Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
«Tas ir jautājums par latviešu mentalitāti. Mentalitāte socioloģijā ir kultūrā iemācītas un ieveidotas attieksmes un attiecības. Sabiedrība kā sistēma nevar dzīvot tikai atvērtības vai noslēgtības režīmā, abos gadījumos tā pakļauta apdraudējumam. Latvieši vēsturē vienmēr bijuši ļoti atvērti. Atvērta sabiedrība un kultūra parāda, ka tā ir spēcīga, bet tas ir bijis arī mūsu lielais vājuma punkts. Mums ir ļoti daudz jaukto laulību, Igaunijā un Lietuvā to ir mazāk. Kopumā tas mūs veido ar vājāku pašapziņu,» atzīsta kultūrsocioloģe, bijusī Saeimas priekšsēdētājas biedre Dagmāra Beitnere-Le Galla.
Prakse gan rāda, ka problēma nav tikai jauktajās laulībās. Ikdienas komunikācijā pie savas valodas bieži vien neturas gan tie, kuri apmeklē vai paši piedalās Dziesmu un Deju svētkos, gan tie, kuri asi nosoda Krievijas iebrukumu Ukrainā un sevi dēvē par patriotiem. Kāpēc? Iemesli dažādi, taču visbiežāk nevēlēšanās mainīt padomju laika ieradumus, komfortablāka saziņa, darba devējiem – piekāpšanās aprēķina dēļ, jo trūkst darbinieku. Viņi laimīgi, ka kāds vispār piesakās.
«Tas sindroms ir vēsturisks. Latvieši nezaudē kultūru, bet drīzāk – valodu. Mazām tautām vispār ir specifiska attieksme pret valodu. Tās ātrāk mācās citu valodu, jo vēsture tā pieprasījusi. Tagad esam pārvērtušies par kārklu angļiem. Par visu varu gribas būt eiropiešiem. Pat savā starpā dažkārt Latvijā runājam angļu valodā. Jaunajai paaudzei angļu valoda ir interesantāka par latviešu,» saka antropoloģe un vēsturniece Rita Grāvere.
74,8 pret 24,88
2012. gada valodas referendumā pret krievu valodu kā otru valsts valodu nobalsoja 74,8 % (821 722 ) vēlētāju, par – 24,88 % (273 347). Nostāja ir nepārprotami skaidra.
Taču pat 2012. gadā, situācijā, kas latviešiem bija aizvainojoša, jo spiestā kārtā vēlreiz bija jāapliecina valsts valodas statuss, liela daļa tautiešu saziņā ar cittautiešiem mierīgi turpināja nelietot savu valodu.
Nekas nav mainījies arī šobrīd. Pilnīgi visur – gan glaunos un ne tik glaunos veikalos, kafejnīcās, gan iestādēs liela daļa latviešu ar citas tautības cilvēkiem, kolēģiem, paziņām nesarunājas valsts valodā. Absurdākais – arī tad, ja situācija to neprasa un sarunas biedrs prot latviski. Diemžēl tas nav izņēmums, bet sistēma.
No krieviem bieži dzirdēts – es gribu runāt latviešu valodā, mācīties, bet latviešu paši to neļauj, jo uzreiz pāriet uz krievu valodu!
«Mēs vāji identificējamies ar savu valodu. Varam to aizstāvēt referendumā, bet ikdienā iznīcinām! Mūsu mentalitātē ir tāda nelaime. Mēs domājam – ja ir pieņemts likums, bijis referendums, preambula, tad ar to kā uz burvju mājiena Burtnieku pils pacelsies no dzelmes. Notiks brīnums un viss darbosies pats no sevis. Bet likums ir deklarācija, mēs deklarējam, bet nepraktizējam,» – uzskata D. Beitnere-Le Galla.
Savukārt R. Grāvere norāda: «Lai valoda pastāvētu, jābūt lepnumam par savu nāciju. Tas ir pamatjautājums! Mazas tautas, kas veidoja valsti, cīnījās ar šo fenomenu. Kad ir lepnums par savu zemi, arī valoda tiek kultivēta.»
Bet… vai tiešām mēs neesam lepni?
Reizi piecos gados
D. Beitnere-Le Galla: «Uzsvēršu vienu lietu, kas būs ķecerība, bet vairs neturēšu muti ciet. Visu to, kas mums svēts, apliecinām reizi piecos gados Dziesmusvētkos. To nedēļu viss sit augstu vilni, bet pēc tam noplok un izčākst. Un tā nav normāla situācija. Esmu ievērojusi, ka cilvēki jau sāk uz to kritiski skatīties, jo nav konsekvences.
Mums jāsaprot, ka esam jauna nācija, un jaunām nācijām ir augšanas grūtības, bet visu nedrīkstam norakstīt tikai uz augšanas grūtībām. Cik ilgi būsim pusaudža vecumā?»
R. Grāvere: «Šobrīd mēs esam ļoti lielā pieticības stadijā. Mums nav lielu mērķu.»
D. Beitnere-Le Galla: «Pieaudzis cilvēks sākas ar brīdi, kad viņš kļūst atbildīgs. Mans vīrs ir francūzis, viņš publiski netiek pie runāšanas latviešu valodā. Jo, redzot, ka viņam ir grūti, cilvēki momentā pāriet uz angļu valodu. Beigsim šo!
Francijā tirgū es nosvīdu runājot, jo franči iestājas par savu valodu, un tā ir liela nācija. Mūsu nācijai ir ārkārtīgi svarīgs virsuzdevums. Mūsu pašapziņa saistīta ar mūsu pašizpratni. Liberālā demokrātija apšauba nacionālas vērtības. Ir jābeidz šīs spēles, tās ir ļoti bīstamas. Mēs visu laiku gaidām un domājam, ka mūs aizsargās NATO 5. pants, par mums rūpējas Eiropas Savienība, un mēs varam dzīvot relaksētāk. Nav tā. Mūsu glābiņš ir konservatīvs demokrātisms.»
Kur ir bīstamība?
Ukrainas armijā iesauktais latviešu karavīrs Alvis Lukša, kurš labi jūt ukraiņu nervu un saprot, kāpēc ukraiņi tik ļoti turas pie savas dzimtās valodas, augusta KLUBA numurā saka: «Ja Latvija valodas procesu būtu sākusi ātrāk vai asāk… Jā, jo vairāk valodu zini, jo labāk, tas ir super, tomēr – ja tu runā krieviski, tu arī domā krieviski, tevi ir vieglāk ietekmēt. Diemžēl Krievija izmanto valodas situāciju un ietekmē caur to. Tai būtu daudz grūtāk to izdarīt, teiksim, Zviedrijā. Cik daudz naudas vajadzētu iztērēt, lai stāstītu savas pasakas! Valstīs, kur tik daudz cilvēku runā un domā krieviski, to izdarīt ir vieglāk. Pat nevajag tērēt ekstra naudu.»
Nesen laikraksts Новая газета Европа intervēja 63 gadus veco Ludmilu, kura oktobrī ar vīru plāno no Latvijas pārcelties uz Astrahaņu. Viņas atziņas ir šokējoši tiešas: «Man Latvija pat pēc atdalīšanās tā arī palikusi PSRS daļa. Tas, ka uz papīra statuss mainījies… Uzrakstīt var visu ko. Ja valstī ar retiem izņēmumiem visi runā krieviski, tad kas tā ir par valsti? Vai ne Krievija? Domāju, ka valoda visu nosaka.»
Sieviete ļoti tieši norāda, ka valoda un vide ir tā, kas viņas apziņā nosaka valstiskumu.
Laikraksts nemin pilsētu, kurā dzīvo Ludmila, līdz ar to grūti spriest par vidi, kas viņai apkārt. Taču jebkurā gadījumā latvieši, kuri saziņā ar cittautiešiem nelieto valsts valodu, šāda domāšanas veida cilvēkiem iztapīgi piepalīdz uzturēt apziņu par Latviju kā LPSR turpinājumu.
Vīriešu mentalitāte
Savulaik KLUBĀ kultūras socioloģe D. Beitnere-Le Galla izteica ļoti zīmīgu atziņu, kuru vērts atgādināt: «50 gadi, dzīvojot kopā ar lielu, temperamenta ziņā aktīvāku minoritāti, nav pagājuši bez sekām.
Daudziem latviešu vīriešiem ir krievu mentalitāte.
Tā ienāk caur valodu, piemēram, slikto vārdu lietošanu. Vīrietības kultūrā tā ir graujoša. Ja izrunājam šos vārdus, tas nozīmē, ka tie ir mūsu apziņā, arī sievietēm dažās grupās. Tos lietojot, tuvināmies slāvu mentalitātei, iznīcinām kaut ko savā esamībā un ejam atpakaļ uz padomju laikiem. (..) Krievu lamuvārdu lietošana tādā daudzumā liecina par izteiktiem degradācijas procesiem.»
Jautāta, vai šobrīd ir kas mainījies, socioloģe piebilst: «Mēs nesam līdzi šo mantojumu. Tas ir lipīgs. Mēs esam kolonizēta tauta ar koloniālu mantojumu. Rupji lamuvārdi ir katrā kultūrā, tas ir normāli, tomēr labāk ir lamāties latviski, mums gan tas sanāk tā naivi un šarmanti.»
Diemžēl ikdiena apliecina, ka krievu lamuvārdi līdz ar paaudzi, kura dzimusi padomju laikā, nepazūd. Tos lieto gan trīsdesmit, gan divdesmitgadnieki, gan padsmitnieki.
7. augustā, kad Latvijai pāri gāja negaiss, bijušais aizsardzības ministrs Artis Pabriks savā tviterkontā ierakstīja: «Man ir grūti saprast, kāpēc, kad latvieši ieraksta savus soctīklu video, viņiem tik bieži patīk lamāties kā krievu padibenēm? Vienkāršs pagrimums, domā, ka ļoti stilīgi, par to liek like?»
Zvērināts advokāts Edgars Pastars turpat: «Šodien dažos baisajos krusas video bagāta valoda. Šoks, saprotami, bet nu… jā. Vajag latviešu lamuvārdu izlasi, ko iesaka lietot šādiem gadījumiem.»
Igauņi un lietuvieši krievu lamuvārdus lieto ievērojami mazāk, viņi stingrāk sevi nodala no krievu mentalitātes. D. Beitnere-Le Galla: «Cariskajā Krievijā valoda bija stratificēta. Caur to varēja atpazīt, kurai grupai tu piederi. Padomju cilvēku valoda cilvēku grupas iznīcināja, satuvināja – spēcīgu vārdu lietošana nozīme garīgu uzticēšanos, tuvību. Mums ir vāja nacionālā pašapziņa, identifikācija ar sociālajām grupām, vāja vidusšķira, jo tā uztur valodas kultūru.»
Ja runājam par pašapziņu, vai tā tiešām vēsturiski bijusi tika vāja un nemainīga?
«Pirmās republikas bāze bija atbrīvošanās karš, mēs izcīnījām neatkarību. Tā bija cita pašapziņa. 30. gadu latvietis nav mūsdienu latvietis. Tā paaudze vēlāk vai nu izbrauca, vai tika garīgi salauzta izsūtījumā.
Pēc Otrā pasaules kara bija pilnīgi cita situācija – mēs izgājām no okupācijas ar milzīgi lielu iebraucēju skaitu un beigtu pašapziņu. Šodien mums nav, kur ņemt spēku, nav ticības un vērtību, ap kurām grupēties. Atgūstot neatkarību, vēl paši ar sevi nebijām tikuši skaidrībā, kad jau bija jādomā par to, ko darīt ar tikpat lielu minoritāti.
Žēl, ka nemācamies no savas vēstures. Pagājušā gadsimta 20. gados krievu vietā bija baltvācieši. Avīzes bija pilnas ar tām pašām problēmām – vai viņi var pieņemt Latvijas valsti, iemācīties valodu? Ar baltvāciešiem pat bija grūtāk, jo tā bija elitāra publika.» (R. Grāvere, KLUBS, Nr.2, 2012)
Naids un labvēlība
Vai Latvijas cittautiešu attieksme pret latviešiem būtu citāda, ja mums piemistu augstāks pašvērtējums, stingrāka stāja? Eksperti saka – noteikti! Cittautieši jūt latviešu pārliecinātības trūkumu, nedrošību, kas nereti izpaužas naidā un kategoriskumā.
Latviešu valoda un naids nestrādā. Tas rada pretēju efektu.
2012. gada valodas referendums mani personiski tik ļoti aizskāra, ka pārstāju izmantot valodu, kuru Lindermans un Ušakovs gribēja atzīt par otru galveno.
Izņēmumu pieļāvu vien divos gadījumos – ar tūristiem un sirmgalvjiem, ja viņi lūdza palīdzību. Ar pārējiem – tikai valsts valodā. Labvēlīgi un bez naida.
Kāda pieredze? Kādi secinājumi? Izcili! Gandrīz simtprocentīgs rezultāts. Ja runāju latviešu valodā, to arī saņēmu pretī. Jebkurā situācijā. Ar interesi gaidīju, kad trāpīsies kāds treņinbiksēs gērbies, latviski nerunājošs taksists. Sagaidīju. Stāstīju, kur jābrauc. Viņš savā mēlē pārprasīja, kā braukt? Ne acu nemirkšķinot, latviski izstāstīju. Sekoja vēl viens mēģinājums runāt krievu valodā. Un tad jau – ausis tvīka aiz prieka. Šoferis, lai gan tas viņam nenācās viegli, latviski jautāja: «Pa labi? Pa kreisi?» Šķita, viņš pat sajutās nozīmīgs, ka spēj ar klientu runāt viņam saprotamā veidā. «Visu labu!» un šķīrāmies.
Vienīgā, kura situāciju nesaprata, bija kāpņu telpas kaimiņiene: «Jūs vairs krieviski nerunājat? 30 gadus runājāt un vairs ne?» Teicu – gribu, lai jūs iemācāties latviešu valodu! Tomēr nespēju viņu pārliecināt. Aizvainojums kaimiņienei palika, jo viņa palika savās domās, ka mainījusies mana attieksme personīgi pret viņu. Taču tas ir izņēmuma gadījums.
Diemžēl jāatzīst, ka no savas 2012. gada nostājas pamazām atkāpos. Ik pa laikam situācijās, kad komunicēšana ar kādu, kurš valsts valodu zina vāji vai nezina nemaz, pazuda pašdisciplīna. Šobrīd esmu apjautis, ka manā apkārtnē nu jau ir kādi pieci cilvēki, ar kuriem pamatā komunicēju krieviski, lai gan viņi visi ilgstoši dzīvo Latvijā.
Atkal mēģinu šo situāciju lauzt, pat ja tas ievērojami apgrūtina komunikāciju.
Ja es piekāpšos un vēl pieci darīs tāpat, šie cilvēki nekad latviski runāt neiemācīsies.
Tās ir saistītas lietas – jo mazāk viņi sapratīs latviski, jo vairāk darba devēji sludinājumos kā obligātu pieprasīs krievu valodu.
Bokseris
Man ir paziņa – krievs, bijušais bokseris. Ar šim sporta veidam raksturīgi traumētu degunu. Ja tāds pustumsā nāktu pretī, būtu vēl jāapdomā, ko darīt.
Ik pa laikam viņu satieku trenažieru zālē. Jau vairākus mēnešus ievēroju, ka bokseris ar mani un citiem latviešiem cenšas runāt latviski. Ir skaidrs, ka valsts valodu viņš labi neprot, bet elementāras frāzes cenšas pateikt: «Labrīt!», «Kā iet?», «Lai labs treniņš!»
Komunikācija ar viņu būtu daudz raitāka un saturīgāka, ja mēs pārietu uz krievu valodu, bet es to nedaru, jo bokseris vienmēr sarunu uzsāk latviešu valodā. Ļauju viņam mācīties un pierast pie latviešu mēles.
Kādu rītu pēc jautājuma: «Kurš vakar uzvarēja tenisā?» – cita starpā, atbildē minēju frāzi «pretinieks centās pielāgoties». Bokseris pārjautāja: «Ko nozīmē – pielāgoties?» Iztulkoju, un sarunu turpinājām latviski.
Man šī situācija, kad viņš cenšas runāt latviski, bet es sevi disciplinēju, nedaru tā, kā ir ērtāk, un nepāreju uz krievu valodu, ļoti patīk!
Valoda kā valsts robeža
Valsts veidošana prasa piepūli. Ik dienu. Tas attiecas gan uz nodokļu nomaksu, gan dzimtās valodas lietošanu.
No savas pieredzes zinu, ka psiholoģiski nav viegli ko mainīt, ja ar cilvēku gadiem ierasts runāt krievu valodā. Ierastās kārtības maiņa prasa pašdisciplīnu un arī kādu neērtības mirkli, sarunas biedram skaidrojot, kāpēc turpmāk komunikācija notiks tikai valsts valodā. Bet tas, ja gribam ko mainīt, ir jādara.
Lai turētos pie saviem principiem, nepieciešama stāja. Runa nav par primitīvu patriotismu, virtuves vai interneta nacionālismu, bet labvēlīgu ikdienas piepūli. Problēma ne tik daudz ir cittautiešos. Problēma ir mūsos – apziņā, cieņpilnā stājā, kuras trūkst.
Valodas situācija Latvijā būtu ievērojami labāka, ja mēs paši masveidā turētos pie savas valodas – ar draugiem, kolēģiem, nejauši sastaptiem cilvēkiem.
«Gribu uzsvērt ļoti svarīgu lietu, ko vajadzētu regulāri atgādināt, – ne katra tauta kļūst par nāciju, par tādu tā kļūst brīdī, kad iegūst savu valsti. Franču filozofs un politiķis Ernsts Renāns ir teicis, ka nācija – tas ir ikdienas referendums. Nācija katru dienu ar savu attieksmi pret valodu, tradīciju, kultūru un vēsturi veido sevi no jauna.
Tas ir kā laulībā, kad cilvēki ik pēc desmit gadiem atjauno laulības līgumu.
Tā katru dienu nācija atjauno savu derību ar savu valsti – runājot latviešu valodā, praktizējot savus rituālus,» atzīst D. Beitnere-Le Galla.
Un ko šajā sakarā var darīt vīrieši? «Vīriešu sociumā ir jāvienojas, ka mēs to nedarām, piemēram, nelietojam krievu lamuvārdus, jo vīrieši lielajos procesos ir virzītājspēks. Vīriešu sociuma kvalitāte, arī lingvistiskā, var radīt ļoti lielu iespaidu, jo uz vīriešiem skatās jaunie zēni. Vīrieša spēks arī garīgi ir ļoti spēcīgs. Tam īpaši jāpievērš uzmanība.
Latvijā vīrietības kultūrā ir ļoti lielas iespējas, jo – paskatieties, mums tagad ir tādi nacionālie līderi kā Reinis Pozņaks un citi. Ir daudz vīriešu, kas šajā brīdī tiešām parāda varonību. Jāsaka paldies arī tiem, kurus publiski neredzam, bet viņi ir. Mūsu vīriešos ir tāds spēks un tāda dižciltība! Visu cieņu! Dižciltīgs cilvēks nekad nelieto svešas varas repertuāru,» atzīst D. Beitnere -Le Galla.
«Lai caur valodu nepieļautu jaunu 1940. gadu, vīriešiem vajadzētu ar dubultmotivāciju atturēties no netīru vārdu plūsmas un sargāt savu identitāti caur valodu, jo arī tā ir mūsu valsts robeža!»
Apsardzes firma
Kādu dienu darbā nostrādāja ugunsdzēsības signalizācija. Ieradās apsardzes firmas pārstāvis, latvietis. Konstatējot, ka problēmu nav, nostrādājis viens no sensoriem, viņš zvanīja dispečerei un atskaitījās krievu valodā. Jautāju: «Kāpēc? Vai dispečere nesaprot latviski?» Atbilde: «Saprot!» Bet kāpēc tad runājat krieviski? Viņš: «Lai labāk saprot!» Bet pats taču teicāt, ka viņa saprot! Atbilde: «Lai labāk saprot!»
Apsardzes firmas pārstāvja tekstos nebija nekā sarežģīta, taču arī tos viņš neuzskatīja par vajadzīgu teikt valsts valodā. Pēc attieksmes bija skaidrs – viņš nav gatavs ierasto situāciju lauzt.
Frizētava
Pirmo reizi ieejot jaunā frizētavā, uzrunāju frizieri. Atbildi saņēmu tīrā latviešu valodā – bez akcenta. Pēc brīža atnāca frizieres kolēģis, ar kuru viņa uzsāka sarunu krieviski. Nodomāju – kolēģis latviski nerunā vai runā slikti. Taču drīz pie kolēģa atnāca klients – abi komunicēja latviešu valodā, turklāt šķita, ka abiem tā ir dzimtā.
Friziere nosauca savu vārdu, secināju, ka, visticamāk, viņai ir krievu izcelsme.
Tā arī paliku neizpratnē – ja frizētavas darbinieki tik labi prot valsts valodu, kāpēc savstarpēji sarunājas krieviski? Precīzāk, kāpēc vīriešu kārtas frizieris neturas pie dzimtās valodas?
Kautiņš pie Rimi
Aigars ir kungs cienījamā vecumā. Maija vakarā pēc pulksten 21 pie Matīsa ielas Rimi viņš izkāvās. Situācija sākās pie veikala kases, kur treniņtērpā ģērbts tips ar uzrakstu Rossija uz muguras aizskāra jaunu meiteni, kasieri, par to, ka viņa slikti runā krieviski. Aigars paņēma sitienu uz sevi, korekti nekauņam norādot – ja kaut kas neapmierina, viņš var iet uz citu veikalu. Tips uz to reaģēja ar: «Iznāc ārā, parunāsim!»
Uz ielas Aigaru gaidīja jau divi, viens uzreiz devās valsts valodas aizstāvi pārmācīt. Sākās grūstīšanās, un, tiklīdz uzbrucējs bija paklupis uz ceļiem, palīgā devās otrs. Nācās sist… Aigaram, kuram jau ir virs 60, jaunībā gūtās karatē iemaņas noderēja. Lai gan pašam dūre vairākas nedēļas bija uztūkusi, viņš ir šīs mikrosituācijas uzvarētājs. Jo abi kaimiņvalsts slavinātāji notikuma vietu steidzīgi pameta…
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par «Diskusiju un problēmrakstu cikls «Gandrīz pratināšana» » saturu atbild «Žurnāls Santa».
