Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
22
-
0
-
0
-
2
-
1
-
1
-
0
-
– Ko nozīmē būt Tomam Bricim?
– Ļoti ilgu laiku man nepatika mans vārds. Sadzīvošana ar to bija grūta. Pirmajā klasē mūzikas stundā vajadzēja izdziedāt savu vārdu. Bieži vien cilvēka vārdā ir divas zilbes, bet manā ir tikai viena. Pēdējos gados gan man ir pilnīgi vienalga, kā mani sauc. Laikam man bieži vien ir grūti sadzīvot ar to, ka cilvēkiem nez kāpēc šķiet, ka mana dzīve ir aizraujoša – notikumiem un pavērsieniem bagāta.
– Arī man šķiet, ka Toma Briča dzīve ir nebeidzams piedzīvojums.
Citi lasa
– Man ir diezgan garlaicīga dzīve. Nesen man vajadzēja uzrakstīt par sevi pieteikumu festivālam LAMPA un vajadzēja minēt arī kādu aizraujošu epizodi no savas dzīves. Es krietni palauzīju galvu. Visbeidzot uzrakstīju, ka esmu cilvēks, kurš nu jau desmit gadu seko līdzi laikapstākļiem.
– Esi apmierināts ar savu garlaicīgo dzīvi?
– Jā, pat ļoti. Tāpat kā ar darbu. Lai gan dzīvē esmu haotisks, man patīk mana ikdienas rutīna bez lielas plānošanas.
– Tev eksistē dzīve ārpus laikapstākļiem?
– Man šķiet, ka – jā, eksistē. Taču to ir grūti pateikt. Citi cilvēki ļoti nodala darbu no privātās dzīves. Arī es reizēm, ja zinu, ka būs mierīgi laikapstākļi, paņemu pauzi. Mans darbs ir savietojams, tas neprasa būšanu konkrētā vietā. Es laikapstākļiem varu sekot un par tiem informēt no jebkuras vietas, kur vien pieejams internets.
– Ko tu dari, kad nestrādā?
– Te arī ir jautājums par manu interesanto dzīvi. Vasarā vakaros ar draugiem spēlējam volejbolu vai peldamies, vai aizejam uz krogu. Brīvdienās, lai cik klišejiski tas skanētu, dodos pārgājienos vai laivu braucienos, jo tā šobrīd ir pieņemts svinēt dzimšanas dienas trīsdesmitgadnieku lokā. Un vēl divreiz nedēļā cenšos skriet. Pārsvarā tā arī tā dzīve paiet.
Manuprāt, pats pirmais un galvenais – gan Latvijā, gan sabiedrībai kopumā trūkst sapratnes, ka dzīve jādzīvo tā, kā vēlies, bet lai netraucētu citiem.
Ir vēl viena lieta, kas savā būtībā ir superklišejiska un par to runā visi, – dzīvi vajag izbaudīt.
Cilvēkiem ir ielikta sajūta, ka labi būs tikai tad, kad izdarīšu to un to, piemēram, nomainīšu darbu un atradīšu citu, ar lielāku atalgojumu, pēc tam nopirkšu māju, un tad gan būs labi… Protams, par mērķiem nevajag aizmirst. Vajag arī tos. Bet vairāk jābauda tas, kas ir, un jābauda arī klapatas.
– Klapatas?
– Klapatas! Agrāk cilvēku runāšanu par to, ka mēs no kļūdām mācāmies uztvēru kā pārgudru muldēšanu. Tagad piekrītu, ka ar nepatikšanām var gūt mācību. Pēdējos gados gan tā nav gadījies, ko nevarētu teikt par skolas gadiem, kad sēdi un domā, ko darīt ar savārītajiem sūdiem. Tagad ir interesanti vērot, kā klapatas atrisinās.
– Tad man jājautā par tavu neseno klapatu – lamuvārdu, kurš izskanēja TV ekrānā. Tad arī tev nāca apziņa, ka cilvēki drīz vien dzirdēto aizmirsīs?
– Kad tas pēc ieraksta aizgāja ēterā, man piezvanīja režisore, un pirmā doma bija – kā nu būs? Tas ir ļoti nesmuki un nepatīkami. Taču es arī sapratu, ka dzirdētais aizmirsīsies.
– Es lasīju cilvēku komentārus internetā, un pārsteidzošā kārtā tie bija pozitīvi.
– Par to arī es biju pārsteigts. Starp citu, vakar dzirdēju atgadījumu no deviņdesmitajiem gadiem radio ēterā, kad aizkadra teksts nacionālā naida nokrāsā aizgāja tiešajā ēterā.
– Kad jautāju, ko nozīmē būt Tomam Bricim, gaidīju, ka pieminēsi atbildības nastu.
– Es nepieminēju, jo reti to apzinos. Brīžos, kad cilvēki sāk mani citēt sociālajos tīklos, saprotu, ka manis teikto ir dzirdējuši daudzi, jo, runājot radio ēterā, nevar just, cik daudzi tevi patiesībā dzird.
Gadās, ka cilvēks man raksta, vaicājot kāds laiks būs parīt, jo viņš grasās braukt peldēt. Man nepatīk, ja tā dara. Lai risinātu šādus jautājumus, ir pietiekami daudz lietotņu, kas nepievils. Reizēm man raksta arī tie, kuriem dzīvē gaidāms kāds nozīmīgs notikums. Piemēram, kāzas. Tad gan es cenšos atbildēt, zinu, ka viņiem tas ir svarīgi. Bet, kad tuvojas stihijas, savu atbildību jūtu pietiekami labi, jo darbā esmu 24/7.
– Tev šo gadu laikā ir gadījies krustot ceļu ar tiešām stindzinošām dabas katastrofām?
– Man ļoti nepatīk, ja man darbā jāstrādā ar cilvēku nelaimēm. Līdz ar dabas stihijām nāk arī cilvēku nelaimes. Kad tuvojas stihijas, es par tām brīdinu, braucu uz notikuma vietu, rādu un stāstu, kas noticis, bet nerunāju ar cilvēkiem, kuri cietuši katastrofā. Ar viņiem runā mani kolēģi. Iesākumā šāds princips radīja domstarpības darbā, bet tagad tas ir sakārtojies. Man ir emocionāli grūti runāt ar cilvēku, kuram vētra nopostījusi māju, pēc tam pateikt paldies un aizbraukt, jo vakarā skatītājiem jāpastāsta, ka rīt atkal būs labs laiks.
Stihija, kas konkrēti neskar nevienu atsevišķi, bet izskatās iespaidīgi, piemēram, Latgales plūdi pirms diviem gadiem, kad valsts nozīmes lielceļš pārvēršas par milzīgu ūdenskritumu, ir mazāk sāpīgs, lai gan postījumu remontā ieguldīs mūsu visu naudu.
Latvijā ir pagrūti piedzīvot ko šokējošu. Es esmu Climate without borders biedrs, tā ir pasaules mediju meteorologu apvienība. Taustāmi tas izpaužas, kā WhatsApp čatiņš, kurā kolēģi dalās ar bildēm no redzētā. Man tikai dažas reizes šajā čatā izdevies ielikt ko citus interesējošu. Mēs dzīvojam ārprātīgi mierīgā vietā. Es neskaitāmas reizes no cilvēkiem esmu saņēmis bildes ar tekstu, ka kaut ko tādu viņi redz pirmo reizi mūžā. Jā, bieži vien tās ir vizuāli iespaidīgas ainas, taču cilvēkiem attiecībā uz laikapstākļiem ir īsa atmiņa.
– Kāpēc, tavuprāt, cilvēkiem piemīt īsa atmiņa attiecībā uz laikapstākļiem?
– Cilvēkiem vienkārši ir īsa atmiņa. Gada laikā arī piemirstas, cik aizkustinošs, varens un iespaidīgs dabas spēks var būt. Negaisam tuvojoties, tas bieži vien izskatās baisi – sienas mākoņi, melnums, ko rada gaismas kontrasti, bet tad, kad tas uznāk un iestājas kopējā tumsiņa, nekā tāda nav, nogāž lietus, nodārd pērkons, uzbirst krusiņa, un viss. Lai gan pirms tam bijusi sajūta, ka šis būs kaut kas nebijis.
Es pats kaifoju, skatoties, kā tuvojas negaiss, lai gan apzinos, ka tas nebūs nekas unikāls.
– Esi pētījis laika ziņas dienā, kad dzimi?
– Jā, to es labi zinu. Vecāki radu saietos par to ir gana bieži stāstījuši. Jūlija vidū, kad dzimu, valdīja ļoti spēcīgs negaiss, kam sekoja liels aukstums. Mans tēvs par manu piedzimšanu uzzināja vien dažas dienas vēlāk, jo bija pārrauti telefonu sakari.
– Kādas ir tavas domas par medicīniskajiem laika tipiem?
– Sabiedrisko mediju kontekstā esmu mēģinājis no tiem atbrīvoties.
– Un gados vecākie cilvēki to esot uztvēruši negatīvi.
– Man tomēr šķiet, ka medicīniskie laika tipi ir palieka no padomju laikiem, kad cilvēkiem teica priekšā, kā justies, būt un darīt dažādās jomās, un cilvēku kopēja atbildība bija novelta uz kopēju bezatbildību. Tas, uz kā balstās medicīniskie laika tipi, raugoties mūsdienu acīm, neiztur nekādu kritiku.
– Bet kā cilvēki reaģēja?
– Viņi bija neizpratnē – kā var ņemt un neteikt. Viņi zvanīja uz televīziju, un no tā visvairāk cieta Panorāmas producents, kuram uz galda stāv telefons.
Pirms vairākiem gadiem manu un citu kolēģu mobilā telefona numuru varēja dabūt diezgan brīvi. Vajadzēja tikai piezvanīt uz radio un palūgt, lai to iedod. Tas gan ir beidzies, jo nav dikti normāli. Man, piemēram, zvanīja no laukiem cilvēki, kuriem vajadzēja prognozi visam jūlijam, jo viņiem paredzēta siena talka. Mēneša ietvarā prognozēt, kad vislabāk vākt sienu, ir praktiski nereāli. Saņemot šādu atbildi, sieviete uz mani sāka kliegt, sakot, ka es algu saņemu no viņas un citu cilvēku maksātajiem nodokļiem.
Cilvēki dažkārt atsakās ticēt, ka es nezinu. Viņiem šķiet, ka es zinu, kas notiek, bet slēpju patiesību.
Citiem arī šķiet, ka es slēpju informāciju par klimata ieročiem un dažu cilvēku ietekmi uz laikapstākļiem.
– Teici, ka izvairies no runāšanas kameras priekšā ar cilvēkiem, kas cietuši dabas stihijās. Klausoties intervijas ar tevi, man jau radās sajūta, ka darbā vari būt diezgan neērts darbinieks, jo uzstāj, lai spēle notiek pēc taviem noteikumiem.
– Lūk, tas ir tāpēc, ka manī ir pārliecība par sevi un to, ko daru. Daži mani draugi runā par saviem priekšniekiem, bet nesaceļas pret tiem. Ja esi pārliecināts par to, ko dari, kāpēc, lai tu darītu citādi? Tad jau tava rīcība ir pret tavu pārliecību. Manuprāt, tā dzīvot ir grūti. Tāpat, kā darīt darbu, kas nepatīk. Daudzi diemžēl savu īsto vietu nav atraduši. Es pat nezinu, vai eksistē tāda lieta, kā visiem sava vieta.
– Tas ir liels jautājums.
– Mjā, bet tas izklausītos briesmīgi, ja mēs tagad secinātu, ka sabiedrībā ir cilvēki, kuriem nav savas vietas.
