Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
23
-
0
-
3
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Iedod darbu
Kad pirmo reizi kļuvu par tēvu, es nespēju sevi iedomāties ar dēlu. Man nebija ne jausmas, ko viņiem mācīt un stāstīt. Turpretī meitas vienkārši ir. Viņas spēj sēdēt un skatīties pa logu vai arī sēdēt uz grīdas un kaut ko virpināt. Bet čalīšiem tā nav. Viņi ir kā ūdenszāles, kas vibrē, iet, ņem, lien, kāpj – un tā bez apstājas.
Kad piedzima dēli, es sapratu, cik ļoti citādi tas ir.
Es redzu, kā dēliem varu palīdzēt. Ar meitu es to neredzu. Tagad viņai ir 16 gadu, bet es joprojām neesmu iebraucis – ko man iesākt. Tagad es meitu varu paņemt līdzi darbos. Viņa man ir superīga palīdze. Viņa ar figūrzāģi spēj izzāģēt jebkuru štruntu, nokrāsot to un pieskrūvēt. Tas ir puiciski, piekrītu. Taču mani labākie mirkļi ar meitu ir tad, kad mēs kopā strādājam. Savukārt dēliem interesē stāsti no manas dzīves.
Citi lasa
Vakarā grāmatas vietā es stāstu stāstus no savas dzīves. Viņus interesē, kā es esmu visvairāk sasities, vai arī kā man visvairāk ir neveicies, vai arī – vai mani ir arestējusi policija. Viņus interesē manas neveiksmes un mana rīcība šajās situācijās. Stāstu tiem visu godīgi. Varbūt pat par daudz.
Šogad man bērni brauca līdzi palīgā uz Angliju, kur letiņi ik gadu rīko lielas Jāņu svinības. Tā bija ordeņa cienīga sajūta, ka bērns pienāk un saka: «Iedod darbu.» Starp citu, man meita nesaka: «Nopērc man botas.» Viņa saka: «Iedod darbu!» Meita man nekad nav prasījusi naudu. Mani tas izbrīna. Viņa ir no paaudzes, kas uz visu skatās racionāli.
Intervijas turpinājums:
