Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Baltā ēka ar rūsgano dakstiņu jumtu vēsturiskās Turaidas muižas kompleksā celta XVIII gadsimtā par degvīna brūzi. Tai līdzās dīķi, pirtiņa, zivju pagrabs – viss iekļāvies gleznainā un aizsargājamā kultūrainavā. 1875. gadā brandavīna darītavu pārveidoja par smēdi, gadsimtu vēlāk muzejrezervāts to atjaunoja un lūkojās pēc kalēja, kam kalvi iznomāt.
«Sāku 1998. gada pavasarī. Smēde bija izbalsināta tīra, nekā te nebija. Sākums nekur nav viegls, bet ar laiku viss aizgāja. Man, jaunam puisim, muzejs toreiz jautāja – vai ir instrumenti? Es saku – rekur mani instrumenti!» Andris pasmaida un parāda rokas.
Tagad kalvē ir tumšs. Sienas, galdi, plaukti pilni ar visdažādākajiem darba rīkiem, izejmateriāliem, jau gataviem kalumiem. «Liekas, ka nenozīmīgi dzelzīši plauktos, bet katrs ir kāds dzenamais, sitamais, kāds šabloniņš. Daļa salasīti, daļa – paša taisīti. Ja ir kāds lielāks pasūtījums, no sākuma rodas instruments un tikai tad var strādāt tālāk,» kalējs izrāda darba telpu.
Citi lasa
Daļu priekšmetu Andris aktīvi lieto, daļa kalpo kā muzejiskas vērtības. Piemēram, plēšas, ko izmanto, lai no apakšas pūstu uz oglēm gaisu, šobrīd aizstāj līdzās ēzei klusi dūcošs motoriņš. «Agrāk kalēji strādāja divatā – bija zellis un meistars. Zellis pumpēja plēšas, kala ar lielo āmuru, meistars bija darbu vadītājs.
Es tieku galā pats. Tad arī atbildu par to, ko pagatavoju.
Nevaru novelt vainu uz mācekli vai pieņemt, ka meistars nekad nekļūdās,» skaidro Andris, kurš pats sevi sauc par brīvmākslinieku.
Tiesa, ik pa laikam jaunieši pie Andra ierodas praksē: «Puiši pēc tehnikuma, kur mācās dizainu, ar metāliem darboties… Reizēm viens otrs atnāk, pastrādā te kādu nedēļu un tad saka, ka šajā laikā īstā smēdē ir praktiski apguvis vairāk nekā skolā gada laikā. Man ir prieks to dzirdēt, tāpēc arī iesaistos vasaras nometnēs, darbojos ar skolēniem. Ir tādi, kuri vienkārši atbrauc izmēģināt.»
«Amata noslēpumus jau uz mākoņiem līdzi nepaņemšu, tāpēc stāstu, dalos,» smaida Andris un priecājas par katru, kuru mūsdienās vēl interesē amatniecība.
Šopavasar kalējs ierasti piedalījies ikgadējā akcijā Satiec savu meistaru, bet augusta otrajā pusē jau ceturto reizi kalves iespējas izrādīs jaunajiem dizaineriem no visas pasaules Starptautiskajā dizaina vasaras skolā MAD.
Pats ar dzelzi Andris saslima 90. gadu sākumā. Izmācījies par celtnieku, juku laikos izmēģinājis daudz ko – šuvis ārjakas Čiekurkalna tirgum, rīvējis mārrutkus, bijis stiklinieks un Straupē strādājis dārzniecībā par metinātāja palīgu, kas arī bijis pirmais impulss patikai pret darbu ar metālu.
Otrs un noteicošais – kāda liktenīga tikšanās: «Straupē sapazinos ar meiteni, kura tagad ir mana sieva. Izrādījās, ka viņa ir kalēja meita, tā ka es šajā arodā ieprecējos,» smejas Andris. Sievastēvs bija Andra pirmais skolotājs, un, pie viņa strādājot, apgūtas pamatprasmes. Oficiālu diplomu ieguvis pirms pāris gadiem aizsaulē aizgājušā izcilā Brīvdabas muzeja kalējmeistara Viļņa Vinceviča vadītajā lietišķās mākslas studijā Auseklis.
Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā Andris atgriežas regulāri un piedalās tā vērienīgajos gadatirgos, tā ir laba iespēja satikties un aprunāties ar amata brāļiem. Viņš saka – kalēji cits cita darbus atpazīst arī bez autora klātbūtnes: «Kad eju pa Rīgu un redzu puķu kasti vai ko tādu, zinu – to taisījis kalējs no Mārupes, Tukuma vai Bauskas. Man arī citi ir teikuši, ka vienā vai otrā vietā pamanījuši manus darbus.»
Kalējs veic gan tādus darbus, kuros viss jau izdomāts viņa vietā, gan tādus, kas prasa paša radošumu: «Tie pēc bildes taisāmie parasti tomēr ir tādi aukstāki darbi.
Labāk jūtos, ja pats kaut ko esmu izdomājis, kādu īpašu drēbju pakaramo, kaut vai krāsns kruķi ar neparastu rokturi.
Ideja dzenājas galvā, un tad vienu dienu atbraucu uz darbu un nolemju beidzot uztaisīt to, kas visu laiku pulsē smadzenēs.»
Vēl citā Andra darbu kategorijā ietilpst restaurācijas projekti, sākot no privāti pasūtītas nažu un krāsniņu atjaunošanas līdz, piemēram, vēsturisko balkonu margu un lukturu atjaunošanai vēsturiskajā Biržas bankas namā Doma laukumā. Likumsakarīgi, ka savu roku kalējs pielicis teju katrai Turaidas muzejrezervāta ēkai, restaurējot un pēc senajiem paraugiem izgatavojot logu un durvju apkalumus, rokturus, eņģes, atslēgas. Nu kārta pienākusi arī Rundāles pilij – Andris izrāda laika zoba skartus bleķus, kuriem jāizgatavo kopijas.
Kad top kāds apjomīgāks, laikietilpīgāks projekts Andris apzvana līdzīgā manierē strādājošos un sadarbojas. Pats savu radošo rokrakstu sauc par smagnēju, robustu.
Andris dēvē sevi par lauku kalēju un dod priekšroku pamatīgām kniedēm, tapām, nevis cakiņām un rakstiņiem.
Tomēr pēc pasūtījuma tapuši arī smalki vējrāži, māju nosaukumi, grezni vārti, kāpņu elementi, lukturi, karogu turētāji, kamīna lietas un sīkāki priekšmeti – teju viss, ko vien var pagatavot no metāla. Darbu piemēru fotogrāfijas rūpīgi sakārtotas smēdē apskatāmos albumos. Teju par katru Andrim atrodas kāds stāsts – kā pēc vējrāža uzstādīšanas kopā ar mājas saimnieku uz jumta dzerts šampanietis, kā sadarbība gadu desmitu garumā pāraugusi draudzīgās šašlika cepšanās vai kā, atsaucoties uz tēvu, pie kalēja vērsies jau klienta dēls, savu māju ceļot.
«Amatniekam tomēr ir jākonkurē ar lielveikaliem, kuri tirgo visādas interjera lietiņas. Cilvēku, kuri grib kādu priekšmetu desmitreiz dārgāk nopirkt pie amatnieka, ir maz, toties viņi novērtē to smeķi. Reizēm smejoties saku – es viņiem padodu mazo pirkstiņu, un viņi paņem mani visu. Ne viens vien objekts Latvijā ir tāds, kur vienreiz esmu ko nelielu pagatavojis, bet pēc tam vajag vēl un vēl. Tad liekas, ka amatniekus tomēr novērtē,» smaida Andris.
Lai arī apmeklētāju, īpaši vasarās, smēdē netrūkst, tādu, kuri paši gribētu mesties iekšā melnajā darbā, nav nemaz tik daudz: «Ir atsevišķi interesenti, kurus aizrauj vēsture, viduslaiki. Nereti viņi uzreiz saka – gribam izkalt zobenu. Tad atbildu, ka zobens jau ir kalēja meistardarbs, pirmajā dienā neizdosies, jāsāk ar kādu naglu, sīkumiņu.»
Lai demonstrētu darba procesu, divas brangas naglas top arī mūsu sarunas laikā. Strādādams muzejā, Andris ir iemanījies darboties un stāstīt par savu amatu vienlaikus.
«Nagla jau ir arī tā, ar ko Jēzus piesists krustā. Nebūtu kalēja, varbūt kaut kā citādi viss būtu noticis,» viņš prāto.
Tikai āmura klaudzieniem atbalsojoties smēdes sienās, vārdi apstājas. Kad naglas izkaltas, meistars noliek tās malā un pabrīdina, lai nepieduramies. Andris apgāž mītu, ka jebkurš kalums uzreiz jāmet ūdenī, kā to rāda filmās. «Ja tagad to naglu ieliktu ūdenī un jūs pēc tam izdomātu to iedzīt kādā guļbaļķu mājā, tā būtu pārrūdījusies un naglai nolūztu galva. Tai ir jāatdziest lēnām,» skaidro Andris.
Vislabākā rūdīšana ir lineļļā, un šo smalko procesu lieliski pārzina instrumentu un ieroču kalēji. Andra darbā tas ir mazāk aktuāli, jo viņš kaļ no parastas dzelzs, kas viņa vajadzībām ir pietiekami cieta tāpat. «Kalējus var iedalīt vairākās grupās. Salīdzinājumam parasti saku – ja iemācies slidot, tu nevari būt gan hokejists, gan daiļslidotājs vai ātrslidotājs vienā.
Es esmu melnā metāla kalējs – kaļu tikai no tā, kam magnēts līp klāt.
Ir rotkaļi, kas strādā ar maziem, smalkiem instrumentiem. Ir kaparkaļi – ar kaparu un krāsainajiem metāliem darba process ir atšķirīgs. Ir zirgu kalēji, visvisādi,» uzskaita Andris un piebilst, ka zirgu pakavus mūsdienās lielākoties ražo rūpnieciski, tas ir krietni ātrāk un lētāk.
Cita lieta ir ar laimes pakaviem – tie joprojām esot pirmie, ko smēdes apmeklētāji prasa. Par to pēc neilga brīža pārliecinos arī pati, kad paveras kalves durvis un kluso darbadienu pārtrauc ziņkārīgu tūristu bariņš. Apskatot smēdē pieejamos visdažādāko veidu un izmēru suvenīrus no krāsns kruķiem līdz dekoratīviem nieciņiem, viņi grib pārliecināties, kā tad īsti pakavs turams. Te Andris izmanto vēl kādu salīdzinājumu – lai laime varētu ielīt iekšā, pakavs, tāpat kā kafijas tase vai alus kauss, jātur ar atvērto galu uz augšu.
Izkalt sev ko īpašu pie Andra ierodas ne tikai tūristi, bet arī kāzinieki, vecpuišu, un vecmeitu ballīšu svinētāji. Kalējam nākas atteikt vien tad,
kad pie viņa vēršas pēdējā brīdī un pašam viss jau saplānots, īpaši tūrisma sezonā. «Ne dienu neesmu sēdējis bez darba, tas atrod mani pats. Mēs, amatnieki, esam runājuši, ka reklamējas vai nu tie, kuriem iet pavisam labi, vai tie, kuri bankrotē un kuriem jau ūdens smeļas mutē. Tiem, kas pa vidu peld, tas nav vajadzīgs,» uzskata meistars, kura vārds pa visu Latviju izplatās no mutes mutē.
Pozitīvās atsauksmes gan silda sirdi, gan uzliek atbildību pašam pret sevi: «Darbošanās muzejrezervāta smēdē, kas ir publiskāka par citām, mani vairāk disciplinē, neļauj būt paviršam. Ja 99 dienas no simta būsi priekšzīmīgs un to vienu dienu būs kaut kas ne tā, reklāma aizies par to. Neslava jau izplatās simtreiz ātrāk. Ir jādomā līdzi, kā sevi parādīt.» Tomēr Andrī nemana ne aprēķinu, ne centienus mākslīgi veidot savu tēlu. No viņa strāvo dabiskā enerģija un harmonija, kas piemīt cilvēkiem, kuri ir savā īstajā vietā.
Vaicāts, kas ir svarīgākā prasme kalēja arodā, Andris atbild – būt pacietīgam: «Jaunajiem jāzina, ka ar pirmo un trešo reizi vēl nekas nesanāks. Daudz būs jākrīt un jāceļas. Vajag bišķiņ radošumu, bišķiņ fizisku spēku likt kopā, tad viss izdodas. Bet pacietība tiešām ir vajadzīga visvairāk, jo amats nav tāds, kurā ļoti ātri var redzēt iznākumu. Vienmēr esmu teicis – ja kāds grib šo darbu darīt tikai naudas dēļ, tad labāk nestrādāt.»
