1. Kā tu skaidro erotiskā romāna Saplēstās mežģīnes panākumus un popularitāti?
Labā ziņa ir tā, ka beidzot ir nokritis tabu priekškars, un latvieši ir sākuši runāt par seksu un erotiku. Pārdošanas reitingus gan varētu veicināt joprojām aktuālais kautrīgums, kurš neļauj pārlieku ilgi kavēties pie grāmatas, to šķirstot grāmatnīcā. Šī, visticamāk, arī nebūs grāmata, ko aizlienēsim, jo neiesim jau kādam rādīt, cik neintelektuāli muļķi esam, izrādot interesi par tik piezemētu lasāmvielu. Ienāca prātā salīdzinājums ar prezervatīviem. Vispirms veikalā uz letes uzliksim maizi un tad tā, starp citu, klāt piesviedīsim prezervatīvu paciņu.
Turklāt erotiskās literatūras plaukti mūsu grāmatveikalos ir patukši, ja neskaita Greja piecdesmit nokrāsas vai senus Marķīzes de Sadas izdevumus.
Karīnas Račko romānā ir Mārupe, ir restorāns Koya, mums visiem atpazīstamas vietas, kā arī plastikas ķirurgu vide, kuru esam iepazinuši kaut vai caur dzelteno presi. Un ar to visu viegli identificēties. Bet, lasot romānu, ik pa brīdim kārojās pārmest autorei par viņas attēlotajiem varoņiem kā pārcilvēkiem, kuriem ir gan intelekts, gan dvēsele, gan nauda – tātad viss. Tomēr šie romāna tēli visai precīzi atspoguļo mūsdienu cilvēka utopiskās alkas pēc pilnības.
2. Vai tik jauna meitene ar tik nelielu dzīves pieredzi var būt izcila profesionāle seksā? Vai lasītājs tam notic?
Romānā ir daudz kā tāda, kas rosina pretestību – realitātē tas nav iespējams. Jo īpaši lasītājam ar bagātāku dzīves un seksuālo pieredzi, kā arī analītiskāku skatījumu uz likumsakarībām, deviņpadsmitgadīgās Ketlīnas tēla atainojums var izraisīt zināmu mulsumu. Meitene, kura savā ģimenē jutusies drīzāk lieka, nekā vēlama, nepieņemta, neakceptēta un ar ļoti trauslu sevis izjūtu, ir seksuāli tik aktīva, atvērta un pārliecināta par sevi un savu ķermeni.
Viņas sevis sajūta kaut kā īsti neiet kopā ar ārējo uzvedību. Taču, manuprāt, nav arī korekti šo grāmatu vērtēt no tāda aspekta.
Jo, pirmkārt, to ir uzrakstījusi sieviete, kurai rakstīšana ir hobijs un aicinājums, un viņa nav profesionāle. Bet nevar noliegt, ka viņa ir bijusi pietiekami drosmīga, lai publiskotu savu hobiju. Turklāt par ko tad ir erotiskā literatūra? Tā ir par fantāzijas paplašinājumu. Kad mēs dodamies pēc erotiskā stimula, mēs nemeklējam realitāti, bet tās paplašinājumu, jo rutinēta realitāte mūs ne visai uzbudina, mēs to neiekārojam.
Tikai izlaižot ierasto, drošo, paredzamo caur savas iztēles prizmu, varam dabūt kaut ko iekārojamu. Līdz ar to šo var saukt par iedvesmojošu literatūru, kura uz kaut kādu auditorijas daļu noteikti atstās vēlamo iespaidu.
3. Lai nu kā, man Saplēstās mežģīnes vairāk atgādināja pasaku par princi, kurš glābj princesi
Jā, es varētu piekrist, ka šis darbs kārtējo reizi stiprina pasakās tik populāri atainoto paradigmu par sievietes bezpalīdzību un nepietiekamību. Galvenās varones Ketlīnas dzīve nav izdevusies bez «īstā» vīrieša glābjošās klātbūtnes. Bez viņa sieviete nevar atvērties, kļūt pašapzinīga, varoša un seksuāli brīva. Viņai ir vajadzīgs šis spēcīgais, visu varošais tabu un robežu gāzējs, kurš, ja vajag, var noparkoties arī pie Brīvības pieminekļa. Un Ketlīna aiz viņa drošā pleca var darīt visu, kas ienāk prātā.
Turklāt viņai nav nekas jāsaka viņam priekšā, jo viņš visu zina – paņem Ketlīnu aiz rokas un aizved erotiskā ceļojumā.
Īpaši sievietēm, kuras ikdienā to vien dara, kā mēģina padarīt aizraujošāku kopdzīvi ar ne pārāk iniciatīvas bagātu partneri, ir kārdinājums Džonatanu sastapt dzīvē.
Vienīgā problēma – augums nav tik ideāls kā garkājainajai, slaidajai un tvirtām krūtīm apveltītai Ketlīnai. Var gadīties, ka nav arī spožā intelekta, mersedesa un Gucci somas. Bet pasapņot jau par to visu var. Tikai tad, ja, romānu lasot, blakus gultā ir ne tik izcils eksemplārs, gaidītais erotizējošais efekts var drīzāk pārvērsties meitenīgā aizvainojumā un netaisnības izjūtā.
4. Vai tev šī grāmata šķita erotiska?
Man personīgi nē. Man šī grāmata vairāk rosināja domāt par joprojām plaši kultivētajiem mītiem un klišejām par seksu un seksuālajām attiecībām. Manā skatījumā tā drīzāk ir lasāmviela, kura ataino seksuālā brieduma trūkumu – cīņu ar instinktu, kurš rezultātā parādās neskaitāmās pakļaušanas vai atbrīvošanas ainiņās.
Ja raugāmies uz iekāri caur aizliegtā augļa prizmu, tad šī grāmata var šķist erotiska. Savukārt, ja uz seksualitāti skatāmies kā uz apzināti vadāmu un neizsmeļami paplašināmu procesu, tad daļai lasītāju, arī man tajā skaitā, Saplēstajās mežģīnēs erotiskas ieroses bija stipri par maz.
5. Romāna galvenais varonis jau arī ir vīrišķīgs un brutāls, ar zināmu noslieci uz neķītrību
Es tomēr gribētu piebilst, ka vairākumam sieviešu, lai atsauktos ar iekāri uz kairinājumu, tomēr nepietiek tikai ar to vien, ka viņa izlasa – «mani sasēja, mani piespieda, mani paņēma, mani izdrāza». Un, kaut arī viena no populārām sieviešu erotiskām fantāzijām ir dominēšanas/pakļaušanās ainiņu izspēle, tā vairāk tomēr atspoguļo sievietes psihes ilgas pēc līdzsvara, kā arī viņas pašas attiecības ar iniciatīvu, kuras viņai var būt pārāk daudz vai pārāk maz.
Der paturēt prātā, ka iztēlei tiešām nav robežu un mūsu fantāzijas spēj mūs aizvest, kur vien vēlamies. Vienīgais, ka atšķirībā no realitātes erotisko fantāziju rezultāts, lai cik arī vardarbīgs tas būtu, vienmēr ir bauda. Džonatans pret Ketlīnu izturas kā pret tādu spītnieci, kura visu laiku jāsavalda. Savukārt Ketlīna ir tāds kā staigājošais Makgaivers, kurai visu laiku jāspēj noturēt ārējā estētikā balstītā vīrieša uzmanība.
6. Džonatanam, protams, ir nenormāli trenēts augums, plati pleci un mežonīgi liels dzimumloceklis
Es esmu par, ja realitāte tiek nedaudz izpušķota, bet ne pilnībā aiziet no tās prom. Lielākai daļai sieviešu mežonīgi liels dzimumloceklis, it īpaši neiejūtīgi un paštīksmē lietots, liek šausmās savilkties čokurā. Tomēr šī klišeja ir saprotama. Tā ir vīrieša veidota erotikas reprezentācija, ne sievietes.
Vairākumam sieviešu stāsts par to, kā vīrietis sievieti grib paņemt priekšā tā, lai viņa divas dienas pēc tam nevarētu paiet, drīzāk izraisa veselīgu piesardzību.
Visai apšaubāmi, ka sievietei ar veselīgu sajūtīgumu pret savu ķermeni šis asociējas ar kaut ko erotisku. Bet vēlme «izdrāzt jēlu» varētu uzbudināt vīriešus, kuriem viens no seksuālajiem motīviem ir pakļaut un pazemot sievieti. Man lasot rodas jautājums, kāds ir Saplēsto mežģīņu motīvs, ja reiz romāns ir piebārstīts pilns ar epizodēm, kurās tik baudīgi aprakstīta sievietes pakļaušana un vīrieša brutalitāte, kas savā būtībā nevienās veselīgās attiecībās nefunkcionē.
7. Vai tu vari paraksturot, kas ir abnormāls seksa gēns, kas piemīt Džonatanam?
Mēs neesam vienādi savā seksuālajā apetītē un sajūtīgumā pret ārējiem erotizējošiem kairinātājiem. Tomēr seksuālais instinkts jeb libido enerģija ir tā, kura palīdz mums iekārot dzīvi visās tās detaļās. Neatkarīgi no tā, vai iekāres objekts ir glāze vīna, dzīvoklis centrā vai vēl neiepazīts partneris. Kādam vajadzība pēc baudas piesātinātas dzīves ir lielāka, kāds mierīgi var dzīvot mērenākās krāsās. Bet mēs ļoti labi sajūtam to brīdi, kad telpā ienāk šis seksuāli elektrizētais cilvēks.
Viņā ir kaut kāda netverama, tomēr nepārprotama atvērtība, seksuāla brīvība, kura nav apkrauta ar tabu, nevarēšanu un noliegšanu. Un šādi cilvēki rosina mūs iekārot. Un tas nav tikai vīrieša dzimumam raksturīgs. Es gan to nesauktu par seksa gēnu, bet par veselīgu seksuālo pašrealizāciju.
8. Vai tiesa, ka sakāpinātas intensitātes dzimumakts rada iespaidu, ka tiek saņemta lielāka mīlestības deva?
Mēs jau ļoti labi izjūtam iekāri – to, ka mūs grib un ka mēs gribam. Protams, tajā brīdī mēs gan savās, gan otra acīs jūtamies nozīmīgāki. Mēs kā sociālas būtnes it visos aspektos esam ļoti atkarīgas no tā, kā otrs uz mums reaģē. Vēlme tikt pamanītam, novērtētam ir ļoti svarīga. Tiklīdz saņemam nepieņemtību jeb mīlestības trūkumu, slikti jūtamies. Un ilgstoši to spiedienu jau neviens nevar izturēt. Kāpēc dzimumakti pārsvarā tiek atainoti kā impulsīvi, plēsonīgi, mežonīgi un bieži vien darba kabinetā uz galda?
Tāpēc, ka šīs klišejas uz mūsu iekāri nostrādā tieši tāpat kā sveces romantiskas gaisotnes radīšanai. Lai kā mums to gribētos noliegt, mēs visi dzīvojam klišeju ietekmē.
Lasīt par seksu darbā, kurā ar to īsti nav pieņemts nodarboties, ir daudz uzbudinošāk nekā par diviem cilvēkiem, kuri tērpušies pidžamās liekas gultā. Mēs taču visi zinām, ka uz Parīzi jābrauc romantiku meklēt, savukārt uz Amsterdamu – baudīt ķermeniskos priekus. Ja vēlamies radīt produktu vairākumam, tam ir jādod tas, ko tas grib: sarkanas rozes, šampanieti, sveces, augstus papēžus un saplēstu mežģīņu veļu.
Jo visai iespējams, ka dzīvē mūs pārņemtu nebūt ne erotiskas izjūtas, ja kāds saplēstu mūsu dārgo Amoralle apakšveļu vai Prada kleitu par četriem tūkstošiem. Bet izbaudīt grāmatā nevērību pret lietām un to, ko tas no mums prasījis, lai tās iegūtu, var izrādīties rosinoši. Cilvēki ir izslāpuši pēc brīvības un atļaušanās. Mūs erotizē viss, kas dod brīvības sajūtu un ļauj izbāzt degunu ārā no nedrīkst žoga.
9. Šķīsts eņģelis un velnišķīga sirēna vienlaikus, vai tas ir iespējams?
Mēs neesam vienpusēji, un mūsu personības ietver visas iespējamās dualitātes. Tāpēc nav neiespējami vienā aspektā būt nevainīgai un citā aspektā sirēnai. Es pat teiktu, ka labi audzinātām un puritāniskām perfekcionistēm šī grāmata var būt kā iedrošinājums tam, ka atkāpes no normas arī ir pieļaujamas. Un ka dzīvē var pamēģināt arī ko citādu nekā parasti. Jo būtībā jau viss, ko mēs sevī noliedzam, ir tas, ko mēs iekārojam.
10. Vai Ketlīnas tēls tomēr nav kā apliecinājums tam, ka vērtīga vari būt tikai caur seksu?
Gadsimtiem ir stiprināta pārliecība, ka sievietei jābūt seksuāli iekārojamai. Ja esam prasmīgas šajā ziņā un pratīsim labi apkalpot, tad vīrietis no mums prom neies. Mums ir ļoti pārprasta izpratne par seksualitāti. Tā lielākoties tiek novienādota ar seksu un sekss – ar dzimumaktu. Rezultātā sanāk tāda kā tirgošanās ar dzimumaktu, kuru es dodu vai nedodu, lai nodemonstrētu savas tā saucamās «sievišķās» varas pozīcijas. Ketlīnas tēls patiešām tendenciozi baro šo sievietes pasīvi agresīvā identitātes uzturēšanu.
Pārsvarā viņa līdz pēdējam pretojas, un sekss notiek tikai tad, kad Džonatans ir izdarījis visu, lai viņa kļūtu bezspēcīga. Tātad cena ir pietiekami augsta.
Romānā visai vāji tiek atainota sievietes pašas atklāti vadīta seksuālā uzvedība, kuras mērķis ir gūt baudu, nevis to sniegt. Grāmatā dominē sievietes atkarība no vīrieša un viņa iniciatīvas. Un, manuprāt, tā ir jau aktualitāti zaudējusi paradigma, kas reālajā dzīvē rada pietiekami daudz negāciju, vilšanos un sāpju.
Taču šī romāna pozitīvā vēsts tomēr ir tāda, ka par seksu ir jārunā un arī pasakas mums der. Tikai jāpatur prātā, ka no šādas literatūras nemācās. Tā ir izklaidējoša, bet ne izglītojoša. Tieši tāpat kā vāji izglītojoša ir pornogrāfija un Holivudas kino. Tas viss ir vairāk apetītes rosināšanai.