Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Kā mainās vīrieša pasaule, kad tajā ienāk bērns?
– Ik pa brīdim, kad paskatos uz mazo, domāju – pirms divām nedēļām es ar viņu vēl runājos caur punci! Tagad varu ieskatīties acīs, viņa kaut ko atbild, runājas savās mīmikās. Es vēl īsti nespēju noticēt, ka tas ir noticis, liekas, ka izdzīvoju kādu sapni. Vēl jāpaiet laikam.
Bet vīrieša pasaule būtiski nemainās. Mainās prioritātes – vai svarīgāk aiziet uz treniņu vai palikt ilgāk ballītē?
Šobrīd mājas ir mana prioritāte. Un es tiešām to baudu. Bet pāra ikdienas ritmā nekas nemainās, un nav arī jāmainās – kādam tāpat jānes maize mājās!
– Tagad kļuvis par normu, ka tēvs piedalās dzemdībās. Vīrietis ielauzies Māras pirtiņā. Kā tas bija tev?
– Man šķiet, ka tā jābūt, – tu esi kopā no A līdz Z. Manuprāt, padomju laikos tas bija pilnīgs stulbums, ka tēvam bērnu parāda pa logu un tēvs kaut kur slapstās un gaida, kad sieva būs mājās. Es laikam vienkārši iekāptu pa to logu.
– Kādas bija tavas izjūtas?
– Man šķiet, cilvēks tādu absolūto laimes izjūtu dzīvē pieredz ļoti reti. Iepriekš es tādu piedzīvoju kāzu dienā pie altāra, kad redzēju nākam Leldi un viņas tēti – pārējā pasaule apkārt palika tādā migliņā. Un tāds brīdis bija, kad pirmo reizi paņēmu rokās mazuli, – absolūtā laimes izjūta. Es to pat neprotu aprakstīt ar vārdiem. Vēl man tā ir bijis bērnībā, tikai šie mirkļi izkrituši no atmiņas. Vienu atceros – ziemā, laukos, kad būvējām sniegā tuneļus.
Adele piedzima 29. decembrī, un 31. decembrī mēs jau bijām mājās, Vecgada vakarā kopā televizorā vērojām svētku salūtu. Esmu cilvēks, kuram ļoti patīk sagatavoties, un mēs ar Leldi kopā gājām uz visādiem kursiem un nodarbībām – par zīdīšanu, par attiecībām pirms un pēc bērna piedzimšanas, par naktsmieru…
Ja godīgi, 90 procentu no tā man pagāja garām, bet kaut kas tomēr noder.
– Jūs ar Leldi tiekat uzskatīti par tādu kā paraugpāri. No malas radies iespaids, ka jums viss notiek ļoti pareizi.
– Šo iespaidu izveidojuši kolēģi žurnālisti. Mēs tāpat kļūdāmies! Nopērkam nepareizu dīvānu un domājam – kur to tagad lai liek?! Nopirkām putekļsūcēju ar mazgāšanas funkciju, bet pēc tam es sapratu, ka tas ūdens ātri sāk vienkārši smirdēt!
– Bet par attiecībām – kā jūs tās būvējat?
– Visādi notiek, mēs arī kādreiz viens otram uzkliedzam, kaut ko līdz galam nepasakām, un tad tas sakrājas un izšaujas. Tad mēs kādu vakaru esam sakašķējušies un nerunājam, bet pēc tam izrunājamies un vienojamies par spēles noteikumiem. Mēs ļoti cenšamies runāt. Nav tā, ka vienmēr to gribas, parasti labāk gribas paklusēt. Lelde parasti ir tā, kas aicina izrunāties.
Bet mēs vismaz pusgadu neesam strīdējušies – par saimnieciskām lietām neskaitās, tā vairāk ir diskusija, nevis strīds. Pieļauju, ka tāds pareizais pāris mēs šķietam tāpēc, ka bieži tiek pārpublicētas mūsu fotogrāfijas no sociālajiem tīkliem.
Bet es esmu pieņēmis šos spēles noteikumus un spēlēju šo spēli.
– Vīrietis un sieviete bērnu rada kopā, tas ir brīnišķīgs mirklis, bet sievietei pēc tam jāpārcieš grūtniecības nelabumi, jāiet uz ārsta apskatēm, jābažījas par veselību, jāvalkā aizvien lielākas drēbes un jānes smagums. Ko, to visu redzot, domā vīrietis?
Es redzēju visas šīs pārmaiņas un domāju, kā varu maksimāli palīdzēt. Braucu līdzi uz sonogrāfiju, palīdzēju, ja vajadzēja ko nopirkt, centos būt atbalsts. Tādas saimnieciskas pamatlietas. Neko citu jau es īsti nevaru. Nevaru sievai iedot savas bikses! Lai gan Lelde kādreiz ir staigājusi pa māju manā treniņtērpā!
Varbūt vienīgi vajadzēja vēl vairāk runāt? Sievietēm vispār patīk runāt. Džeki to dara mazāk.
Un varbūt nav visas emocijas jāizsaka vārdos, jo mēs taču spējam komunicēt arī bez tiem?
Man emocijas patīk izdzīvot ar kādu nodarbi. Piemēram, ar sportu – tad es tās izlaižu ārā, neaizmirstu, bet tās paliek vienkārši kā punktiņš uz lineāla. Es varbūt esmu pārāk lakonisks un vienkāršs? Man liekas, ka nav ko runāt runāšanas pēc. Par to mums arī ir strīdi ar Leldi.
Bet tā ir daudziem čaļiem. Mēs bieži nerunājam par sīkām detaļām. Mēs runājam, kā to plauktu labāk pieskrūvēt, nevis – kādu emociju tas radīs.
– Tavs darbs lielākoties norisinās televīzijas kameru priekšā – esi TV24 Preses kluba vadītājs. Kā ir īstenībā – kuros brīžos tu esi īsts, kuros arī ikdienā mazliet spēlē uz kameru?
– Tagad esmu īsts. Ar draugiem esmu. Esmu pamanījis, ka kameru priekšā samazinu mīmiku un grimases, kļūstu nosvērtāks, kadrā jābūt statiskākam. Bet dzīvē man patīk spēlēties.
Otra mana nodarbošanās ir vadīt pasākumus, un tas prasa aktiermeistarību, jāspēlē dažādas lomas un dažādi tēli. Bet televīzija ir konservatīva lieta – vismaz mans raidījums, kas vairāk ir ziņas citā formātā.
– Vai raidījumos gadās brīži, kas tevi pašu var izsist no līdzsvara?
– Ik pa laikam. Mums pirms Valsts svētkiem bija ļoti emocionāls raidījums, kad runājām par neatkarības atjaunošanu un aizkulišu peripetijām. Tās īstās emocijas rodas, kad kāds no viesiem atklāj savu dvēseli un īsto pārdzīvojumu, pats to stāsta un ēterā izdzīvo vēlreiz. Tad parasti asaras acīs ir arī pārējiem.
– Ko tu dari situācijās, kad vairs nespēj savus ētera viesus savākt?
– Kad sākas tirgus? Tad es nedaru neko, skatos un baudu. Man pat rada gandarījumu, kad viņi paši sāk veidot savā starpā attiecības. Raidījuma vadītāja loma ir pamest virzienus, bet, ja sākas viedokļu sadursmes, – super! Aivis padzeras ūdeni un paskatās.
Vistrakāk, ja atnāk viesi, kuriem nav viedokļa.
– Televīzijā tu nonāci gandrīz nejauši. Esi pieņēmis, ka tas ir tavs īstais ceļš?
– Jā, tas ir mans ceļš. Gribas vēl pamācīties, bet ļoti negribas iet uz klasisku augstskolu, tāpēc mācos kaut ko paralēli. Pēc izglītības esmu būvdarbu vadītājs – pēc ģimnāzijas mācījos Rīgas Celtniecības koledžā.
– Tu sev varētu uzbūvēt māju?
– Mierīgi! Es savu dzīvokli remontēju pats, un arī mūsu lauku mājā Mārsnēnos daudzas lietas darām paši. Bet es nedaru to, ko īsti nesaprotu, vai to, kam man nav instrumentu. Ja tev nav laba flīžu griezēja, tad nezāģē flīzi, kura maksā 50 eiro gabalā! Ja notrīcēs roka, tas izmaksās 50 eiro. Pēc koledžas aizgāju mācīties uz LLU inženieriem. Diplomdarbā gribēju projektēt trušu fermu, bet pusgadu pirms beigšanas pametu universitāti.
Tagad man ļoti gribas karstā ūdens kubulu laukos. To gan es pats neuztaisīšu. Bet es iedomājos – rudenī sēdi, skaties zvaigznēs… Piektdienās pēc darba parasti braucu uz laukiem, tad ir jau ļoti vēls, un, kad izkāpju no mašīnas, virs galvas ir milzīgs debesjums.
Tur blakus ir purvs un sils, un siltos vasaras vakaros kādreiz jūt vaivariņu smaržu. Man patīk Rīgas skrējiens, bet Rīgā tādu baudu nevar iegūt.
– Bērns ir tavas dzimtas turpinājums. Ko tu zini par saviem dzimtas stāstiem?
– Mēs ar Leldi tieši runājām, ka šogad gribam sākt veidot dzimtas koku. Zinu, ka mans vecvectēvs ir polis ar poļu uzvārdu Kriškovskis, un arī man varēja būt tāds uzvārds. Bet mans tēvs precoties pieņēma mammas uzvārdu Ceriņš.
Otrs uzvārds mums dzimtā ir Lukstiņi. Ir dzimtas atzars, kas dzīvo Amerikā, bet visi pārējie ir vidzemnieki – Jaunpiebalga, Cēsis.
Omīte dzimusi 1909. gadā, es viņas mājās pavadīju bērnību un biju klāt, kad viņa aizgāja. Omītei bija tāds spēks! Viņas vīrs, mans vecvectēvs, bija karā gājis bojā. Omīte visu mūžu, gan ulmaņlaikos, gan padomju okupācijas gados, smagi strādājām cūku fermā.
Dzimtā mēs esam vienkārši cilvēki.
Bet man prieks par savu dzimtu, mums ir tik dažādas profesijas – arī inženieri, dakteri un akmeņkaļi.
– Un tad vēl parādījās viens televīzijas džeks? Esi teicis, ka tavā televīzijas karjerā lielākā nozīme bijusi Leldei, kura tur jau strādāja. Ko vēl Lelde tevī ir mainījusi?
– Laikam iemācījusi vairāk runāt. Es esmu runātīgs, bet ne par emocionālām lietām, kur man jāatklāj sevi.
Lelde man māca ietērpt vārdos un izstāstīt, ko domāju, un runāt par to, ko agrāk nerunāju, – tās ir emocijas, mīlestība, pārdzīvojumi.
Nevaru teikt, ka nejutos labi pirms tam, kad to visu nestāstīju. Bet, ja otram cilvēkam tas ir svarīgi, es to varu.
Nu jau gandrīz deviņus gadus mēs viens otru nepārtraukti mīcām kā mālu, kļūstot arvien labāki partneri. Jāsaka paldies sievai arī par lasīt un ceļot prieku, ko viņa man atklājusi!
– Tavā ģimenē tētis darba dēļ daudz bija projām un brālis bija jaunāks. Tas reizēm izveido tādu kā vecākā brāļa sindromu, kas liek uzņemties vairāk atbildības. Kā bija ar tevi?
– Nē, es drīzāk biju tāds bosiks! Tētis bija tālbraucējs šoferis, mājās vairāk šeptējās mamma un mammas mamma. Es nebiju sevišķi paklausīgs. Man patika dzīvot savu dzīvi. Brālis ir mierīgs un nosvērts, man vienmēr vajadzēja skriet, lēkt, darīt. Man vajag adrenalīnu! Tas no bērnības – kad braucu no kalna ar ragavām, tad kāpu augstākajā punktā, lai izbrauktu sarežģītāko posmu.
Es esmu mammas kopija, arī rakstura ziņā. Emocionāls un azartisks. Ja ir emocijas, nekautrējos arī raudāt.
Mammai ir ļoti labas organizatores spējas un arī skatuviskais talants, viņa pēc profesijas ir pavāre, bet dziedājusi koros un spēlējusi teātros. Viņai, tāpat kā manai omei, ir ļoti spēcīga kultūras dziņa. Vecāki man ielikuši arī lielu cieņu pret visu, kas apkārt.
Tāpat man bijuši vairāki dzīves skolotāji. Viens no tiem ir šīs kafejnīcas, kurā mēs runājamies, Rocket Bean, īpašnieks, kurš man iemācīja strādāt pa īstam: ja dari, tad dari, nevis imitē darbību! Mani neinteresē atrunas, bet interesē rezultāts. Es te strādāju studiju laikā un atbildēju par loģistiku, par kafijas atlikumiem noliktavās. Mēs tajā laikā daudz konfliktējām, un viņš mani lauza, bet tagad viņam zvanu, kad man vajag padomu.
Pats pirmais mans dzīves skolotājs jau ir zem zemes, tas bija vēstures skolotājs Ģirts Zālītis no Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas. Pirmais skolotājs vīrietis, kārtīgs vecis ar spēcīgu raksturu un stāju. Viņa mācību stils bija robusts un skarbs, tajā pašā laikā vēstures stundas bija tik dziļas, ka mēs tajās runājām par dažādām neikdienišķām lietām. Arī par mīlestību. Tas ļoti mācīja domāt.
Salidojumā katru reizi braucam pie viņa uz Mazsalacas kapiem nolikt ziedus un aprunāties. Viņš bija kolosāls, gaišs cilvēks, bet viņam bija problēmas ar alkoholu, tā bija viņa slimība – citam vēzis, citam alkohols. Žēl.
– Kā veidojas tavas attiecības ar alkoholu?
– Man patīk iedzert. Bet jābūt mēram. Tā ir paradoksāla lieta – alkohols kā tāds man negaršo, nu varbūt alus vai kāds vīns, bet stiprais nav garšīgs. Taču man patīk tas reibuma mutulītis.
Bet, ja par īpašiem cilvēkiem, es savā dzīvē ik pa laikam atrodu tādus sirdsgaišos. Uz manu raidījumu reizēm nāk Juris Cālītis, un man vienmēr gribas viņu samīļot.
Dzīves skolotājs man bija arī Indulis Jansons, Vidzemes Agroekonomiskā kooperatīva vadītājs. Skolas gados vienu vasaru strādāju pie viņa graudu kaltē kā māceklis, bet nākamajā vasarā, kad man bija sešpadsmit vai septiņpadsmit gadu, viņš man ļāva vadīt lielo graudu kalti, kurai cauri iet tonnām graudu. Viņš man iedeva ticību sev.
– Tu teici, ka tev vajag adrenalīnu – kur tu to atrod?
– Kopā ar draugiem spēlēju basketbolu un tur varu izbļaustīties un izkliegties. Žēl, ka nav sniega, mana sirdslieta no bērnības ir snovbords. Sērfošana ļoti patīk, katru ceļojumu mēģinu plānot tajā virzienā, kur ir viļņi. Patīk ātri braukt, bet es tā vairs nebraucu – ģimenes dēļ.
– Tu proti Leldei pateikt komplimentus, kas nav latviešu vīriešu stiprākā puse. Kādus tu tos saki Leldei?
– Mēs jau katrs izsakām komplimentus. Tikai vairums introverto vīriešu to izdara savās domās. Bet es vienkārši atveru muti un to pasaku.
Taču komplimentiem jābūt īstiem, tā nedrīkst būt neīsta plastmasa.
Piemēram, ieraugu, ka Lelde izmazgājusi matus un viņai ir pašas dabiskie cirtainie mati, un saku – tev kolosāli mati! Nianses. Ieraugu, ka nopirkusi jaunu kleitu, un to paslavēju!
Svarīgi ir pamanīt, turklāt nevis tikai lielo koptēlu, bet mikrolietiņas.
– Vīriešu bārda bieži vien pauž arī kādu filozofiju. Kāpēc tu sāki audzēt savējo?
– Tu neticēsi, bet tas ir tik triviāli – man vienkārši ir slinkums dzīt bārdu! Turklāt man ir jutīga sejas āda un, dzenot bārdu, paliek sarkanas pumpiņas. Es nopirku matu mašīniņu un kopju bārdu pats, tikai šad tad aizeju pie barbera, lai izveido līnijas.
Reiz man uz filmēšanu vajadzēja to noskūt, un pēc tam likās, ka seja salst, ka esmu pliks! Kad būšu vecs, man būs liela, gara, sirma bārda. Jo man nebūs matu – manā ģimenē vīriešiem tas iedzimts.
– Tavs skolotājs Zālītis vēstures stundās rosināja domāt par mīlestību. Ko tev nozīmē mīlestība?
– Leldei šis mana skolotāja teiciens nepatīk, bet es tam piekrītu: mīlestība ir smalka savstarpēja izmantošana. Ar uzsvaru uz – savstarpēja. Tu ņem no manis, es no tevis, mēs maināmies. Varbūt smalka savstarpēja kopā būšana?
Es pavēroju manas un Leldes attiecības – tas mīļums izpaužas gan ar vārdiem, gan pieskārieniem un ķermeņa valodu.
Mēs jau visu laiku ar to maināmies – tu dod man, es tev.
– Tu esi teicis, ka esi greizsirdīgs. Joprojām? Un ko tev tas nozīmē?
– Joprojām esmu. Kaut kādā mērā tā man ir baiļu izpausme – par to, ka kāds būs labāks vai spēs dot vairāk nekā es. Tāda iekšēja sevis pasargāšana. Vīrieši jau savā starpā konkurē tāpat kā sievietes. Greizsirdības brīžos es kļūstu ārēji vēss, tā izteikti vēss. Lelde saka, ka mīmika mani nodod, viņa to pamana uzreiz.
Tad mēs ejam prom, ejam citur, uz citu restorānu, uz citu pasākumu! Arī Lelde ir greizsirdīga, un esam sapratuši – ja kaut kas nepatīk, mēs mainām vidi, ejam prom, un čau! Tādas situācijas biežāk gadās ārzemēs, dienvidu valstīs. Ja kāds kļūst uzmācīgs, var iznākt arī konflikti.
Esmu arī Leldes dēļ kāvies.
Man ir džentlmeņa princips, ka vispirms vienmēr jāiet sarunu ceļš. Ja tas nestrādā, tad nākamais solis ir fizisks kontakts, lai gan biežāk viss beidzas ar sarokošanos un «Jauku vakaru!». Bet ir bijis visādi, un arī pats esmu dabūjis pa kaklu.
– Vīriešiem kaušanās laikam ir ieprogrammēta.
– Es neesmu baigais kauslis, bet skolas gados dzīvoju Cēsu rajonā Liepā, kur bija divplūsmu klases ar krievu bērniem.
Nāku no ļoti latviskas ģimenes, un tie krievu karogi Latvijā, un tas, ka himnas laikā var runāt un ņirgāties, man nav pieņemami.
Tāpēc es arī neeju uz krastmalu skatīties salūtu. Un par to jaunībā iznāca konfliktēt. Lai gan man bija arī daudz draugu krievu, ar kuriem kopā braukājām ar snovborda dēļiem. Bija reizes, kad eju kauties ar krieviem – un ieraugu, ka tur pretī ir arī mani draugi krievi, ar kuriem parasti runāju latviski. Es taču nekaušos ar saviem draugiem! Tad mēs visi gājām projām.
– Kādu tu savā priekšā redzi šo gadu?
– Par šo gadu es domāju, kad braucām mājās no Siguldas slimnīcas un vedām mazulīti.
Esmu sev apsolījis, ka šogad karjerā neko būtiski nemainīšu, bet maksimāli veltīšu sevi ģimenei. Gribu dzirdēt pirmos vārdus, redzēt pirmos soļus.
Mēs tik ilgi esam to gaidījuši! Muļķīgi norakties darbos, lai varētu nopirkt bērnam dārgas drēbītes, bet neredzēt, kā viņš sāk staigāt. Kad viņš to solīti spers, būs vienalga, vai kājās biksītes par 5 vai par 50 eiro.
