Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
– Sakiet, kā garšo akmens?
– (Iesmejas.) Ļoti saldi. Reizēm arī rūgti. Akmeņi ir dažādi. Es akmeni sajūtu kā personību. Katrs akmens ir individuāls un atšķirīgs. Reizēm, braucot pa laukiem un redzot akmeņu kaudzi, ko sastūmuši meliorācijas buldozeri, šķiet, ka akmeņi ir līdzīgi, taču, sākot ar tiem strādāt, atklājas akmens dvēsele. Te var novilkt paralēli ar cilvēkiem. Arī vērojot ļaužu pūli, tie šķiet ļoti līdzīgi, kā zīmulīši barā, bet, iepazīstoties, atklājas to atšķirīgā dzīves pieredze un raksturs.
– Gadās sastapt akmeni, kurš nelaiž klāt?
– Tā nav gadījies. Līdz šim mūsu divsaruna ar akmeni rezultējusies veiksmīgā iznākumā.
– Varbūt gadījušies akmeņi, kas paši sauc?
– Skulptūra sākas ar stāstu. Mēs visi dzīvojam konkrētā laikā, vietā ar visu to, kas mums apkārt notiek. Gadās, ka kaut kas no notiekošā mūs emocionāli uzrunā. Ir arī tādas tēmas, kas mēdz ienākt prātā, sirdī un paliek. Ja tā notiek, es uzkarstu šai tēmai, un izveidojas stāsts. Tam seko klikšķis, un man rodas vīzija, kā es šo stāstu varu izstāstīt akmenī, skulptūrā. Mana valoda ir formas valoda.
Nākamais solis ir piemērota akmens meklēšana. Reizēm tas nākas viegli, citreiz grūti, jo mēs nedzīvojam tādā akmens zemē kā skandināvi. Pēdējos četrus gadus konsekventi akmeņus ņemu tikai no grants karjera. Kad akmens ir atrasts, jānolīgst tā cena.
– Cik maksā akmens?
– Aptuveni 30 eiro tonnā. Taču lielākās izmaksas rada transports, lai akmeni pārvestu – jāalgo gan treileris, gan krāns. Akmens pārvadāšana skulptūras radīšanas procesā ir vissmagākā. Ir tādi piedzīvojumi, ko pat negribas atcerēties. Man šī fāze saistās ar stresu un negadījumiem. Reiz, ceļot akmeni, ceļamkrāns nogāzās garšļaukus pāri visam ceļam. Labi, ka tā vadītājs paspēja izlēkt.
Bet, kad akmens nonācis darbnīcā, viss notiek harmoniski.
Es praktizēju tiešo kalšanas metodi. Tas nozīmē, ka iepriekš neveidoju 3D maketu, bet gan ideju realizēju pa tiešo akmenī. Ziniet, es maketus neveidoju, jo lielu stāsta daļu jau no sevis būšu iznesis ārā, un mani māc bažas, ka, veidojot skulptūru, man varētu kļūt garlaicīgi. Turklāt modeļa veidošana ir atkārtojums – kā uzsildīta zupa. Man vajadzīgs meklējumu ceļš, divsaruna ar akmeni.
Reizēm akmens piedāvā negaidītus risinājumus. Es runāju par niansēm. Kādreiz akmens arī neļaujas. Lai gan iztēlē redzu formu, akmenim pietrūkst masas, un manis iecerētā forma neiznāk. Tad ir jāimprovizē, cenšoties nezaudēt koptēlu. Ir divi veidi, kā šādas situācijas risināt. Viens variants – akmeni uz laiku, pat nedēļu, atstāt mierā. Bet, ja tas nepalīdz, es nobildēju pusdarīto darbu, bildi lieku datorā un pamodelēju tālākos risinājumus.
– Sakiet, vai akmens tēlu veidošana komunistiskā terora upuru piemiņai Torņakalna stacijā jūs emocionāli iztukšoja?
– Tas bija smags gadījums, teikšu, kā bija. Tā ir arī ļoti īpaša tēma. (Domā.) Redziet, neskatoties uz to, ka šī projekta sakarā nerimās asas diskusijas, es varu apgalvot, ka tas manā radošajā pieredzē ir viens no labākajiem darbiem. Ja ne pats labākais. Tas ir sirdsdarbs pilnā mērā. Cilvēkiem patīk skaistas lietas, bet es vienmēr esmu balstījies uz krievu režisora Andreja Tarkovska tēzi, ka mākslas sūtība nav būt skaistai, mākslas sūtība ir būt patiesai.
Es šajos tēlos iekodēju notikumu līdz sirds dziļumiem, patiesi, kā tas vēsturē arī bija. Memoriāls saucas Putenī – laiks, kas cilvēku dzīvi sagrieza likteņu putenī. Toreiz es daudz iespaidojos no vizuālajiem materiāliem un stāstījumiem, ko dzirdēju no represētajiem, kuri to elli izdzīvojuši. Dzirdētais un redzētais ārdīja mani. Es nemaz nevarēju savu darbu uzskaistināt. Es domāju vienīgi par to, kā iekodēt patiesību.
– Pēc tam, kad bijāt pabeidzis darbu, nepiedzīvojāt veselības krīzi?
– Daudz netrūka. Saistībā ar šo es reiz braucu ekspedīcijā uz Dundagas pusi, kur gāju pa mājām, lai parunātu ar cilvēkiem. Vienā no mājām satiku tantiņu, kura sēdēja un kurināja plīti. Viņa sāka stāstīt pieredzēto. Es uzklausīju stāstu un, izejot no mājas, pirmo reizi mūžā gandrīz noģību. Galīgi bāls atspiedos pret aku, apkārt esošie cilvēki vaicāja, kas ar mani noticis. Man pat grūti par to runāt arī tagad…
– Starp citu, kādas ir jūsu domas par Uzvaras pieminekli.
– Manuprāt, vajadzētu transformēt šā okupācijas superpieminekļa idejisko pusi. Tā ir asprātīga ideja, kura man patīk. Līdzīgi jau notika ar Okupācijas muzeju, kurš kādreiz bija Latviešu sarkano strēlnieku muzejs.
Vakar man bija ciemiņi, ar kuriem šeit sēdējām, dzērām kafiju un, starp citu, runājām arī par pieminekļiem. 1996. gadā es biju Reikjavīkā. Toreiz valdība man uzticēja izveidot skulptūru kā dāvanu Islandes tautai, kura pirmā atzina Latvijas neatkarību. Izveidoju 10 tonnu skulptūru ar nosaukumu Atbalsts. Desmit dienu laikā, kurās sabiju Reikjavīkā, izstaigāju visas ieliņas.
Izrādās, tā ir vienīgā pilsēta pasaulē, kurā nav nogāzts neviens piemineklis.
Šīs zemes vēsturi varēja izlasīt pieminekļos. Tas ir dikti īpatnēji, ka turienes sabiedrība ir tikusi pāri ideoloģiskām kolīzijām.
– Pagājušogad jūsu veidoto skulptūru no oniksa, kuru pasūtīja Jūlijs Krūmiņš, uzstādīja Dzintaros.
– Tas ir interesants stāsts. Jūlis vienu dienu ar kuteri bija braucis garām manam akmens skulptūru dārzam. Pēc tam viņš šeit ieradās ar auto. Es todien biju mājās, un tā mēs iepazināmies. Viņš pastāstīja savu ideju, teica, ka vēlas, lai skulptūra būtu veidota no oniksa.
Es gan mēģināju viņu pierunāt, ka skulptūra jāveido no granīta, jo tas mūsu klimatiskajiem apstākļiem būtu akurāt piemērotāk. Bet viņam neviens neko nevar ne pateikt, ne iestāstīt. Divdesmit ar pusi tonnas smago oniksa bloku viņš atrada Meksikā, no kurienes tas ar kuģi tika atvests līdz Itālijai. Tad mēs kāpām lidmašīnā, lai dotos uz Itāliju apskatīt akmeni un saprastu, vai tas der.
– Jūsu CV lasāms garš saraksts ar simpozijiem, kurus esat apmeklējis visā pasaulē.
– Es diezgan daudz esmu piedalījies starptautiskos tēlniecības simpozijos no Kanādas līdz… Japānā vien esmu bijis četras reizes. Visbiežāk mākslinieki, uzzinot par gaidāmo simpoziju, iesūta savus pieteikumus. Tos izvērtē žūrija. Bieži vien simpozijā tēlniekam piešķir arī asistentu, jo laika limits darba veikšanai ir ierobežots. Man šeit Vakarbuļļos nekad nav bijis palīga, jo man ir būtiski pašam izdzīvot radīšanas procesu. Irānā man piešķīra studentu asistentu, kurš nekad instrumentu nebija rokās turējis, un, kad viņš sāka zāģēt, atklājās negaidīti brīnumi… Mēs norunājām, ka viņš ir foršs džeks, bet akmenim tuvāk par pieciem soļiem gan nenāks.
Uz pēdējiem trīs simpozijiem Japānā, Irānā un Itālijā esmu aicināts ārpus konkursa. Savukārt nākammēnes braukšu uz Baku. Manī vienmēr bijis azarts kaut kur braukt, atklāt jaunu zemi, iepazīties, gūt jaunas atziņas, iepazīt dabu un kultūru. Būt tādā apritē ir ļoti veselīgi. Taču tagad man gribas norimt, jo arī šeit ir sakrājušies darbi.
Kad aizbraucu uz Dienvidkoreju, ar akmeni biju strādājis jau 25 gadus, un biju drošs, ka neko jaunu par to vairs neuzzināšu, taču, esot tur, iepletu acis, redzot, kā meistari strādā. Proti, ja akmenim masu nepieciešams nošķelt, es urbu caurumus un darbojos ar ķīļiem un āmuru. Taču viņi veica iezāģējumu ar fleksi un izmantoja plakanos ķīļus, kas darbam piešķir pilnīgi citu ātrumu.
Arī Japānā guvu interesantu pieredzi, kur man bija iecerēta skulptūra – akmens piramīda ar pulētu trīs tonnas smagu akmeni galā.
Kamēr asistenti novietoja piramīdu, ķēros pie otra akmens – andezīta – pulēšanas. Akmeni pulē ar mazo fleksi. Es slīpēšanas laikā parasti pamainu ātrumus. Akmens bija tik jutīgs, ka ātrumu maiņa atspoguļojās tā virsmā. Vietējie teica, ka slīpēšana ir jāsāk no sākuma, izmantojot tikai vienu ātrumu. Slīpējot granītu, flekša savērsumu pret plakni var mainīt. Savukārt andezītā uzreiz palika redzamas pēdas. Tāpēc atkal sāku no jauna. Pats jocīgākais ir tas, ka akmens bija ciets, nevis mīksts. Pēc tam es saviem palīgiem teicu, ka tagad, ja man kādreiz vajadzēs lamāties, es zinu rupjāko lamuvārdu. Tas ir – andezīts!
Populārākie raksti
– Kādas atziņas guvāt no japāņiem?
– Jo ilgāk ar japāņiem esi kopā, jo mazāk viņus pazīsti. Dabas tuvība un filozofija ir viena no lietām, kas mums un japāņiem ir radniecīga. Viņi nekad nav sarāvuši saikni ar dabu. Piemēram, latvietis viegla rakstura sievieti nosauks vārdā ar burta m, taču japāņi to pasaka ļoti skaisti – onna gokoroto akino sora, kas nozīmē – sieviete ir mainīga kā rudens debesis. Cik skaisti to var pateikt! Vai arī sarumo kikera očiru, proti, mērkaķis arī var nokrist no koka. Tas nozīmē, ka arī meistars var kļūdīties. Viņi runā caur dabas tēliem.
– Kad iepazināmies, teicāt, ka šobrīd strādājat pie vairākām mākslām.
– Tā ir. Viena no skulptūrām sastāvēs no piecām daļām, un tā būs augstākā no visām, kas šeit redzamas. Šai skulptūrai man vēl divu akmeņu trūkst, tie ir jāatrod. Otrs projekts šobrīd sabremzējies metāla platformas dēļ. Tā šobrīd top. Platforma būs sešu metru gara, divu metru plata un 12 centimetrus bieza. Šai platformai būs piemetināts stienis, uz kura būs uzsēdināts akmens. Trešā skulptūra nepaliks šeit. Tā dosies prom uz Bolderājas centru pie Mūzikas un mākslas skolas, kura šogad svin 30 gadu jubileja.
– Sakiet, vai jums prātā nāk kāds cilvēks vai notikums, kuram jūs labprāt veidotu pieminekli?
– Te ir jāpadomā. Mūsu pašu vēsturē ir personas, kuras veidojušas mūsu kultūras pamatu. Man prātā nāk Krišjānis Barons un viņa stabiņš Vērmanes dārzā…
Iespējams, es gribētu pieminekli veltīt kādam, kurš civilizāciju kopumā kaut kādā pozitīvā veidā pabīdījis uz priekšu. Redziet, ir tā, ka līdz pat šodienai viss iet uz diezgan lielām draņķībām. Labas lietas, maigi sakot, nenotiek.
– Tāpēc, ka ir cilvēki, kuri novēršas no dabas?
– Jā, un tas atspēlējās. Tagad parādās asni. Piemēram, sešpadsmitgadīgā vides aktīviste meitenīte no Zviedrijas.
Mums vēl ir resursi, lai turpinātos, elpotu un dzīvotu, bet ir jautājums – cik ilgi.
Piecdaļīgā skulptūra, kuru pieminēju, būs par šo tēmu. Es tikai ieskicēšu – ja pieņemam, ka Dievs ir radījis pasauli un viņš ir šo zemi iegriezis rotācijā, tad cilvēku atbildība ir par to, cik ilgi šī rotācija turpināsies. Pašreiz iet uz rotācijas apstāšanos. Par to brīdina arī nopietni zinātnieki.
– Būt akmens tēlniekam ir smags darbs?
– Es nejūtu smagumu. Nekādu. Ja tas, ko tu dari, ir līdz dziļumiem sirds darbs, tu nekādu smagumu nevari sajust.
Kādreiz bērnībā laukos Užavā vasarās gāju ganos. Es ļoti to atceros. Caurām dienām biju viens dabā. Vientulība cauru dienu. Ir garlaicīgi, bet tu esi sasaistē ar mākoņiem, zaļo zāli un ar visu, kas apkārt. Tur var izsapņoties, producēt idejas, domas un attīstīt tēlainību.
– Bet kur jūs pašreiz darbināt tēlainību?
– Tas viss notiek nepārtraukti manos akmeņos. Tie ir tēli, ar kuriem dzīvoju. Es ļauju skatītājiem apjaust, kā redzu, domāju un sajūtu pasauli. Katram tas ir citādi. Es redzu šādi. Manā parkā ir viena skulptūra ar drusku jokainu stāstu. Kādu rītu mēs ar kundzi ēdām brokastis. Te pēkšņi es viņai atnesu baltu papīra lapu un zīmuli, sakot – uzzīmē, kā tu šajā brīdī sajūti pasauli. Viņa laiciņu domāja, tad papīra lapu pastūma sāņus un atbildēja, ka tādas muļķības viņa nezīmēs (smejas).
– Un ko radījāt jūs? Skulptūru, kas atgādina hamburgeru?
– Nē. Skulptūru, par kuru runājat jūs, sauc Ikona. Jūs noteikti zināt, ka sensenos laikos cilvēki pielūdza vēju, uguni, sauli, akmeni… vēlāk par pielūgsmes objektu kļuva Jēzus, bet tagad cilvēki pielūdz hamburgeru. Saprotams, ka tas nav stāsts par burgeru. Tā ir metafora. Šodienas pasaulē prevalē materiālā dimensija, ne garīgā.
– Skatoties uz saviem darbiem, varat pateikt, kā jūs sajūtat pasauli?
– To vārdos pateikt nevar. Iedomājieties, ja saksofonists nospēlē improvizāciju un jūs tūliņ pēc tam viņam jautājat – izstāsti man, ko tu tikko nospēlēji. Ja viņš būs patiess mākslinieks, viņš atbildēs jums tā: «Draugs, tev vajadzēja klausīties, jo es tikko izstāstīju to mūzikas skaņas valodā.»
