Raksts no žurnāla Klubs arhīva.
– Vai jāuztraucas visiem?
– Testosterona kritumu vecumā pēc 40 gadiem piedzīvo visi vīrieši, un tas ir pilnīgi normāli. Hormona līmenis samazinās par vienu vai diviem procentiem gadā. Problēmas rodas tiem, kuriem jau jaunības gados bijis zems izejas testosterona līmenis. Riska grupā ietilpst arī vīrieši, kuriem paralēli ir citas veselības problēmas – aptaukošanās, paaugstināts asinsspiediens, cukura diabēts un citas. Viņiem izmaiņas, ko rada testosterona kritums, būs straujākas un jūtamākas. Taču vesels, fiziski un mentāli aktīvs vīrietis dabīgo testosterona samazinājumu nejūt līdz pat dziļam vecumam.
Atšķirībā no sievietēm, kurām estrogēna jeb sievišķā hormona līmenis zināmā vecumā sasniedz nulli, vairumu vīriešu tas nepiemeklē. Sēklinieki testosteronu ražo visu mūžu līdz sirmam vecumam.
Testosterona kritums pēc 40 gadu vecuma ir dabīgs, bet jautājums – kurā grupā katrs ietilpst? Izteikts samazinājums ir 2 līdz 12% vīriešu. Savukārt jūtamas blaknes ir apmēram pusei jeb 6% no šīs grupas. Tātad pusei samazinājumu redzēs tikai analīžu rezultātos, bet nebūs nekādu sūdzību, savukārt otra puse izjutīs arī blaknes. Par nopietnu ārstēšanu sāk domāt tikai tad, kad ir gan sūdzības, gan laboratorisks apstiprinājums.
– Kā zināt, ka nav labi?
– Jūtami krītot testosteronam, vispirms vīrietis droši vien pamanīs dzimumdzīves funkciju izmaiņas. Testosterona deficīts gandrīz vienmēr ir saistīts ar erektilo disfunkciju, retām vai vispār izzudušām nakts erekcijām, samazinātu ejakulāta daudzumu un libido kritumu. Var novērot, ka samazinās sēklinieki un dzimumloceklis, zūd jūtība dzimumakta laikā, erekcijas un orgasma sasniegšana ir ilgāka.
Tāpat rodas sūdzības par nogurumu, dzīves intereses zudumu, depresiju, straujām garastāvokļa izmaiņām. Negatīvi tiek ietekmēts arī prāta možums, spēju uztvert jaunas lietas, atmiņa.
– Vai testosterona kritums mūsdienās iestājas agrāk?
– Tāds viedoklis eksistē – vide iespaido to, ka gan onkoloģiskās slimības, gan citas problēmas parādās agrāk. Tas viss, protams, ir ļoti relatīvi. Taču mūsdienu vīrietim testosterona līmenis kopumā ir zemāks nekā pirms 50 vai 100 gadiem. Tāpat spermas kvalitāte, kas ir atkarīga no testosterona līmeņa, mūsdienās pazeminās. To var novērot, bet tendence nav fatāla.
– Ko var darīt lietas labā, ja testosterona samazinājums ir kritisks?
– Noteikti nevar cerēt, ka iedzers vienu tableti vai nedēļu palietos zāles un atgriezīsies jaunībā. Ārstēšana nozīmē regulāru trūkstošā testosterona aizvietošanu ar medikamentiem – hormonu lietošanu. Iekšķīgi tos parasti lieto reti, parasti tas notiek injekciju vai plāksteru veidā. Medicīna ļoti aktīvi ar testosterona aizvietošanu gan neizraujas, pirms tam situācija tiek izvērtēta diezgan stingri. Medikamentu lietošanu apsver tad, kad cilvēkam ir sūdzības un arī analīzēs apstiprinās stabils testosterona kritums.
Uzskata, ka vislabāk, cik vien iespējams, ir saglabāt dabīgo testosterona produkciju.
Jārēķinās, ka, ilgstoši lietojot zāles, tiek nomākta dabīgā hormona producēšana, cilvēks kļūst atkarīgs no medikamentiem, un tie, visticamāk, būs jālieto visu mūžu. Tādēļ bieži izmanto pārtrauktu terapiju uz noteiktu laiku, lai netiktu nomākta dabīgā testosteronu producēšana.
– Vai, lietojot hormonus, jārēķinās ar blaknēm?
– Ar to ir jārēķinās, lietojot jebkurus medikamentus. Taču uzreiz jāsaka, ka, lietojot testosteronu aizvietojošas zāles, saikne ar prostatas vēzi nav atklāta. Tieši otrādi, vīriešiem, kuriem ir prostatas vēzis, testosterons ir pazemināts. Tas nozīmē, ka turēt testosteronu normālā līmenī ir veselīgi un vērtīgi. Taču kontrolei, protams, jābūt, un prostata ir jāizmeklē. Tomēr šādi medikamenti var izraisīt citas blaknes – tā kā testosterons piedalās eritrocītu produkcijas stimulēšanā, lietojot to papildus, var rasties, tautas valodā runājot, biezas asinis, kas nozīmē trombožu riska pieaugumu.
– Lietojot medikamentus, vīrietis var cerēt, ka dzīves kvalitāte atgriezīsies iepriekšējā līmenī vai vienkārši nekļūs sliktāka?
– Gan, gan. Ja panāk testosterona normalizāciju, protams, jutīs izmaiņas. Taču attiecībā uz kognitīvo funkciju nav gūts stingrs apstiprinājums tam, ka testosterona lietošana uzlabo prāta spējas. Jā, īslaicīgā atmiņa uzlabojas, taču tas nenozīmē, ka pēc pusgada pēkšņi atcerēsies visas aizmirstās lietas. Jaunības eliksīrs tas gluži nav.
– Ar ko jārēķinās, ja testosterona deficīta gadījumā nedara neko?
– Dzīvībai bīstami tas nav. Tieši otrādi, atskatoties vēsturē, labi zināms piemērs ir einuhi, kas bija kastrāti. Vismaz pēc retrospektīviem datiem einuhi ir dzīvojuši ilgāk nekā viņu līdzcilvēki, kas nebija kastrēti.
Absolūts testosterona zudums var novest pie neauglības, bet pilnīga hormona izzušana nav raksturīga. Savukārt pazemināts līmenis nenozīmē neauglību.
– Vai vīrišķā hormona kritums var novest pie neauglības?
– Protams, pazeminoties testosteronam, pazeminās spermatoģenēze, bet tas nenozīmē, ka tā pilnībā apstājas. Ejakulāta daudzums būs mazāks, varbūt spermatozoīdu skaits tajā būs mazāks, bet apaugļošanas spēja vīrietim teorētiski saglabājas līdz mūža beigām. Praktiski gan tas notiek reti, jo parādās dažādas tehniskas problēmas.
– Un kā ar profilaksi?
– Jābūt aktīvam visādos veidos – fiziski, mentāli un seksuāli. Tas uzturēs možumu un testosterona produkciju. Ir zināms, ka fiziska aktivitāte, garīga noslodze un aktīva dzimumdzīve palielina testosterona izdali. Nekāda burvju diēta neeksistē, taču ir jāseko līdzi svaram. Tas ļoti samazina iespēju iedzīvoties testosterona deficītā.