Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nedrošais sākums
Ar Silvu iepazināmies Bebros, kad man bija 20 gadu, Silvai – 23. Viņa tikko bija atbraukusi no Anglijas, kur bija dzīvojusi vairākus gadus. Iepazināmies ballītē, kas notika pēc jaunā gada. Silva man vairāk kanti sita nekā es viņai, bet viņa man arī patika. Janvāra beigās mums jau bija pirmais randiņš, un tā arī viss aizgāja. Nu jau kopā esam daudzus gadus.
Silva bērnus gribēja ātrāk, bet es kaut kā baidījos, nebiju pārliecināts. Tā pagāja pieci gadi, līdz mums pieteicās Emīlija. Sākumā man bija šoks. Nebija tā, ka tas bija pavisam negaidīti, bet pārsteigums, protams, bija. Tolaik strādāju pagastā. Kad uzzinājām, ka Silva ir stāvoklī, sapratām, ka vajadzēs nopelnīt vairāk naudas, tāpēc aizbraucu strādāt uz Dāniju. Devos prom, kad Silvai grūtniecība bija apmēram pusē. Bija tāds laiks, ka nezināju, kas un kā būs.
Godīgi sakot, man bija arī nedaudz bail.
No vienas puses, pat gribējās aizbēgt no visa nezināmā. Nodomāju, es labāk aizbraukšu, nopelnīšu naudu – sieviete tiks ar sevi galā jebkurā gadījumā. Nevarēju arī īsti saprast, kā varu viņai palīdzēt, esot mājās.
Vasarā, kamēr biju Dānijā, piedzima Emīlija. Kad Silva sūtīja pirmās bildītes, redzēju, ka viņa pilnībā izskatās pēc manis. Kad pēc divām nedēļām ieraudzīju Emīliju pirmo reizi, man kutēja vēders… Gandrīz vai kā spogulī skatījos. Pabiju mājās vairākas nedēļas, tad braucu atpakaļ strādāt. Kad Emīlija bija vairāk apvēlusies, abas meitenes atlidoja pie manis uz Dāniju. Tur mēs kādu laiku nodzīvojām kopā. Ziemassvētkos atbraucām uz Latviju, tad atkal devos prom, un meitenes vēlreiz pievienojās man pavasarī. Vasarā visi atbraucām šeit uz palikšanu.
Tētis un mamma vienā personā
Silva aizgāja strādāt, un es no rudens gandrīz gadu biju Emīlijas pieskatītājs – mamma un tētis vienā personā. Mums gāja ļoti labi – pamperus mainīju, ar gulēt likšanu vispār nebija problēmu. Kā paņēmu rokās, tā mazajai bija jāguļ. Vakarā bija mazliet grūtāk, bet diendusā – tas bija piecu minūšu jautājums.
Februārī sāku likt tiesības, lai brauktu ar kravas mašīnu, bet joprojām visu ziemu pieskatīju arī Emīliju. Jāņos dabūju vadītāja apliecību un sāku strādāt Koknesē. Darbs bija sezonāls, un nākamajā ziemā darba tik daudz vairs nebija. Kā nu es tā bez darba sēdēšu – aizgāju strādāt par tālbraucēju. Tur nostrādāju apmēram četrus gadus.
Jāizdara kaut kas pareizi
Pēc Emīlijas mums bija pieteikušies vēl divi bērni, bet vienam attīstība aprāvās apmēram astotajā grūtniecības nedēļā, otram – desmitajā. Pēc otrās reizes Silva sāka domāt, ka ir kaut kas jāizdara pareizi, – varbūt jāapprecas, un tas mainīs situāciju. Kad Emīlijai bija četri gadi, mēs ar Silvu apprecējāmies. Kāzu ceļojumā devāmies uz Parīzi, braucām ar mašīnu kopā ar saviem vedējiem. Piecus mēnešus pēc kāzām mums pieteicās Dārta.
Lai gan visas grūtniecības bijušas sarežģītas, iespējams, laulība pasargāja divas nākamās meitas.
Ar Dārtu viss likās citādi nekā tad, kad gaidījām Emīliju. Tagad jau visu zināju, kas un kā būs jādara. Bet arī Dārtas gaidīšanas laiku daudz neredzēju. Kā tālbraucējs vismaz divas nedēļas biju prom, tad trīs četras dienas mājās un atkal prom. Bet tas bija labāk nekā Emīlijas gaidīšanas laikā, kad biju prom darbā mēnešiem ilgi. Kad dzima Dārta, arī nebiju mājās. Biju brīdinājis priekšniekus, ka gaidu bērna piedzimšanu, bet precīzu laiku tāpat nevar paredzēt. Braucu mājās no pēdējā reisa pirms Ziemassvētkiem un uzzināju, ka Silva ir aizvesta uz slimnīcu. Sapratu, ka līdz mājām nepaspēšu. Kad Silva zvanīja un teica, ka Dārta ir piedzimusi, iebraucu no Vācijas Polijā. Latvijā biju tikai pēc divām dienām un tad braucu pakaļ savām meitenēm uz slimnīcu.
Karantīnas laika bērns
Tad sākās kovids, apslimu (gan nezinu, vai ar kovidu) un tad arī beidzu strādāt par tālbraucēju. Silva mudināja mani meklēt darbu tuvāk mājām, jo Emīlija un Dārta pēdējos gados bija augušas gandrīz bez manis. Ļoti ātri sarunāju vietu tepat Koknesē un tagad gandrīz vienmēr pēc darbadienas beigām tieku pie ģimenes.
Rūta ir karantīnas laika bērns, un šajā reizē man sanāca piedzīvot arī grūtniecības laiku. Visas trīs grūtniecības Silvai bija nepieciešams gultas režīms, un sarežģījumu dēļ labāk gulējām katrs savā gultā. Sākumā tas likās satraucoši, pēc tam pieradu. Sapratu, ka Silvas gadījumā tā ir, un viss. Visas grūtniecības Silvai blakus bija viņas mamma, krustmāte, mana mamma – visas ļoti palīdzēja un atbalstīja gan ar mājas darbiem, gan meiteņu pieskatīšanu.
Kad dzima Emīlija, Silvu uz slimnīcu veda mans tēvs, kad Dārta – vedējmāte.
Un tikai ar trešo meitu sievu uz slimnīcu aizvedu pats.
Vairākas dienas bijām starta gatavībā. Silva nolēma, ka darīs visu, lai tikai dzemdības beidzot sāktos… Mazgāja grīdas rāpodama, sūca māju ar putekļsūcēju, un tad jau naktī bija jābrauc uz slimnīcu. Slimnīcā palikt nevarēju, joprojām bija kovida karantīna. Rūtai pakaļ braucām ar Emīliju un Dārtu. Uznesu augšā autokrēsliņu, kāds no personāla pavēra durvis, krēsliņu paņēma, un man bija jāiet gaidīt lejā mašīnā.
Visas trīs meitas ir dzimušas Ogres slimnīcā. Daktere Grīnvalde, pie kā Silva bija grūtniecības uzskaitē, pieņem Aizkrauklē un strādā arī Ogres slimnīcā. Ja sauktu ātros, tie vestu uz Jēkabpili, kas skaitās mūsu dzīvesvietai piesaistītā slimnīca, bet Silva gribēja dzemdēt tieši Ogrē. Liela pateicība dakterei, ka viņa visu grūtniecību laikā pieskatīja Silvu.
Kad gaidījām meitenes, visas reizes Silva pieteica, lai nesaka, kas būs – puisītis vai meitenīte, gribējām pārsteigumu. Visas meitenes ir kristītas tepat vietējā baznīcā. Mums ir tā, ka viens krustvecāks ir no manas puses, otrs – no Silvas. Mūsdienās, kad ne visi precētie pāri turas kopā mūža garumā, tas ir veiksmīgs risinājums, tā nu vienmēr mierīgi varēsim svētkos visi sēdēt pie viena galda.
Dzīve laukos
Mums ar meitenēm patīk iet sēņot. Tas ir viens no galvenajiem notikumiem rudenī. Ar kaimiņu pie mājas paši savām rokām uztaisījām bērnu rotaļu laukumu – tur arī meitenes pavada daudz laika. Viņām ļoti patīk tepat pie mana tēva uz lauka braukt ar kombainu vai lēkāt pa graudiem piekabē. Pie Silvas mammas braucot, meitenes tiek uz fermu, kur ir govis, – tās Emīlijai ļoti patīk. Dārta gan vēl mazliet no govīm baidās.
Mums pašiem ir neliela kūtiņa, kur dzīvo truši un vistas. Dārtai īpaši patīk cāļi, pagājušajā vasarā viņi mums bija gandrīz kā ģimenes locekļi. Ja ir lietains laiks, nebaidos meitenes laist padzīvoties arī pa dubļiem. Nekas traks, ja rokas vai kājas kļūst nedaudz vēsākas, kopumā jau viņām ir silti. Mēs paši kādreiz ziemā gājām no šļūkt kalna pa slapju sniegu. Izmirkām līdz ādai, bet, kamēr kustējāmies, bija silti un, galvenais, jautri. Kad atnācām mājās, tad gan bikšu staras bija sasalušas tā, ka kāju nevarēja salocīt. Taču nebija nekādas vainas. Tagad ziemā uz kalna redz mazāk bērnu, laikam vecāki uztraucas par apaukstēšanos. Ar meitenēm dodamies arī uz baseinu Koknesē. Kad braucam pāri dzelzceļam, meitenes katru reizi skatās viena pa kreisi, otra pa labi. Un tad ir lielie prieki, ja gadās, ka ierauga vilcienu. Pavasarī kaimiņos ejam gaidīt atgriežamies stārķus. Kad stārķu bērni izšķiļas, skaitām, cik galvu var redzēt pāri ligzdas malai.
Kopā tur mīlestība
Esmu diezgan stingrs tētis, nepakļaujos meiteņu kaprīzēm un iegribām. Mums ar Silvu dažkārt tāpēc ir domstarpības, jo viņa kaut ko grib atļaut, bet es – ne. Tas pieder pie lietas. Pret mani meitenēm vienmēr ir respekts. Līdz ar viņu piedzimšanu šis tas ir mainījies, bet nav tā, ka dzīve kļuvusi sliktāka, tieši otrādi. Tagad, protams, kopumā ir lielāka atbildība. Mazāk dauzos riņķī, vairāk esmu mājās, pie vietas. Gandrīz visiem maniem draugiem ir ģimene, un arī viņiem dzīve ir mainījusies.
Domāju, ka mūs ar Silvu kopā tur mīlestība.
Bet svarīgākais laikam ir sapratne, kas pēdējā laikā starp mums ir augusi. Motivējam viens otru un ļoti daudz viens otru atbalstām. Nekad neatsakām palīdzēt, jo tas jau galu galā mums abiem ir vajadzīgs. Kad atvedām mājās Rūtu, jautāju Silvai, vai viņa vēlreiz ziedosies, jo es gribētu vēl vienu bērnu. Ceturtajam es varētu arī nabassaiti pārgriezt. Nu redzēs, vai tas piepildīsies…
Populārākie raksti
