Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
23
-
0
-
3
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Dotums un nedotums
Bērni smejas par maniem jokiem, un es smejos par viņu jokiem. Tas man ir kā mierinājums – viss ir labi, mums kopā ir jautri. Viens no dēliem ir ļoti kreatīvs. Man patīk viņa domu gājiens. Ne vienmēr viņa prātojumi ir smieklīgi, bet man patīk veids, kā viņš pasniedz savu domu. Tas ir tāpat kā ar Monty Python. Man viņi patīk, bet skatoties ne riezi neesmu smējies.
Es nekad neesmu spējis spēlēt lomu spēles ar bērniem. Iespējams, ka tik dziļā bērnībā vairs nespēju ielaisties un būt. Esmu par to domājis, un man ir bijis žēl, ka tā, jo šķiet – bāc, mēs tā varētu paspēlēties! Bet pieļauju, ka nevajag par to cepties. Es lomu spēlēm ar mašīniņām un cilvēciņiem meklēju alternatīvas. Man ir cita pieeja. Es varu būt kreatīvs, ieiet ar bērniem mežā, uzmest kokā šūpoles, pašūpoties, un būs jautri. Vai arī nevis braukāties ar mašīniņām pa paklāju, bet pārveidot paklāju par rampu un skatīties, ka mašīniņas to izbrauc. Tas, iespējams, ir mans dotums. Tā es varu.
Pieaugušie no bērnišķīguma iet prom, bet man šķiet, ka ir forši to saglabāt. Godīgums, tiešums un bezbailība kļūt par muļķi – tās ir labas īpašības, ko vērts saglabāt.
Lai gan – daudzi bērni ir sabiedēti. Viņi baidās kļūdīties un nonākt muļķīgā situācijā, jo ir bijusi pieredze ar pazemojumu, piemēram, no draugu puses.
Var pat būt tā, ka bērns dzīvē izvēlas vairs nerunāt. Principā uzskatu, ka tā, kā mēs runājam ar bērniem, vajadzētu runāt arī ar jebkuru pieaugušo. Diemžēl pieaugušajiem mēs dodam atlaides, pieļaujot, ka viņi tāpat mūsu teikto saprot, kas mēdz novest pie nevajadzīgiem pārpratumiem.
Intervijas turpinājums:
