Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Es mācījos Rīgas Katoļu ģimnāzijā un augu tās vidē. Ik rītu mise bija vienā laikā – 8.30, un tikai tad, kad tā beidzās, sākās mācības. Latvijas katolicisms ir ļoti konservatīvs, tamdēļ varētu teikt, ka ilgus gadus dzīvi pavadīju burbulī. Šķiet, laikā, kad gāju vienpadsmitajā klasē, mana paziņa, meitene, ar kuru dzērām alu, ieminējās: «Pareizi, tu taču neesi skūpstījies. Nāc, es tev iemācīšu!» Tādas savādas pieredzes.
19 gadu vecumā satiku meiteni, kura vēlāk kļuva par sievu un manu trīs bērnu mammu.
Dīvainākais ir tas, ka mēs satikāmies baptistu baznīcā. Toreiz tā bija forša sajūta, ka tu kādam patīc tāds, kāds esi, šķieti interesants un arī kārdinošs. Pusaudžiem tas ir svarīgi.
Viņas bekgraunds bija līdzīgs, tāpēc mūsu pirmās pieredzes lielā mērā veidojās kopīgi.
Mana pirmā darba vieta bija osta naktīs. Samaksa par darbu bija niecīga, un es ātri vien sapratu, ka jāmeklē kaut kas cits. Starp citu, paralēli tam visam iestājos Teoloģijas fakultātē, kuru aizņemtības un slodzes dēļ nepabeidzu.
Iesākumā ar finansēm bija tā, kā bija. Teju visa alga aizgāja dzīvokļa īrei vien. Protams, ik pa brīdim vajadzēja lūgt palīdzību vecākiem. Iespējams, tāpēc atceros pirms dažiem gadiem piedzīvoto apmierinošo sajūtu, ka pirmo reizi mums ir lieki līdzekļi un nav nekā tāda, ko vēl vajadzētu nopirkt.
Es lēšu, ka šis straujais dzīves pavērsiens manai un manas bijušās sievas karjerai iecirta desmit gadu lielu robu. No otras puses, notikušais lika saņemties un neļāva atslābt. Visdrīzāk mums palīdzēja jaunības maksimālisms, jo šobrīd – 35 gadu vecumā – es diez vai varētu saņemties, lai izdarītu tik daudz. Starp citu, pirmo grūtniecību savas pusaudžu muļķības dēļ kādu brīdi pat centāmies slēpt no vecākiem, tā iegūstot pāris mēnešu miera. Mēs pat noīrējām dzīvokli Carnikavā, lai ikdienā nevajadzētu satikt vecākus.
Kopš kļuvu par tēvu, mans draugu loks būtiski saruka. No ģimnāzijas laikiem palicis viens draugs, ar kuru ik pa laikam vēl satiekamies un pārsvarā runājam par homoseksualitāti un katoļu baznīcu. Agrāk man šķita, ka pret praidu jāiet protestēt, taču pēdējos gadus tieši pretēji – esmu piedalījies gājienā.
Līdz šim labākā paaudze
Ar bērniem es runāju par loģiku. Ja ir tāds visu varens, visu varošs un visu zinošs Dievs, tad kāpēc viņš ļauj būt ļaunumam? Ja Dieva nav, tad pasauli ir vieglāk saprast. Pretējā gadījumā, manuprāt, Dieva apveids ir kā demiurgam*.
Ja pasaulē nāk bērni ar neārstējamām slimībām, apgalvojums, ka tā ir Dieva griba, neiztur kritiku. Bērns neko nav izdarījis, bet viņam jācieš un jāpiedzīvo apkārtējās pasaules ļaunums tikai tāpēc, ka viņš tāds ir.
Tas ir tas, par ko mēs ar bērniem runājam, un es, godīgi sakot, viņiem neko neuzspiežu, tāpēc nezinu, vai viņi tic vai netic. Tādu jautājumu neuzdodu, jo no manas puses tas būtu ļoti agresīvi. Es vairs neticu, un viņi to zina. Mises pārtraucu apmeklēt pirms trim gadiem. Līdzīgi kā ar veģetārismu – lai gan pats gaļu neēdu, bērniem to neuzspiežu, un, ja viņi ceps kotletes, es nenosodīšu.
Mēs ar bērniem ikdienā apmaināmies ar mēmēm. Tas varētu liecināt par mūsu vienlīdzību. Taču tajā pašā laikā daži mani draugi saka, ka, viņuprāt, es bērniem esmu autoritāte. Kad biju jauns, kāda mana paziņa stāstīja, ka viņa visvairāk baidījusies no sava tēva pievilšanas. Un tad, ja viņa kaut ko izdarīja nepareizi, tēvs neko daudz nerunāja, vienīgi noteica: «Es esmu tevī vīlies.» Kad biju divdesmit gadu jauns, man šķita, ka tas ir pareizais veids, kā attiekties pret bērniem, – sniedzot brīvību un pašiem ļaujot izvērtēt situācijas. Šobrīd es vēl meklēju līdzsvaru starp noteiktību, stingrību un spēju atklāti, brīvi komunicēt.
Ja braucu uz festivāliem, bērnus vienmēr ņēmu līdzi. Šogad bērni vieni aizbrauca uz festivālu LAMPA, un, lai viņiem netraucētu, pats turp nebraucu. Tā bija viņu pieredze – viņi uz Cēsīm devās ar vilcienu, izstaigāja festivālu un vakarā atkal brauca mājās.
Ir lietas, kuras gribu, lai mani bērni pieredz. Piemēram, ugunskurā ceptus kartupeļus. Tādēļ mēs braucam uz mežu, paliekam teltī un liekam kartupeļus pelnos. Tādā veidojas viņu pozitīvā pieredze.
Kad apmeklēju festivālu Laba daba, ņēmu bērnus līdzi, lai viņi redz, kādi tik cilvēki mums līdzās dzīvo un kā viņi uzvedas. Vai lai redz, kā tēvs ieiet mošpitā**. Apmeklējot festivālu, mēs rēķinājāmies, ka bērni ir bērni un tie mēdz noklīst, tāpēc uz rokas ar grūti izdzēšamu marķieri uzrakstījām numuru, uz kuru zvanīt, ja nu tie pazūd. Jaunākā meita izdomāja pārbaudīt, kā sistēma strādā, pati ņēma uz pazuda. Drīz vien man zvanīja no informācijas centra un teica, ka pie viņiem ir meitenīte, kas lūdz, lai piezvana tētim.
Katolicisms manī ir radījis standartu, ka visam jābūt skaistam, smalkam un elegantam. Dažkārt, ja bērni skolai izstrādā kādu darbu, gribu, lai tas ir noslīpēts un precīzs. Tajā pašā laikā man jāspēj pieņemt, ka darba veidotājs ir mazs bērns, kurš vēl mācās.
Visgrūtāk man nākas samierināties ar vulgaritāti, kas nāk komplektā ar Billi Elish un visu šo paaudzi. Man, protams, gribētos, lai bērni vairāk lasa grāmatas, lai viņi pieredz literatūru. Lai kaut kā tai pievērstu, bērniem iedevu Joņeva Jelgavu 94, sakot: «Lasiet šo, te lamājas.» Bet pat tas nenostrādāja. Kad Ēķis izlaida Svingerus, bērni man jautāja, ko šis vārds nozīmē. Es izstāstīju, ka tie ir cilvēki, kuri ar seksu vēlas nodarboties arī nedaudz lielākā skaitā, ne tikai divatā. Viņiem bija šoks, ka ir arī tādi cilvēki. Un, vēl paturpinot šo tēmu, aizsūtīju bērniem linku uz Luī Terū dokumentālo filmu par svingeriem Amerikā.
Domāju, mans uzdevums ir sagatavot bērnus tam, lai viņi, sasniedzot astoņpadsmit, deviņpadsmit gadu vecumu, var darīt to, ko vēlas.
Tāpēc man arī šķiet, ka vispārējā izglītība ir svarīga. Uzskatu, ka bērniem jāapgūst gan eksaktā, gan mākslinieciskā, gan humanitārā puse. Bet, kā jau pusaudži, tie vēlas izbraukt pa vieglāko ceļu. Man bija doma, ka vecākajai meitai vajadzētu iziet sagatavošanas kursus Rozentāļos.
Nevis lai stātos, bet lai iegūtu pieredzi. Taču meita atbildēja, ka viņa to nevēlas, jo tas būs grūti. Un es viņu arī nevaru spiest. Piemēram, vidējā meita iet kikboksā. Lai gan šo sportu izvēlējās pati, reizēm viņa mēģina no treniņa izvairīties. Te ir jautājums par vecāku atbildību. Vai mums bērni ir jāpierunā, jo tas tomēr māca atbildību un precizitāti, vai arī varam ļaut neiet? Es nezinu, vai sakot – labāk aizej, tā būtu uzspiešana.
Ar dēlu ir citādi. Dēls man ir mācījis pacietību. Zinu, tagad es būtu labāks tēvs. Kaut vai tajā brīdī, kad mācītu viņam lasīt. Iepriekš man gribējās viņu spiest, lai process notiek ātrāk, bet tagad zinu, viss tāpat notiek savu gaitu. Manam dēlam ir Aspergera sindroms. Lai viņam būtu vieglāk, jāveido dienas režīms. Tie ir izaicinājumi pat mums pieaugušiem, jo reizēm ikdienas nogurums ir stiprāks par visu citu. Diemžēl, arī Latvijā šis sindroms nav daudz pētīts. Izglītības sistēma tam nemaz nav gatava.
Mēs esam piedzīvojuši vairākus strīdus dārziņos, un mums arī pateica, ka viņi šādiem bērniem nav gatavi.
Pie mums ir speciālas izglītības iestādes, kurās bērni ar dažādiem izaicinājumiem nonāk. Viņi tiek aizvākti no sabiedrības acīm, un tas diemžēl veicina kopēju sabiedrības neiecietību un neizpratni, jo ikdienā neviens šos bērnus nesastop. Es arī nesaprotu, kāpēc Latvijā politiķi kaut kādu iemeslu dēļ reliģiskajām organizācijām ļauj jaukties izglītības sistēmā un uzspiest kristīgo audzināšanu.
Tas pats attiecas uz dažām partijām, kuras vēlas veicināt tikumisko audzināšanu. Šādi rīkojoties, mēs varam sagaidīt paaudzi, kura ir gan slima ar seksuāli transmisīvām slimībām, gan ātri kļuvuši par vecākiem. Nedomāju, ka tas ir pareizais veids, kā palielināt latviešu skaitu.
Ja nebūtu jūtūba, mēs pašlaik būtu daudz lielākās problēmās. Es tiešām esmu sajūsmā par jauno padsmitgadnieku paaudzi, jo viņu skatījums uz pasauli ir plašāks un brīvāks. Domāju, šī paaudze ir daudz labāka par jebko, kas Latvijā bijis pirms tam. Viņi ir uzauguši pilnīgi citādāk nekā jebkura cita paaudze līdz šim. Viņi ir auguši ar informāciju, kuru tagad mācās apstrādāt.
Viss pāriet
Tagad gan man, gan bijušajai sievai ir citas attiecības. Protams, sākumā man nebija viegli sadzīvot ar domu, ka cits vīrietis zināmā mērā audzina manus bērnus. Tas manī izraisīja dusmas. Draugi teica: «Paies laiks, un viss nokārtosies.» Bet man šķita – kas tas par bulšitu, par ko viņi te runā? Tagad es zinu – aizvainojums un dusmas pāriet. Tam vajadzīgs laiks.
Pēc šķiršanās vairākus gadus dzīvoju ar sajūtu, ka man nepieciešams saņemties. Un šādu pašu padomu man dažkārt gribējās dot arī bērniem. Nepārmest. To nedarīt vecākiem nav viegli.
Kāpēc mēs izšķīrāmies? Kā paši vēlāk sapratām – mēs izaugām par diviem dažādiem cilvēkiem. To es stāstu arī saviem bērniem, ka otrs cilvēks jāmēģina iepazīt ilgākā laika posmā, un, visticamāk, pirmās attiecības nebūs arī pēdējās.
Savu dzīvi pēc laulības esmu centies veidot mierīgu un brīvu. Man joprojām ir lieliskas attiecības ar bijušo sievu. Tagad, sākot jaunas attiecības, ir skaidrs, kā to darīt. Ja esam kopā, tātad mums tas patīk. Ja kļūst par grūtu, tad gan labāk kopā vairs nebūt. Otram cilvēkam jārēķinās, ka man ir bērni, un jārēķinās ar to, ka man nakts vidū var piezvanīt un man pēkšņi ir jāaiziet, jo, iespējams, kaut kas ir noticis.
Ja bērnu esamība cilvēku dara pilnīgāku un viņš no sevis spēj kaut ko arī bērnam dot un iemācīt, ir vērts kļūt par vecāku. Bet radīt bērnus tikai tāpēc, ka sabiedrība to pieprasa, – tā nevajag. To es tagad zinu droši.
*Gnosticismā: ļauna, nepilnīga būtne, pasaules radītāja (pretstatā pilnīgajai būtnei – Dievam).
** Mošpits ir dejas maniere smagās mūzikas pavadījumā, kurā tās dalībnieki grūžas viens otram virsū.
