju, kaut kas varētu mainīties.
Agnis K.: Kriminālprocesos par dzērājšoferu izraisītajām smagajām sekām ar cietušajiem un bojāgājušajiem pārsvarā dominē kungi un dāmas lielo promiļu ietekmē. Ar 0,2 promilēm ļoti reti notiek smagi ceļu satiksmes negadījumi.
Kovida laikā vairumā Eiropas valstu ceļu negadījumu un bojā gājušo skaits samazinājās, bet Latvijā – pieauga. Kāpēc? Aiz mums palika tikai Rumānija un Bulgārija.
Māris T.: Tas arī ir stāsts par sodu un tā neizbēgamību. Braucu 30 gadus un redzu, ka uz ceļiem ir par daudz mežonības. Arī pats neesmu ideāls braucējs, bet tas, kas notiek, ir bezpreģels. Deg sarkanā gaisma, mašīna vienkārši aizbrauc. Tiešām kliegt gribas.
Roberts Zīle, kurš Eiroparlamentā darbojas Transporta un tūrisma komitejā, saka: «Mums uz ceļiem joprojām vērojama postpadomju uzvedība.»
Māris T.: Aizbraucot uz Skandināvijas valstīm, uzreiz esat ritmā un liekas adekvāti braukt ar 90. Latvijā ir nepārtrauktas sacensības. Braucot pa Tallinas šoseju, katru dienu ir rallijs. Mēs tik ātri neizaugam, vajadzīgas citas metodes – nemarķētās automašīnas, vidējā ātruma fotoradari.
Kādreiz lietuviešiem bija sliktāki dati, šobrīd viņi iet mums garām. Ko viņi dara atšķirīgi?
Māris T.: Lietuvā izveidota ceļu infrastruktūra, kur nav iespēju apdzīt, un vidējā ātruma mērījumi, lai nav jēgas apdzīt.
Juris J.: Ņemot vērā to, ka pagājušā gada sākumā vēl bija pandēmijas ierobežojumi, iepriekšējā gadā ir mazākais bojā gājušo skaits Latvijas vēsturē. Ja 2022. gadu salīdzina ar 2021., kritums ir pat par 24 %. Tas ir ļoti daudz. Pagājušā gada augustā uz ceļiem bija deviņi bojā gājušie, 2021. gada augustā – 20. Kā beidzās ierobežojumi, līkne sāka augt.
Satiksmes intensitāte nav samazinājusies, pērn augustā tā gadā bija viena no lielākajām. Ceru, ka tas nav tikai visu uzraugošo spēku darba rezultāts, bet vadītāji arī mainījuši apziņu pret kopējo drošību.
Nākotnē jāattīsta tehnisko līdzekļu resurss, bet policisti jānovirza smago pārkāpumu kontrolei – reibums, agresīvie vadītāji, nežēlīgi ātrumi.
Agnis K.: Jau nez kurā paaudzē brīžam šķiet, ka braukšanas kultūrā vairāk skatāmies uz austrumiem, nevis rietumiem. Prokuratūrā redzot smago avāriju lietas, pavisam noteikti varu teikt, ka to pamatā ir ātrums, vieglprātība, nesodāmības sajūta, piemēram, nepārliecinoties ne par ko un iebraucot pretējā joslā.
Starp dzērājšofera un agresīva šofera portretiem var likt vienādības zīmi.
1995. gadā, pēc Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes datiem, ceļu negadījumos visvairāk bojā gāja latvieši – nācija zaudēja 60 % no visiem nedabīgā nāvē mirušajiem. Otrajā vietā, krietni atpaliekot, bija krievi – 26,1 %, baltkrievi – 4,2 %, poļi – 3,5 %. Tika minētas dažādas versijas – vai nu latviešu rīcībā ir vairāk automašīnu, vai arī latviešu autobraucēji un gājēji ir visnedisciplinētākie. Bet varbūt brauca ar sliktākām automašīnām.
Agnis K: Lietvedībā lasot uzvārdus, tautību ziņā ir puse uz pusi. Neteikšu, ka mūsu bāleliņi ir labāki vai tieši otrādi. 90. gadu beigās un vēlāk statistika bija vienkārši melna. Tāpēc nevaram teikt, ka Latvijā viss iet uz slikto pusi.
Juris J.: Ja nemaldos, tolaik gadā bija ap 500 bojā gājušajiem. Daudzās vietās bija acīmredzami nepareiza satiksmes organizācija, daudzi melnie punkti novērsti.
Vīriešiem nereti patīk lielīties – man ir gali policijā, varu sakārtot lietas. Jums draugi, čomi ir lūguši palīdzību?
Juris J.: Agrāk varbūt jā, bet pēdējā laikā tas vairs nestrādā. Skatot lietas kabinetā, pirms gadiem 10–15 bija cilvēki, kas jautāja, vai nevar kaut ko… Ir nomainījušās paaudzes, darba uzraudzības metodes. Ja ko tādu prasa, atbildu: «Man vieglāk tavā vietā samaksāt sodu, nekā kaut ko sliktu vai nepareizu darīt!»
Kad jūs pēdējo reizi to pateicāt?
Juris J.: Laikam pagājušajā gadā. Bet tas nebija saistīts ar reibumu. Vienkārši prasīja, vai ko var vai nevar. Man atbilde ir gatava – pietiek izskaidrot, kāda atbildība var iestāties. Cilvēks saprata. Viņš toreiz palika bez tiesībām.
Agnis K.: Man neriskētu prasīt. Ja prasītu, izskaidrotu, ka nākamais pants būs daudz smagāks nekā par avāriju vai dzeršanu pie stūres. Sabiedrība kļuvusi audzinātāka. Tomēr mūsdienās ir procesi, kur dzērājšoferis 2,5 promiļu reibumā vēl arī policistam dod 50 vai 100 eiro. Vēl viens pants klāt! Abi ir tīši panti, un tad jau var arī, kā saka, aiziet pasēdēt. Neteikšu, ka daudz, bet tādi procesi ir.
Juris J.: Vakar bija gadījums, kad Rīgā tika aizturēts vadītājs par kukuļdošanu…
Agnis K.: Policistiem šobrīd ir advancēti aprīkota uniforma. Ja vairākas reizes saka – vai mēs nevaram sarunāt, iedošu –, tas ir noziedzīgs nodarījums. Ļoti liela nozīme ir medijiem, kas skaidro un preventīvi palīdz cilvēkiem sakārtot prātu. Žurnālā KLUBS varbūt pievērsīsim uzmanību tiem, kuriem ir dārgas mašīnas un kuri var zaudēt visu. Vai mājās sieva izlasa Ievu un nomet vīram priekšā – apskaties, ja dzersi pie stūres, paliksi bez darba, mums var visu atņemt, kā bērnus uz skolu vedīsim, ja konfiscēs mašīnu? Un tu vari arī pasēdēt!
Māris T.: Svarīgi ir šajā prevencijā ieraudzīt sevi. Lai, piemēram, KLUBA lasītāji redz – esmu tajā kategorijā, ar mani tas var notikt.
Pauls Timrots pērn KLUBĀ teica: «Policija mums ir būtiski vājāka nekā kaimiņvalstīs. Ir ārprātīgs policistu trūkums. Visi čaļi pie pirmās iespējas laižas pensijā. Mēs spiežam uz lielākiem sodiem, kurus neviens neīsteno.»
Juris J.: Noteikti – policistu skaits ir samazinājies. Daudzi, kas sasniedz izdienas vecumu, atvaļinās, bet jaunākā paaudze atstāj dienestu, jo atalgojums nav konkurētspējīgs. Sākotnējais atalgojums pēc nodokļu nomaksas ir ap 750 eiro. Protams, jaunajai paaudzei tas nav pieņemams. Policijā notiek strukturālās reformas – tiek veidots reaģējošā policista institūts. Viņam ir palielināta kompetence, deleģējot arī satiksmes uzraudzību. Palielināsies darbinieku skaits, kuri būs kompetenti reaģēt uz satiksmes pārkāpumiem. Atsevišķos reģionos šis projekts jau ir, Rīgā vēl tiek īstenots. Līdz gada beigām ielās jābūt redzamiem vairāk policistu.
Kaimiņvalstīs arī bija reformas, bet neteiktu, ka viņiem ir krietni labāk nekā mums. Tur ir tieši tādas pašas problēmas. Aizbraucot uz Tallinu un atpakaļ, nesatiksiet vairāk policistu kā Latvijā.
Prokurors Armīns Meisters prognozēja, ka līdz ar jaunajiem likuma grozījumiem jau tā noslogotajai policijai gadā klāt nāks 1000 kriminālprocesu.
Agnis K.: Manuprāt, pat vairāk – gan policijai, gan prokuratūrai, gan tiesai.
Juris J.: Gadā aiztur ap 3500 dzērājšoferu. Ja 2/3 ir virs 1,5 promilēm, tātad – matemātiski rēķinot, varētu būt ap 2000 lietu. Kopējā kriminālprocesu statistika noteikti palielināsies, bet šobrīd vēl pāragri runāt. Ņemot vērā paātrinātā procesa kārtību, šos procesus mēģina virzīt salīdzinoši ātri. Bet globāli es atturētos teikt, ka slodze krietni pieaugusi.
Pēdējā laikā dzirdam, ka plači ar atsavinātajām automašīnām ir pārpildīti. Vai nevar pienākt brīdis, kad kāds pievērs acis mašīnas atsavināšanai?
Juris J.: Sabiedrība informāciju par 650 atsavinātajiem transportlīdzekļiem nepareizi uztvēra – tās ir gan dzērājšoferiem, gan citās lietās izņemtās mašīnas. Grozījumi krimināllikumā stājās spēkā 25. novembrī, līdz šim esam aizturējuši ap 450 dzērājšoferu – viņiem nevar būt konfiscētas 650 mašīnas.
Agnis K.: Pagaidām Latvijā dzērājšoferiem konfiscēti 80 transportlīdzekļi, kas gaida galīgo nolēmumu. Kriminālprocesā dzērājšoferim piederošajai mašīnai uzliek arestu līdz konfiskācijai. Procesuālos izdevumus par mašīnas nogādāšanu un glabāšanu var piedzīt no dzērājšofera. Tālāk prokurors nosūta Valsts ieņēmumu dienestam informāciju par šo mantu, notiek izsole.
Māris T.: Bija informācija, ka ir ļoti liela interese par šīm automašīnām.
Agnis K: Nav jau arī izslēgts, ka pats dzērājšoferis var piedalīties izsolē. Cerams, ka izsoles būs caurspīdīgas un nenovedīs pie pretējā – mākslīgas vērtības samazināšanas vai kā tamlīdzīga.
Jūs pirktu tādu mašīnu?
Agnis K.: Nepirktu tādu, kura cietusi smagā ceļu negadījumā vai vēl, Dievs atpestī, ar bojā gājušajiem.
Māris T.: Kāpēc ne? Mašīna jau nav vainīga. Tie ir ieņēmumi valstij. Varētu papildināt policijas budžetu, celt algas policijai – tā būtu motivācija darīt šo darbu.
Juris J.: Neesmu aizdomājies. Nav bijusi vajadzība un interese.
Diemžēl izskatās, ka jāsecina – lai cik bargs ir jaunais regulējums, pagaidām nekas īsti nemainās…
Juris J.: Mēs ik gadu izķeram tūkstošus. Tikai viena problēma – tas viss iet pa apli, citi nāk vietā…
Agnis K.: Varbūt jāpaiet kādam laika posmam, lai saprastu, kā kriminālatbildība šos cilvēkus mainījusi. Mēs nemākam likt svaru kausos izpriecas ar sekām. Ja dzer, atpūties, paņem pēc tam taksi! Jā, tas viss maksā, bet ko maksās, ja tevi noķer? Skolās vairāk jārunā. Mana dēla vidusskolā ne reizi nav viesojusies policija. Ko kāds dēls darīs pēc pieciem gadiem, ja iedzērušais tēvs vienreiz, otrreiz saka: kuš, aizbraukšu tikai līdz veikalam! Bērnos jāaudzina tiesiskā apziņa, lai dēls iedzērušajam tēvam pateiktu: tu, vecais, esi traks, atdod atslēgas un ej gulēt! Ja ne, goda vārds, sakausimies!
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par «Diskusiju un problēmrakstu cikls «Gandrīz pratināšana» » saturu atbild «Žurnāls Santa».
Populārākie raksti
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
