Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Bērnībā vasaras brīvdienas pavadīju pie vecmammas, kurai bija skaists dārzs un kura audzēja dažādus zaļumus un puķes pārdošanai. Vienu dienu viņa mani paņēma līdzi uz tirgu. Man labi veidojās komunikācija ar pircējiem, es mācēju gan pastāstīt par preci, gan veiksmīgi to pārdot. Tā tapa mana pirmā biznesa ideja divpadsmit gadu vecumā – izaudzēt agros redīsus, kas maksātu dārgāk.
Samērā siltā 28. februāra dienā vecāku dārzā zem plēves tos iesēju. Kaimiņi par mani smējās, arī tēvs bija skeptisks par šo ieceri, bet es viņam atbildēju: «Kurš neriskē, tas nedzer šampanieti.» Kad nākamajā dienā bija mīnus desmit grādu, tēvs tikai noteica: «Izskatās, ka tu jau savu šampanieti esi izdzēris.» Starp citu, ar redīsiem viss bija kārtībā. Jau aprīļa sākumā ienācās pirmie, tos es uzdāvināju kaimiņam, kas visvairāk smējās par mani. Raža nebija liela, bet notirgoju redīsus par 50 santīmiem buntītē – tiem laikiem lielu naudu.
Vēl netālu no mūsu mājām atradu nelielu pļavu, kurā auga kupla un ļoti smaržīga piparmētra. Sasietu lielās, skaistās buntēs to tirgoju visu vasaru.
Tagad kā uzņēmējs ar 25 gadu stāžu varu teikt, ka mana pirmā nauda smaržo pēc piparmētras.
Kad man jau bija 14 gadu, sāku tirgot Procter&Gamble (Edgars tolaik, pateicoties «Junior Achievement» bija nodibinājis skolēnu mācību firmu – aut.) produkciju. Tajā vasarā nopelnīju 1000 latu. Tā bija vēl lielāka nauda nekā par redīsiem un piparmētru nopelnītā.
Pēc vairākām vasaras brīvlaika naudas pelnīšanas pieredzēm sapratu, ka gribu būt uzņēmējs, vadīt savu uzņēmumu un man ir vajadzīga augstākā izglītība un darba pieredze starptautiskos uzņēmumos.
Runājot par lielu naudu, varu teikt, ka tas ir abstrakts jēdziens. Manā skatījumā par lielu naudu var sākt runāt tad, kad ir apmierinātas personīgās patēriņa vajadzības, ir naudas uzkrājumi, kas dod drošības sajūtu, un sāk parādīties brīvā nauda, ar kuru jau var rīkoties. Ar to cilvēks var mainīt pasauli, sabiedrību, vidi ap sevi. Tad var nodarboties ar labdarību un personīgo sapņu realizēšanu.
Piemēram, mēs kopā ar Krassky līdzdibinātāju Aigaru (Aigaru Zelmeni – aut.) šogad esam atvēruši restorānu Barents. Mēs kā uzņēmēji gribam, lai Rīga būtu kosmopolītiska pilsēta ar augsta līmeņa gastronomisko vidi. Atļāvāmies šīs investīcijas, nesagaidot ātru atdevi no tām.
Viena no manām atziņām par naudu – ir jāmāk to tērēt.
Daudzi neprot ne tērēt naudu, ne baudīt dzīvi. Man nepatīk skopi cilvēki, jo viņi neprot priecāties ne par naudu, ne dzīvi kopumā. Pat šķiet, ka viņiem bankas konts ir debesīs, uz kuru viņiem pārskaitīs naudu pēc nāves.
Man svarīgi ir baudīt dzīvi – ceļošanu, kvalitatīvu ēdienu, labu dizainu, veselīgu dzīvesveidu. Viena no būtiskākajām lietām ir dalīties naudā un priekā, kuru tā spēj dot. Daloties ar naudu, pretī saņem citu cilvēku pozitīvo enerģiju, emocijas, prieku, gandarījumu un pateicību.
Un vēl viena atziņa – ir ļoti svarīgi nodarboties ar lietām, kas patīk.
Jo tad tu vienmēr to darīsi labi. Un, darot kaut ko ļoti labi, nauda nāks. Manuprāt, man ir paveicies, jo nodarbojos ar to, kas patīk pašam, – gan interjeru, gan gastronomiju – un ar to varu sagādāt baudu arī citiem cilvēkiem.
Nauda nav brīvība, tieši pretēji – tā ir brīvības zaudēšana. Brīdī, kad esi nopelnījis pirmo miljonu, nauda kļūst par milzīgu atbildību, un daudzos gadījumos tai līdzi nāk arī trauksme par to, kā naudu saglabāt un pēc tam vēl vairot.
Viena no lietām, ko esmu iegādājies par naudu un kas man joprojām sagādā milzīgu prieku, ir Filosofu namiņš Ķīpsalā. Tagad tā ir kļuvusi par simbolisku vietu ne tikai man, bet arī maniem draugiem, arhitektiem un dizaineriem. Savukārt pilnīgi par brīvu es saņēmu klusumu, kad izbaudīju meditāciju Dienvidfrancijas benediktiešu klosterī Senanque. Vienu nedēļu pavadīju pilnīgā klusumā, un sapratu, ka tas ir kas īpašs. Tā bija mistiska pieredze pirms vairākiem gadiem, par kuru domāju joprojām.»
