Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Tev ir stāsts par grupas Depeche Mode dziesmu autoru Martinu Goru, kurš, izklaidējoties pēc Rīgas koncerta, esot nocēlis tev meiteni.
– Tas ir intīms stāsts. Pēc pirmā Depeche Mode koncerta Rīgā Martins Gors, jau kārtīgi sadzēries, savā viesnīcā devās pie klavierēm un spēlēja The Rolling Stones un Beatles dziesmas. Vienā brīdī viņam beidzās cigaretes, un tad viņš sāka smēķēt manējās. To cigarešu paciņu vēl ilgi glabāju kā baigo relikviju.
Nu ja, tai vakarā mēs arī sadziedājāmies. Vienā brīdī viņam aptrūkās repertuārs un viņš prasīja, ko lai uzdzied. Teicu – Sunday morning . Tā viņš iesāka to dziesmu dziedāt: «Sunday morning…,» – bet tālāk nezināja vārdus. Pēkšņi viņš pamāja man ar galvu, lai es turpinu. Un es sāku kaut ko murmināt, un viņš man piedziedāja līdzi.
Citi lasa
Nākamajā reizē, kad Depeche Mode bija Rīgā, Gora tusiņā bija nokļuvusi mana toreizējā draudzene. Meitenes esot lūgušās, lai Gors viņas ņem uz numuriņu, bet viņš bija piegājis pie manas draudzenes un viņu uzaicinājis pie sevis. Tā viņi Gora numuriņā esot pavadījuši veselu dienu. Visu laiku tikai pasūtījuši alu un turpinājuši līksmot. Cilvēki no lejas bija arī redzējuši, ka Gors, galīgi sadzēries, gandrīz pa pliko esot ārdījies pa viesnīcas Radisson balkonu.
Kuriozs tai stāstā bijis tāds, ka vienā brīdī uz numuriņu esot zvanījusi Gora sieva un mana draudzene pacēlusi klausuli.
Cik zinu, drīz pēc tam arī izjuka Gora ģimenes dzīve.
Man, kā jau vīrietim, būtu bijis jāizjūt greizsirdība par notikušo. Draudzene gan stāstīja, ka nekas tāds neesot bijis. Bet es jau savā prātā biju iztēlojies, cik būtu forši, ja tā meitene no Gora paliktu stāvoklī. Tad es audzinātu Gora bērnu un ar laiku mēs sadraudzēties, jo viņš noteikti kādreiz brauktu ciemos.
Nākamajā reizē, kad Depeche Mode viesojās Rīgā, preses konferencē pajautāju – vai Gors kaut ko atceras par pavadīto laiku Rīgā. Viņš teica: «Vienīgais, ko atceros, ir tas, ka es šausmīgi daudz dzēru…» Savukārt pēc šiem notikumiem Gors vairākus gadus bija atturībnieks un alkoholu vispār nelietoja.
– Šķiet, otrs ne mazāk spilgts bohēmiķis, ko pazīsti, ir Braiens Molko no grupas Placebo.
– Interesantākā pieredze ar Braienu Molko man bija Berlīnē, kur biju ieradies, lai viņu intervētu. Bija ļoti patīkami, ka viņš mani atcerējās no iepriekšējām intervijām. Lai mēs varētu ilgāk parunāt, Braiens bija nokārtojis, lai es būtu pēdējais žurnālists, kas viņu tai dienā intervēt.
Kad iegāju pie viņa, šis jau bija uztinis kāsi.
No sākuma viņš to aizpīpēja un tad deva man «nogaršot». Es ievilku vienu dūmu un jutu, ka tas ir ļoti, ļoti stiprs. Uz īsu brīdi biju zaudējis pamatu zem kājām. Par laimi, es varēju ātri atgūties un mums sanāca ļoti jauka intervija.
– Lai apreibinātos, zvaigznes biežāk izvēlas alkoholu vai ko stiprāku?
– Cik esmu novērojis, alkoholu neviens no viņiem nesmādē. Tas ir legāls, un to arī viņiem no visām pusēm piedāvā. Bet domāju, ka, nolienot kādā stūrītī vai savā numuriņā, daudzi no viņiem pamēģina arī citas vielas.
Zvaigžņu bohēma – tas nav nekas ārkārtējs, tā drīzāk ir viņu ikdiena. Vienīgi, ja kādam vairs netur veselība, tad ir jādomā, vai ierobežot sevi vai vispār atteikties no alkohola. Piemēram, Dohertijs. Man ļoti patīk tās dziesmas, ko viņš raksta, bet, jāatzīst, ka ir grūti saprast, vai viņš vispār kādreiz ir skaidrā.
– Vai esi piedzīvojis situāciju, kad intervijas laikā zvaigzne nav īsti skaidrā prātā?
– Man uzreiz nāk prātā divas telefonintervijas. Viena bija ar Šeinu Makgovanu pirms viņa Rīgas koncerta. Kad es viņam zvanīju, viņš sēdēja kādā Londonas pabā. Viss, ko varēju dzirdēt, bija tas, kā viņš gārdza un smējās. Jutu, ka tas, ko viņš runā, ir tīrā dzeja, bet tā bija tik nesaprotamā valodā, ka neko nevarēja uztvert.
Viņam ir tik liels talants, ka, pat runājot ar mani pa telefonu, viņš spēj sacerēt šedevrus.
Otrs gadījums bija ar veco regeja mākslinieku Lī Periju. Runājot ar viņu, biju pilnīgi pārliecināts, ka viņš atrodas citā pasaulē. Viņš it kā runāja, bet pilnīgi pa gaisu. Tā drīzāk bija kā sludināšana. Ja arī vārdus varēja saprast, tad jēgu no tā visa izlobīt bija diezgan neiespējami.
– Vai ar tevi pašu arī notiek tikpat traki atgadījumi?
– Es atceros vienu kuriozu, kas notika deviņdesmitajos gados. Biju grupas Līvi jaunā albuma prezentācijā, kas notika Jūrmalā. Tas bija neilgi pēc grupas atkal apvienošanās. Man ar Grodumu sanāca ļoti patiesa intervija. Viņš bija nesen zaudējis tēvu un laikam tāpēc bija ļoti atklāts, katrā ziņā daudz vaļsirdīgāks nekā parasti.
Īsti neatceros, kā beidzās pasākums, bet es pamodos no rīta tukšā vilcienā. Izkāpu no vagona un skatos – uz stacijas ēkas rakstīts Lielvārde.
Nevarēju saprast, kā, braucot no Jūrmalas, esmu tur nokļuvis? Pēc mirkļa secināju, ka arī mana soma ir pazudusi vai arī kāds to ir paņēmis. Lielākā škrobe bija par to, ka somā bija diktofons ar Groduma interviju. Vēlāk mēs ar Grodumu spriedām, ka laikam tā saruna bija pārāk intīma, lai drīkstētu to publicēt. Tāpēc arī bija jāiejaucas lielākiem spēkiem, lai to apturētu.
