Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Šis ir dzejnieka un rakstnieka Čārlza Bukovska simtgades gads. Kā jums šķiet, Bukovskis dzīvos vēl vismaz simts gadus?
(Iesmejas.) Jā, protams. Kāpēc ne? Bukovskis ir miris pirms 26 gadiem. Liela daļa dzejoļu rakstīti pirms 50 un vairāk gadiem. Kāpēc lai tas neturpinātos? Tas, par ko viņš raksta, nav tikai 20. gadsimtam raksturīgs, es domāju – cilvēka dvēseles stāvokļi un veidi, kā ar tiem tikt galā. Ņemot vērā, ka ap grāmatu ir zināma ažiotāža, par ko liecina arī šī intervija, var teikt, ka šim gadsimta slieksnim viņš pārkāpis veiksmīgi.
Krājums sākas ar viņa bērnību un beidzas ar vecumdienām. Bukovska tēva figūra, šķiet, parādās tikai vienā dzejolī, lai gan tēvam bijusi nenoliedzama ietekme uz viņa personību.
Tēvs viņa daiļradē parādās vairākkārt. Piemēram, romānā Ham on Rye, kurš ir par bērnību un jaunību. Tajā tēvs gana aprakstīts. Viņš, cik noprotams, bija despotisks. Alkoholiķis, protams. Tiklīdz varēja, Bukovskis viņa dēļ no mājām aizgāja.
Un tas, par ko Bukovskis raksta, jums pašam ir labi saprotams?
Jā. Kāpēc lai nebūtu? (Smejas.)
Mazums… Ziniet, mani izbrīna jaunu meiteņu jūsmošana par Bukovski. Vienmēr, kad to dzirdu, esmu neizpratnē. Kāpēc viņām viņš patīk? Es nesaprotu. Tur pat nav, kam patikt…
(Smejas.) Jā, nu… Varbūt… Cilvēks, kurš savā dzejolī spēj ierakstīt – turklāt man ir sūdu pleķi uz apakšbiksēm –, ar pateikto spēj atbruņot.
Kāpēc jūs tulkojat Bukovski?
Tāpēc, ka kāda kolēģe, kuras vārdu neatceros, diezgan neveiksmīgi pārtulkoja viņa romānu Holivuda. Pēc tam izdevniecība AGB nākamā romāna tulkošanai piesaistīja mani. Kad tas bija veiksmīgi izdevies, Andris Bloks, izdevniecības vadītājs, izdomāja, ka grib izdot arī Bukovska dzejas izlasi. Es dzejoļus pārtulkoju. Taču toreiz dažādu apstākļu dēļ grāmata neiznāca. Tagad tā ir klāt.
Kā tas ir – tulkot Bukovski?
Viņš nav sarežģīts autors. Romāns, kuru es tulkoju, saucās Sievietes. Uz grāmatas vāka pat ir brīdinājums, līdzīgs tam, kurš brīdina vecākus par necenzētu liriku mūzikas ierakstos. Šajā gadījumā brīdinājums vēstīja, ka lietas sauktas īstajos vārdos.
Bukovskis nenodarbojas ar sarežģītu simbolismu vai vārdu spēlēm. Viņš raksta tieši un samērā vienkārši. Attiecīgi, ja tulkotājs nenobīstas no šī tiešuma un vienkāršības un arī sauc lietas īstajos vārdos, tad viss sanāk.
Man jūs raksturoja kā ļoti precīzu tulkotāju.
Es cenšos.
Kad ķērāties pie Sieviešu tulkošanas, ar Bukovska daiļradi jau bijāt pazīstams?
Mazliet zināju. Es interesējos par amerikāņu literatūru un it īpaši par bītu paaudzi. Viens no maniem iemīļotajiem rakstniekiem ir Kurts Vonnegūts, esmu tulkojis septiņas astoņas viņa grāmatas. Ķēdes reakcijas rezultātā iecienīju vēl veselu virkni Vonnegūta paaudzes rakstnieku – Džeku Keruaku, Alenu Ginsbergu. Tāpat dramaturģijā šī paaudze ir viena no spēcīgākajām ar Tenesiju Viljamsu un Artūru Milleru.
Tulkotāji savu darbu autorus cenšas iepazīt. Lasa viņu biogrāfijas, intervijas. Skatās filmas. Var teikt, ka esat viens no Latvijā zinošākajiem par Bukovska dzīves gājumu?
Nē, nē. Viņam ir pietiekami liels fanu pulks, kuri lasa arī angliski. Es varbūt vienīgi drusku agrāk par citiem iepazinos ar viņa daiļradi. Par to gan jāpasakās Andrim Blokam, kurš man sarūpēja viņa grāmatas. Izlasīju ne vien Sievietes, bet vēl četras piecas prozas grāmatas un kādus sešus septiņus pabiezus dzejas krājumus, no kuriem sastādīts arī šis tulkotais krājums.
Un ko jūs par viņu uzzinājāt?
Viņa grāmatas ir diezgan autobiogrāfiskas. Uzzināju apmēram to pašu, kas ir arī šajā dzejas grāmatā. Viņš diezgan daudz atkārtojas. Par tiem pašiem notikumiem, kas aprakstīti dzejoļos, raksta arī prozā.
Alkoholisms, sievietes, gadiem ilgs smags fizisks darbs un draņķīgi dzīves apstākļi. Šie stūrakmeņi caurvij Bukovski.
Jūs piemirsāt azartspēles – hipodromu. Klasisko mūziku un, protams, rakstīšanu. Visvairāk laika viņš tomēr veltīja rakstīšanai. Viņa sarakstīto darbu apjoms ir milzīgs. Dzejoļos un romānos viņš rada iespaidu, ka ar to vien nodarbojas, kā sēž hipodromā vai dzer. Bet, ja to vien viņš būtu darījis, tik daudz nebūtu spējis uzrakstīt.
Zirgu skriešanās, klasiskā mūzika, rakstīšana. Kā tas viss iet kopā? Jums ir izdevies rast atbildi uz jautājumu – kā šīs mīlestības viņā radās un sadzīvoja?
Kad strādāju – tulkoju –, man vienmēr fonā skan klasiskā mūzika. Tā kā šajā ziņā es ļoti labi saprotu Bukovski. Tas, ka radošais process tiek veicināts brīdī, kad fonā skan klasiskā mūzika, ir pārbaudīts. Kā pie klasiskās mūzikas nonāca Bukovskis, neatceros. Iespējams, viņš ir minējis, bet man ir švaka atmiņa.
Izlases dzejoļi ir jūsu atlasīti. Kāpēc izvēlēti tieši šādi un ne citādi?
Tāda bija mana izvēle. Kodiens ir samērā maza izlasīte. Te ir aptuveni 100 dzejoļu, lai gan Bukovskis dzejoļus sarakstījis tūkstošiem. Ja es būtu Bukovska redaktors, daudzus no dzejoļiem, ko esmu lasījis, būtu izmetis. Ir diezgan daudz liekvārdības, atkārtojumu…
Atlasīt tiešām labus dzejoļus normāla apjoma grāmatai nemaz nebija tik viegli.
Krājuma nosaukums Kodiens ir jūsu?
Tas ir mans.
Visu cieņu. Un ko jūs teiktu par Bukovska dzejas tehniskajām spējām?
Labākajos dzejoļos viņš ir ļoti jaudīgs. Tiešām. Kad viņš pamanās neizplūst, raksta ļoti koncentrēti, trāpīgi un neizskaistināti. Un labākajos gadījumos spēj dzejoli nobeigt vai arī iedot sirreālu piesitienu skarbajam reālismam pa virsu. Kad viņam tas izdodas, dzejoļi ir brīnišķīgi.
Kopš 2005. gada, kad satori.lv publicēja 10 jūsu tulkotos Bukovska dzejoļus, man iemīļots arvien ir dzejolis ar nosaukumu Džeinai.
Jā, Džeinu viņš, tāpat kā sevi, padarīja mūžīgu.
Kāds literāts Bukovski raksturoja kā stage jeb skatuves dzejnieku. Viņa dzejas lasījumi bija īstena performance.
Nemaz tik bieži viņu nekur neaicināja, jo ilgu laiku Bukovskis tomēr bija mazpazīstams pagrīdes autors, kurš publicējās maz zināmos žurnālīšos, bet grāmatas iznāca mazās tirāžās un nebija pieejamas lielajos grāmatu tīklos, vienīgi mazos neatkarīgos ūķos. Kad viņš pamazām līda ārā no nezināmības, viņu aicināja uz universitātēm uzstāties. Bija arī spilgti lasījumi.
Kā vēsta viens no dzejoļiem, ar pievemtām klavierēm uz skatuves.
Akadēmiskā publika tika izaicināta, teiksim tā.
Iepriekš teicāt, ka no amerikāņiem jums patīk arī Vonnegūts. Kāpēc viņš jums simpatizē?
Laikam jau sakrīt humora izjūta un veidi, kā cilvēks dzīvē tiek galā ar depresīviem noskaņojumiem un jēgas trūkumu. Vonnegūts meklēja veidus, kā tikt galā ar dīvaino pasauli, kas ir šeit apkārt. Viņš izlīdzējās ar melno humoru un mēģinājumiem uz dzīvi paskatīties caur absurda un dīvainu varbūtību prizmu. Savukārt Bukovskis uz dzīvi skatījās no citas puses. Viņš nāk ar savu atļaušanos būt tāds, kāds ir: O.K., esmu dzērājs, cūka.
Es slikti izturos pret līdzcilvēkiem, ne par vienu nerūpējos, lieciet man svētu mieru.
Es gribu rakstīt, gribu dzert un klausīties mūziku, kāda man patīk, un gribu mīlēt sievietes, kādas pagadās, kuras, savu problēmu vadītas, nonāk pie šī nebūt ne tā seksīgākā vīrieša, kurš ar savu harismu viņas pievelk. Šīs nelaimīgās un – daudzi teiktu – pagrimušās sievietes krita viņa skavās un dabūja Henrija Činaska jeb Čārlza Bukovska mīlestību, tādu, kāda tā bija, – uz īsu brīdi, līdz vienai no pusēm tas piegriezās.
Romānā Sievietes ir arī epizodes ar ļoti situētām sievietēm, kuras tiecas pēc šīs mīlestības.
Jā, jā. Arī par Kodienu esmu saņēmis pozitīvas atsauksmes no filoloģijas doktorēm. Ļoti smalka publika lasa Bukovski.
Tiešām interesanti, kas Bukovskī pievelk šīs filoloģes? Kaut kāda alfa tēviņa aura?
Tēviņa aura tur ir. Un arī tas, ka, manuprāt, daudzi cilvēki jūtas ieslodzīti savā ikdienā, savos mūžīgajos pienākumos un visās savās lomās. Lasīt autoru, kurš atļaujas ignorēt lomas… Iespējams, cilvēkiem Bukovskis ir svaiga gaisa malks. Tā ir iespēja uz īsu brīdi ieelpot citu gaisu, pat ja tas ir Bukovska istabas gaiss, kurš ir drausmīgi piesmēķēts un smird pēc pohām un netīrām zeķēm.
Vīriešu vidū Bukovskis ir tikpat iecienīts, cik sieviešu auditorijā?
Nu, jā. Pārsvarā tomēr.
Un kāds ir Bukovska vēstījums vīriešiem?
Ejiet jūs visi dirst! (Smejas.) Bukovski vīrieši neinteresēja. Es domāju, ka ir pilna Amerika un citas pasaules daļas ar vīriešiem, kas šad un tad paņem viskiju, aiziet uz garāžu ar Bukovska grāmatu, pārlasa to piekto reizi, tad nospļaujas, izguļas un atgriežas ikdienas dzīvē. Es šo 15 gadu laikā Sievietes esmu pāris reižu pārlasījis.
Jūs pazīstot dāmu, kuras vīrs Amerikā strādājis kopā ar Bukovski.
Jā, šo dāmu sauc Daira, bet viņas vīru Olafs Stumbrs, kurš ir ievērojams latviešu trimdas dzejnieks. Olafs bija mūsu ģimenes un arī mans tuvs draugs. Mēs ļoti daudz ar Olafu runājām, pēdējoreiz, kad viņš bija Latvijā, tikāmies divas reizes nedēļā, mēs daudz pļāpājam par visu ko un spēlējām šahu. Viņš daudz ko stāstīja par amerikāņu literāro vidi, bet Bukovski nepieminēja.
Bet, kad Olafs jau bija miris un pēc vairākiem gadiem viņa pelnus atveda uz Latviju, pirmo reizi satiku atraitni Dairu. Man tolaik bija sācies Bukovska tulkošanas laiks. Dairai Stumbrei es uzdevu jautājumu, vai Olafs zināja Bukovski, jo viņi abi dzīvoja Losandželosā. Viņa atbildēja: «Nuja! Viņi strādāja vienā pasta nodaļā un ciest viens otru nevarēja.» Esot bijis riebīgs tips. Žēl, ka laikā, kad runāju un tikos ar Olafu, nezināju, ka viņi ir pazīstami, un nevarēju viņu iztincināt.
Ja jūs pats satiktu Bukovski, gribētu viņam ko jautāt?
Nē, esmu viņu gana daudz lasījis un zinu, ka vīriešu klātbūtni viņš ne īpaši mīlēja. Un viņam arī nebija nekādas intereses speciāli ar kādu sadzert. Atskaitot, protams, tos gadījumus, kad viņam nebija naudas, bet kādam citam bija.
Tad varbūt jums būtu jautājums Vonnegūtam?
Viņam es esmu pajautājis. Es lūdzu atļauju Latvijas Rakstnieku savienības žurnālā publicēt viņa romānu Māte nakts. Es pat esmu ar Kurtu Vonnegūtu runājis pa telefonu. Saruna bija šāda. Rakstnieku savienības faksa aparāts sāka pīkstēt. Man kaut kas bija jānospiež. Īsti nezināju, kas jādara. Pacēlu telefona klausuli un teicu: «Hallo!» Klausulē atskanēja balss: «This is Kurt Vonnegut speaking. I just want to send a fax.» Tad es pateicu OK un nospiedu pogu. No faksa iznāca papīrs ar viņa atļauju, uz lapas Kurts bija uzzīmējis arī savu portretu ar flomāsteru.
